Šodienas datums: 23.06.2017  |  Vārda dienas: Līga

Advents

Advents Baznīcas liturģijā

Adventu veido četras svētdienas. Šis liturģiskais laiks, pat saglabājot savu vienotību, kas apjaušama no liturģiskajiem tekstiem, praktiski ir iedalīts divos posmos: no pirmās Adventa svētdienas līdz 16. decembrim lielāka uzmanība ir pievērsta eshatoloģiskajam adventam – Kristus atnākšanai laiku beigās – un mudina dvēseli gaidīt Kunga atnākšanu godībā; no 17. līdz 24. decembrim gan Svētajā Misē, gan Stundu liturģijā visi teksti daudz tiešāk ir virzīti uz Kunga piedzimšanu. Šajā liturģiskajā laikā figurē trīs bibliskie tēli: pravietis Isajs, Jānis Kristītājs, Marija.

Jau kopš pašiem Adventa pirmsākumiem IV gadsimtā šajā laikā tiek plaši lasīta pravieša Isaja grāmata, jo tajā daudz vairāk nekā citos praviešos atbalsojas tā cerība, kas ir mierinājusi izvēlēto tautu smagos pārbaudījumos gadsimtu gaitā. Tādēļ Adventā lasītās zīmīgākās vietas no pravieša Isaja veido nezūdošās cerības pasludināšanu visu laikmetu cilvēkiem.

Jānis Kristītājs ir pēdējais no praviešiem un savā sludināšanā apkopo visu iepriekšējo vēsturi, pieredzot tās piepildījumu. Tādēļ Jānis iemieso Adventa garu. Viņš ir Dieva iejaukšanās zīme savas tautas gaitās; kā mesijas priekštecim viņam ir uzdevums sagatavot Kungam ceļus (sal. Is 40,3), atgādināt Izraēlim par pestīšanu (sal. Lk 1,77-78) un norādīt uz Kristu, kurš jau ir klātesošs savas tautas vidū (sal. Jņ 1,29-34).

Advents ir liturģiskais laiks, kurā skaidri atklājas Marijas līdzdalība atpestīšanas noslēpumā. Tas izriet it kā no liturģijas iekšienes, nevis no paralēli pastāvošajām dievbijības formām. Tomēr nevajadzētu Adventu pārvērst par kārtējo „Marijas mēnesi”, jo šis liturģiskais posms pēc būtības ir Kunga atnākšanas noslēpuma svinēšana. Adventa mariānisko raksturu varam paust ar Vatikāna II koncila Dogmatiskajā konstitūcijā par Baznīcu teikto: Marija „izceļas starp Kunga pazemīgajiem un nabadzīgajiem, kas ar paļāvību gaida un saņem no Viņa pestīšanu. Līdz ar viņu, izcilāko Sionas meitu, pēc ilgajām apsolījuma gaidām laiks piepildās un iesākas jaunā pestīšanas ekonomija, kad Dieva Dēls no viņas pieņēma cilvēcisko dabu, lai ar savas miesas noslēpumiem atbrīvotu cilvēku no grēka” (LG 55). Ar biblisko Sionas meitas tēlu Adventa liturģija atgādina, ka Marijā savu virsotni sasniedz visas Vecās derības tautas mesiāniskās gaidas. Šādi Marija sniedz piemēru, kā ticīgajiem būtu jāsagatavojas Kunga atnākšanai. Zīmīgi, ka Adventā „iekrīt” Marijas bezvainīgās ieņemšanas svētki (8.decembris). Tie nav jāuzskata par Adventa laika pārtraukumu vai atkāpi, bet gan par Kunga atnākšanas noslēpuma neatņemamu sastāvdaļu. Bezvainīgā Marija ir atpestītās cilvēces pirmtēls, izcilākais Kristus pestījošās atnākšanas auglis. Kā atgādina šo svētku prefācija, Marija kļuva „par svētās Baznīcas neaptraipīto pirmtēlu un sākumu”.

Pie mums ierastā Adventa pieder arī Votīvmise Jaunavas Marijas godam, ko pazīstam kā Rorātmisi un kas šo nosaukumu gūst no tai paredzētā introīta Rorate caeli. Visskaistāk šo Misi svinēt, austot jaunai dienai un rokās turot aizdegtus gaismekļus. Tomēr (un šeit apzinos, ka kaisu sev ogles uz galvas) nevajadzētu pārāk aizrauties ar Rorātmisēm un noteikti tās nevajadzētu svinēt pēc 16. decembra, citādi Adventam tiek laupīts tā īstenais raksturs.

Adventā nedzirdam „Gods Dievam augstumos” (ar vienīgo izņēmumu 8. decembrī), jo tas no jauna atskanēs kā debespulku slavas himna jaundzimušajam Ķēniņam Ziemassvētkos.

Svētās Mises lūgšanas (kolektas) pārsvarā ir ņemtas no seniem liturģiskajiem avotiem – Ravēnas ruļļa (VI-VII gs.) un Gelāzija sakramentāra (VIII gs.), un šo lūgšanu galvenais motīvs ir Kristus atnākšana, gan iemiesojoties, gan laiku beigās kā Soģim un Kungam. Tekstos Advents atklājas kā sagatavošanās šai divkāršajai atnākšanai, savukārt no 17. līdz 24. decembrim uzsvars pārsvarā ir likts uz tuvajiem Kristus dzimšanas svētkiem. Tātad liturģija apcer abējādo Kristus atnākšanu – Jēzus piedzimšana sagatavo sastapšanos ar Viņu laiku beigās. To izsaka Piedzimšanas svētku vigīlijas lūgšana: „Dāvā mums to, ka mēs tavu viedzimušo Dēlu, kuru priecīgi uzņemam kā Pestītāju, varētu droši sagaidīt arī kā Tiesnesi.”

Adventa darbadienās no 17. līdz 24. decembrim vesperēs tiek skandētas senās un suģestējošās „O-antifonas”, kas savu nosaukumu gūst no melodiskā „O!” izsaukuma to sākumā. Liturģiskā reforma ir iekļāvusi kādu daļu no šīm bagātībām arī Svētajā Misē kā dziedājumus pirms Evaņģēlija. Šajās antifonās Baznīca bibliskos tēlos piesauc Kristu, kurš nāk: Gudrība, Izraēļa nama Valdnieks, Jesses atvase, Dāvida atslēga, Auseklis, tautu Karalis, Emanuēls. Katrā no šiem tituliem ir ietverta visa kristīgās cerības bagātība, tās ir vērts pārdomāt, lai varētu padarīt par savu ticības lūgšanu. Šādi daudz labāk varam pietuvoties cilvēktapšanas noslēpuma būtībai.

Priesteris Mihails Volohovs

Atpakaļ uz sadaļu "Advents"