Šodienas datums: 21.07.2017  |  Vārda dienas: Meldra, Meldris, Melisa

Baznīca

"Baznīca dzīvo no Euharistijas" (sv. Jānis Pāvils II)

Svētā pāvesta Jāņa Pāvila II vārdi atgādina būtisku patiesību, ka visas Baznīcas dzīves avots un kalngals ir Euharistija - Svētā Mise, Kunga Mielasts. Baznīca dzīvo no Euharistijas gan garīgā ziņā, gan lielā mērā arī laicīgā ziņā. Šis raksts ir veltīts, kādai senai Baznīcas tradīcijai, kura nāk no pirmkristiešu laikiem. Taču, kā daudzas senas tradīcijas, tā piedzīvo zināmu aizmirstību. Runa ir par Svētās Mises nodomiem, kurās tā tiek upurēta. „Saskaņā ar pārbaudītu Baznīcas ieradumu katrs priesteris, kas celebrē vai koncelebrē Svēto Misi, drīkst pieņemt stipendiju, lai viņš upurētu Svēto Misi kādā noteiktā nodomā”. (KTK 945, §1).

Vispirms noskaidrosim terminus, kas attiecas uz šo tematu un kurus varbūt saprot tikai priesteri:

1) celebrēt Svēto Misi - svinēt, būt tam kurš vada Svētās Mises lūgšanu;
2) koncelebrēt Svēto Misi - svinēt kopā ar kādu, kurš jau vada Svētās Mises lūgšanu, bet var svinēt Svēto Misi citā nodomā;
3) Svētās Mises intencija - nodoms, kurā tiek svinēta Svētā Mise.
4) Svētās Mises stipendija - ziedojums, alga, samaksa, atlīdzinājums tam, kurš svin Svēto Misi.

Kā jau iepriekš tika minēts, Mises stipendiju tradīcija ir sena. Tāda bija jau pirmkristiešiem. Viņi dievkalpojumu - Svēto Misi izprata kā svinības, kurās visi līdzdarbojas, kurās pienes visi. Tādēļ viņi uz Svēto Misi nesa maizi, vīnu un citas dāvanas. Tās izmantoja ne tikai kā upurdāvanas Svētajai Misei, bet tādā veidā ticīgie palīdzēja arī citiem cilvēkiem un uzturēja Baznīcu, draudzi un priesterus. Arī piektais Baznīcas bauslis mūs pamudina: “Tev būs palīdzēt uzturēt savu Baznīcu un tās kalpus”.

Bez maizes un vīna ticīgie atnesa arī vīnogas, olīvas, vasku, sieru, sviestu, medu, ziedus, dārzeņus, putnus un dzīvniekus, bet dažkārt, lielākos svētkos arī vērtīgus priekšmetus, kas kalpoja liturģijai. Dažādos laikos šī tradīcija mainījās. Ziedojumi netika pieņemti no tiem, kas dzīvoja grēkā, vai tiem, kuri vēl pildīja gandarījumu (senos laikos gandarījums varēja ilgt gadiem ilgi).

Ar laiku, iepriekšminēto dāvanu pienešanu aizvietoja ar naudas ziedojumu. Ticīgie biežāk pienesa ziedojumu spontāni, dažādu svarīgu notikumu mudināti (laulības, bēres, svēto aizbildņu svētkos) vai Svētajās Misēs, kuras tika upurētas par slimojošajiem, draugiem, labu ražu utt. Dažkārt to darīja zināmu laiku pirms Svētās Mises upurēšanas vai arī privāti. Tā radās apzīmējums Svētās Mises stipendija. Īpašu nozīmi Mises stipendijas ieguva viduslaiku beigās, kas bija liels daudzums priesteru un tika svinētas privātas Svētās Mises. Ziedojuma devējs ziedojot gribēja būt drošs, ka Svētā Mise, kuru lūdza, tiks svinēta konkrētā nodomā un vienlaicīgi vēlējās ņemt dalību Svētās Mises žēlastības augļos. Tas nenozīmē, ka Svēto Misi varētu „nopirkt”. Dieva žēlastība nav nopērkama. Drīzāk Svētās Mises stipendija nozīmē, ka priesteris lūdzas ziedojuma devēja nodomā. Atskatoties uz pirmkristiešu laikiem un atsaucoties uz Baznīcas tēvu literatūru, varam pārliecināties, ka ziedojums - stipendija bija zīme tam, ka ticīgais iekļaujas upurējošajā kopienā. Svētā Mise - Euharistija nav tikai Kunga mielasts, bet arī Viņa Ciešanu, Nāves un Augšāmcelšanās piemiņa, bet līdzdalība Euharistijā ir līdzdalība neredzamajā žēlastības dāvanā, ko saņem ticīgie caur redzamo zīmi, kuru pienesa. Stipendija, jeb dāvanas pienešanai ir jāpamudina dedzīgāk, apzinīgāk un pilnīgāk piedalīties Svētajā Misē.

Ko tas nozīmē? Vispirms, apzināties, ka lūgšanas palīdzība mums ikvienam ir vajadzīga. Svētā Mise ir Kristus upuris, kurā tiek iekļauti ticīgo nodomi. Novērtēsim šo milzīgo dāvanu. Iespēju robežās jāpiedalās tajā Svētajā Misē, kura tiek svinēta ziedotāja nodomā un, ja nav nopietnu šķēršļu, ne tikai jāpiedalās ar savu klātbūtni, bet arī, ja nepieciešams, jāpieiet pie grēksūdzes un jāpieņem Svētā Komūnija.

Dažkārt, tiek jautāts: cik jāziedo (jāmaksā) par Svēto Misi? Nav noteikts ziedojuma apmērs. Svēto Misi nevar nopirkt, kā iepriekš teikts. Dažās draudzēs var redzēt pie ziedojumu lādītēm uzrakstītu ieteicamo ziedojumu, tomēr ziedojot jāpadomā, ka tajā ir iekļauta elektrības apmaksa, sveces, baznīcas uzturēšana kārtībā un priestera kalpojums. Tas nozīmē, ka, saliekot visus ziedojumus kopā, ir jāspēj to visu nosegt. Tas attiecas uz Svētās Mises stipendiju.

Kādi ir Svētās Mises nodomi?

Svētajā Misē visi mūsu lielie un mazie nodomi ir drošās rokās. Tos kopā ar mums svin eņģeļi, svētie un dvēseles šķīstītavā. Līdz ar to biežāk sastopamais Svētās Mises nodoms ir par mirušajiem. Šīs Svētās Mises ir vienas no senākajām. Par to liecina jau sv. Cipriāns († 258.g., Ep.I, 2). Tertuliāns (†222.g.) runā par miršanas gadadienas Svētajām Misēm (De corona mil.c.3). Apustuliskās konstitūcijas liecina par mirušo pieminēšanu trešajā, devītajā un trīsdesmitajā dienā kopš nāves. Tomēr sv. Ambrozijs (†397.g.) min Svētās  Mises trešajā, septītajā, trīsdesmitajā un četrdesmitajā dienā pēc nāves. Kristietībā šī senā semītiskā tradīcija ir ar bībelisku pamatojumu. Pieminēt mirušo trešajā dienā pēc nāves nākas pieminot Kunga augšāmcelšanos; septītajā dienā - atceroties, ka Dievs septītajā dienā pēc radīšanas darba atpūtās, bet pateicoties Svētajai Misei atpūta kļūst par mirušo daļu; trīsdesmitā diena atgādina Izraēļa tautas sēras pēc Mozus nāves (At.L.gr. 34, 8); četrdesmitā diena varētu tikt saistīta ar Kristus uzkāpšanu debesīs. Kopš svētā pāvesta Gregora I Lielā (†604.g.) pazīstamas ir tā saucamās Gregormises. Pāvests Gregors lika tādā veidā lūgties par mirušo benediktīņu mūku, pie kura atrada naudu, kuru pēc nabadzības solījuma viņš nedrīkstēja paturēt. Saskaņā ar nostāstu trīsdesmitajā dienā mirušais mūks parādījās pāvestam un pateicās par piedzīvoto žēlsirdību, pateicoties kurai viņš atstāja šķīstītavu. Šī tradīcija īpaši sāka izplatīties VIII gadsimtā, vispirms klosteros, bet vēlāk arī starp ticīgajiem.

Kopš pašiem šīs tradīcijas pirmsākumiem Baznīcā valdīja pārliecība, ka tas ir visiedarbīgākais līdzeklis mirušo dvēseļu glābšanai no šķīstītavas. Šīs Svētās Mises nav apveltītas ar īpašam atlaidu žēlastībām.

Tomēr Svētās Mises nodomos varam un vajag uzticēt Dievam arī dzīvos, arī aktuālās mūsu, mūsu tuvāko, kā arī aktuālās pasaules un Baznīcas dzīves vajadzības, varam lūgt par veselību, vai galu galā varam pateikties Dievam par jau saņemtajām žēlastībām.

Tāpat Svētā Mise, sniedzot sakramentus (kristību, laulību, iestiprināšanu utt.) vai tad, kad tas saistās ar kādu svarīgu notikumu cilvēku dzīvēs (bēres, Pirmā Svētā Komūnija kādai bērnu vai pieaugušo grupai), var tikt svinēta to nodomā, kuri saņem sakramentus vai kuru dzīvē ir īpašs notikums.

Ja ir zināms, ka cilvēkam ir kāda svarīga jubileja, svarīgs notikums, tad var viņam uzdāvināt Svēto Misi. Šajā gadījumā ziedojot un lūdzot priesteri nosvinēt Svēto Misi šī cilvēka nodomā var palūgt, lai tiek uzrakstīts datums un laiks uz kartiņas, ko pasniegt apdāvinātajam. Kas šādi dāvina, tas dāvina dubulti: dāvanas saņēmēju viņš iepriecina ar Svēto Misi un priesterim palīdz ar turpmāk būt par draudzes ganu vai arī izdzīvot pensijā bez citiem ienākumiem.

Kāds tad būtu kopsavilkums un pamudinājums?

Kristus evaņģēlijā aicina lūgties kopā, mācot Tēvs mūsu lūgšanu un teikdams, ka divi vai trīs, kas kaut ko vienprātīgi lūgs Viņa vārdā, tur Viņš pats būs klātesošs. Svētajā Misē kopā lūdzas visa Baznīca.

Kopsavilkums: kristieši, kas ziedo stipendiju, lai viņu nodomā tiktu upurēta Svētā Mise, izlūdz nepieciešanās žēlastības sev, saviem tuvākajiem - dzīviem un mirušajiem, kā arī veicina Baznīcas labumu un ar šo ziedojumu piedalās Baznīcas rūpēs par tās kalpu un darbu uzturēšanu.

Pamudinājums: paši lūgsim sev nepieciešamās žēlastības, neaizmirsīsim mūsu mirušos tuviniekus, atbalstīsim viens otru, pasauli, Baznīcu ar lūgšanu, bet arī pamudināsim tos, kuri nezina par šo tradīciju, lai viņi pievienojas lūgšanai un spēj izpildīt Baznīcas bausli. Padomāsim, vai Svētā Mise nebūtu labākā dāvana mūsu tuvākajiem, draugiem, paziņām viņu dzīves svarīgākajos brīžos.

Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins