Šodienas datums: 23.09.2018  |  Vārda dienas: Vanda, Veneranda, Venija

Baznīcas sociālā mācība

Visu pasauli esam saņēmuši bez maksas

Intervija ar tēvu Staņislavu Jaromi OFMConv

Staņislavs Jaromi OFMConv, teoloģijas un vides aizsardzības absolvents, filozofijas doktors. Daudzus gadus iesaistījies ekoloģiskajā izglītībā, svētā Asīzes Franciska Ekoloģiskās kustības un portāla www.swietostworzenia.pl vadītājs, interesējas par dialogu starp zinātni un ticību, kultūru un garīgumu, kristīgo pasaules vīziju un dažādiem ekofilozofijas strāvojumiem. Strādājis Čehijā, kā arī starptautiskos franciskāņu centros Asīzē, Romā un Krakovā. Pašreiz dzīvo franciskāņu klosterī Radomskā. Daudzu tekstu autors. Kopš 2010. gada veido savu blogu: https://ekai.pl/bio/ekoblog/, kura ierakstos pievēršas svarīgām mūsdienu pasaules problēmām no kristieša perspektīvas. Teksti neietver sevī objektīvu, zinātnisku analīzi, bet personīgu pastorālās pieredzes refleksiju, kura radusies, gadu gaitā iesaistoties sociālās un ekoloģiskās aktivitātēs. 2017. gada 31. maijā tēvs Staņislavs saņēmaPolijas ekoloģijas gada cilvēka” titulu, un ar to tiek novērtēts viņa ieguldījums enciklikas Laudato si’ popularizēšanā, kā arī pāvesta Franciska vēstījuma pietuvināšanā un skaidrošanā poļu sabiedrībā.

Kinga Tomaševska: Vai ar tēvu drīkst iepazīstināt kā ar franciskāni ekologu?

T. Staņislavs Jaromi: Es parasti saku, ka esmu franciskānis, filozofs un ekologs. Studēju dabas un vides aizsardzības filozofiju, bet ar ekoloģiju pirmām kārtām nodarbojos tādēļ, ka tā vēlējās Baznīca Jāņa Pāvila II personā. Tieši viņš 1979. gadā pasludināja mūsu dibinātāju svēto Francisku no Asīzes par ekoloģijas aizbildni, un mani brāļi tad nonāca pie secinājuma, ka mums tas kaut ko nozīmē, ka tas ir svarīgs mūsu aicinājuma elements. Tādēļ arī radās Svētā Asīzes Franciska Ekoloģiskā kustība (Ruch Ekologiczny św. Franciszka z Asyżu jeb REFA). Tā ir viena no vecākajām ekoloģiskajām organizācijām Polijā - vispirms kā vietēja baznīcas organizācija, un tagad visā valstī, apvienojot gan garīdzniekus, gan lajus.

Vai var runāt par kristiešu ekoloģisko izglītošanu? Ar ko tā atšķiras no pasaulīgās ekoloģiskās izglītošanas?

Mūsu pārdomu priekšmets ir dabas pasaule. Daba... Varam teikt flora, fauna, daba, bet varam arī teikt “radība”. It kā tas pats, bet tai parādās kāda pievienotā vērtība. Kad sakām “radība”, tad atzīstam, ka ir kāds, kurš radīja – Dievs Radītājs. Skatoties uz visu pasauli, redzam Dieva Radītāja darbu. Darbu, kurš mums cilvēkiem tika uzticēts kā vislabākā vieta, kur dzīvot, funkcionēt, ar vislabāko barību, daudzu resursu avotiem, medikamentiem u.tml. Jānis Pāvils II teica, ka tas mums ir dots lietošanai un pārvaldīšanai, nevis ekspluatācijā un iznīcināšanai iznīcināšanas pēc, nogalināšanai nogalināšanas pēc. Ir vērts to uzsvērt, jo mēs bieži dzirdam no pasaules līderiem, ka alkatība un īpašumtiesības ir kaut kas pozitīvs. Tomēr Svētie Raksti saka tieši pretējo - alkatība ir grēks. Mums ir jāņem tik daudz, cik nepieciešams dzīvošanai. Un šī ir Dieva perspektīva, Bībeles perspektīva...

Runājot par kristiešu ekoloģisko izglītošanu, ir jāuzsver vēl kāda lieta. Ekoloģija ir zinātne par attiecībām strap cilvēku un citiem ekosistēmas elementiem, par attiecībām ekosistēmā. Pāvests Francisks enciklikā Laudato si’ uzsver četrus šādu attiecību veidus: saistībā ar dabu, ko apraksta dabas ekoloģija, mana saikne, attiecības ar citiem, tas ir, sociālā ekoloģija, arī saikne ar sevi - mans ķermenis arī ir ekosistēma, un varu par to rūpēties vai to iznīcināt. Un vissvarīgākās attiecības - saikne ar Dievu, kuras harmoniju var saukt par garīgo ekoloģiju. Mēs zinām, ka katras no šīm attiecībām var būt labas, pareizas, harmoniskas vai traucētas un toksiskas, un tad mēs meklējam šo indējošo toksīnu cēloņus. Es vēlētos piebilst, ka nevienā citā ekoloģijas mācību grāmatā mēs neatradīsim tik plašu, ekstensīvu ekoloģiskās domāšanas veidu kā Baznīcas sociālajā mācībā.

Ja jau runājam par Bībeli, tad – vai nav tā, ka, runājot par zemi, vairāk uz sevi attiecinām vārdus “dariet to pakļautu”? Un tas saistās ar alkatību.

Daži noteikti… Jā, šo citātu izmanto neparasti daudz, bieži arī nepareizi interpretējot, jo Jānis Pāvils II savās katehēzēs par radību uzsvēra mūsu katolisko domāšanas veidu. Teica, ka cilvēkam ir jābūt sargam, kurš sargā, pieskata un rūpējas par radību. Franciskāņu tradīcijā priekšnieks ir sava veida sargs, tas ir gvardians, no latīņu valodas “guarda”, tātad tas, kurš skatās, uzmana…. Bet, atgriežoties pie temata, jāsaka, ka biežāk tādus radikālākos veidus, kā tulkot šo Bībeles citātu, var atrast protestantu tradīcijās. Tajā ir arī dzimis liberālais kapitālisms. Un mēs REFA vienu no mūsu izglītības kampaņām provokatīvi nosaucām "Padari Zemi mīlētu".

Tā ir būtiska izmaiņa…

Bet Jēzus taču ir teicis, ka paši svarīgākie ir Dieva un tuvākmīlestības baušļi. Un mēs to zinām! Bet dažreiz pakļaujamies modernās pasaules ideju strāvojumiem… ar šo kampaņu mēs parādām evaņģēlisko un arī franciskānisko perspektīvu – noteikt prioritātes mazliet citādāk – vispirms jau mūsos pašos. Tas joprojām ir uzdevums.

Ja kādu mīlam, tad par viņu rūpējamies, tātad - mīlot Zemi, mums par to vajadzētu rūpēties?

Visās pasaules kultūrās vienkāršākais ētikas princips ir: "Nedari otram to, kas pašam nepatīk", tas ir, vispirms - nekaitē, neievaino! Un, ja izdodas izdarīt kaut ko vairāk, piedāvāt kaut ko labu, mīlestību, līdzjūtību, empātiju, žēlsirdību, tas ir tas, ko mums visiem ir pienākums darīt. Mēs tikai vēl piebilstam, ka Dievs vēlējās, lai mēs to pielietotu attiecībā pret tuvāko un pasauli.

Pirms kāda laika televīzijā tika rādīta reklāma, ka atkritumu izvešana un atstāšana mežā ir grēks. Šo reklāmu izsmēja, bet tā bija trāpīga, jo mēs šādā veidā nodarām ļaunu Zemei, pareizi?

Jā, mēs nodarām ļaunu Zemei un arī paši sev! Saindējot pasauli, mēs iznīcinām paši sevi, savu dzīves vidi. Dedzinot krāsnīs visu, kas pagadās, piesārņojot gaisu… ir veikti konkrēti aprēķini, cik daudz cilvēku šā iemesla dēļ cieš, slimo. Īpaši cieš paši jūtīgākie – bērni, mātes. Tas ir acīmredzami, ka, iznīcinot šo pasauli, mēs kaitējam paši sev. Mēs saindējam augsni, ūdeni, pārtiku, un pēc tam mums ir tik daudz slimību, kuras saucam par civilizācijas slimībām.

Šī reklāma liecina par divām lietām. Pirmkārt, mums trūkst spēcīgu, sociāli motivējošu argumentu, un tie, kas pasūtīja šo reklāmu, atsaucās uz Baznīcas autoritāti, priesteri, tātad - kā jūs varat uzminēt - trūkst tīri racionālas motivācijas. Bet tas parāda arī to, ka tā ir morāla problēma. Tas ir acīmredzams tiem, kuri zina Baznīcas mācību, jo saindēšanas, neapdomīgas nogalināšanas un dabas dāvanu iznīcināšanas jautājums būtu jāuzskata par grēku. Un kā biktstēvs varu teikt, ka daudzi cilvēki to redz un izsūdz grēksūdzē.

Tas nozīmē, ka mūsu jūtīgums šajā ziņā paaugstinās?

Citi cilvēki ir jūtīgi, citi – nejūtīgi. Ir tādi, kurus tas rūp, ir tādi, kuri uzskata, ka viņiem viss atļauts. Šāda ētiska jutība vienlīdz attiecas uz dabas pasauli, tāpat arī uz mūsu cilvēku pasauli - vājākiem, vecākiem cilvēkiem, slimiem, bezpajumtniekiem, bēgļiem, migrantiem... Bet mēs varam mācīt un mobilizēt viens otru. Tas ir viens no faktoriem, uz kuriem, starp citu, balstās kristīgā liecība.

Cilvēka labums nereti tiek pretstatīts dabas labumam, nereti pat naidīgā veidā.

Cilvēks ir svarīgs, bet es nemitīgi uzsveru, ka Dievs nevēlējās, lai mēs dzīvotu vieni, bet tikai kopā ar citiem – cilvēkiem, zvēriem, kokiem, citām radībām. Tad mēs savu dzīvi realizējam pilnībā. Mūsdienu psihologu un sociologu pētījumi rāda, ka cilvēkam nav iespējams pilnībā sajust laimi bez saskares ar dabu. To sauc par "kontakta ar dabu deficītu". To var redzēt bērniem, kas izauguši pie datorspēlēm, pie televizora un citās virtuālās izklaides formās. Viņi savā ziņā ir nabadzīgāki, ar kaut kādu invaliditāti. Un skolotāji to redz! Tātad... mēs nodarām ļaunumu paši sevi.

Mēs zinām, ka konflikta situācijā cilvēka labums ir svarīgāks par dzīvnieka vai augu labumu, bet, kad sakām, ka mums ir tiesības visu iznīcināt, nobetonēt, asfaltēt, jo tehnoloģijas mūs var nodrošināt ar to, kas ir nepieciešams dzīvībai, tad, manuprāt, tā ir pretošanās Dieva plānam! Tas nozīmē nolikt sevi Dieva vietā - es labāk zinu, kā šai pasaulei jāizskatās. Ir tāds kārdinājums...

Ja mēs iznīcināsim kādu unikālu ekosistēmu, sugu, tad tas tiks zaudēts. To nav iespējams atjaunot tā, kā tas notika ar visvairāk izpostīto pilsētu Vroclavu pēc kara. Un, ja šāda suga pastāv, tad tas nav bez mērķa! Ja ticam, ka Dievs ir visa Kungs un Valdnieks, tad visam ir kaut kāda jēga. Pat, ja mēs nesaprotam vai mums trūkst zināšanu. Mēs nezinām, cik daudz dažādām sugām ir jābūt mums visapkārt, lai dzīve iespēju robežās funkcionētu veselīgi un harmoniski. Zinām tikai to, ka tad, kad rodas traucējumi, sekas izjūtam mēs visi. Kā franciskānis es aicinu būt pazemīgākiem, jo lepnība ir izdarījusi tik daudz ļauna, ka varbūt jau pietiek…

Jau tika pieminēta pāvesta Franciska enciklika Laudato si’ – vai vērts to paņemt rokās?

Noteikti ir vērts! Pirms Pasaules Jauniešu dienām mēs kā REFA pat sagatavojām speciālu ceļvedi šai enciklikai. Starp tūkstošiem svētceļnieku bija arī jauni katoļu ekologi no visas pasaules, un kopā mēs izveidojām sanāksmju vietu Krakovā. Vienā no pilsētas parkiem tika izveidots mūsu ekoloģiskais ciematiņš, kur mēs kopā lūdzāmies, apspriedām, iedvesmojām viens otru... bija darba grupas, semināri, izstādes, koncerti, pat teātra izrādes.

Turklāt šī enciklika ir ļoti franciskāniska - tās nosaukums Laudato si’ ir citāts no svētā Asīzes Franciska “Radības himnas”. Pāvests to ir ievietojis jau pašā sākumā, vairākkārt pie tās atgriežas, kā arī atceras franciskāņu garīgo projektu, kuru uzskata par iedvesmojošu. Tāpēc tas ir ļoti spēcīgs franciskāņu domas un tradīciju atjauninājums. REFA ir izveidojusi semināru par praktisku enciklikas principu pielietošanu mūsu dzīvē, un mēs sagatavojām mācību materiālus, tostarp "Kristīga ekologa credo".

Rietumeiropā apzinās pieļautās kļūdas, un mūsdienās viņi izdod miljardus par tā saucamo renaturizāciju, bet tā nerada tādas sekas, kā gribētos. Es domāju, ka tas ir vēl viens uzdevums mums - apbrīnojot mūsdienīgumu, novērtēt mantojumu, kas, neraugoties uz konfliktiem, kariem un nelaimēm, ir palicis. Eiropas Savienībā mūsu dabiskā daudzveidība ir numur viens, un mēs varam ar to lepoties!

Agnese Golembiovska: Vai Baznīca izprot ekoloģiskās izglītošanas nepieciešamību, par kuru runā pāvests?

Enciklikas pieņemšana un uztveršana, manuprāt, ir atkarīga no personīgā jūtīguma attiecībā uz šiem jautājumiem. Ja kāds dodas braucienos uz mežu vai kalniem, viņš, protams, ir atvērts ekoloģiskām tēmām. Ja nolemj pavadīt dienu datorspēlēs, šī jutība neeksistē. Pamats ir kontakts ar dabu un emocijām – var doties ceļā labos laika apstākļos vai sliktos laika apstākļos un izbaudīt šo noslēpumu, brīnumu. Es zinu cilvēkus ar šādu bērnības pieredzi, citi sāka to mācīties vēlāk - devās uz Tatriem vai citur, brauca ar laivām, velosipēdiem, devās pārgājienos. Tāpat arī svētceļojumi var būt interesanta garīgā sākuma iespēja, jo visu dienu pavada pie dabas dažādos apstākļos. Šāda iniciācija ir svarīga.

Vai pāvests ir revolucionārs?

Tas nav īstais vārds. Baznīcā šādu attieksmi mēs apzīmējam ar vārdu “pravietis”, tas ir kāds, kurš redz mazliet vairāk, mazliet dziļāk un viņam ir drosme par to runāt. Tas ir atslēgvārds: pravietim ir drosme par to runāt pat tad, ja saskaras ar pretestību. Tāds ir pāvests Francisks, līdzīgi kā pirms tam – Jānis Pāvils II. Ir acīmredzams, ka pāvests Francisks neizvairās no grūtiem tematiem, bet atrod pozitīvo, kas dod mums spēku, doties tālāk, saskaroties ar mūsdienu grūtībām un izaicinājumiem. Tomēr doktrīnas vai problēmu jomā vienmēr ir viena un tā pati tēma. Var teikt, ka vides jautājumos 90% satura jau bija Jāņa Pāvila II teiktajā.

Bet savā ziņā Polijā tas neaizgāja līdz “vispārīgai apziņai ikdienā”. Bet par pāvestu Francisku jau no paša sākuma saka, ka viņš ir “pāvests – ekologs”.

Polijā tas neaizgāja varbūt tāpēc, ka mēs pievērsām uzmanību citām tēmām. Kad Jānis Pāvils II sāka par to runāt, mēs dzīvojām sašķeltā valstī, komunisma krišanas sistēmā, un poļi bija jūtīgi pret citām problēmām: sociālo taisnīgumu, solidaritāti, reliģisko un personisko brīvību. Citi jautājumi, piemēram, starpreliģiju dialogs vai ekoloģija, netika aktualizēti. Bet tā ir mūsu uztvere par šo mācību, jo citās valstīs tā ir pilnīgi atšķirīga. Piemēram, Latīņamerikā ekoloģija ir pielīdzināma sociālajam taisnīgumam, jo šāda domāšana patiešām ir Jāņa Pāvila II darbs. Jau astoņdesmitajos gados tas bija viņa tekstos. Iespējams, ka tā bija arī mūsu Polijas, Krakovas vai Mazpolijas situācijas pieredze - šeit pāvests redzēja, ka vides degradācija izraisa cilvēka degradāciju.

Pāvests Francisks sniedz šādus vienkāršus ieteikumus: taupi ūdeni, taupi elektroenerģiju, brauc vienā mašīnā kopā ar kolēģi uz darbu. Lai to saprastu, nav nepieciešamas filozofiskās vai teoloģiskās galvas.

Taču vienlaicīgi enciklikā viņš piedāvā arī ļoti vērienīgu integrālās ekoloģijas programmu un aicina integrēt četrus pavedienus: ne tikai rūpēties par dabu, bet arī par savu tuvāko, īpaši vājāko, par ekosistēmu, kas ir katrs no mums, kā arī rūpēties par garīgo telpu. Līdz šim tādu ekoloģiju tik vienkārši un viennozīmīgi mums neviens nav piedāvājis.

Mūsdienu sadalītajā pasaulē, kur katrs runā tikai par biznesu, runāt par kopīgo labumu ir ļoti grūti. Nemānīsim sevi – viss militārais bizness vēlas palaist nākamos karus, nevis parakstīt izlīgumu, jo no tā viņi iegūst peļņu. Bet karš un tā sekas arī ir milzīga ekoloģiska katastrofa.

Vai Polijā katoļi sāk izsūdzēt grēkus, kas saistīti ar ekoloģiju?

Ir tādi, kuri vienmēr to ir darījuši. Tas arī ir jūtīguma jautājums, un tā pamatus mēs iznesam no ģimenes mājas. Mūsu iekšējais sargs ir sirdsapziņa, un tā var būt veidota labi vai – nē, var būt jūtīga uz šiem jautājumiem vai – nē. Protams, ir jāpieliek klāt arī sabiedrības sociālā attieksme un izglītība. Reiz vienam no saviem paziņām, kurš atbrauca pie manis, ierosināju, lai viņš to dažu kilometru trasi brauktu ar velosipēdu. Tam bija brīnišķīgs efekts: viņš ne tikai pārstāja lādēt velosipēdistus, bet viņā radās arī pārdomas par to, cik svarīgi ir būt uzmanīgam pret savu tuvāko, gan braucot mašīnā, gan uz ritens, gan ejot kājām. Nākamais solis, pie kura strādājām, bija- atbrīvoties no automašīnas un izmantot velosipēdu vai publisko transportu. Bet Polijā, kur automašīna saistās ar sociālo statusu, tas ir ārkārtīgi grūti.

Kā mācīt ekoloģiju, lai ne tikai biedētu ar katastrofām, jo bieži baiļu dēļ cilvēki no šīs tēmas novēršas? Pāvests mūs aicina rīkoties un enciklikā saka, ka “varam izdarīt daudz”.

Diemžēl izglītībā mums ir vairāk neveiksmju nekā panākumu.

Kā REFA māca ekoloģiju?

Pirmkārt, mēs rūpējamies par attiecībām starp mums pašiem, otrkārt, mēs ejam uz konkrētu teritoriju, mēs izveidojam attiecības ar vietu, treškārt, mēs veidojam garīgumu - lūgšana, svinības, liturģija panāk, ka mēs par to domājam pilnīgāk. Jauniešiem ir jāiemāca būt uzmanīgiem pret dabu. Bet, ja mēs ejam uz pļavu, daudziem ļoti grūts uzdevums ir pat 15 minūtes izturēt klusumā. Un mēs zinām, ka ir nepieciešams nogaidīt šīs piecpadsmit minūtes, lai apkārtne pie mums pierastu, lai neitralizētos stress, kas radās pļavas iemītniekiem ar mūsu ienākšanu tajā. Ir jābūt uzmanīgiem pret apkārtējo pasauli, bet arī pret otru cilvēku.

Šie ir ļoti vienkārši rīki. Arī sirdsapziņas veidošana, tai skaitā – spēja pateikt tieši: ja tu apzināti un brīvprātīgi piesārņo ūdeni, tu grēko.

Intervijā apvienota Kingas Tomaševskas („List nie tylko dla Parafian” 3/2017, Avots: https://www.swietostworzenia.pl/2-aktualne/686-otrzymalismy-caly-swiat-za-darmo-wywiad-z-o-stanislawem-jaromi) un Agneses Golembiovskas (“Dzikie Życie”, Avots: https://www.swietostworzenia.pl/2-aktualne/664-papiez-franciszek-to-prorok-wywiad-o-stanislawa-jaromi) saruna ar Staņislavu Jaromi OFMConv

Atgriezties uz sadaļu "Baznīcas sociālā mācība"