Šodienas datums: 21.08.2017  |  Vārda dienas: Linda, Janīna

Bībele jeb Svētie Raksti


Mūsu laiku Baznīca izrāda lielas rūpes par Dieva vārda sludināšanas atjaunotni. Svētajiem Rakstiem ir jābūt it kā teoloģijas dvēselei (DV 24) gan tās, kas tiek sludināta no Dieva vārda altāra mūsu svētnīcās, gan universitātēs un skolās, kā arī visā audzināšanas procesā mūsu ģimenēs. Polijā veiktie socioloģiski-reliģiskie pētījumi atklāj ne tika kristiešu reliģisko ignoranci, selektivitāti ticības patiesību un morāles jomās, morālo relatīvismu, bet arī sprediķošanas krīzi, kuras iemesli ir jāmeklē ne tikai sprediķu un homīliju klausītājos, bet arī pašos sprediķotājos. Šādu lietu stāvokli pavisam noteikti ietekmē daudzi faktori, tomēr starp galvenajiem būtu jāmin Svēto Rakstu bagātības nezināšana, kas izraisa to, ka sprediķotāji uzliek noteiktu barjeru paša Dieva vārda sekmīgai iedarbībai. 

Lasīt tālāk


CELT, CELTNE (BŪVĒT, BŪVE)

Celšana norāda uz vispārīgiem centieniem dabas piegādātiem materiāliem uzspiest cilvēcisko kārtību un varu. Tā ir pretestības forma inertumam un iznīcībai, tāpat atbilst dziļai cilvēka nepieciešamībai radīt kaut ko taustāmu un patstāvīgu. Celtnes uzcelšana nozīmē arī ieceres īstenošanu.

Lielākā daļa no vairāk kā 400 Bībeles fragmentiem, kas saistās ar celtniecību, apraksta burtisku celtniecības procesu vai produktu. Bībelē varam izlasīt par pilsētu, torņu, aitu aploku, māju, ceļu, cietokšņu, mūru un kapu celtniecību. Visvairāk atsauču (vairāk kā 50) saistās ar altāru celtniecību. Dažreiz autors uzskaita būvmateriālus, kādi tika izmantoti: akmeņi, ķieģeļi vai koks (Ne 3,35; Am 5,11; 1Ķēn 15,22); iespaidīgāku celtņu gadījumā izmantots tika sudrabs, bronza, dzelzs (1Ķēn 7,15). Fragmenti, kas veltīti celtniecībai, parasti atrodami grāmatās, kas apraksta tempļa celtniecību vai atjaunotni: Ķēniņu, Hroniku, Ezras un Nehemija grāmatās, kā arī pravietiskajās grāmatās (kur celtniecība ir pozitīvs svētības vai pareģojuma tēls). Pasaules, kas nepārtraukti ir nodarbināta ar celšanu, tēls galvenokārt norāda uz cilvēku uzņēmību un spēju plānot saskaņā ar Māc 3,3 „savs laiks ko celt”. Šis tēls spēcīgi uzsver nepieciešamību paļauties uz Dieva apredzību. Šo nostāju Psalmists izteica vārdos: „Ja Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā.” (Ps 127,1) Lasīt tālāk


Šis jautājums bija, ir un joprojām paliks aktuāls katram ticīgajam un Baznīcai kopumā, katram, kura dzīve saskaras ar Jēzu Kristu. Paturot prātā daudzkārt citētos, bet ļoti precīzos sv. Hieronīma vārdus par to, ka Rakstu nepazīšana nozīmē Kristus nepazīšanu, ir nopietni jāsāk uztraukties, ja Bībele mums ir vienaldzīga, bet liturģijā pasludinātais Dieva Vārds nemanot aizslīd garām ausīm un sirdsapziņai, nesakustinot nevienu dvēseles stūrīti.

No vienas puses, Svēto Rakstu stāstījums ir vienkāršs, balstīts konkrētu cilvēku dzīves notikumos. To vēstījums ir vispārcilvēcisks – ikviena cilvēka meklēts un saprotams katram cilvēkam, jo skar viseksistenciālākos jautājumus, tādus kā dzīves, nāves, ciešanu jēga, cilvēka spējas iespaidot savu likteni un apkārtējo pasauli, paradoksālā attieksme pret cilvēka lielo vājumu un milzīgo atkarību no visdažādākajām lietām, bet pirmām kārtām tie dod atbildi par Dievu un Viņa lielo mīlestību pret cilvēku. Lasīt tālāk


Bībele jeb Svētie Raksti

Etimoloģiski vārds “Bībele” (grieķu val. - 'biblos') nozīmē 'grāmata'. Taču īstenībā Bībelē ir sakopotas vairākas grāmatas - tā ir neliela bibliotēka. Vārdam “Bībele” ir sakars arī ar Vidusjūras ostu Biblosu, kur otrajā gadu tūkstotī pirms Kristus feniķiešiem atradās ievērojama papirusu krātuve, ko drīzāk varētu saukt par arhīvu. Kā zināms, papiruss ir augs, kas aug Nīlas krastos. (..)

Bet kas tad īstenībā ir Bībele? Bībele ir Dieva vārds, Dieva iedvesmota grāmata. Tas nenozīmē, ka Dievs ir diktējis tekstu, bet Svēto Rakstu autori stenografējuši vārdu pa vārdam to, kas nāk no Dieva mutes. Tomēr šie cilvēki ir rakstījuši Bībeles grāmatas sevišķas Svētā Gara iedvesmas iespaidā. (..)

Nekad neaizmirsīsim, ka Bībele ir testaments un derība. Testaments ir oficiāls dokuments, kas uzrakstīts, lai apliecinātu mūsu tiesības uz Dievu kā mūsu Tēvu. Bībele ir derība, jo tajā ietverts līgumsvienošanās pakts un svinīgais apsolījums. Tāpēc ir tik svarīgi pazīt Bībeli. Ebreju valodā vārds “pazīt” nozīmē 'vienoties kā laulībā', tas ir, stāties visciešākajos sakaros, iedziļināties līdz pašai būtībai, pilnīgi savienoties un būt uzticīgam, vēlēties, lai satikšanās kļūtu auglīga. Tādēļ Bībelei mūsos jāienāk tik dziļi, lai tajā sludinātā vēsts un mūsu dzīve saplūstu, kļūtu par vienu; Bībele jāpazīst tik labi, lai mēs tajā spētu saskatīt Dieva mīlošo un labestības pilno Sirdi. Tad labāk pazīsim arī paši sevi ar visiem mūsu trūkumiem un vājībām.

Jaunā Derība

Svēto Rakstu centrā ir Jaunā Derība, jo Jaunās Derības galvenā tēma ir Kristus un Viņa valstība. Jaunajā Derībā izcila vieta ir ierādīta četriem evanģēlijiem. Tātad tam, kurš grib sākt Svēto Rakstu studijas, vispirms jāaplūko Mateja, Marka, Lūkasa un Jāņa evanģēliji un tad jāturpina iepazīt arī apustuļu darbus, svētā Pāvila, Jēkaba, Pētera, Jūdas un Jāņa vēstules, kā arī Jāņa Atklāsmes grāmatu: pārējos Jaunās Derības Rakstus.

Jaunajā Derībā atklāts, ka Dieva Vārds ir iemiesojies un dzīvo starp cilvēkiem. Šis Vārds ir Jēzus Kristus, kas virs zemes nodibina Dieva valstību, atklāj debesu Tēva dabu un ar savu nāvi, augšāmcelšanos, debesīs uzkāpšanu un Svētā Gara nosūtīšanu atpestī cilvēci, no debesu augstumiem saukdams to pie sevis, jo Viņam ir "mūžīgās dzīves vārdi". Jēzus aicina cilvēkus pie sevis ar apustuļu un Baznīcas apustuliskās darbības starpniecību. Apustuļi sludina evanģēliju un tā izplata ticību Jēzum Kristum, pulcinādami visus kristiešus Baznīcas kopībā. Tāpēc evanģēlijos īpaši izpaužas Dieva spēks. To pašu var apgalvot arī par pārējiem Jaunās Derības rakstiem, jo tie, tāpat kā evanģēliji, ir apustuļu sludināti. Šī apustuļu sludināšana sevišķas Dieva iedvesmas ietekmē tika pasargāta no maldiem un iekļauta evanģēlijos, kā visas Baznīcas ticības pamats. Apustuļi sludina Kristus vēsti, kas ir izpaudusies Jēzus mācībā, darbos un visā Viņa dzīvē.

Kā saprast evanģēlijus? Evanģēliji ir sprediķošana, un tā tie arī ir jāsaprot. Visi četri evanģēlisti ir centušies sprediķot un sniegt liecību par dažām Kristus dzīves epizodēm, t.i., vēstīt tikai to, kas ir nepieciešams cilvēku pestīšanai. Šī sprediķošana atklāj un izskaidro Kristus dzīves faktus, lai tādējādi dotu reliģisku mācību, kas ir jāpieņem ticībā un kam jākļūst par Baznīcas ticības pamatu.

Monsinjors dr. A. Brumanis "Bībelē apslēptie dārgumi"


Visi dievišķie Raksti ir viena vienīga grāmata, un šī vienīgā grāmata ir Kristus, "jo visi dievišķie Raksti runā par Kristu un visi dievišķie Raksti piepildās Kristū".

"Svētie Raksti satur Dieva Vārdu, un, tā kā tie ir iedvesmoti, tie patiesi ir šis Vārds."

Dievs ir Svēto Rakstu Autors, jo Viņš ir iedvesmojis to autorus - cilvēkus; Viņš darbojas tajos un caur tiem. Šādi Dievs nodrošina to, ka viņu raksti nemaldīgi māca pestījošo patiesību.

Iedvesmotos Rakstus interpretējot, pirmām kārtām uzmanība jāpievērš tam, ko caur saviem svētajiem autoriem Dievs grib mums atklāt mūsu pestīšanas labā. To, kas nāk no Gara, pilnībā saprast var tikai Gara darbības rezultātā.

Baznīca ir saņēmusi un godina kā Dieva iedvesmotas 46 Vecās Derības grāmatas un 27 Jaunās Derības grāmatas.

Četri evaņģēliji ieņem centrālo vietu, jo to centrs ir Kristus Jēzus.

Abu Derību vienību nosaka Dieva nodoma un Viņa Atklāsmes vienība. Vecā Derība sagatavo Jauno, turpretim Jaunajā piepildās Vecā Derība; abas izskaidro viena otru; abas ir patiess Dieva Vārds.

Baznīca dievišķos Rakstus vienmēr ir godinājusi tāpat, kā pašu Kunga Miesu: tie abi uztur un vada visu kristīgo dzīvi. "Tavs Vārds ir spīdeklis maniem soļiem un gaisma manām takām." (Ps 119,105)

Katoliskās Baznīcas katehisms, 134-141