Šodienas datums: 21.10.2017  |  Vārda dienas: Severīns, Urzula

Bībele jeb Svētie Raksti

Dariušs Koteckis. Lai labāk izprastu Svētā Marka evaņģēliju. Otrā Evaņģēlija iekšējās hermeneitiskās atslēgas

Mūsu laiku Baznīca izrāda lielas rūpes par Dieva vārda sludināšanas atjaunotni. Svētajiem Rakstiem ir jābūt it kā teoloģijas dvēselei (DV 24) gan tās, kas tiek sludināta no Dieva vārda altāra mūsu svētnīcās, gan universitātēs un skolās, kā arī visā audzināšanas procesā mūsu ģimenēs. Polijā veiktie socioloģiski-reliģiskie pētījumi atklāj ne tika kristiešu reliģisko ignoranci, selektivitāti ticības patiesību un morāles jomās, morālo relatīvismu, bet arī sprediķošanas krīzi, kuras iemesli ir jāmeklē ne tikai sprediķu un homīliju klausītājos, bet arī pašos sprediķotājos[1]. Šādu lietu stāvokli pavisam noteikti ietekmē daudzi faktori, tomēr starp galvenajiem būtu jāmin Svēto Rakstu bagātības nezināšana, kas izraisa to, ka sprediķotāji uzliek noteiktu barjeru paša Dieva vārda sekmīgai iedarbībai. Sprediķošanas jautājuma pazinēji sprediķa kā radoša darba, kura pamatā ir Bībeles teksts, veidošanā izšķir trīs svarīgus etapus:

1) sprediķotāja „personīga” teksta meditācija, tātad „teksts priekš manis”;

2) perikopes ekseģētiskā analīze – teksts „pats par sevi”;

3) homilētiskā meditācija – „teksts klausītājam”[2].

Lai labi sagatavotu sprediķi, ir jānoliecas pār pašu Bībeles tekstu, lai izdabūtu no tā to, ko tik tiešām Dievs saka par sevi, jeb teoloģiju[3]. „Bībeles tekstu interpretācijas veidiem, kādus izmanto mūsdienu vīrieši un sievietes, ir tiešas sekas viņu personīgajā un kopienas attieksmē pret Dievu un ir arī cieši saistīti ar Baznīcas misiju” – mums atgādināja Jānis Pāvils II[4]. Bībeles tekstu interpretācijā pavisam noteikti neaizstājama loma ir vēsturiski-kritiskai metodei, kā arī jaunām ekseģētiskām metodēm. Sākot kāda Svēto Rakstu fragmenta lasīšanu, nedrīkst aizmirst, ka parasti paši iedvesmotie autori savos darbos dod noteiktu interpretācijas atslēgu[5] skaitu, kuru pazīšana palīdz un pat ir obligāti nepieciešama pareizai Bībeles teksta izpratnei un lai saņemtu atbildi, ko pats Dievs ar hagiogrāfu starpniecību ir gribējis nodot cilvēkiem[6]. Šis raksts ir mēģinājums pārrunāt minētās atslēgas sv. Marka evaņģēlijā, kuru gandrīz visi ekseģēti atzīst par senāko no Evaņģēlijiem, bet daži pat par senāko Jaunās Derības rakstu[7].

Jau otrā Evaņģēlija pašā sākumā uzmanīgs lasītājs var pamanīt noteiktu tekstu grupu, kas pēc uzmanīgas analīzes šķiet spēlē interpretācijas atslēgas lomu, kas dod iespēju dziļākai Bībeles teksta izpratnei. Pie tiem pieder Mk 1,1.14-15.17.

Jēzus, Mesijas, Dieva Dēla Evaņģēlija sākums (Mk 1,1)

Mk 1,1 lasām: archē euaggeliou Iēsou Christou hiou theou. Šis pants ne tikai ir ievads perikopei par Jāni Kristītāju (Mk 1,2-8), bet visam otrā evaņģēlista darbam[8]. Tas ir teikums bez izteicēja. Šādi Marks seko pielietojumiem, kādus sastopam praviešu, didaktiskajos un jūdaisma apokaliptiskajos rakstos, kur atsevišķi darbi sākas ar tāda veida teikumiem, kas šādi noteica grāmatas saturu, kā arī tās ārējos apstākļus[9]. Tādu pielietojumu varam atrast arī citos gan Vecās, gan Jaunās Derības rakstos (sal. Os 1,2a; Sak 1,1; Māc 1,1; Mt 1,1; Atkl 1,1). Mk 1,1 kļūst par sava veida otrā Evaņģēlija nosaukumu[10]. Grieķu jēdziens archē (lat. principium) nenozīmē tikai sākumu laika izpratnē, bet arī labās, priecīgās vēsts (euaggelion) „pamatu”, „bāzi”[11], kuras uzdevums ir paziņot klausītājiem prieku un cerību[12]. Pirmajā nozīmē šo sākumu var saprast gan notikuma vēsturiskā sākuma nozīmē, kuru aizsāk Jēzus priekšgājēja, t.i. Jāņā Kristītāja, parādīšanās[13], kā tā arī var būt attiecināts uz visu Jēzus darbību, saskaņā ar principu, ka „Visa Jēzus kalpošana, no parādīšanās Galilejā līdz pat nāvei uz krusta, Marka izpratnē ir Evaņģēlija sākums, jo Evaņģēlija vēsture ir ilgāka par zemes laika Jēzus vēsturi. Tā aptver arī [Evaņģēlija] proklamēšanu pēc augšāmcelšanās ...”[14]. Otrajā nozīmē par Evaņģēlija pamatu ir fakts, ka Jēzus ir Mesija un Dieva Dēls[15]. Šīs divas lietvārda archē nozīmes nebūt savstarpēji neizslēdz viena otru. Gan par laika sākumu, gan Evaņģēlija pamatu ir Jēzus vēsture no Viņa kristības Jordanā līdz pat nāvei un augšāmcelšanās. Šiem notikumiem ir jāpierāda, ka Jēzus ir Mesija un Dieva Dēls. Tādejādi Mk 1,1 atklāj visa otrā evaņģēlista darba mērķi un vienlaikus kļūst par hermeneitisko atslēgu katrai Marka perikopei. Tas ir galvenais Marka sludināšanas saturs. Paliek iespaids, ka katra perikope ietver sevī kristoloģisku vēstījumu un to ir jāsaprot šādā veidā.

Divi lietvārdi, kas Mk 1,1 ir savienoti ar īpašvārdu Jēzus: Mesija (gr. christos) un Dieva Dēls (gr. hios theou)[16], visticamāk ir divi kristoloģiski tituli [17]. No Mk 1,1 narācijā savienojas divi teksti, kas tiešā veidā min šos divus titulus: Mk 8,29 un Mk 15,39. Tie veido patiesu inklūziju ar Mk 1,1[18]. Tikai evaņģēlists Marks pēc 1,1 līdz pat Pētera apliecinājumam 8,29 nelieto pirmo titulu, kas nenozīmē, ka starp 1,1 un 8,29 ir kāds naratīvs tukšums. Tas, kas atrodas starp šiem diviem pantiem, ir Jēzus atklāsme, bet pats Pētera apgalvojums, kurš runā visu mācekļu vārdā[19]: „Tu esi Mesija” (Mk 8,29), ir mācekļu iekšējās kopā būšanas ar Jēzu, kā arī Jēzus dāvanas – mācekļu dziedināšanas no garīgā akluma, ko viņi tik spēcīgi atklāj Mk 6,51, bet pirmām kārtām 8,13-21 - pieredzes rezultāts. Vairums ekseģētu uzskata, ka šo dziedināšanu simbolizē Jēzus brīnums, kad izdziedina neredzīgo Betsaidā (Mk 8,22-26)[20]. Līdzīgi ir ar otru titulu, kuru tikai vienu reizi visā Evaņģēlijā pasaka cilvēks. Tas notiek zem krusta, jau pēc Jēzus nāves, kad romiešu simtnieks saka vārdus: „Patiesi, šis Cilvēks bija Dieva Dēls.” (Mk 15,39)

Marka kristoloģijā šie divi tituli šķiet nav sinonīmi[21], tāpat arī otrs tituls nepaskaidro pirmo[22]. Drīzāk vajadzētu runāt par savstarpēju papildināmību. Abi kopā ar citiem kristoloģiskajiem tituliem otrajā Evaņģēlijā kopīgi atbild uz Mk kristoloģisko pamatjautājumu: kas ir Jēzus? Pētera atbilde atklāj patiesu, lai gan vēl nepilnīgu Jēzus identitāti. Tā tomēr attālinās no gaidu perspektīvas, kādu izteica starp cilvēkiem cirkulējošie uzskati par Jēzu (Mk 8,28), un kļūst par izejas punktu pilnīgai Jēzus identitātes atpazīšanai[23]. Tas, kas vēl iztrūkst, tiek norādīts narācijā, kas seko pēc 8,29: Jēzus ir Mesija, bet arī cietējs Cilvēka Dēls, kurš nomirs, bet arī augšāmcelsies (sal. Mk 8,31; 9,31; 10,33). Tas pats atnāks godībā (Mk 8,38; sal. 13,24-27; 14,62). Viņš ir Dieva Dēls (Mk 9,7; sal. 15,39). Brīdis, kurā savienoti tiek visi šie tituli, ir izmeklēšanas Sinedrija priekšā aina, kuras laikā uz augstā priestera jautājumu: „Vai Tu esi Mesija, Svētīgā Dēls?” (Mk 14,61) Jēzus atbild: „Es esmu un jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Visvarenā labās rokas un nākam debesu padebešos.” (Mk 14,62) Kristoloģiskā ziņā tas laikam ir viskondensētākais Marka teksts[24].

Tituls christos (JD 531x; Mt 16x; Mk 7x; Lk 12x; Apd 26x; Corpus Paulinum 383x) ir īpašības vārds no grieķu darbības vārda chriein, „svaidīt”. Ar šī termina starpniecību ir pārtulkots ebreju lietvārds mašiah (משׁיח), kuram ir tāda pati nozīme kā pasīvam divdabim qal formā mašuah (משׁוח), „svaidītais”. To VD sastopam 38 reizes, kad tas tiek attiecināts uz personām: 30 reizes attiecībā uz ķēniņu un 6 reizes apzīmējot augstā priestera godību. Ļoti reti tas tiek pielietots absolūtā nozīmē, visbiežāk toties יהוה  משׁיח(„JHWH svaidītais”) nozīmē, kas attiecas uz ebreju ķēniņu no Dāvida cilts, neskaitot Is 45,1, kur tas attiecas uz Kīru[25]. Mk fragments, kas ļauj pilnīgāk saprast šo titulu, ir Mk 15,32, kur tituls „Kristus” tiek paskaidrots kā: „Izraēla Ķēniņš”. Līdzīgs tituls atrodas uz plāksnītes uz krusta, kura norāda uz vainu: „Jūda Ķēniņš” (Mk 15,26). Zem šī titula slēpjas Jēzus ķēnišķā godība. Viņš ir pēdējais ķēniņš, kuru saskaņā ar mesiāniskajām gaidām pie Izraēla tautas sūta Dievs, lai galējā veidā panāktu tās atbrīvošanu, pestīšanu[26]. Tituls „Mesija” atklāj Jēzu pirmām kārtām Viņa funkcijā pret tautu un iegūst ļoti konkrētu dimensiju, kas ir ganīšana. Šo aspektu pie Mk ļoti spēcīgi uzsver stāsti par maizes pavairošanu (Mk 6,34-44; 8,1-9)[27].

Dieva Dēla ideja dziļi caurstrāvo visu Mk kristoloģiju. Šodien vairums ekseģētu uzskata, ka Markam šis tituls ir vissvarīgākais kristoloģiskais tituls, bet simtnieka apliecinājums zem krusta (15,39) ir Marka kristoloģijas atslēga[28]. Šis tituls parādās 6 reizes: 1,1.11; 3,11; 5,7; 9,7 un 15,39. Šiem fragmentiem ir jāpieskaita vēl tie, kas parādās ar sinonīmiskiem apzīmējumiem: „iemīļotais Dēls” (12,6), „Dēls” (13,32) un „Svētīgā Dēls” (14, 61), kā arī tos, kuriem ir īpaša nozīme Dieva Dēla idejas izpratnei, bet kur neparādās šis tituls: līdzība par ļaunprātīgajiem vīna dārza apsaimniekotājiem (12,1-12); Ps 110,1 interpretācija (12,35-37); Jēzus lūgšana Ģetsemenes dārzā (14,36) vai arī brīnumi, kuros Jēzum tiek pierakstītas dievišķas prerogatīvas (2,1-12.23-28; 3,1-6; 4,35-41; 5,35-43; 6,45-52 u.tml.). Šis tituls vispirms izskan ar paša Dieva balsi kristības ainā. Tomēr tas ir zināms pašam Jēzum, evaņģēlistam un vēlākiem otrā Evaņģēlija lasītājiem, bet ne obligāti šī notikuma lieciniekiem. Citādāk ir ar Dieva balsi pārmainīšanās laikā (Mk 9,7). Jēzu kā Dieva Dēlu atpazīst arī dēmoni (Mk 3,11; 5,7). Jēzus bargi aizliedza dēmoniem runāt par Viņu. Ne tādēļ, ka to apgalvojumi būti nepatiesi, bet nepieņemot veidu, kādā šī patiesība varētu nonākt pie cilvēka[29]. Mk 9,7.9 gaismā šķiet, ka otrā evaņģēlista izpratnē patiesa Jēzus atklāsme var nākt tikai no Dieva, bet Viņa identitāti cilvēks var atpazīt vienīgi Viņa nāves un augšāmcelšanās gaismā (Mk 9,9; 15,39)[30]. Tituls „Dieva Dēls” pirmām kārtām apraksta Jēzus attiecības ar Dievu un uzsver īpašo saiti, kas Viņu vieno ar Tēvu, viņu savstarpējo tuvību. Kamēr cilvēkiem Viņš ir Mesija, Izraēļa ķēniņš, Dieva sūtītais, lai dāvātu visai cilvēcei dzīves pilnību, ar Dievu Viņu vieno Dēla saite. Dieva Dēla tēls, kādu atklājam, analizējot Marka tekstus, ļauj secināt, ka šis tituls pārsniedz visas jēdzienu kategorijas, kādas ir zināmas jūdaismā vai hellēnistiskajā vidē.

Laiks piepildījies, un Dieva valstība tuvu klāt (Mk 1,15a)

Mk 1,15 vairums uzskata par Jēzus programmas proklamēšanu[31]. Iepriekšējā pantā Jēzus tiek parādīts kā vēstnesis, kurš pasludina labo vēsti, kas nāk no paša Dieva un runā par Dievu[32]. Tās saturu precizē divi darbības vārdi īstenības izteiksmē: „laiks piepildījies un Dieva valstība tuvu klāt” un divi darbības vārdi pavēles izteiksmē: „atgriežaties un ticiet Evaņģēlijam”[33].

Jēzus uzsver, ka izšķirošais, īpašais Dieva nozīmētais brīdis, kuram ir eshatoloģisks raksturs (kairos)[34], ir sasniedzis savu pilnību (peplērōtai)[35]. No šī brīža atkarīgs ir viss, un kā tāds tas pieprasa no cilvēka konkrētus un atbilstošus lēmumus. Tikai evaņģēlists Marks uzsver, ka „laiks piepildījies”. Darbības vārds ir ciešamā kārtā (visticamāk passivum theologicum). Pats Dievs ir īr šīs piepildīšanās autors. Šis laiks, par kuru runa, turpina piepildīšanu, kā uz to norāda pielietotā perfekta forma[36].

Pie Mk tikai Jēzus sludina Dieva valstības tuvumu[37]. Runa ir par tuvumu laika nozīmē[38]. Realitāte, kas slēpjas zem Dieva valstības jēdziena, definitīvi ir īstenojusies; tā tik tiešām ir tuvu; ir reāla, lai gan vēl ne pilnīgi klātesoša. Jēzus proklamācijas brīdī notiek Dieva valstības inaugurācija. Tā ir atnākusi un no šī brīža sākas savā ziņā tās apstiprināšana. Izteicienu „Dieva valstība” vai kā to atrodam pie Mt „debesu valstība” nesastopam Vecajā derībā, kur tiek runāts konkrētākā veidā: „JHWH ir ķēniņš” (sal. Izc 15,18; 1Sm 12,12; Ps 145,11nn; Is 6,5; 24,23; 33,22; So 3,15; Za 14,16). Ļoti reti sastopams ir lietvārds hē basileia attiecībā uz Dievu, bet tajās vietās Vecajā derībā, kurās tas parādās (sal. Ps 22,29; 103,19; 145,11.13), tas ir novietots ir paralēli citiem jēdzieniem: despozein, „valdīt” (Ps 22,29; 103,19); dynasteia, „vara”, „valdīšana” (Ps 145,11); despoteia, „vara”, „valdīšana” (Ps 145,13); eksusia, „spēks”, „varenība” (Dn 4,3q). Šāds konteksts liek secināt, ka jēdziens basileia netiek izprasts teritoriālā ziņā, bet gan varenības, suverenitātes, paša Dieva karaliskās autoritātes nozīmē. Jēzus laika jūdaisma apritē bija izteiciens mlkwt šmjm jeb „debesu valstība”, kura „rašanās saistījās ar vēlīnā jūdaisma vispārīgo tendenci izvairīties no vārdiskiem ar Dievu saistītiem apgalvojumiem, kādi ir vispārīgi sastopami un lietoti Vecajā derībā, to vietā izmantojot abstraktus izteicienus”[39]. Citiem vārdiem, tā vietā, lai teiktu „Kungs ir ķēniņš”, tika izmantots izteiciens „debesu valstība”. Tātad termins „Dieva valstība” neapzīmē atšķirīgu no paša Dieva realitāti, bet gan pašu Dievu, uzsverot Viņa ķēnišķumu, varenību, valdīšanu. Runa ir par Viņa personīgo spēku, kurš attiecas uz visām lietām. Viss Jēzus vēstījums, kas iesākas Mk 1,14-15, koncentrēsies ap Dievu, kurš kā visu lietu valdnieks gala iznākumā atklājas tuvs cilvēkam, vērsts uz viņu. Tā ir „priecīgā vēsts”, kas nāk no Dieva un uz Viņu attiecas[40].

Mk 1,14-15 ir Jēzus proklamācija, kas novietota Viņa publiskās darbības sākumā. Pēc tās Evaņģēlijā vairs nesastopam tāda veida proklamāciju, bet tikai Jēzus vārdus un darbus. Tādejādi Mk 1,15 no vienas puses ir hermeneitiska atslēga paša Jēzus vārdu un darbu izpratnei, bet no otras puses Viņa vārdi un darbība nepaveic neko citu kā vien interpretē šo priecīgo vēsti. Tādejādi Jēzus vairs nav tikai priecīgās vēsts sludinātājs, bet kļūst par Labo Vēsti.

Atgriežaties un ticiet Evaņģēlijam (Mk 1,15b)

Jēzus proklamācijas sekojošā daļa precizē, kādai ir jābūt atbilstošai atbildei uz izdzirdēto kerigmu vai, labāk, uz Dieva iniciatīvu. Tādejādi aprakstītā cilvēka nostāja nav nekas cits kā Dieva valstības pietuvošanās sekas[41].

Pirmo nostāju izsaka darbības vārds metanoein. Pie Mk šis darbības vārds parādās divas reizes (Mk 1,15; 6,12), bet vienu reizi sastopam lietvārdu metanoia (Mk 1,4)[42]. Minētie termini attiecas uz Jāņa Kristītāja, Jēzus un Divpadsmit darbību. Mk 1,4 lasām: „Jānis bija tuksnesī un sludināja atgriešanās kristību [baptizma metanoias] grēku atlaišanai.” Šīs sludināšanas iznākums bija tas, ko atrodam nākošajā pantā: „Un izgāja pie viņa visa Jūdejas zeme un visi jeruzalemieši, un pieņēma no viņa kristību Jordānas upē, atzīstot savus grēkus.” Mk 1,14 attiecībā uz Jēzus darbību atzīmē laika cezūru: „kad Jānis bija nodots, Jēzus atnāca uz Galileju un sludināja Dieva Evaņģēliju”. Jāņa apcietināšana ir brīdis, kad Jēzus iesāk savu publisko darbību. Tādejādi tiek uzsvērta saistība starp Jēzu un Jāni, kurš pirms Viņa aicināja atgriezties (Mk 1,4) un vēstīja par stiprāka par sevi atnākšanu (Mk 1,7-8). Tomēr ir kaut kas, kas ļauj mums atšķirt Jāņa un Jēzus atgriešanās koncepciju. Atgriešanās, kuru sludina Jānis Kristītājs, piepildās kristībā, savu grēku atzīšanā (tas paredz atzīt patiesību, ka cilvēks ir grēcīgs un grib attālināties no grēka) un atvēroties uz Dievu, kurš ir žēlsirdīgs, t.i. gatavs piedot grēkus. Mums tātad ir divi būtiski elementi: nepatika pret grēku un līdz ar to attālināšanās no tā, kā arī atvēršanās uz Dievu[43]. Jāņa piedāvātā atgriešanās kaut kādā mērā ir vērsta uz Jēzu, paredz atvēršanos uz „Tā stiprākā” atnākšanu. Līdz ar Jēzus atnākšanu mainās viss konteksts. Tādēļ arī atgriešanās, uz kuru aicina Jēzus, nevar būt identificēta ar atgriešanos, kuru sludina Jānis, kaut gan grieķu teksts izmanto līdzīgu terminoloģiju[44]. Šādu tēzi var apstiprināt vēl divi apgalvojumi: Jēzus neko nesaka par grēku[45]; Viņš un, ko ir vērts uzsvērt, tikai Viņš pie Mk saista atgriešanos ar ticību.

Atgriešanās un ticība ir cieši saistītas[46]. Atgriešanās nevar pastāvēt bez ticības, nedz ticība bez atgriešanās. Atgriešanās ir savs mērķis ticībā, bet ticība savu sākumu atrod tajā, ka cilvēks atgriežas[47]. Nevar tātad runāt par atgriešanos atrautībā no ticības vai par ticību atrautībā no atgriešanās. Sintētiskais paralēlisms, kurš savieno divus elementus, var būt uzskatīts par endiadu: ticiet, mainot mentalitāti. Ja tā, tad mentalitātes pārmaiņu nevar uzstādīt par mērķi pašu par sevi vai par etapu ceļā uz pilnu ticību, bet par neatsaucamu ticības elementu, sastāvdaļu[48]. Šis novērojums paredz, ka Jēzus neaicina uz atgriešanos morālā nozīmē. Pašā Mk tekstā ir pietiekami daudz priekšnoteikumu, lai prievārdu ev, kuru parasti tulko ar lokatīva vai datīva palīdzību, izteicienā ev tō euaggeliō tulkotu kā „pamatojoties uz”, bet pašu izteicienu attiecinātu gan uz atgriešanos, gan ticību[49]. Atgriešanās sākuma impulss nav grēks, bet Dieva valstības Evaņģēlijs.

Tādā kontekstā vispareizākais Jēzus metanoeite tulkojums būtu „radikāli mainiet savu mentalitāti, savu domāšanas veidu”[50].Tāds aicinājums paredz attālināšanos no līdzšinējiem rādītājiem, kuri noteica cilvēka dzīvi, no tā, kas personīgs, no tā, kas līdz šim veidoja cilvēka dzīvi; tā ir radikāla pārmaiņa, kas konkretizējas tad, kad tiek sarautas saites ar pagātni; pārmaiņa attiecībās ar Dievu, atpazīstot Viņā to, kurš ir tuvu[51]. Jēzus pavēlē „atgriežaties” mums ir darīšana ar „teoloģisko atgriešanos”, jo tā pamatojas Evaņģēlijā, bet tātad tajā, ko Dievs pats saka par sevi ar sava Dēla starpniecību: „Laiks piepildījies un Dieva valstība tuvu klāt.” (1,15a) Aicinājums atgriezties nepieprasa no cilvēka kādu vienreizēju darbību (morālu uzlabojumu kādā jomā), bet runa ir par iekšējo nostāju, kura kļūs par izejas punktu visai nostājai, runa ir par kvalitatīvu sava domāšanas veida maiņu. Tas ir pamats; tam jābūt pirms morālās atgriešanās, kura seko šādai pārmaiņai[52]. Kļūst par paradigmu katram atgriešanās aktam, arī morālajam.

Tomēr, lai pilnībā atbildētu uz Dieva iniciatīvu, mentalitātes pārmaiņu (negatīvais elements) jāpavada ir ticībai (pozitīvais elements).

Diezgan grūti ir precizēt Marka ticības konceptu. Mums nepalīdz te fakts, ka Mk izmanto gan lietvārdu „ticība”, pistis (JD 243x; Mk 5x; Mt 8x; Lk 11x; J 0x), gan darbības vārdu „ticēt”, pisteuō (JD 241x; Mk 10+4x; Mt 11x; Lk 9x; J 98x) parasti bez jel kāda papildinājuma. Izņēmums ir tikai Mk 1,15 un 11,22.

Fragmentā 11,22 Jēzus vēršas pie saviem mācekļiem ar vārdiem: „ticiet Dievam” [burtiski: „lai jums ir ticība Dievam”; „gūstiet ticību Dievam”]. Šajā teikumā gan lietvārds „ticība”, gan arī „Dievs” ir bez artikuliem, kas no grieķu valodas skatu punkta liek domāt, ka šeit tiek uzsvērta kvalitāte, ticības daba, kā arī kvalitāte, paša Dieva daba. Kas attiecas uz Dievu, tad jāatzīmē, ka tur, kur pirms vārda theos izlaists tiek artikuls (7 reizes bez artikula un 41 reizi ar artikulu), tiek uzsvērta paša Dieva varenība un dievišķums salīdzinājumā ar cilvēcisko nevarību (sal. 10,27; 11,22; 12,26.27). Tādā kontekstā ticība ir neierobežota uzticēšanās Dievam, pilnīga atvēršanās uz Dievu. Kristus tātad aicina paļauties, ko pelnījis ir Dieva vārds. Saskaņā ar Mk 1,15 šai ticībai ir jāpamatojas Evaņģēlijā. Tā nevar balstīties uz kaut kādas Dieva koncepcijas, bet gan uz tās, kuru atklāj pats jēdziens „Evaņģēlijs”. Šo konceptu vēl vairāk attīsta jau analizētais Mk 1,1, kur pats Jēzus kā Mesija un Dieva Dēls kļūst par Labo Vēsti[53]. Cilvēka paļāvībai ir jābūt balstītai uz Jēzu, caur kuru darbojas Dievs. Marka ticības konceptā sastopas divi momenti: paļāvība uz Dievu, kurš darbojas Jēzū Kristū, un atpazīšana, ka Jēzus, caur kuru darbojas Dievs, ir Mesija un Dieva Dēls[54].

Aicinājums atgriezties un ticēt ir izteikts tagadnes pavēles izteiksmē. Tas norāda uz darbību, kas nav vienreizēja, tiek uzsvērts gan šīs darbības sākumpunkts, gan arī tās izstiepšanās laikā, turpināšanās (cilvēkam nepārtraukti ir jādod atgriešanās un ticības atbildi)[55]. Tikai tas, kurš distancējas pats no sevis, no savām idejām, var pilnībā pievērsties Dievam. Tālākā Marka narācija ļoti skaidri parādīs, no kā cilvēkam ir jādistancējas.

Padarīšu, ka jūs būsiet cilvēku zvejnieki (Mk 1,17)

Tūlīt pēc sākuma proklamācijas kā tiešas Dieva valstības tuvošanās sekas evaņģēlists Marks novieto divu brāļu pāru paaicināšanas par mācekļiem ainu: Sīmaņa un Andreja (1,16-18), kā arī Jēkaba un Jāņa (1,19-20)[56]. „Būšanas par mācekli” tematika pauž narācijas tendenci, kas ļoti skaidri atklājas pie Mk[57]. Salīdzinājumā ar citām grupām – kaut vai pūli – mācekļi tiek parādīti kā priviliģētie: var, piemēram, uzdot jautājumus, pieprasīt tālākus paskaidrojumus. Nereti nesaprot Jēzus vārdus, bet jautājumi, kādus uzdod Skolotājam, norāda uz viņu aklumu, „sirds cietību” – Jēzus bieži viņiem aizrāda, tomēr, neskatoties uz to, atbild un vada uz dziļāku savu vārdu izpratni (sal. Mk 4,10-25.33nn; 7,17-23; 9,28nn; 10,1-12). Šis fakts ne tikai norāda uz īpašām attiecībām, kādas pastāv starp Jēzu un Viņa mācekļiem, bet arī viņu neparasto interesi par Kristus vārdiem. Viņiem nepietiek vienīgi ar mācības noklausīšanos, bet grib to līdz galam izprast un pieņemt savā dzīvē.

Mk 1,16-20 neparādās jēdziens „māceklis” (mathētēs)[58], tomēr šie četri pirmie paaicinātie – kā tas izriet no citiem tekstiem (sal. Mk 5,31.37; 8,27.29; 13,1-4; 16,7) – pieder Jēzus mācekļu lokam. Marks nekad nelieto apzīmējumu „māceklis” vienskaitlī, kas var norādīt uz to, ka mācekļus vienmēr uztvēra kā grupu. Šāda tendence izmantot daudzskaitli – klātesoša pie visiem sinoptiķiem – uzsver, cik lielu nozīmi evaņģēlisti piešķīra tam, lai aprakstītu šo grupu kā vienotu veselumu. Tādejādi izcelts tiek ne tik daudz tas, kas atšķīra atsevišķus kopienas locekļus, bet gan viņu vienādā attieksme pret Jēzu[59]. Tās pamatā ir atrašanās aiz (opisō) Skolotāja. Šī „atrašanās aiz” nosaka pamatattiecības starp viņiem un Viņu: Jēzum ir jābūt par vienīgo atskaites punktu, vienīgo mācekļu vadoni, kurš vienmēr iet pa priekšu un norāda pareizo virzienu[60]. Mācekļa vietas maiņa sagaida tikai vienu atbildi: „Nostājies aiz manis, sātan” (Mk 8,33), tas ir vietā, kāda pienākas māceklim[61].

Epizodēs, kur ir runa par „vienu no mācekļiem”, viņš vienmēr tiek skatīts attiecībās ar pārējiem (Mk 8,29, sal. Mk 8,27). No pirmo mācekļu paaicināšanas brīža Jēzus vienmēr atrodas kopā vismaz ar dažiem no viņiem[62], ko evaņģēlists uzsver, vai nu tiešā veidā izmantojot terminu „mācekļi”, vai arī ar darbības vārdu trešās personas daudzskaitlī palīdzību (sal. Mk 1,21.29; 5,1; 6,53; 8,22).Pie Mk Kristus ceļš satiekas ar mācekļu ceļu, Viņa ceļošanai paralēli atbilst mācekļu ceļošana[63]. Šāda naratīva tendence ir redzama tieši pie Marka.

Pirmās paaicināšanas ainā pavēlei iet aiz sevis, kādu saņem Sīmanis un Andrejs, Jēzus pievieno pravietojumu: „un padarīšu, ka jūs būsiet cilvēku zvejnieki”, kai poiēsō hymas genesthai halieis antrōpōn (Mk 1,17c). Saikli kai pirms pantiem 17b un 17c ir jāsaprot kā seku vai nolūka saikli. Nolūka kai bieži parādās pēc pavēles izteiksmes[64]. Tādejādi tiek uzsvērtas vai nu sekas, kādas izraisa paaicinājums, vai pats paaicinājuma mērķis[65] - tas ir kļūšana par „cilvēku zvejniekiem”.

Izteiciens „cilvēku zvejnieki” attiecas – gan pie Marka, gan Mateja – uz Jēzus mācekļu nākotnes funkciju: Evaņģēlija sludināšanu[66]. Lk 5,10 līdzīgs apsolījums attiecas tikai uz Pēteri, bet tā piepildīšanās sākas uzreiz: „No šī laika zvejosi cilvēkus.” Jēzus pirmo reizi ar lielu autoritāti[67] atklāj savu plānu pārmainīt tos, kuru profesija bija zvejot zivis, par cilvēku zvejniekiem. Mācekļiem tātad nav jākļūst par slēgtu grupu, bet jābūt vērstai un atvērtai uz citiem cilvēkiem. Mk 1,17c darbības vārdam poiein nākotnē seko akuzatīvs, hymas halieis, „jūs, zvejnieki” līdz ar infinitīvu genesthai ar nozīmi „veikt”, „veicināt to, ka kāds kaut ko izdarīs”[68]. Viss izteiciens tātad ir ilgstoša pārmaiņas procesa apsolījumus, kuru var nosaukt par formācijas procesu[69]. Jēzus to īstenos visa Evaņģēlija garumā – skatoties no narācijas viedokļa – kā vienu no galvenajām Viņa darbības jomām. Šie pirmie paaicinātie līdz ar citiem mācekļiem kļūs par patiesiem misionāriem pateicoties pēcpashas sekošanai Jēzum, brīdī, kad Galilejā, ieraudzījuši Viņu kā Augšāmcēlušos, nonāks līdz pilnai ticībai Viņam (sal. Mk 16,7)[70].

***

No paša sākuma evaņģēlists Marks piedāvā saviem lasītājiem interpretācijas atslēgas, kuras ļaus viņiem labāk iepazīt otrā Evaņģēlija vēsti. Šīs atslēgas rosina noteiktus jautājumus, kurus lektoram, kas lasa tekstu, ir sev jāuzdod un jāatrod uz tiem atbildi. Kādā veidā evaņģēlists sava darba atsevišķās perikopās parāda Jēzu kā Mesiju un Dieva Dēlu (sal. Mk 1,1)? Atbildot uz šo jautājumu, šim pašam lasītājam ir jānonāk līdz secinājumam, ka patiesi šis Jēzus bija Mesija un Dieva Dēls [71]. Kādā veidā Dievs kā Ķēniņš un visa Valdnieks tuvojas cilvēkam; kā šī tuvība īstenojas Evaņģēlijā (Mk 1,15b)? Jēzus aicinājuma atgriezties un ticēt izlasīšanas brīdī atliek iedziļināties Marka tekstā ar jautājumu: vai sākot ar nākošo stāstījumu līdz pat beigām, šī Dieva iniciatīva, kuru īsteno Jēzus Kristus, atradīs sev atbilstošu atbildi[72]? Mk 1,17 atslēgā var uzdot sev dubultu jautājumu. No vienas puses tas saistīsies ar veidu, kādā Kristus formēs savus mācekļus, lai tie kļūtu par cilvēku zvejniekiem, savukārt no otras puses kā mācekļi atbildēs uz šo formāciju. Tie ir pamatjautājumi, kurus lasītājam ir jāuzdod tekstam, atsevišķu Evaņģēlija perikopu varoņiem. Viņš pats tomēr nevar pagriezt laiku līdz toreizējiem notikumiem. Tomēr viņam ir jāveic motīvu, ar kuriem satiekas tekstā, transpozīciju no otrā Evaņģēlija realitātēm līdz personīgajam „te un tagad”. Tādejādi notiek pāreja no ekseģēzes uz hermeneitiku[73].

Kotecki D., Aby lepiej zrozumieć Ewangelię według św. Marka. Wewnętrzne klucze hermeneutyczne drugiej Ewangelii, w: W. Chrostowski (red.), Miłość wytrwa do końca. Księga pamiątkowa dla Księdza Profesora Stanisława Pisarka w 50. rocznicę święceń kapłańskich i 75. rocznicę urodzin, Warszawa 2004, s. 191-209.

Tulkoja Terēze Druka


[1] Sal. J. Kudasiewicz, Kaznodzieja jako prorok, w: W. Przyczyna (red.), Sługa Słowa, Kraków 1997, s. 80.

[2] J. Kołodziejczyk, Słowo Boże w przepowiadaniu, „Communio” 125 (2001)5, s. 136.

[3] Grieķu vārds theologia sākotnēji nenozīmēja cilvēku zināšanas par Dievu, bet paša Dieva runu, tādēļ senatnē Aristotelis atšķīra theologia („dievišķā runa”) no theologikē („cilvēciskie pūliņi saistīti ar  dieva saprašanu”), sal. J. Ratzinger, Czym jest teologia, Kolekcja Communio 6/1991, s. 220.

[4] Jan Paweł II, Przemówienie na temat interpretacji Biblii w Kościele, w: R. Rubinkiewicz (red.), Interpretacja Biblii w Kościele. Dokument Papieskiej Komisji Biblijnej z komentarzem biblistów polskich, Rozprawy i Studia Biblijne 4, Warszawa 1999, s. 10.

[5] Tāda jautājuma nostādne paskaidro izteiciena iekšējās hermeneutiskās atslēgas pielietojumu dotā raksta nosaukumā.

[6] Labi uz to norāda K. Stock, Marco. Commento contestuale al secondo Vangelo, Bibbia e preghiera 47, Roma 2003, s. 12, kurš attiecībā uz sv. Marka evaņģēliju uzsver: „I singoli branci che appartengono al Vangelo di Marco devono essere spiegati innanzitutto a partire da questo Vangelo e in esso: da Marco e in Marco”. Tas ir pamats kontekstuālam komentāram.

[7] No šīs tēzes piekritējiem pavisam noteikti jāmin spāņu jezuītu t. J. O’Kallaganu (J. O’Callaghan), kurš Kumranā atrasto manuskriptu, apzīmētu ar simbolu 7Q5, identificēja kā Mk 6,52-53 un datēja ar 50. g. pēc Kr. Ņemot vērā faktu, ka Mk 6,52-53 izteikti atklāj redaktoru darba pazīmes, ko atzīst vairums ekseģētu, Mk datējumu vajadzētu mainīt, pārvietojot pirms 50. gada. Vairāk par pašu atklājumu: J. O’Callaghan, Il vangelo di Marko e Qumran, w: L. Cilia (red.), Marco e il suo vangelo, Cinisello Balsamo 1997, s. 117-123; par spāņu jezuīta tēzes vērtējumu skatīties: C.T. Thiede, Il piů antico manoscritto dei vangeli, Sbib 10, Roma 1987.

[8] Tā citu starp S. Kuthirakkattel, The Beginning of Jesus’ Ministry according to Mark’s Gospel (1,14-3,6): a Redaction Critical Study, AnBib 123, Roma 1990, s. 9-13; H. Langkammer, Ewangelia wg św. Marka. Tłumaczenie, wstęp i komentarz, Biblia Lubelska, Lublin 1997, s. 29.

[9] E. Lohmeyer, Das Evangelium des Markus, Göttingen 196717, s. 10.

[10] Daudzi ekseģēti uzskata Mk 1,1 par visa darba nosaukumu, sal. citu starp: F. Lentzen-Deis, Das Markusevangelium. Ein Kommentar für die Praxis, Stuttgart 1998, s. 2; W. Eckey, Das Markusevangelium. Orientierung am Weg Jesu. Ein Kommentar, Neukirchen-Vluyn 1998, s. 53; J. Gnilka, Marco, Assisi 1987, s. 40, neredz Mk 1,1 darba nosaukumu, bet: „...Visa Marka darba sintēzi, tas nav nosaukums, bet gan satura apzīmējums”, līdzīgi A. Sisti, Marco. Versione. Introduzione, note, Nuovissima Versione della Bibbia 34, Cinisello Balsamo 1997, s. 139, Mk 1,1 redz tēzes formulējumu, kura tiks risināta visā grāmatā.

[11] W. Eckey, Das Markusevangelium, s. 53-54; K. Stock, Marco, s. 11.19.

[12] Precīzākai termina euaggelion pielietojuma dažādās kultūrvidēs: grieķu, ebreju vai imperiāli-romiskajā analīzei nosūtu pie H. Friedrich, Euaggelion, w: G.Kittel (red.), Theologisches Wörterbuch zum Neuen Testament, Stuttgart-Berlin-Köln 1933-1979, t. II, s. 718-735.

[13] R.H. Gundry, Mark. A Commentary on His Apology for the Cross, Grand Rapids 1992, s. 32; S. Kuthirakkattel, The Beginning of Jesus Ministry, s. 11: „In Mk 1,1 too, archē has the same meaning, viz., beginning (the beginning of the Gospel) understood in the sense of a historical event”.

[14] E. Manicardi, Il cammino di Gesù nel Vangelo di Marco. Schema narrativo e tema

Cristologico, AnBib 96, Roma 1981, s. 191; līdzīgi W. Eckey, Das Markusevangelium, s. 55.

[15] Ģenetīvu Iēsou Christou hiou theou saprotam kā genetivus obiectivus, tā citu starp: R.A. Guelich, Mark 1-8,26, WBC 34a, Dallas 1989, s. 9; E. Klostermann, Das Markusevangelium, HNT 3, Tübingen 19504, s. 3-4; S. Kuthirakkattel, The Beginning of Jesus Ministry, s. 12; W.L. Lane, The Gospel according to Mark. The English Text with Introduction, Exposition and Notes, New International Commentary on the New Testament 2, Grand Rapids 1974, s. 44-45; V. Taylor, The Gospel according  to St. Mark. The Greek Text with Introduction, notes and Indexes, London 19662, s. 6. Daži tajā saskata genetivus subiectivus, tā citu starp: C.D. Marshall, Faith as Theme in Mark’s Narrative, MSSNTS 64, Cambridge 1989, s. 47: „... the beginning of the Gospel (of God’s eschatological salvation) wich Jesus Christ, Son of God, proclaimed”; C.E.B. Cranfield, The Gospel according to Saint Mark: An Introduction and Commentary, CGTC,  Cambridge 1963, s. 35-36; J. Schniewiend, Das Evangelium nach Markus, NTD 1, Göttingen 196310, s. 44. Citi šo ģenetīvu interpretē kā viena un otra maisījumu, tā citu starp: H. Anderson, The Gospel of Mark, NCBC, London 1976, s. 66-67; E. Best, Mark. The Gospel as Story, SNTW, Edinburgh 19882, s. 39.139; J. Ernst, Il vangelo secondo Marco, Brescia 1991, t. I, s. 50; W. Grundmann, Das Evangelium nach Markus, ThHK 2, Berlin 19887, s. 35; J. Gnilka, Marco, s. 40.

[16] Tituls hiu theou iztrūkst dažos manuskriptos: pirmās pakāpes (a*) un Korideti (q) Sinaja Kodekss, minuskula 28, kā arī Sīro-Palestīnas, koptu, armēņu, gruzīnu tulkojumi un citāti no Origēna, Jeruzalemes Kirila, Hesikija. Ārējo, kā arī iekšējo kritēriju analīze runā par labu garākai versijai: sal. B.M. Metzger, A Textual Commentary on the Greek New Testament, Stuttgart 1994, s. 62; J. Czerski, Metody interpretacji Nowego Testamentu, Opolska Biblioteka Teologiczna 21, Opole 1997, s. 64-65.

[17] Attiecībā uz otru lietvārdu ekseģētiem nav šaubu, ka tas ir kristoloģisks tituls. Citādāk ir ar vārdu Mesija. Daži uzskata to par īpašvārda daļu: Jēzus Kristu (tā J. Gnilka, Marco, s. 41; W. Grundmann, Das Evangelium nach Markus, s. 35; W. Eckey, Das Markusevangelium, s. 54), tādejādi sekojot dotā termina Pāvila pielietojumam (sal. W. Grundmann, chriō ktl, w: TWNT IX, s. 534). Šī termina pielietojums pie Marka (sal. Mk 8,29; 12,35; 13,21; 14,61 un 15,32) tomēr liek domāt, ka runa iet drīzāk par kristoloģisku titulu (sal. citu starp P. Lamarche, Commencement de l’Evangile de Jésus, Christ, Fils de Dieu Mc 1,1, NRT 92/1970, s. 1033-1034; C.E.B. Cranfield, The Gospel according to Saint Mark, s. 37; W.L. Lane, The Gospel according to Mark, s. 44; A. Sisti, Marco, s. 140).

[18] Par Mk struktūras tēmu sūtu pie I. de La Poterie, De compositione evangelii Marci, VD 44/1966, s. 142-151.

[19] Sal. T. Wiarda, Peter as Peter in the Gospel of Mark, NTS 45/1999, s.28n.

[20] Jau seno laiku komentāros pārsvarā ir simboliska Mk 8,22-26 interpretācija (tulkojumi J. Gnilka, Marco, s. 436). Pēc mūsdienu piemēriem nosūtu pie: E.S.Jr. Johnson, Mark VIII, 22-26: The Blind Man from Bethsaida, NTS 25/1978-79, s. 370-383.

[21] Tā citu starp: J. Gnilka, Marco, s. 831; W. Grundmann, Das Evangelium nach Markus, s. 299; R.H. Gundry, Mark, s. 909; W.L. Lane, The Gospel according to Mark, s. 535; E. Lohmeyer, Das Evangelium des Markus, s. 326-328; R. Pesch, Il Vangelo di Marco, t. II, s. 641-642; V. Taylor, The Gospel according to St. Mark, s. 567-568. Pretējā pozīcijā atrodas, piem., K. Stock, Das Bekenntnis des Centurio. Mk 15,39 im Rahmen des Markusevangeliums, ZKTh 100/1978, s. 289-301.

[22] Sal. K.D. Kingsbury, The Christology of Mark’s Gospel, Philadelphia 19892, s. 98n.

[23] Starp ekseģētiem dažreiz parādās uzskats, ka Pētera apliecinājums Mk 8,29 ir nepatiess, jo: 1. Pārstāv nacionālistisku Mesijas konceptu (tā, piem., C.E.B. Cranfield, The Gospel according to Saint Mark, s. 271; W. Grundmann, Das Evangelium nach Markus, s. 168; V. Taylor, The Gospel according to St. Mark, s. 377); 2. Pārstāv „Dieva vīra”, theois anērt konceptu (sal. T.J. Weeden, Mark, Tradition in Conflict, Philadelphia 1971, s. 54-58.64-65.153-155); 3. Nepiekrīt cietēja Cilvēka Dēla konceptam (tā: E. Best, Following Jesus. Discipleship in the Gospel according to Mark, Edinburgh 1986, s. 135n; E. Dinkler, Petrusbekenntnis und Satanswort. Das Problem der Messianität Jesu, Fs. R. Bultmann, Tübingen 1964, s. 142; W. Kelber, The Kingdom in Mark. A New Place and New Time, Philadelphia 1974, s. 83). Pirmās divas interpretācijas neatrod pamatojumu Marka tekstā. Toties trešā neņem vērā visu Mk struktūru, bet līdz ar to faktu, ka Mk 8,29 ir par sākuma punktu vēlākiem precizējumiem par Jēzus identitāti.

[24] R. Fabris, Marco, LoB 2, Brescia 1996, s. 128; D. Senior, La passione di Gesů nel vangelo di Marco, Milano 1988, s. 96: „Questo forse è il più concentrato raggruppamento di espressioni cristologiche esistente in marco, e rappresenta il vertice dei temi che percorrono il Vangelo in tutta la sua lunghezza”.

[25] Sal. F. Hesse, chriō, w: TWNT IX, s. 491-496. JD Vecās Derības forma „JHWH svaidītais” grieķiskajā tulkojumā christos tou theou vai autou atrodama tikai Lūkas rakstos (sal. Lk 9,20; 23,35; Dz 3,18; 4,26).

[26] Par mesiāniskajām gaidām VD un vēlajā jūdaismā skat. F. Hesse, A.S. van der Woude, M. de Jonge, chriō, w: TWNT IX, s. 496-518.

[27] K. Stock, Das Bekenntnis, s. 295: „Im Wirken am Volk wird Jesu Verhältnis zum Volk offenbar. Genau diese Funktion wird dann benannt mit dem Titel „der Christus”.

[28] Tā citu starp: H. Anderson, The Gospel of Mark, s. 148; J. Gnilka, Marco, s. 894-895; E. Lohmeyer, Das Evangelium des Markus, s. 348; K. Stock, Das Bekenntnis, s. 289-301; D. Senior, La passione di Gesù nel vangelo di Marco, Milano 1988, s. 96-99.130-131. Pretēja nostāja ir: E.S. Johnson, Is Mark 15,39 the Key to Mark’s Christology, JSNT 31/1987, s. 3-22; tas pats, Mark 15,39 and So-Called Confession of the Roman Centurion, Bib 81/2000, s. 406-413.

[29] Sal. K. Stock, La conoscenza dei demoni. Mc 1,34, PSV 18/1988, s. 93-112.

[30] R.H. Gundry, Mark, s. 482; J. Czerski, Ewangelie synoptyczne w aspekcie literackim, historycznym i teologicznym, Opolska Biblioteka Teologiczna 12, Opole 1996, s. 105; J.P. Heil, The Transfiguration of Jesus: Narrative Meaning and Funktion of Mark 9,2-8; Matt 17,1-8; Luke 9,28-36, AnBib 144, Roma 2000, s.174.

[31] Starp egzegētiem turpinās diskusijas vai Mk 1,14-15 pieder Marka darba prologam, bet tātad Mk 1,1-15, vai arī ir sākums Evaņģēlija pirmajai daļai. Lai iepazītos ar visu diskusiju par šo jautājumu nosūtu pie S. Kuthirakkatel, The Beginning of Jesus’ Ministry, s. 4-25. K.D. Kingsbury, The Christology of Mark’s Gospel, s. 50, atsauce 8, uzsver Mk 1,14-15 pārejas pantu raksturu: „Mark 1,14-15 are transitional verses that go with both what precedes and what follows”.

[32] Mk 1,14-15 kontekstā laikam nevar viennozīmīgi noteikt par kādu genetivus (obiectivus vai subiectivus) izteicienā euaggelion tou theou iet runa, jo pie Mk ir grūti atšķirt vai runa par Dievu vai atklājas Viņš pats; sal. C.D. Marshall, Faith, s. 46.

[33] Izteicienu kai legōn var interpretēt kā paskaidrojošu, sal. R.A. Guelich, Mark 1-8,26, s. 43; R.H. Gundry, Mark, s. 68.

[34] Grieķu jēdziens kairos atšķiras no lietvārda chronos. Labi to atšķir vācu valoda, pārliekot kairos ar

„Zeitpunkt”, bet chronos ar „Zeitraum, Zeitdauer”, sal. G. Delling, kairos, TWNT III, s. 456; J. Baumgarten, kairos, w: H. Balz, G. Schneider (red.), Exegetisches Wörterbuch zum Neuen Testament, Stuttgart-Berlin-Köln 19922, (tālak EWNT), t. II, kol. 571-579; H. Hübner, chronos, turpat, III, kol. 1170-1173.

[35] Darbības vārds plēroun izsaka izpildīšanas, piepildīšanas, pilnības ideju, sal. G. Delling, plēroō, w: TWNT VI, s. 285-296; H. Hübner, plēroō, w: EWNT III, kol. 256-262.

[36] F. Blass, A. Debrunner, Grammatik des neutestamentlichen Griechisch, Göttingen 1976, § 340.

[37] Pie Mt arī Jānis Kristītājs sludina „debesu valstības” tuvošanos (Mt 3,2; sal. 4,17).

[38] Darbības vārds eggizein nozīmē „pietuvoties” gan telpas, gan laika ziņā (sal. H. Preisker, eggizō, w: TWNT II, s. 330). Tomēr mūsu tekstā šīs darbības vārds ir savienots ar laika jēdzienu, tāpat svarīgs ir fakts, ka darbības vārds eggizein perfektā gan VD, gan JD tiek savienots ar terminu „laiks” (At 31,14; Lm 4,18; Ez 7,7; 12,33; 1Mak 9,10), vai arī izsaka tuvošanos laika ziņā (Is 56,1; Ez 9,1). JD vienīgais izņēmums, kad šī darbības vārda perfekta forma tiek pielietota telpas ziņā, ir Mk 14,42; Mt 26,46.

[39] K.G. Kuhn, basileus, w: TWNT I, 570.

[40] Ģenitīvu theou izteicienā basileia theou var uzskatīt par genetivus subiectivus, sal. G.P. Peron, Seguitemi! Vi farň diventare pescatori di uomini (Mc 1:17). Gli imperativi ed esortazioni di Gesů ai discepoli come elementi di un loro cammino formativo, Biblioteca di Scienze Religiose 162, Roma 2000, s. 28.

[41] Sal. W. Schrage, Etica del Nuovo Testamento, Introduzione allo Studio della Bibbia Supplementi 4, Brescia 1999, s. 37.

[42] Salīdzinājumam jēdziens metanoia parādās pie Mt 2x; Lk 5x; J 0x; Apd 6x; Pāvila 4x; Ebr 3x; 2P 1x; bet metanoein pie Mt 5x; Lk 9x; J 0x; Apd 5x; Pāvila 1x; Atkl 12x.

[43] Savos pamatelementos atgādina tātad atgriešanos, uz kādu aicināja pravieši, bet kurai Ebreju Bībele piešķir vārdu šub, lai gan LXX vairums gadījumos netulko šub ar metanoein, bet ar epistrephein. Šis pēdējais darbības vārds tomēr nepieder pie Jēzus sludināšanas raksturīgā vārdu krājuma.

[44] Tādu modeli diezgan bieži sastopam teoloģiskā literatūrā, kura pamatā ir Mt versija, kur tik tiešām Jēzus aicinājums atgriezties ir identisks ar Jāņa aicinājumu un skan tāpat: „Atgriežaties, jo debesu valstība tuvu klāt” (Mt 4,17; sal. 3,2).

[45] Evaņģēlists nekad nesaka, ka cilvēki, kas nāca pie Jēzus, atzītos savos grēkos. Tas ir Viņš, kurš nāk pie grēciniekiem (Mk 2,17).

[46] Formulējums „Atgriežaties un ticiet Evaņģēlijam” ir tipisks Markam. Pie Mateja mums ir tikai: „Atgriežaties” (4,17). Lūkas mums nenodod Jēzus sākuma proklamāciju.

[47] Sal. R. Schnackenburg, Nauka moralna Nowego Testamentu, Warszawa 1983, s. 33-34.

[48] G.P. Peron, Seguitemi!, s. 32.

[49] Sal. K. Stock, La metanoia in Marco, PSV 22/1990, s. 113-121.

[50] Tāds tulkojums atbilstu vārda metanoia etimoloģijai. Darbības vārds metanoein nozīmē: „pacelties kaut kādā ziņā pāri [meta] līdzšinējam domāšanas [nous – gars, prāts] veidam”; sal. K. Romaniuk, Sakramentologia biblijna, Warszawa 1991, s. 67. Tādu tulkojumu sastopam citu starp pie: G.P. Peron, Seguitemi!, s. 31-32; K. Stock, Marco, s. 34.

[51] Daži autori, salīdzinot Jāņa un Jēzus sludināšanu, uzsver, ka Jāņa sludināšanas centrā nebija žēlastības Dievs, bet Dievs soģis, nedz arī Dieva pestīšana tikai pienākošās Dieva dusmas, sal. W. Schrage, Etica, s. 31.

[52] B. Maggioni, La pazienza di contadino. Note di cristianesimo per il nostro tempo, Milano 1996, s. 90.

[53] Mk 1,14 un Mk 1,1 ir vienīgās vietas Mk, kur lietvārds „Evaņģēlijs” tiek precizēts ar lietvārda ģenetīvu attiecīgi „Dievs” un „Jēzus, Mesija, Dieva Dēls”.

[54] Saiti, kas pastāv starp paļāvību un atpazīšanu, apstiprina perikope Mk 10,46-52, kas apraksta neredzīgā Bartimeja dziedināšanu un kurā pēdējie Jēzus vārdi: „Ej, tava ticība tevi glābusi” neattiecas tikai uz šī cilvēka neierobežoto uzticēšanos, ko izsaka viņa Jēzus meklējumi, bet arī viņa Jēzus mesiānisma apliecināšana vārdos: „Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani” (10,47.48; sal. 12,35). Par apgalvojumu, ka tituls „Dāvida dēls” ir mesiānisks tituls, sal. F. Hahn, hyios, EWNT III, s. 936; E. Lohse, hyios dauid, TWNT VIII, s. 487-491. Par Mk ticības konceptu kā paļaušanās un Jēzus identitātes atpazīšanas savienojumu nosūtu pie J. Dupont, Il cieco di Gierico riacquista la vista e segue Gesů (Mc 10,46-52), PSV 2/1980, s. 105-123. Attiecību starp ticību-paļaušanos un ticību-apliecinājumu tālākai precizēšanai nosūtu pie T. Söding, Glaube bei Markus. Glaube an das Evangelium, Gebetsglaube und Wunderglaube im Kontext der markinischen Basileiatheologie und Christologie, SBB 12, Stuttgart 19872, s. 305-313.

[55] F. Blass, A. Debrunner, Grammatik des neutestamentlichen Griechisch, § 335.

[56] Pašam pirmo mācekļu paaicināšanas ainas novietojumam pēc Jēzus sākuma proklamācijas (Mk 1,14-15) un pirms paziņojuma: „Un atnāca uz Kafarnaumu” (Mk 1,21) šķiet nav gadījuma rakstura gan pie Mk, gan pie Mt. Tas uzsver: pirmo mācekļu paaicināšana ir Dieva valstības pietuvošanās sekas; ir Jēzus sludināšanas un misijas nosacījums; kad Jēzus uzsāk savu darbību, no paša sākuma klātesoši ir Viņa mācekļi, sal. D. Kotecki, Powołanie pierwszych uczniów (Mk 1,16-20) i „nakaz powiedzenia Piotrowi” (Mk 16,7) jako początek i koniec formacji grupy uczniów w Ewangelii według św. Marka, „Theologica Thorunensia” 2/2001, s. 34.

[57] J. Roloff, Das Markusevangelium als Geschichtsdarstellung, EvTh 29/1969, s. 84.

[58] Jēdziens mathētes diezgan bieži parādās visos sinoptiskajos Evaņģēlijos (Mk – 46x, Mt – 72x, Lk – 37x). Tomēr, ņemot vērā atsevišķu Evaņģēliju teksta apjomu, tieši Marks šķiet būt tas evaņģēlists, kuram šis termins ir iemīļots. Otrajā Evaņģēlijā veselas 42 reizes šis termins ir rezervēts Jēzus mācekļu apzīmēšanai (Mt – 66x, Lk – 29x).

[59] Terminu „māceklis” vienskaitlī atrodam tikai Mt 10,24 (sal. Lk 6,40).25.42 un Lk 14,26.27.33. Šajās vietās lietvārds neattiecas uz konkrētiem Kristus mācekļiem, atklāj ideāla mācekļa tēlu. Neskaitot perikopes 6,41; 8,1; 9,14; 10,10.13.24; 14,16 Marks vienmēr rāda mācekļus viņu ciešajās attiecībās ar Jēzu, pielietojot savu iemīļoto formulu: „Viņa mācekļi”, hoi mathētai autou (Mk 2,15.16.23; 3,7.9; 5,31; 6,1.35.41.45; 7,2.17; 8,4.6.10.27.33.34; 9,28.31; 10,23.46; 11,1.14; 12,43; 13,1; 14,12.13.32; 16,7); „Tavi mācekļi”, hoi soi mathētai (Mk 2,18) vai „Mani mācekļi”, hoi mathētai mou (Mk 14,14), kā arī „Viņa mācekļi”, izteikts grieķu valodā ar izteiciena hoi mathētai idioi (Mk 4,34) palīdzību. Izmantojot šos izteicienus, evaņģēlists uzsver personālās attiecības starp mācekļiem un Skolotāju.

[60] K.D. Kingsbury, The Christology of Mark’s Gospel, s. 90: „The nature of discipleship is joining oneself to Jesus in total allegiance”.

[61] Vairums ekseģētu interpretē Jēzus vārdus Pēterim Mk 8,33 kā norādījumu ieņemt pareizo vietu, kas paredzēta māceklim, sal. G. Delling, hypagō, TWNT VIII, s. 508; W. Eckey, Das Markusevangelium, s. 228; J. Gnilka, Marco, s. 449; R.H. Gundry, Mark, s. 432-433; S. Légasse, L’Evangile de Marc, LeDivC 5, Paris 1997, t. II, s. 507; G.P. Peron, Seguitemi!, s. 138 un citi. Nepareizi ir tie tulkojumi, kuri paredz attālināšanās ideju: „Atkāpies no manis Sātan” (sal. H. Langkammer, Ewangelia wg św. Marka, s. 87); „Pazūdi no manām acīm, Sātan” (Biblia Tysiąclecia, Poznańska), jo nekādā gadījumā apstākļa vārds opisō neprecizē darbības vārdu „attālināšanās” nozīmē.

[62] Pie Mk Jēzus bez mācekļiem ir redzams tikai tajās ainās, kurās attālinās, lai lūgtos (Mk 1,35; 6,46; 14,35.41), kā arī ciešanu un nāves aprakstā (Mk 15).

[63] C.M. Murphy, Discipleship in Mark as Movement with Christ, BiTod 53/1971, s. 306: „Jesus for Mark is always „on the move” and the disciple of Jesus is precisely the one who is on the move with him”; sal. R. Fabris, Marco, LoB 2, Brescia 1996, s. 123.129.

[64] F. Blass, A. Debrunner, Grammatik des neutestamentlichen Griechisch, § 442, s. 2; M. Zerwick, Biblical Greek. Illustrated by Examples, Roma 1963, § 455.

[65] Šādā virzienā iet citu starp: D. Kingsbury, Conflict in Mark, s. 91; S. Kuthirakkattel, The Beginning of Jesus Ministry, s. 109; S. Légasse, Marc, I, s. 116; C.D. Marshall, Faith, s. 138.

[66] Ekseģēzes vēsturē var izcelt izteiciena „cilvēku zvejnieki” divas pamatinterpretācijas līnijas: eshatoloģisko, kas pamatojas Jr 16,16; Am 4,2; Hab 4,2 un Kumrana tekstos, kuri te saskata mācekļu funkciju aizvest visus cilvēkus uz tiesu; pestošo, kas uzsver, to, ka izteiciens „cilvēku zvejnieki” attiecas uz mācekļu misionāro darbību. Vairāk (līdz ar atbilstošas literatūras sarakstu) par šo tēmu rakstīja S. Kuthirakkattel, The Beginning of Jesus Ministry, s. 110.

[67] Šī autoritāte te tiek uzsvērta ar darbības vārda „darīt” (poiein) palīdzību, kurš pie Mk ar īpašvārdu Jēzus parādās vienmēr Jēzus varas kontekstā: sal. Mk 3,8.14.16; 5,20; 6,5; 7,37; 10,35-36.51; 11,28-29.33; 15,14. Turklāt šis darbības vārds ir radīšanas jēdziens, līdzīgs grieķu darbības vārdam ktizō, sal. W. Radl, poieō, w: EWNT III, kol. 295nn; G. Petzke, ktizō, turpat, kol. 803-808.

[68] F. Blass, A. Debrunner, Grammatik des neutestamentlichen Griechisch, s. 392.396.

[69] Sal. L. di Pinto, „Seguitemi, vi faró diventare pescatori di uomini” (Mc 1,16-20), PSV 2/1980, s. 94; C.D. Marshall, Faith, s. 138; K. Stock, Marco, s. 39.

[70] Turpinās diskusija par jautājumu, kad pirmie paaicinātie kļūst par cilvēku zvejniekiem. Marka tekstā ir diezgan daudz pierādījumu, lai redzētu Jēzus apsolījuma piepildīšanos mācekļu pēcpashas sekošanā Jēzum uz Galileju. Pēc argumentiem nosūtu pie: D. Kotecki, Powołanie pierwszych uczniów, s. 29-43.

[71] J. Czerski, Ewangelie synoptyczne, s. 105: „Marek nigdzie nie nazywa Chrystusa wprost Bogiem, nie stawia znaku równości między pojęciami: Syn Boży i Bóg, lecz uważny czytelnik drugiej Ewangelii, śledząc dramat objawiania się Jezusa jako Syna Bożego sam dojdzie do wniosku, że „prawdziwie, ten człowiek był Synem Boga””.

[72] Sal. G.P. Peron, Seguitemi!, s. 33.

[73] Līdz XVIII gs. beigām šie divi vārdi: „ekseģēze” (no gr. exēgēsis, „izskaidrojums, interpretācija”) un „hermeneitika” (gr. hermēneuō, „tulkot no svešas valodas”) tika lietoti pārmaiņus. Tomēr šodien ekseģēze pirmām kārtām nozīmē Bībeles tekstu analīzi, kura vēlas atklāt to, ko pats autors gribēja pateikt saviem līdzbiedriem, toties hermeneitika nozīmē atklāt to, ko pats teksts runā mums šodien citā vēsturiskā kontekstā un mūsdienu cilvēkam saprotamā valodā, sal. P. Grech, Ermeneutica, w: P. Rossano, G. Ravasi, A. Girlanda (red.), Nuova Dizionario di Teologia Biblica, Cinisello Balsamo 1988, s. 464.