Šodienas datums: 21.10.2017  |  Vārda dienas: Severīns, Urzula

Advents

17. decembris - O Sapientia


O Sapientia, quae ex ore Altissimi prodiisti, attingens a fine usque ad finem fortiter suaviterque disponens omnia: veni ad docendum nos viam prudentiae.

Ak, Gudrība, kas izgāji no Visaugstā mutes, sniedzoties no vienas pasaules malas līdz otrai, un visu kārto ar saldmi un spēku: nāc, māci mums vieduma ceļu.

Noklausies!

 

Apskatīsim saturu, mēģinot ieraudzīt tajā ietvertos bibliskos tekstus un vēstījumu, kā arī dziļo teoloģiju, ko tā piedāvā. Oriģinālteksts ir rakstīts latīņu valodā. Līdzās esošajam tulkojumam ir tikai palīgfunkcija.

„O Sapientia, quae ex ore Altissimi prodiisti” –

Antifonas sākums ir ņemts no Sīraha dēla grāmatas fragmenta (24,5 Vulgātas versijā), kur gudrība runā pati par sevi. Tomēr ievērojam, ka antifonā tiek izmantoti tie paši gudrības vārdi, bet jau uzrunājot personu – Gudrību. Gudrība, kas ir izgājusi no Visaugstā mutes, var tikt saistīta ar Dieva Vārdu, Viņa Vārdu un ar Dieva Garu jeb dvašu: par abiem sakām, ka tie iziet no Dieva mutes. Antifona saka, ka Gudrība „iziet no Visaugstā mutes”: tituls „Visaugstais” atsauc noslēpumaino ainu Radīšanas grāmatā (14,17-20), kad Ābrahams pēc cīņas ar desmit karaļiem satiek Melhicedehu, „Visaugstā Dieva priesteri”, kurš upurē maizi un vīnu un svētī Ābrahamu. Savukārt Ābrahams viņam atdod desmito daļu no visa, kas tam ir. Jaunajā Derībā tiek iezīmēta saikne starp Melhicedehu un Jēzu, tāpat kā arī maizes un vīna euharistiskā veltīšana.

Ir vērtīgi saprast, ka antifonas liturģiskajā kontekstā Gudrība vairs nav personificēts tēls no Vecās Derības, bet gan pats Jēzus. Jaunā Derība pakāpeniski ved pie šādas apjausmas, pat ja ne vienmēr tas ir uzreiz noprotams (sal. 1Kor 1,24). Jau ap 200. gadu pēc Kristus divi teksti skaidri identificē Gudrību ar Jēzu (pirmais – Silvāna pamācības, atrasts 1945. gadā Ēģiptē; otrais – Origēna darbs De principiis, komentējot Gudr 7,25-26).

Jēzus ir Tēva Gudrība, - tas, kurš saskaņā ar apustuļa Pāvila vārdiem „ir kļuvis gudrība un taisnība, un svētums, un izpirkšanas maksa” (1Kor 1,30), novedot līdz pilnībai Likumā, Praviešos un Gudrības rakstos klātesošo Izraēļa cerību. Viņš ir darbīgais Vārds, kas izgājis no Tēva mutes, Viņa pasludinātais mīlestības Vārds, kas atskanējis pār visu radību, kļūstot par visa pastāvošā iesākumu un piepildījumu.

„attingens a fine usque ad finem fortiter suaviterque disponens omnia” –

Antifona turpina, norādot, ka Gudrībai piemīt universāla, visaptveroša dimensija. Latīņu teksts lieto darbības vārdu attingere, kas tieši nozīmē „pieskarties”, bet arī „būt attiecībā”. Gudrības jauda un spēks atklājas, tai izplešoties un aptverot visu „no vienas malas līdz otrai”. Savukārt Gudrības maigums un saldme atklājas veidā, kā visas lietas tiek sakārtotas un iekļautas sakārtotā ritējumā, taču vienlaikus arī atšķirtas un atdalītas (Radīšanas stāstā ūdeņu atšķiršana). Antifonā tiek pausta ideja par Gudrības pastāvīgo klātbūtni pasaulē, kuru tā pārvalda ar noteiktību un maigumu: šādi tiek uzsvērta radīšanas turpinātība un Kristus kosmiskā klātbūtne (ko izcēla Origēns un jo īpaši svētais Augustīns, sal. Epist 137,12).

Sniegšanās no vienas pasaules malas līdz otrai ietver sevī gan laika, gan telpas dimensiju: Gudrība sasniedz gan visu laiku, gan visas vietas, pasaules vēsturē atstājot Dēla nospiedumu – viss runā par Viņu un viss ir Viņā.

Antifona vēsta par spēku un maigumu: Dievam piemītošs ir gan vīrišķais spēks, gan sievišķais maigums, - raksturlielumi, ko Viņš pats ieliek vīrietī un sievietē, kas radīti pēc Viņa attēla un līdzības. Varam domāt, ka antifona mums vēsta tieši to: Gudrība visskaidrāk atklājas cilvēkā, kas atspoguļo Dieva attēlu un Viņa spēju spēcīgi un maigi veidot attiecības ar visu radību. Tas arī raksturo Dieva mīlestību, spēcīgu un liegu.

Gudrība, kas apskauj visu radību, ir Dēls. Viņā Tēvs ir apslēpis savas Gudrības pilnību (sal. Kol 2,3): Dēls taču ir Tēva mīlestības iecere, kuras priekšā Viņš rada visas lietas, un viss pastāv Viņā, un Viss ir virzīts uz Viņu līdz pat pasaules beigām, kad Dēls būs visos viss un Tēva mīlestības iecere sasniegs savu piepildījumu (sal. Kol 1,15-20; 1,1-18; Fil 2,6-11; Ebr 1,1-4).

„veni ad docendum nos viam prudentiae” –

Tiek piesaukta Gudrības atnākšana, lai mācītu cilvēkam vieduma, saprāta, izšķiršanās ceļu. Viedums ir māksla izšķirt, redzēt „pirms” visas lietas, izejot no citas perspektīvas, no dievišķās Gudrības skatupunkta. Tas ir pirmatnējās mīlestības nodoms, kas ierakstīts radībā un kas īstenojas cilvēka vēsturē. „Saprāta ceļus” sastopam Sakāmvārdu grāmatā 9,5-6, kur personificētā Gudrība aicina visus piedalīties tās sarūpētajā mielastā, un, pametot vientiesību, gūt dzīvību un spēku sekot Gudrības norādītajam ceļam. Interesanti, ka šim Vecās Derības tekstam ir skaidra euharistiska saikne Jaunajā Derībā, kur to lasām kā Kristus/Gudrības uzaicinājumu nākt un gūt dzīvību no Viņa galda: Jēzus ir īstā maize, kas dod dzīvību, un ēdot Viņa Miesu varam pazīt mīlestību, kas virza visas lietas uz to pilnību.

Tāpat šīs antifonas lūgums „nākt, lai mācītu” ir mudinājums atzīt, ka patiesais un vienīgais Skolotājs ir Kristus, kuru evaņģēliji sauc par rabbi (sal. Mk 1,21.39; 2,13; 4,1; 6,2.34; 8,31; 12,35). Šis Skolotājs māca Dieva ceļu un ir vienīgais, kas šo ceļu pazīst, jo vienīgais to ir mērojis līdz galam.

 

Varam secināt, ka pirmā no lielajām antifonām smeļ no Vecās Derības gudrības avotiem, uzsverot ar Jēzu identificējamās Gudrības veikumu radībā un tās paliekošo klātbūtni kosmiskajā mērogā.

Pr. Mihails Volohovs

Atpakaļ uz sadaļu "Advents"