Šodienas datums: 17.10.2019  |  Vārda dienas: Lūkass, Rolanda, Rolands, Ronalds, Erlends

Baznīca

Apustuliskajam pamudinājumam par sv. Jāzepu - 30

1989. gada 15. augustā sv. Jānis Pāvils II parakstīja apustulisko pamudinājumu par svētā Jāzepa personību un misiju Kristus un Baznīcas dzīvē Redemptoris Custos (Atpestītāja sargs). Pāvests vēlējās, lai visi kristieši ne tikai vēršas pie Svētā Jāzepa ar lielāku dedzību un ar paļāvību piesauc viņa aizbildniecību, bet arī lai vienmēr patur acu priekšā viņa pazemīgo, nobriedušo kalpošanu un līdzdalību    pestīšanas plānā.

Lasīt tālāk

 


Pašreizējam mirušo apbedīšanas ritam - 50

1969. gada 15. augustā ar dievišķā kulta kongregācijas dekrētu tika apstiprināts pašreiz lietotais mirušo apbedīšanas rits, kas tika atjaunots atbilstoši Vatikāna II koncila akcentam uz Lieldienu noslēpumu kristīgās nāves noslēpumainajā pieredzē (sal. Konstitūciju pa svēto liturģiju, nn. 81-82).

No saskarsmes ar nāvi rodas cilvēcīguma dramatika: šādas „pēdējās robežas” priekšā cilvēks nevar neko citu darīt, kā apbrīnot savu paša eksistences nozīmi pasaulē. Senā un modernā literatūra, filozofija, socioloģija, ētika un morāle, māksla un dzeja, viss izraisa šo pamata un neizbēgamo tematu. Tomēr atbildes ir dažreiz apmulsinošas, pretrunīgas vai vispār bezcerīgas.

Raksts plašāk lasāms ŠEIT.


Fragments no pr. Rodiona Doļas komentāra Vissvētās Trīsvienības svētkos, 2019. gada 16. jūnijā.

Vasarsvētkos ir dzimusi redzamā veidā Kristus dibināta Baznīca – tomēr Baznīca bija Dieva sirdī jau pirms radīšanas sākuma. Pirmo gadsimtu Baznīcas tēvi formulēja tā, it kā pasaule bija radīta, lai tajā atklātos Baznīca.

Tik tiešām- Trīsvienīgais Dievs, perfekta mīlestības vienotība, komūnija, vēlējās tajā dalīties, Trīsvienība radīja pasauli un cilvēku, ar kuru var dalīties savā dievišķajā dzīvē. 

Lasīt tālāk


1969. gada 25. maijā Dievišķā Kulta kongregācija apstiprināja Svētās Mises lasījumu tekstus Ordo lectionum Missae tā sauktajā Lekcionārijā, kuru ar dekrētu Ordinem lectionum noteica sākt lietot 1969. gada 30. novembrī ar svētdienas lasījumiem „B” gadā un otrās sērijas lasījumiem darbdienās. Latīņu valodas lekcionāri grāmatās iznāca 1970. gada 30. septembrī.

Vatikāna II koncila konstitūcija par dievišķo liturģiju (SC) lielu akcentu liturģijā lika uz Svētajiem Rakstiem (sal. nn. 24, 33, 35), norādot: “Lai ticīgajiem bagātīgāk klātu Dieva Vārda galdu, daudz plašāk jāatver Bībeles dārgumu krātuve, lai noteiktā gadu skaitā tautai izlasītu svarīgākās Svēto Rakstu daļas” (SC, n. 51).

Darbu pie lekcionāriem aizsāka liturģiskās komisijas Concilium 11. grupa 1964. gada aprīlī. Ap trīsdesmit biblisko pētnieku ieteica Svēto Rakstu fragmentus, kuri tika izplatīti 1967. gada sagatavē un galīgās izmaiņas tika veiktas 1968. gadā.

Lasīt tālāk


Pašreizējam Svētās Mises ritam - 50

1969. gada 3. aprīlī sv. Pāvils VI izdeva apustulisko konstitūciju Missale Romanum, kura līdz ar Ritu kongregācijas dokumentu 6. aprīlī īstenoja Vatikāna II koncila rosināto Mises reformas noslēgumu.

Latīņu liturģiskajā valodā ritu izsaka ar vārdu ordo kā lūgšanu vai žestu secību. No 7. gadsimta liturģiskos priekšrakstus Svētās Mises svinēšanā sauc par Ordo Romanus, par romiešu ritu, kura reforma notika vairākos etapos. Tā notika atbilstoši Vatikāna II koncila konstitūcijai par dievišķo liturģiju, kurā noteikts atgriezties pie Baznīcas tēvu dievkalpojumu prakses un veicināt ticīgo aktīvu līdzdalību sakrālajos ritos (sal. Sacrosanctum Concilium, nr. 48 – 50).

Lasīt tālāk


Vārds “pāvests” nāk no itāļu vārda “papa”, kas nozīmē “tēvs”. Pirmajos kristietības gadsimtos šādā vārdā sauca katru bīskapu Rietumos. Tikai 1073. gadā pāvests Gregorijs VII noteica šo vārdu lietot vienīgi uz Romas bīskapu, lai gan praksē tas tā tika darīts jau no 8.gs.

Pāvestam kā Romas bīskapam ir arī citi nosaukumi. Viņu sauc arī par Jēzus Kristus vikāru, apustuļu galvas – Pētera pēcteci, Pētera vikāru, vispārējas Baznīcas visaugstāko priesteri (Pontifex Maximus), Rietumu patriarhu, Itālijas primātu, Romas provinces arhibīskapu un metropolītu, Vatikāna valsts valdnieku, Dieva kalpu kalpu.

Lasīt tālāk


Darba dēļ pagājušajā rudenī man bija daudz jāceļo un jāpavada laiks ārpus savām mājām, tāpēc katrā nedēļas nogalē sanāca atrasties citā katoļu draudzē. Visur viens un tas pats - ierastā Svētā Mise, tomēr ikkatrā vietā nepameta nomācoša izjūta, ka esmu negaidīts ieceļotājs dīvaini pazīstamā zemē.

Daudzās no draudzēm pie galvenajām durvīm stāvēji smaidīgi sagaidītāji ar sludinājumiem rokās. Bieži bija arī uzaicinājumi no kanceles sveikt visus, kas šajā baznīcā ir pirmo reizi. Vienā no draudzēm es pat saņēmu mazu, spīdīgu dāvanu maisiņu, kurā bija lodīšu pildspalva un kafijas krūze ar draudzes nosaukumu. 

Lasīt tālāk


Svētā pāvesta Jāņa Pāvila II vārdi atgādina būtisku patiesību, ka visas Baznīcas dzīves avots un kalngals ir Euharistija - Svētā Mise, Kunga Mielasts. Baznīca dzīvo no Euharistijas gan garīgā ziņā, gan lielā mērā arī laicīgā ziņā. Šis raksts ir veltīts, kādai senai Baznīcas tradīcijai, kura nāk no pirmkristiešu laikiem. Taču, kā daudzas senas tradīcijas, tā piedzīvo zināmu aizmirstību. Runa ir par Svētās Mises nodomiem, kurās tā tiek upurēta. „Saskaņā ar pārbaudītu Baznīcas ieradumu katrs priesteris, kas celebrē vai koncelebrē Svēto Misi, drīkst pieņemt stipendiju, lai viņš upurētu Svēto Misi kādā noteiktā nodomā”. (KTK 945, §1).

Lasīt tālāk


Cilvēks nepārbauda tilta nestspēju ik reizi, kad iet tam pāri. Viņš pieņem, ka tas izturēs. Tā tūkstoš lietās mēs ikdienā vadāmies no vesela pieņēmumu komplekta, ko nepārbaudām. Tas atvieglo dzīvi. Taču reizēm vajadzētu apdomāt, vai skatāmies uz lietām caur pareizām brillēm. No tā atkarīga secinājumu pareizība. 31. janvāra raidījums “Saknes debesīs” risināja sarunu par garīgumu ārpus baznīcas. Vai ticībai baznīca ir vajadzīga? Saruna nevar būt jēgpilna, nepadomājot par to, kas baznīca ir. Gan raidījuma viesu sarunā, gan brīvmācītāja monologā tika izteikti spriedumi, balstoties uz pieņēmumiem par baznīcas dabu un sūtību. Vai visi šie pieņēmumi bija pareizi? Gribu uz mirkli iesaistīties diskusijā.

Lasīt tālāk LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga rakstu


Baznīca no grieķu vārda „ekklesia” nozīmē 'saaicināta sapulce', 'sapulcinātā tauta'. Tā ir vīriešu un sieviešu kopums, kam ir ticība uz Jēzu Kristu (uzticīgie), kas ir Svētā Gara sapulcināti un kas ir saņēmuši Kristības Sakramentu, caur kuru viņi sevi atzīst par Dieva Tēva bērniem un pieņem Viņa Mīlestību.

Baznīca tāpat apzīmē celtni, kur kopā sapulcējas kristieši, lai svinētu Viņa kultu.

Kristieši nesapulcējas kopā pēc viņu pašu iniciatīvas, bet viņi atbild uz Jēzus Kristus aicinājumu, kas viņus sapulcina. Baznīca ir liecinieku tauta, nepārtraukta personu ķēde, kas apstiprina kopš Jēzus Kristus nāves un Augšāmcelšanās: „Mēs esam liecinieki.” Baznīca nav statiska, tā iet, tā šķērso un raksta vērsturi.

Vēsturiski Baznīca ir attīstījusies, sākot no Jeruzalemes kopienas, kas ir piedzīvojusi Lieldienu pieredzi (Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos) un Vasarsvētkus: apustuļu grupa, sapulcējusies Augšistabā ar mācekļiem uz kādām svinībām, saņēma Svētā Gara Dāvanu un no tā brīža veido kristiešu kopienu. Tā ir pirmā vieta, kur tika baudīta Komūnija, pirmā ticības vieta, pasludināta viņu pašu valodā visu zemju iedzīvotājiem, kuri bija nākuši uz Jeruzalemi, lai piedalītos svētkos, un arī tika pievienoti viņu pašu kultūrai.

No sava iesākuma Baznīca ir pazinusi vajāšanas, konfliktus, mazākuma pieredzi.

Tā ir veidota no vīriešiem un sievietēm, kuriem ir viņu talanti un harizmas, bet arī viņu vājības un grēki. Par spīti tam, viņi ir ticīgi un balsta savu uzticību Dievā, visu cilvēku glābējā.

Baznīca ir:

  • Svēta, no Dieva svētuma, kas rīkojas viņā
  • Katoliska (no grieķu val. vārda, kas nozīmē 'visaptveroša', t. i., atvērta visiem)
  • Apustuliska, tāpēc ka tā balstās uz pirmo liecinieku liecībām, apustuļiem un visiem tiem vīriešiem un sievietēm, kuri visos laikos ir liecinājuši par Kristus mīlestību
  • Jāprot lasīt no Baznīcas dzīves iekšpuses, lai pāri grūtībām atklātu, ko dažkārt ietver nodibināšana, vienotība un svētums, ko viņai dod Kristus
  • Svētā Gara piepildīta: Svētais Gars vienmēr ir dzīvs un darbīgs Baznīcas sirdī
  • Baznīca ir nodibināta, lai būtu pasaulē, tautā, kas dzīvo un liecina par Jauno un Mūžīgo Sakramentu (l'Alliance), ko Dievs ir noslēdzis ar cilvēkiem Kristū
  • Katrs laikmets runā par Baznīcu savā veidā, lietojot Bībeliskus simbolus: Kunga vīnakoks, Kristus Miesa, laiva...
  • Vatikāna II koncila Tēvi ir paņēmuši atpakaļ biblisko jēdzienu „Dieva tauta”, stādītu priekšā Vecajā un Jaunajā Derībā

Baznīca Eiropā, Jānis Pāvils II, apustuliskā pamudinājuma plašs pārskats, Rīgas Metropolijas Romas katoļu kūrija, Rīga, 2003


Svēto Rakstu teksti, kas atspoguļo Baznīcas būtību

  • Jņ 20,21-23: „Kā Tēvs mani sūtījis, tā arī es jūs sūtu..."
  • Mt 16,18-19: „Tu esi Klints un uz šīs klints es uzcelšu Baznīcu."
  • Apd 2,46-47: „Katru dienu vienprātīgi viņi gāja uzticīgi Templī, viņi lauza maizi viņu mājās, viņi pusdienoja ar līksmību un vienkāršību. Viņi slavēja Dievu un atrada labu uzņemšanu pie visas tautas. Katru dienu Kungs lika ieiet kopienā, kas bija aicināti glābšanai."
  • Ef 2,20-22: „Jūs bijāt iekļauti konstrikcijā, kam par pamatu ir apustuļi, pravieši un Jēzus Kristus Viņš-Pats kā galvenais stūrakmens"
  • 1 Pēt 2,4-10: „Jūs esat pilnvaroti pasludināt Tā brīnumus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā Gaismā."