Šodienas datums: 21.05.2018  |  Vārda dienas: Ingmārs, Ernestīne, Akvelīna

Baznīca

Dārgie pastāvīgie Svētās Mises apmeklētāji, vietas pēdējās solu rindās nav domātas jums!

Darba dēļ pagājušajā rudenī man bija daudz jāceļo un jāpavada laiks ārpus savām mājām, tāpēc katrā nedēļas nogalē sanāca atrasties citā katoļu draudzē. Visur viens un tas pats - ierastā Svētā Mise, tomēr ikkatrā vietā nepameta nomācoša izjūta, ka esmu negaidīts ieceļotājs dīvaini pazīstamā zemē.

Daudzās no draudzēm pie galvenajām durvīm stāvēji smaidīgi sagaidītāji ar sludinājumiem rokās. Bieži bija arī uzaicinājumi no kanceles sveikt visus, kas šajā baznīcā ir pirmo reizi. Vienā no draudzēm es pat saņēmu mazu, spīdīgu dāvanu maisiņu, kurā bija lodīšu pildspalva un kafijas krūze ar draudzes nosaukumu.

Tas savā ziņā bija jauki. Es biju oficiāli sagaidīts un apsveikts.

Bet tas uz mani neiedarbojās. Kāpēc? Es domāju tādēļ, ka man vajadzēja līst garām cilvēkiem, lai varētu apsēsties kādā no baznīcas soliem. Pavisam nopietni. Tas atkārtojās atkal un atkal, pat šķietami pustukšās baznīcās, kur vienīgie aizņemtie soli bija baznīcas beigās.

Es esmu audzināts kā katolis un zinu stratēģiju - pirmās klases vietas ir pašas pēdējās solu rindas. Lai radītu sirsnīgu un vēlīgu draudzi, ir šķietami daudz vieglāk izveidot laipnu reklāmas bukletiņu vai pat norīkot, ka sagaidītāji sēž pirmajās rindās, nekā pierunāt draudzes locekļus aizņemt tukšos solus vidū un priekšā.

Jo vairāk draudzes es apmeklēju, jo vairāk cilvēkiem man bija jālien pāri, jo vairāk laika man bija, lai pārdomātu: kas mūsos rada bailes sēdēt centrā? Koka sols ir tikpat ciets, un redzamība ir gandrīz tāda pati, un nav tā, ka mēs pēkšņi dzirdēsim kādus uzlabojumus mūzikas kvalitātē, sēžot tieši beigās. Iespējams, tas ir tāpēc, ka mēs zinām, ka mums vajadzētu būt Svētajā Misē, bet mēs negribam tajā patiešām piedalīties. Mēs vēlamies atrasties tuvu izejas durvīm, lai nepieciešamības gadījumā ātri pazustu. Tā mēs sēžam - ar vienu kāju baznīcas solā, ar otru - autostāvvietā.

Vai mēs aizmirstam, ka esam Misē, jo tā sapulcē kopā visu draudzes kopienu? Tieši tur mēs taču kļūstam par Dieva tautu, par vienotu veselumu, kur katru ir aicinājis Svētais Gars. Un tomēr mēs mēģinām sēdēt tajās vietās, kas garantē vismazāko iespējamo kontaktu ar otru cilvēku, it kā mums būtu jāizvēlas vietas ilgstošam braucienam autobusā ar nepatīkamiem svešiniekiem.

Mēs to darām, to īsti pat neapzinoties, tādā apziņas līmenī, kas mūsu izpratnei paliek apslēpts, taču ir ļoti labi pamanāms visiem draudzes jaunpienācējiem. Mēs apraudam tukšās baznīcas, taču paši rīkojamies tā, it kā nevēlētos, lai kāds mums pievienotos mūsu ērtajā un tukšajā solā. Bet fakts ir tāds: vietas beigās ir domātas tiem, kas ierodas pēc mums.

Vai tiešām mēs domājam, ka esam paši pēdējie, kam būt domātas vietas šajos solos? Ka mēs esam pēdējā katoļticīgo baznīcā gājēju paaudze? Ja tā, tad mums nevajag uztraukties par pārvietošanos tuvāk vidum, jo soli tāpat būs lielākoties tukši jebkurā gadījumā.

Katru nedēļas nogali, katrā katoļu baznīcā ASV arvien jauni cilvēki jūtas izsalkuši pēc kopienas, ko varētu saukt par mājām. Vai viņiem var piedāvāt šāda veida baznīcu? Šie cilvēki var nākt no dažādām vietām, konfesijām un draudzēm, bet ja viņi nevarēs atrast psiholoģiski ērtu vietu (kas sākumā, iespējams, ir baznīcas beigās), viņi neatgriezīsies. Un mums nekad nebūs iespējas ar viņiem pārmīt kādu vārdu, jo, par spīti oficiāliem pieklājības žestiem, viņi sapratīs, ka tā nebūs viņu baznīca. Tā būs jau rezervēta pēdējo solu sardzei.

Tas ir smagi jaunpienācējiem, taču tikpat ļoti kaitē arī draudzes veterāniem. Mēs varam doties uz Misi katru nedēļas nogali, taču ar katru reizi palikt mazliet bezcerīgāki. Mēs varam sākt redzēt tukšos solus drīzāk kā pamestus nekustamos īpašumus.

Tas varbūt ne tik daudz raksturo ģimenes ar bērniem, bet, ja, piemēram, nelaulāti cilvēki vai pāri izvēlētos traukties uz priekšu un ieņemt vietas tuvāk altārim, mēs ne tikai izveidotu brīvas vietas jaunpienācējiem un kavētājiem, bet mūsu baznīca atjaunotos cerības pilna. Mēs varētu rezervēt brīvu vietu mūsu draugiem un ģimenēm, kas svētdienas rītā klejo un iemaldās Misē. Un mēs sāktu saredzēt un iepazīt cilvēku sejas un stāvus, kas atrodas mums blakus, kopā vienā solā.

Iedomājaties, ja mēs visi pavirzītos mazliet tuvāk vidum, arī pārējās lietās mūsu dzīvē - plašsaziņas līdzekļu lietošanas daudzumā vai ideoloģisko un politisko partiju piedāvājumā. Vai tu vari sevi iedomāties virzāmies tuvāk centram? Vai jebkura virzība tuvāk vidum tev saistās ar kaut ko līdzīgu nodevībai? Vai mēs tiešām esam tik savtīgi, lai turpinātu savrupības stratēģiju laikā, kad tik ļoti ir nepieciešams atjaunot Baznīcas kopības un kopienas jēdzienus?

Vai tu vari sevi iedomāties atbraucam uz Svēto Misi un izvēlamies vietu tieši sola vidū? Ja tu izvēlies sēdēt šādi, tu izcel iespējamību, ka gaidi cilvēkus, kas varētu tev pievienoties. Ir vieta tev pa labi un vieta pa kreisi. Tu sēdi vidū, jo esi atvērts un laipni gaidošs. Tu esi gatavs spert pirmo soli pretī svešiniekiem un ciemiņiem, piedāvājot gan vietu, kur apsēsties, gan vietu kopienā. Tu palīdzi arī viņiem spert pirmo soli pretī dzīvei ar Kristu, kur pats esi kā svētais Pāvils, Jānis Kristītājs un Jaunava Marija, kas ir vienojušies svarīgā uzdevumā: evaņģelizēt visas tautas.

ASV dzīvojošs jezuītu tēvs Džeks Bentzs
(No angļu valodas tulkoja Paula Beloglazova)

Atgriezties uz sadaļu "Baznīca"