Šodienas datums: 22.08.2017  |  Vārda dienas: Rudīte, Everts

Baznīca

Brīnums, ko negribu redzēt

Cilvēks nepārbauda tilta nestspēju ik reizi, kad iet tam pāri. Viņš pieņem, ka tas izturēs. Tā tūkstoš lietās mēs ikdienā vadāmies no vesela pieņēmumu komplekta, ko nepārbaudām. Tas atvieglo dzīvi. Taču reizēm vajadzētu apdomāt, vai skatāmies uz lietām caur pareizām brillēm. No tā atkarīga secinājumu pareizība. 31. janvāra raidījums “Saknes debesīs” risināja sarunu par garīgumu ārpus baznīcas. Vai ticībai baznīca ir vajadzīga? Saruna nevar būt jēgpilna, nepadomājot par to, kas baznīca ir. Gan raidījuma viesu sarunā, gan brīvmācītāja monologā tika izteikti spriedumi, balstoties uz pieņēmumiem par baznīcas dabu un sūtību. Vai visi šie pieņēmumi bija pareizi? Gribu uz mirkli iesaistīties diskusijā.

Pirmkārt, vai nepareizi pieņēmumi vispār pastāv? Varēja manīt, ka saruna rēķinās ar postmodernā laika pārliecību, ka objektīvas patiesības nav. Tas izskanēja retoriskā jautājumā:“Kas definē, kā vajadzētu? Kas to pateiks?”1 Postmodernisma ieskatā katram cilvēkam drīkst būt savs viedoklis. Kamēr tas nekonfliktē ar politkorektumu, tas ir līdztiesīgs visiem citiem uzskatiem. Iespēju laukā bez gala un malas iederas tikpat nenoteiktais vārds “garīgums”. Tāds “garīgums” ne tikai var pastāvēt ārpus baznīcas – tas pastāv tikai ārpus baznīcas. Baznīcā mājo kristīgā reliģija, konkrēta ticība uz Trīsvienīgo Dievu. Tajā ir gluži skaidrs, kas definē pamatpieņēmumus – Svētajos Rakstos dotā Kristus un apustuļu mācība.

Nav citas baznīcas kā viena, svēta, kristīga un apustuliska Jēzus Kristus baznīca. Nav pareizi sacīt “mormoņu baznīca” vai “Apvienošanās (Mūna) baznīca” un nepavisam ne “ateistu megabaznīca”2. Šādu nosaukumu lietošana norāda uz kļūdainu pieņēmumu, ka baznīca ir reliģiska organizācija, kuru ticīgie izveido, lai labāk apmierinātu savas reliģiskās vajadzības.“Cilvēks var definēt savu ticību un var pieturēties pie kaut kā, nebūdams baznīcas ietvaros, bet tiem, kas to nespēj, tiem ir ļoti vajadzīga kopiena” – izskanēja raidījumā. Kristietības avotos par baznīcu ir cits priekšstats. Baznīca ir Kristus ķermenis, kurā Viņš pēc debesbraukšanas mājo zemes virsū, lai turpinātu savu darbu. Apustulis Pāvils to pasaka skaidriem vārdiem: “Bet jūs (t. i., baznīca, έκκλησία, ekklēsia) esat Kristus ķermenis un katrs par sevi tā locekļi.” (1Kor 12:27) Lai arī baznīcā jau no iesākuma ir pamanāma struktūra un organizācijas pazīmes, tā nav tikai kristīga biedrība. Lielais latviešu ekleziologs3 Edgars Rumba savā disertācijā raksta: “Cilvēki, reliģiskos nolūkos sadodamies kopā, nespēj paši radīt baznīcu. To rada Dievs no augšas. Tā ir Dieva celtne, nevis tiesisks organisms. [..] Tā ir pats Kristus, Kristus miesa un (Jēra) līgava jeb sieva. Kristus ir baznīca, un baznīca ir Kristus. [..] Jēzus ne vien reprezentē Dieva tautu un baznīcu, bet pats ir baznīca. [..] Bez Kristus nav baznīcas, bet bez baznīcas nav arī Kristus.”4 No šī baznīcas dabas redzējuma E. Rumba izdara neizbēgamo secinājumu: nevar piederēt Kristum ārpus Viņa ķermeņa. “Pestīšana nav iespējama bez pievienošanās baznīcai.” Tādēļ kļūmīgs bija raidījuma diskusijā dažbrīd nomanāmais pieņēmums, ka nepiederēt baznīcai ir vienkārši mazliet tālāks solis, nekā iet baznīcā reti. Nebūs arī gluži pareizi teikt: “Cilvēki baznīcā smejas, joko, spēlē mūziku un savā būtībā ir tādi paši kā cilvēki ārpus baznīcas.” Tieši būtībā, nevis ārējās izpausmēs atšķirība ir tikpat bezdibenīga kā starp bagāto vīru un nabaga Lācaru. “Iestāties baznīcā un kļūt atpestītam ir gluži tas pats.”5

Šeit E. Rumba atklāj vēl vienu kļūdainu pieņēmumu – ka baznīcas jēga ir mācīt cilvēkiem“turēšanos pie labas dzīves principiem un spēju atšķirt labu no ļauna, un pārdomu procesā nonākt pie skaidrības, kā viņiem jārīkojas.” To cilvēks, protams, var mācīties arī citur. Ārpus baznīcas ir daudz dziļi domājošu, kulturālu un morāliski augstvērtīgu cilvēku. Taču ārpus baznīcas nevar iegūt izlīdzināšanos ar Dievu Jēzū Kristū un izglābšanos no pastarās tiesas. Ārpus baznīcas nav pestīšanas. (Kartāgas Kiprians, 3. gs.) Tā ir galvenā baznīcas sūtība.

Lūk, ko par atšķiršanu no baznīcas jeb ekskomunikāciju raksta ievērojamais vācu teologs Edmunds Šlinks: “Tāpat kā absolūcija, arī ekskomunikācija ir paša Dieva balss, kas runā caur cilvēka – viņa pilnvarota kalpa – muti. Kā šeit, virs zemes, Dieva vārdā pasludināta absolūcija apliecina, ka grēki ir piedoti debesīs, t. i., pastarās tiesas spriedumā, tā ekskomunikācija no baznīcas nozīmē to, ka Dievs patur grēkus un patur arī viņa Dēls, nākot uz pastaro tiesu.”6 Šo liktenīgo seku dēļ ekskomunikāciju lieto nevis kā sodu, bet kā pēdējo glābšanas līdzekli, kam cilvēku jāmotivē atgriezties no pašposta ceļiem. Tādas pašas sekas izraisa arī pašekskomunikācija jeb labprātīga izstāšanās no baznīcas.  Tādēļ Edgars Rumba var apgalvot: “Aiziet no baznīcas nozīmē zaudēt katru pestīšanas cerību. Grēku piedošana un mūžīgā dzīvība ārpus baznīcas nav atrodama.”

Tas tad izgaismo galveno problēmu “ticībā bez piederības” un rituālos “ārpus reliģiskajām organizācijām”, t. i., ārpus baznīcas. Tie neved uz pestīšanu. Sakraments ir Kristus iedibināta darbība, kurā ar vārdu un matērijas elementiem tiek pasniegtas garīgas žēlastības un galvenokārt grēku piedošana. Visu žēlastības un piedošanas pilnību Dievs pasniedza iemiesotajā Vārdā. Kristus ir pirmsakraments. Visi sakramenti ir no Viņa un Viņā. Ārpus Viņa ķermeņa, ārpus baznīcas, tātad ārpus Kristus nav ne Kristības, ne Svētā Vakarēdiena, ne absolūcijas, ne ordinācijas. Tikai ceremonijas bez satura un iedarbības. Jēzus teica: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt. Kas nepaliek Manī, tas ir kā zars, kas tiek izmests ārā un sakalst. Tos savāc un met ugunī, un tie sadeg.” (Jņ 15:6)

Šo draudīgo īstenību nereti mēģina apiet, sakot: “Baznīca, kā zināms, ir redzamā un neredzamā. Es ticu neredzamās baznīcas realitātei un sevi pieskaitu pie tās.” Taču nav divu baznīcu – viena redzama un otra neredzama. Kristum ir tikai viena līgava, Viņa baznīca, kas ir gan redzama, gan neredzama. Edgars Rumba raksta: “Garīgā baznīca, dzīvības baznīca [..] pārlaicīgā, preeksistentā, debešķīgā baznīca ir tā pati, kas pasaulē parādās redzamā veidā. [..] Lai gan baznīcai ar pasauli nav nekā būtiski kopīga, tomēr baznīca ir pasaulē reālā un redzamā veidā kā Nōas šķirsts grēku plūdos.” Filips Melanhtons “Apoloģijā” skaidro, kas ir neredzamā baznīca, – patiesi ticīgie, kuri ar ticīgu, paklausīgu sirdi pareizi pasniedz un saņem evaņģēliju un sakramentus. Neredzama tā ir tādēļ, ka līdzās ir arī liekuļi, kas ārēji pieder baznīcai, jo dzird evaņģēliju, iet pie dievgalda un pat pārstāv patieso apliecību. Taču viņi to dara bez ticības paklausības. Viņi nav Kristus locekļi, jo Kristus nedarbojas viņos. Viņi ir baznīcai piejaukušies, nevis tai pieder. Patiesi svēto klātbūtnes dēļ visu šo jaukto kopību sauc par baznīcu. Robeža starp vieniem un otriem ir saskatāma tikai Dievam. Cilvēkiem patiesās baznīcas aprises ir neredzamas. Taču piederība neredzamajai baznīcai vienmēr notiek caur piederību redzamajai kopībai. “Amerikāņu Luters” K.F.V. Valters raksta: “Redzamajā kopienā ir apslēpta neredzamā, patiesā, tā sauktā ticīgo, svēto un Dieva bērnu baznīca. Ārpus šīs [redzamās] aicināto kopienas izredzētie nav meklējami.”7 Tādēļ atšķiršana/ās no redzamās baznīcas vienlaicīgi nozīmē atšķirtību arī no “neredzamās”.

Baznīca ir Kunga Jēzus Valentīndienas dāvana. Mīlētāja dāvana. Tajā viņš pats dzīvo starp saviem ļaudīm. Tā ir ķermenis, kurā mājo Svētais Gars un ieplūst visos locekļos, lai tos svētdarītu un apbruņotu kalpošanai. Mēs esam šie locekļi. Mūsu labad  baznīcā jau divtūkstoš gadus bez mitas skan Dieva balss un plūst sakramentu dzīvais avots. Tur mums tiek pasniegts Svētais Gars. Uz dievkalpojumu mēs ejam pēc Svētā Gara. Jo biežāk ejam, jo vairāk saņemam, jo dzīvāki esam. Baznīca glabā neskaitāmu paaudžu ticības, lūgšanu, domu, pieredzes un kalpošanas krājumu – mēs varam pļaut, kur neesam sējuši, un plūkt augļus, kur neesam strādājuši. Tā ir brāļu un māsu kopiena, kur saņemt un dot, kopā ceļojot uz Tēva mājām. Un īstenībā baznīca ir vienīgā vieta Visumā, kur dzīvo un notiek kristīgā ticība, jo tāda ir tās daba – būt iemiesotai, tāpat kā Kristus bija iemiesots. Jēzus ik dienas, līdz mūsu pēdējam elpas vilcienam aicina pievienoties, atgriezties un gūt atveldzi Viņa debešķīgajā baznīcā. Kurš var parādīt labu iemeslu, lai viņa aicinājumu atraidītu? Lai dzīvotu ārpus viņa? Lai ticētu bez piederības? Tas būs man parādījis brīnumu.

LELB arhibīskaps Jānis Vanags. Svētdienas Rīts


1 Šeit un turpmāk treknrakstā citāti no raidījuma.
2 https://youtu.be/y4syLS3-fdA
3 Eklezioloģija – mācība par baznīcu. E. Rumba ir aizstāvējis doktora disertāciju ar nosaukumu “Baznīca un garīgais amats oikumeniski-luteriskā uztverē”.
4 Rumba E. Viņpus aizspriedumiem, noliegumiem un ilūzijām. Rīga: Klints, 1994. Disertācijas faksimila 75., 76. lpp. minētā krājuma otrajā daļā.
5 Turpat, 77. lpp. No turienes arī sekojošie E. Rumbas citāti.
6 Schlink E. Theology of the Lutheran Confessions. Concordia Publishing House, Saint Louis. 215. lpp
7 Walther C.F.W. Church and Ministry. Concordia Publishing House, Saint Louis. Thesis VI. 20. lpp.