Šodienas datums: 24.10.2018  |  Vārda dienas: Renāte, Modrīte, Mudrīte

Baznīca

Pāvesta kalpojums

Vārds “pāvests” nāk no itāļu vārda “papa”, kas nozīmē “tēvs”. Pirmajos kristietības gadsimtos šādā vārdā sauca katru bīskapu Rietumos. Tikai 1073. gadā pāvests Gregorijs VII noteica šo vārdu lietot vienīgi uz Romas bīskapu, lai gan praksē tas tā tika darīts jau no 8.gs.

Pāvestam kā Romas bīskapam ir arī citi nosaukumi. Viņu sauc arī par Jēzus Kristus vikāru, apustuļu galvas – Pētera pēcteci, Pētera vikāru, vispārējas Baznīcas visaugstāko priesteri (Pontifex Maximus), Rietumu patriarhu, Itālijas primātu, Romas provinces arhibīskapu un metropolītu, Vatikāna valsts valdnieku, Dieva kalpu kalpu.

Pāvests pirmajos gadsimtos

Saskaņā ar katolisko mācību, pāvesta amatu tieši nodibināja Jēzus Kristus, kad teica Pēterim: “Un es tev saku: tu esi Pēteris un uz šīs klints es uzcelšu savu Baznīcu. Un elles vārti to neuzvarēs. Es tev došu debesu valstības atslēgas; un ko tu sasiesi virs zemes, tas būs sasiets arī debesīs, un ko tu atraisīsi virs zemes, tas būs atraisīts arī debesīs.” (Mt 16, 18-19; sk. arī Lk 22, 31-32; Jņ 21, 15-19)

Šajā fragmentā iekļautais simbolisms par valstības atslēgām, kā arī vara saistīt un atraisīt norāda uz autoritāti, kas ir Pēterim ne tikai kā vienam no apustuļiem, bet arī kā apustuļu galvai. Pāvests turpina Pētera izšķirošo kalpošanu vispārējās Baznīcas labā, tāpēc to sauc par Pētera “stiprināt brāļus” (Lk 22, 32) kalpojumu. Viņa uzdevums ir pārraudzīt vietējo Baznīcu uzticību ticības mantojumam un nodot to tālāk liecinot, izskaidrojot un pastorāli apmeklējot, palīdzot un uzmundrinot pārējos ganītājus Baznīcā izpildīt savus pienākumus, nepieciešamības gadījumā runāt viņu vārdā vietējo Baznīcu kopības labā.

Romas katoliskā Baznīca no 3.gs sākuma par pirmo pāvestu uzskata Pēteri, lai gan sākotnējos sarakstos, kurus sagatavoja Irenejs (+200.g.) un vēsturnieks Hegesippus (+ap 180.g.), kā arī liecināja Euzēbijs no Cēzarijas (+ ap 339.g.), kā pirmais pāvests ir minēts Linus, jo par pāvestiem uzskatīja Pētera pēctečus. Cipriāns no Kartāgas (+258.g.), Hilārijs no Poitēras (+367.g.) un citi uzskatīja, ka katrs bīskaps ir Pētera pēctecis. Tomēr I Vatikāna koncils konstatēja, ka Pētera pēctecību pāvestos, tāpat kā apustulisko pēctecību vispār vada Svētais Gars, un tāpēc tas ir dievišķs iestādījums.

Pāvests kā Pētera pēctecis ir arī Romas bīskaps. Tomēr nav tik viegli atzīt, ka Pēteris ir pirmais Romas bīskaps. Pirms viņš ieradās Romā, tur jau kādu laiku pastāvēja kristiešu kopiena, par ko liecina svētā Pāvila vēstule romiešiem. Kristietība sāka ieviesties impērijas galvaspilsētā jau 40. gadu sākumā, kad Pēteris vēl darbojās Jeruzalemē. Diez vai Pēteris būtu dibinājis Romas vietējo Baznīcu. Pētera vārds nav minēts Pāvila vēstulē, kas rakstīta 50. gadu beigās. Citi avoti nepalīdz noteikt Pētera konkrēto ierašanās laiku Romā, nedz viņa darbošanās un vadīšanas apjomu Romas kristiešu vidū. Jeruzalemē un Romā, pēc 1. gadsimta liecībām, vēl netika akcentēta vadošā bīskapa loma kristīgajā kopienā. Tā saukto Jeruzalemes koncilu vadīja Jēkabs, ne Pēteris (Apd 11-15).

Par Pētera mocekļa nāvi Romā caur krustā sišanu 60. gadu sākumā, imperatora Nerona laikā, liecina Tertuliāns (3.gs) un Euzēbijs no Cēzarijas savā „Baznīcas vēsturē” (2.25.5,8). Klements (miris circa 101), kas tradicionāli ir uzskatīts par trešo Pētera pēcteci, aprakstīja Pētera mokas Romā (1. Klementa vēstule 5, 4). Pēteri un Pāvilu viņš nosauc par “dvīņu pīlāriem” Romas Baznīcā (5, 2-7). Irenejs no Lionas uzskata, ka Pēteris un Pāvils kopīgi dibināja Romas Baznīcu un ieviesa tur bīskapu pēctecību („Pret Herēzijām” 3.1.2; 3.3.3). Tomēr tikai 2. gs vidū parādās liecības par to, ka Romas Baznīcā kalpo viens bīskaps kā augstākais gans. Pat Ignācijs no Antiohijas (miris circa 107) izceļot Romas Baznīcas “pārākumu mīlestībā”, vēstulē romiešiem vietējo bīskapu vēl nepiemin.

Romas Baznīca un tās vadošais bīskaps izcēlās ar īpašo lomu un autoritāti agrīnajā Baznīcā vairāku iemeslu dēļ: pirmkārt, Roma bija Romas impērijas galvaspilsēta, centrs pagānu civilizācijai, kura bija jāevaņģelizē Baznīcai; otrkārt, Romā bija mocekļu nāvē gājuši bojā un apglabāti Pēteris un Pāvils, treškārt, Romas Baznīca sāka rūpēties par citām vietējām Baznīcām plašajā impērijā.

Stefans I (254-56) kā Romas bīskaps sāka atsaukties uz Kristus vārdiem: “Tu esi Pēteris...” (Mt 16, 18). Saistību starp Pēteri un Romas bīskapu vēl skaidrāk akcentēja Leons Lielais (440-61), kas uzsvēra, ka Pēteris turpina uzrunāt visu Baznīcu caur Romas bīskapu. Halkedonas koncila laikā (451.g.) bīskapi pasludināja, ka Pēteris ir runājis caur Leonu. Šīs ir tikai svarīgākās liecības par to, ka Romas bīskapa primāts, proti, vadošā loma cieši saistīta ar Pētera amatu un misiju.

Pāvesta sūtība

Pāvesta kalpojums saistās ar Pētera sūtības gaitām, viņa vājuma pieredzi, uzvaru Kristus spēka un mocekļa nāvi Romas pilsētā. Jānis Pāvils II raksta: “Kā Pētera sūtības mantojumu apustuļu vadoņa asiņu apaugļotajā Baznīcā Romas bīskaps pilda amatu, kam izcelsme ir daudzveidīgajā Dieva žēlsirdībā, kura atgriež sirdis un piepilda tās ar žēlastību, kamēr māceklis izbauda sava vājuma un posta rūgto garšu. Šim amatam piemītošā autoritāte pilnībā kalpo žēlsirdīgajam Dieva plānam un allaž skatāma šai perspektīvā. No tā izriet šī amata pilnvaras”.  Galvenokārt tās attiecas uz pāvesta primātu un nemaldību - viņam ir vara mācīt un pārvaldīt universālo Baznīcu, pieprasot paklausību no ticīgajiem. Šī jurisdikcijas vara ir nepieciešama, lai viņš varētu veikt savu kalpošanu visai Baznīcai. Tā kā pāvests ir bīskapu kolēģijas galva, tad viņam pieder arī jurisdikcijas primāts.

Pāvestam piemīt īsta bīskapa autoritāte. Tāpat kā pārējie bīskapi, pāvests ir gans, kas atbildīgs par savu ganāmo pulku. Kā Romas bīskaps, pāvests saņēmis kārtas sakramentu pilnību, nepieciešamās žēlastības, lai kalpotu gan vietējai Baznīcai, gan vispārējai kopībai. Katram bīskapam ir pienākums mācīt, svētdarīt un vadīt sev uzticēo Dieva tautu. Pāvests nav bīskapu bīskaps. Viņš ir bīskaps vietējai Baznīcai Romā un reizē bīskapu kolēģijas galva. Pāvesta misija un līdz ar to vara pašreizējā izpratnē būtiski saistīta ar ordināciju bīskapa kārtā.

Pāvesta autoritāte nāk tieši no Kristus, ne starpnieciski deliģētā veidā no kardināliem, bīskapu kolēģijas vai ticīgās tautas. Otrkārt, pāvestam piemīt vara tieši pār katru Baznīcas locekli. Romas bīskapam nav jālūdz piekrišana vai atļauja vietējai varai, lai iesaistītos noteiktu jautājumu risināšanā.

Pāvestam kā Pētera pēctecim pieder nemaldība, ar kādu Dievs apveltījis visu Baznīcu. Pāvesta nemaldība vienmēr saistāma ar visas Baznīcas nemaldību. Nemaldība nenozīmē bezgrēcību, Svēto Rakstu iedvesmotību. Pāvesta vārdi nav iedvesmoti. Viņa mācība nav Dieva Vārds, bet tikai sludina un izskaidro Evaņģēliju. Pāvesta nemaldība nozīmē to, ka Dievs pasargā viņu no kļūdām, apgaismojot viņa prātu pazīt patiesību un nostiprinot viņa gribu to stādīt priekšā galīgā veidā tad, kad izpildās vairāki nosacījumi.

Pirmkārt, definējot mācību, pāvestam jāuzstājas “ex catedra”, proti, kā “visu kristiešu augstākam ganam un skolotājam” (DS 3074). Viņš darbojas ne kā privāts teologs, vietējās Baznīcas gans, bet kā Pētera pēctecim viņam ir jāatsaucas uz “savu visaugstāko apustulisko autoritāti” (DS 3074). Nemaldīgai mācībai jābūt stādītai priekšā ar brīvu, personīgu, nepiespiestu, izprastu aktu.

Izmantojot nemaldības harizmu, pāvests izsludina galīgu mācību. Tas nozīmē, ka tajā iekļautās atziņas nevar tikt atceltas, bet tikai papildinātas, ņemot vērā doktrinālo attīstību un lielāku iedziļināšanos dievišķajā atklāsmē. Galīgas mācības atziņas tomēr nav jauna Atklāsme, nav Dieva Vārds, bet cilvēciskā valodā ietērpti formulējumi, vēsturiskiem nosacījumiem pakļautas patiesības kodols, kas ārēji ierobežots cilvēcisku, vēsturiskiem faktoriem pakļautu, noteiktu motīvu izraisītu, mainīgu lingvistiski – filozofisku formulējumu ietvaros.

Pāvesta nemaldība, tāpat kā Romas bīskapa primāts, adekvāti izprotams tikai Pētera kalpojuma un misijas gaismā. Svarīgākais Pētera un viņa pēcteču uzdevums visos laikos ir bijis stiprināt brāļus ticībā (Lk 22, 32). Pāvesta primāts un nemaldība ir līdzekļi, kā kalpot šai ticībai vienotībā ar bīskapiem, apustuļu pēctečiem un visu Baznīcu kā ticības kopību. Pāvesta primāts un nemaldība būtiski saistīti ar Baznīcas misiju šajā pasaulē – saglabāt Baznīcu no apustuļiem mantotās ticības tīrībā (KBK#889) un mācīt visas tautas (Mt 28, 19).

Pr. Pauls Kļaviņš, Dr. Theol.

Atgriezties uz sadaļu "Baznīca"