Šodienas datums: 25.04.2017  |  Vārda dienas: Līksma, Bārbala

Vēstījumi

Pāvesta Benedikta XVI vēstījums 2013. gada Pasaules slimnieku dienai

"Ej un dari arī tāpat!" (Lk, 10,37)

Dārgie brāļi un māsas!
1. 2013. gada 11. februārī, Vissvētākās Jaunavas Marijas no Lurdas liturģiskajā piemiņas dienā, mariāniskajā sanktuārijā Altotingā (Altöting) notiks XXI Pasaules Slimnieku dienas svinības. Slimniekiem un veselības dienesta darbiniekiem, ticīgajiem kristiešiem un visiem labas gribas cilvēkiem šī diena ir „auglīgs lūgšanas, līdzdalības ciešanās un ciešanu upurēšanas laiks Baznīcas labumam, kā arī visiem adresēts aicinājums slimajā brālī atpazīt svēto Kristus Vaigu, kurš ar ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos paveica cilvēces pestīšanas darbu" (Jānis Pāvils II, Vēstule nosakot Pasaules Slimnieku dienu, 3, 1992. gada 13. maijs). Šajos apstākļos manai sirdij sevišķi tuvi ir katrs un katra no jums, dārgie slimnieki, kas aprūpes un ārstniecības vietās vai arī mājās piedzīvojat grūtus brīžus saistībā ar slimību un ciešanām. Visiem ilgojos nodot Vatikāna II koncila tēvu mierinājuma pilnos vārdus: „Jūs neesat atstāti vai nevajadzīgi: jūs esat Kristus aicināti, jūs esat Viņa skaidrais tēls." (Vēstījums nabagajiem, slimajiem un cietējiem)

2. Lai dotos kopā ar jums garīgajā svētceļojumā, kas no Lurdas - cerības un žēlastības vietas un simbola - ved uz sanktuāriju Altētingā, gribētu piedāvāt jums pārdomām žēlsirdīgā samarieša emblēmisko tēlu (sal. Lk 10,25-37). Sv. Lūkasa aprakstītā evaņģēliskā līdzība iekļaujas ikdienas dzīvē smeltu tēlu un stāstu virknē, ar kuru palīdzību Jēzus ilgojas pamācīt par Dieva dziļo mīlestību pret katru cilvēcisku būtni, īpaši, ja tā ir slima un cieš. Un vienlaikus ar vārdiem, kas noslēdz līdzību par žēlsirdīgo samarieti: „Ej un dari arī tāpat," (Lk 10,37) Kungs norāda, kādai jābūt katra Viņa mācekļa nostājai attiecībā pret citiem, īpaši pret tiem, kas nepieciešamas rūpes. Konkrēti runa ir par to, lai no bezgalīgās Dieva mīlestības - uzturot ar Viņu stipru saikni lūgšanā - pēc žēlsirdīgā samarieša parauga mēs smeltu spēku ikdienas konkrētām rūpēm par miesā un garā ievainotām personām, kas lūdz palīdzību, arī tad, ja tās ir nepazīstamas personas un bez līdzekļiem. Tas attiecas ne tikai uz pastorālās un veselības aprūpes darbiniekiem, bet gan uz visiem, arī pašu slimnieku, kurš var pārdzīvot savu stāvokli ticības perspektīvā: „Ne izvairīšanās no ciešanām, ne bēgšana no sāpēm dziedina cilvēku, bet gan spēja nobriest tajās, tās akceptēt ļauj atrast jēgu, vienojoties ar Kristu, kurš cieta bezgalīgā mīlestībā." (Enc. Spe salvi, 37)

3. Dažādi Baznīcas tēvi žēlsirdīgā samarieša tēlā saskatīja pašu Jēzu, bet cilvēkā, kurš krita ļaundaru rokās, Ādamu - nomaldījušos un sava grēka ievainoto cilvēci (sal. Origēns, Homīlija par sv. Lūkasa evaņģēliju XXXIV, 1-9; Ambrozijs, Komentārs sv. Lūkasa evaņģēlijam, 71-84; Augustīns, Uzruna 171). Jēzus ir Dieva Dēls, Tas, kurš dara klātesošu Tēva mīlestību - uzticīgu, mūžīgu, barjeras un robežas nezinošu mīlestību. Taču Jēzus ir arī Tas, kurš „sevi aplaupa" no sava „dievišķības ietērpa", atstāj savu dievišķo „kondīciju," lai pieņemtu cilvēka veidolu (sal. Flp 2,6-8) un tuvotos ciešanās esošajam cilvēkam līdz pat nokāpšanai ellē, kā apliecinām Credo, un atnestu cerību un gaismu. Viņš neuztver savu vienlīdzību ar Dievu (sal. Flp 2,6) kā skaudīgi sargātu dārgumu, bet žēlsirdības pilns noliecas pār cilvēku ciešanu bezdibeni, lai izlietu pār to mierinājuma eļļu un cerības vīnu.

4. Ticības gads, kurā dzīvojam, ir laba iespēja stiprināt mīlestības diakoniju mūsu Baznīcas kopienās tā, lai katrs savam līdzcilvēkam kļūst žēlsirdīgais samarietis. Saistībā ar to es gribētu minēt dažas no neskaitāmajām personām Baznīcas vēsturē, kas palīdzēja slimniekiem novērtēt ciešanu vērtību cilvēciskā un garīgā līmenī, lai tie būtu piemērs un pamudinājums citiem. Sv. Terēze no Bērna Jēzus un svētā Vaiga, „pateicoties dziļai scientia amoris" pazīšanai (Jānis Pāvils II, apust.vēst. Novo millennio ineunte, 42), spēja pārdzīvot „dziļā vienotībā ar Jēzus ciešanām (..) slimību, kas pēc lielām ciešanām noveda viņu līdz nāvei" (Ģenerālaudience, 2011. gada 6. aprīlis). Dieva kalps Luidži Novereze (Luigi Novarese), par kuru daudzi vēl šodien saglabā dzīvas atmiņas, savā kalpojumā sevišķā veidā ievēroja lūgšanas par, kā arī ar slimajiem un cietējiem cēlo nozīmi, ar kuriem bieži devās uz mariāniskajiem sanktuārijiem, īpaši uz Lurdas grotu. Rauls Folarē (Raoul Follereau), tuvākmīlestības mudināts, savu dzīvi veltīja rūpēm par Hansena slimības skartajām personām visattālākajos zemes nostūros, cita starpā iniciējot Pasaules cīņas ar lepru dienu. Svētīgā Terēze no Kalkutas vienmēr iesāka savu dienu, tiekoties ar Jēzu Euharistijā, bet vēlāk ar rožukroni rokās izgāja ielās sastapt cietējos klātesošo Kungu - īpaši tajos „negribētajos, nemīlētajos, neārstētajos" - un Viņam kalpot. Arī sv. Anna Šēfere (Anna Schäffer) no Mindelstettenas spēja paraugveidā vienot savas ciešanas ar Kristus ciešanām: „Slimības gulta kļuva viņai klostera celle, bet ciešanas par misionāro kalpojumu (..). Ikdienas sv. Komūnijas spēcināta, viņa kļuva nenogurstoša vidutāja lūgšanā un Dieva mīlestības atspulgs daudzām personām, kas meklēja viņas padomu" (Homīlija kanonizācijas Sv. Misē, 2012. gada 21. oktobris). Evaņģēlijā izceļas Vissvētākās Jaunavas Marijas tēls, kura seko ciešanās savam Dēlam līdz pat visaugstākajam upurim Golgātā. Viņa nekad nezaudē cerību uz Dieva uzvaru pār ļaunumu, pār ciešanām, pār nāvi un vienlīdz spēj ticības un mīlestības apskāvienā iekļaut Dieva Dēlu, dzimušu Betlēmes grotā un mirušu uz krusta. Viņas nelokāmā uzticēšanās Dieva varenībai tiek Kristus augšāmcelšanās apstarota, kas dod ciešanās esošajiem cerību un jaunu pārliecību par Kunga tuvumu un iepriecinājumu.

5. Visbeidzot, es ilgojos veltīt sirsnīgas pateicības un pamudinājuma vārdus katoļu veselības aprūpes vietām un sabiedrībai, diecēzēm, kristīgajām kopienām, ordeņu saimēm, kas iesaistītas veselības dienesta pastorālajā aprūpē, veselības aprūpes darbinieku biedrībām un brīvprātīgajiem. Lai visos pieaug apziņa, ka „mīlestībā un augstsirdībā pieņemot katru cilvēcisku dzīvību, īpaši tad, ja tā ir vāja vai slima, Baznīca realizē savas sūtības dimensiju" (Jānis Pāvils II, Pēcsinodālā apust. adhort. Christifideles laici, 38).

Uzticu šo XXI Pasaules Slimnieku dienu Altētingā godinātās mūsu mīļotās Kundzes Vissvētās Jaunavas Marijas aizbildniecībai, lūdzot, lai viņa vienmēr ir kopā ar ciešanās esošo cilvēci veldzes un nesalaužamas cerības meklējumos, lai palīdz visām žēlsirdības apustulātā iesaistītajām personām kļūt žēlsirdīgiem samariešiem saviem brāļiem un māsām, kas ir slimības un ciešanu skarti, un no sirds dodu apustulisko svētību.

Vatikānā, 2013. gada 2. janvārī
Benedikts XVI