Šodienas datums: 21.08.2017  |  Vārda dienas: Linda, Janīna

Bībele jeb Svētie Raksti

Terēze Druka. Kā lasīt Svētos Rakstus?

Šis jautājums bija, ir un joprojām paliks aktuāls katram ticīgajam un Baznīcai kopumā, katram, kura dzīve saskaras ar Jēzu Kristu. Paturot prātā daudzkārt citētos, bet ļoti precīzos sv. Hieronīma vārdus par to, ka Rakstu nepazīšana nozīmē Kristus nepazīšanu, ir nopietni jāsāk uztraukties, ja Bībele mums ir vienaldzīga, bet liturģijā pasludinātais Dieva Vārds nemanot aizslīd garām ausīm un sirdsapziņai, nesakustinot nevienu dvēseles stūrīti.

No vienas puses, Svēto Rakstu stāstījums ir vienkāršs, balstīts konkrētu cilvēku dzīves notikumos. To vēstījums ir vispārcilvēcisks – ikviena cilvēka meklēts un saprotams katram cilvēkam, jo skar viseksistenciālākos jautājumus, tādus kā dzīves, nāves, ciešanu jēga, cilvēka spējas iespaidot savu likteni un apkārtējo pasauli, paradoksālā attieksme pret cilvēka lielo vājumu un milzīgo atkarību no visdažādākajām lietām, bet pirmām kārtām tie dod atbildi par Dievu un Viņa lielo mīlestību pret cilvēku. No otras puses, Svētie Raksti pieprasa no mums gribas un intelektuālo piepūli. To lasīšana un klausīšanās ir konkrēts darbs, kuram tiek veltīts konkrēts laiks. Tas ir uzdevums, kuru ir jāpilda. Šis darbs vienmēr ir auglīgs. Atšķirībā no katra peļņas vai kalpošanas darba, tas nekad nepieredz neražu, veltīgumu. Tādēļ Jēzus saka Martai, ka viņas māsa Marija ir izvēlējusies „labāku daļu”, t.i., Jēzus vārdu klausīšanos (Lk 10,38-42). Jēzus nesaka Martai, ka viņas rūpes par daudzām lietām ir nepareizas vai nevajadzīgas, tikai uzsver, ka vienai daļiņai no tā visa ir mūžības augļu raksturs. Līdzīgi kā augošā augā tikai mazai šūnu kārtiņai, kura nav pat ar neapbruņotu aci saskatāma, piemīt augšanas spēja, dzīvība. Auglis vārda klausīšanās un lasīšanas darbā ir Jēzus Kristus iepazīšana un personīgas saites ar Viņu izveidošana, kā arī no tā izrietošā pestīšana, mentalitātes pārmaiņa, kas ļauj cilvēkam sākt dzīvot mūžīgo dzīvi jau šeit uz zemes, tātad ļauj ar cerību un pazemību pieņemt smagus savas dzīves notikumus, ļauj piedot ienaidniekam, par kuru parasti kļūst vistuvākie cilvēki, ļauj atdot bez bailēm sev piederošo, ļauj nepazaudēt žēlsirdīgu mīlestību pret sevi un apkārtējiem klupšanas brīžos, ļauj nebīties no nāves, bet visās šajās lietās paļauties uz Dieva palīdzību un to arī pieredzēt. Svēto Rakstu iepazīšanas darbam ir vēl viena raksturīga iezīme, kas atšķir to no citiem darbiem – tas nekad nebeidzas un nekad neatkārtojas, taču līdzīgi kā katrs darbs pieprasa arī darba instrumentu jeb darba metodes regulāru pārbaudi un atjaunotni. Tieši šeit slēpjas jautājuma „Kā lasīt Svētos Rakstus?” nemainīgā aktualitāte. Visvienkāršākā atbilde uz šo jautājumu ir – Bībele jālasa saskaņā ar pašu Bībeli un Baznīcas dotajām norādēm dokumentos, tātad tā ir jālasa teoloģiski, ņemot vērā Dieva doto Atklāsmi.

Visas iepriekš minētās lietas skar ne tikai ierindas ticīgos, bet arī profesionāļus: zinātniekus, Svēto Rakstu pētniekus, ekzeģētus. Izcilais mūslaiku teologs Jozefs Ratcingers (pāvests Benedikts XVI) savā grāmatā „Jēzus no Nācaretes” aicina Bībeles pētniekus metodoloģijas ziņā atgriezties no vēstures jomas teoloģijas jomā, paturot prātā to, ka teoloģijā vēsturei ir milzīga nozīme, taču tā nespēj izsmelt visus teoloģijas nozares jautājumus. Otrās daļas ievadā viņš raksta: „Beidzot ir jāsāk pielietot tos metodoloģiskos principus, kurus ekseģēzei formulējis II Vatikāna koncils (Dei Verbum 12), kas līdz šim praktiski nav ticis darīts.” Jozefs Ratcingers te īpaši atsaucas uz Konstitūcijas Dei Verbum 12. punktu, kas uzsver patiesību, ka blakus literāri vēsturiskai Bībeles tekstu analīzei, lai atklātu to patieso nozīmi, nepieciešams lasīt un interpretēt Svētos Rakstus tajā pašā Garā, kādā tie tika uzrakstīti, kā arī jāņem vērā viss Bībeles saturs, tās pārlaicīgā vienotība, visas Baznīcas dzīvā pieredze, kuru dēvējam par Tradīciju, un ticības analoģija, kas neļauj izdarīt secinājumus, kuri būtu pretrunā ar ticības pamatpatiesībām. Tas nozīmē, ka nedz privāta, nedz zinātniska patiesa Svēto Rakstu lasīšana nav iespējama bez Svētā Gara piesaukšanas un atsaukšanās uz savu vienotību ar Baznīcu ticībā. Godprātīgai zinātnieku veiktai Bībeles tekstu analīzei ir milzīga nozīme. Tās rezultāti ļauj Baznīcai arvien jaunā veidā skatīties uz Atklāsmes dotajām nemainīgajām patiesībām. Rastie atklājumi palīdz arī labāk formulēt pamatnosacījumus auglīgai Svēto Rakstu lasīšanai.

Vācu ekseģēts Jakubs Kremers, tieši II Vatikāna koncila izvirzīto uzdevumu vadīts, izteica septiņus Bībeles lasīšanas principus[1], kas ļauj šai ticības dārgmantai pietuvoties katram, kas to vēlas iepazīt. Tie ir noderīgi gan privātai, gan lasīšanai kopienā.

1.Meklēt Kunga vārdu (Am 8,12)

Bībeles lasīšana atšķiras no t.s. vieglās literatūras, jo uzliek lielas prasības. Tajā par formu un izteiksmes līdzekļiem svarīgāks ir saturs. Tādēļ tikai liela interese par pašu Bībeli var palīdzēt uzņemties tās lasīšanas smagumu.

Šādu interesi var izraisīt vēlme iegūt zināšanas. Tas mudina lasīt arī dažādu citus seno autoru darbus. Bībele ir svarīgs pasaules literatūras darbs un var ļoti bagātīgi sniegt informāciju par cilvēces vissenāko vēsturi, dažādu ideju izcelsmi, kuras būtiski iespaidoja mūsdienu domas attīstību. Taču Bībele pirmām kārtām vēlas cilvēkiem rādīt dzīves ceļu Dieva Vārda veidā. Tādēļ gan ebreji, gan kristieši visos laikos velta tik daudz pūļu, lai to pareizi un auglīgi lasītu. Pravietis Amoss pravieto par neparastu badu, kad līdzīgi kā izsalkušie cilvēki meklēs iespēju klausīties Kunga vārdu (Am 8,11-12). Šie pravieša vārdi norāda uz patiesību, ka cilvēki nevar ilgi dzīvot bez Dieva vadības (At 8,3; Mt 4,4). Atklāj, ka miesiskas barības trūkums, bailes no fiziska bada nav tik briesmīgas, kā tās barības trūkums, kas palīdz atklāt dzīves jēgu un sasniegt tās mērķi, piepildījumu. Meklēt Kunga vārdu un to neatrast ir visļaunākais liktenis, kāds var skart cilvēku. No tā varam secināt, ka vēl ļaunākā situācijā ir tie, kas vispār neizjūt Dieva vārda badu.

Tas, kurš uzskata, ka zina pietiekoši daudz, nevēlēsies īpaši censties, lai meklētu Kunga vārdu. Tādēļ svarīgs nosacījums auglīgai Bībeles lasīšanai ir atklāt sevī Kunga Vārda badu. Šodien šo vēlmi efektīvi noslāpē cilvēces un tehnoloģiju attīstība, kas dod lielus apsolījums. Taču Bībele kā pasaules Radītāja un Kunga grāmata satur sevī mūžīgās dzīves vārdu (J 6,68).

2. Kas lasa, lai saprot (Mk 13,14)

Šis aicinājums nāk no apokaliptiskās literatūras valodas, kas vēsturiskas apspiešanas kontekstā apslēptā veidā norāda uz nākotnes notikumiem (sal. Dn 9,23.25; Atkl 13,9.18; 17,9), taču to var attiecināt uz visas Bībeles lasīšanu. Līdzīgs aicinājums ir, „kam ir ausis klausīties, lai klausās” (Mk 4,9; Mt 11,15; Lk 14,35; Atkl 2,7.11.17.29; 3,6.13.22). Tie liek pievērst īpašu uzmanību dotajam tekstam un mobilizēties, lai to saprastu, jo virspusēja lasīšana vai klausīšanās vēl nenozīmē saprašanu. Kas lasa virspusēji, kaut arī patiesas intereses vadīts, tam Bībele paliek aizslēgta. To var salīdzināt ar pāris dienām pavadītām ārzemēs, kas neļauj iegūt pilnu priekšstatu par valsti un tās ļaudīm.

Mūsdienu cilvēkam uzmanīga lasīšana ir īpaši grūts uzdevums. Mūsdienu pasaule mūs šodien tik ļoti fascinē un tik spēcīgi aizrauj ar dažādām profesionālām prasībām un brīvā laika izmantošanas piedāvājumiem, ka arvien mazāk paliek laika, arvien grūtāk atrast vietu un mieru Bībelei. Tādēļ no mūsdienu Bībeles lasītāja prasīta lielāka pašaizliedzība (askēze) nekā no zinātnieka, kurš pārdomā pārsteidzošās lietas savā pētījumu jomā.

Kas vēlas saprast to, ko ir izlasījis, tam ir jākoncentrējas uz tekstu, jāieslīgst tajā pilnībā un uz kādu laiku jānovērš uzmanība no citām lietām. Ir jānomierinās un jāsakoncentrējas gan ārēji, gan iekšēji. Kas tam pievērš uzmanību un mācās tā darīt, pēc kāda laika tiks bagātīgi apbalvots. Dažos gadījumos ir pamatīgi jāmaina dzīves veids, un intereses vienīgi par izklaidi un virspusējam lietam vietā jāievieš ir koncentrēšanās un iekšēja iedziļināšanās.

Vēloties gudri lasīt Bībeli, labi ir rezervēt sev dienas vai nedēļas kārtībā konkrētu laiku. Tam ir jābūt brīdim, kurā optimāli jūtamies mierīgi un labi noskaņoti. Visatbilstošāki būtu sestdienas vakari un svētdiena. Citā laikā būtu labi ņemt sev visur līdzi mazus Bībeles izdevumus un izmantot gaidīšanas vai atpūtas mirkļus Svēto Rakstu lasīšanai. Palīdz arī tas, ka ir kāda noteikta iemīļota vieta. Dažās baznīcās tiek izlikti Bībeles teksti, kas mudina lasīt.

3.Kā gan varu saprast, ja neviens man nepaskaidro (Apd 8,31)

Ne visiem ir iespēja lasīt Bībeli oriģinālās valodās, vairums izmanto tulkojumus. Tomēr pat vislabākajā tulkojumā Bībele joprojām paliek sveša. Parasti neiesaka sākt lasīt Bībeli no sākuma, nodaļu pēc nodaļas. Lai labāk orientētos Bībelē, ieteicams ļauties, lai sākumā kāds šo procesu vada. To apstiprina gan pati Bībele, gan ebreju un kristiešu tradīcija (Ne 8,8; Lk 24,27; sal. 24,32; Mt 13,52 – kristiešu Rakstu mācītājs; J 6,13 – Paraklēts aizvedīs mācekļus pie pilnas patiesības, kuru tad vēl nespēja saprast).

Baznīca no pašiem sākumiem juta pienākumu skaidrot Svētos Rakstus (Apd 8, 26-40). Viduslaiku lielie teologi savus darbus uzskatīja par ievadu auglīgai Rakstu izskaidrošanai. Tikai jaunajos laikos egseģēze kļuva par atsevišķu teoloģijas zinātni.

Jau tas vien, ka Baznīca apkopoja Svēto Rakstu grāmatas vienā grāmatā (Bībele), ir pirmais nozīmīgais ievads tajā – atsevišķās grāmatas ir jālasa kopā; tās ir Baznīcas grāmatas. Tādēļ īstā Bībeles lasīšanas vieta ir ticīgo kopiena. Tieši tajā vairums Bībeles tekstu tika lasīti pirmo reizi (Kol 4,16). Baznīca ne tikai kā cilvēciska, bet arī kā pārdabiska institūcija ir īpaši priviliģēta vieta Bībeles skaidrošanai. Pati Baznīca pakļaujas (klausās) Bībeles mācībai un tādejādi nepārtraukti atjauno savu Dieva Vārda sludināšanu. Dara to, nosakot lasījumu kārtību, kā arī aktīvi izglītojot cilvēkus un padziļinot Dieva Vārda skaidrojumu dažādās katehēzēs, Bībeles pulciņos u.tml. Baznīcas rūpēs par vārdu ietilps arī Bībeles skaidrošana. Nereti arī asās diskusijas ar citu uzskatu pārstāvjiem mērķis ir pasargāt Bībeli no maldīgas interpretācijas. Zinātniski pētījumi un diskusijas prasa daudzus gadus, to rezultāti ir jāvērtē pirmām kārtām Baznīcas ticības gaismā.

Jāmeklē un jālasa dažādi kaut vai pavisam īsi Bībeles komentāri un ievadi, kā arī vārdnīcas, zinātniskie darbi. Taču labāk sākumā ir izvēlēties kaut ko vienu un nenoslīkt papildus literatūras jūrā.

4. Katru dienu pētīja Rakstus, vai tas tik tiešām tā ir (Apd 17,11)

Tā rīkojas ebreji Berejā – Pāvila Dieva vārda sludināšanu viņi nepieņem bezkritiski, bet to uzmanīgi pārbauda, katru dienu studējot, vai tas atbilst tam, ko atrod Vecajā Derībā. Tas ir aicinājums mūsdienu cilvēkam pašam lasīt un studēt Bībeli. Svarīgāk ir lasīt pašu Bībeli nekā darbus par Bībeli. Nereti teologiem tiek pārmests, ka tie labāk pārvalda publikācijas par bibliskām problēmām nekā pašu Bībeli.

Tam, kurš vēlas iepazīt Bībeli, tā ir jālasa visu laiku. Ļoti vērtīgi ir lasīt tekstu lēnam un balsī. Sākotnējais Svēto Rakstu tapšanas mērķis bija lasījumi, kurus klausās liturģijā. Tekstus, kuri mums vēl ir nesaprotami vai kuriem nav tiešas satura nozīmes (piemēram, garus vārdu sarakstus, rituālu priekšrakstus), sākumā varam nelasīt. Jautājumi, kas mums rodas lasot, ir jāpatur prātā vai jāpieraksta. Nākotnē, biežāk lasot, paši atradīsim atbildes uz tiem. Gribot kādu fragmentu labāk izprast, to vajag sadalīt mazākos gabaliņos un pārdomāt, ņemot vērā kontekstu. Ja nelasām orģinālvalodās, labi ir ņemt dažādus tulkojumus. Daudzas lietas mums izskaidro pati Bībele. Pirmām kārtām paralēlās vietas. Teologi un lieli Bībeles mīļotāji izmanto konkordances, kur norādītas ir visas vietas, kurās parādās mūs interesējošais vārds. Evaņģēliju gadījumā vērtīgas ir sinopses (blakus novietotie līdzīgie fragmenti). Pasvītrošana, mācīšanās no galvas, izrakstīšana ir sen pārbaudītas metodes Svēto Rakstu lasīšanā. Jāpievērš uzmanību tam, kas mūs īpaši uzrunā vai šķiet dīvains, tas ir jāatzīmē. Nākamreiz lasot šo vietu, atzīme pievērsīs mūsu uzmanību, ļaus labāk aptvert tekstu. Baznīcas tēvi un pirmie kristieši zināja no galvas veselas Bībeles nodaļas. Šie vārdi pavadīja viņus dzīvē un skanēja viņu lūgšanā. Te pirmām kārtām noder liturģijā izmantotie teksti, bet visupirms Evaņģēliji un Psalmi. Tāda veida lasīšana kā savdabīga meditācija tiešā veidā ved uz lūgšanu.

5. Runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās (1Sm 3,9)

Svētie Raksti ir Dieva Vārds, tādēļ tiem pienākas attiecīga cieņa. Baznīcas liturģijā tas izpaužas, piemēram, kad visi pieceļas Evaņģēlija lasīšanas laikā. Tāda nostāja zināma jau Vecajā Derībā (Ne 8,5). Cistersiešu regula pieprasa, lai Svēto Rakstu privātās lasīšanas laikā mūks pirmās Bībeles rindiņas lasītu, nometies ceļos.       Taču ārējs ķermeņa stāvoklis tikai tad ir patiess, kad atspoguļo to, kas ir iekšējā nostāja. Godbijības pārņemts, lasītājs aizmirst par savām vēlmēm, ar visu uzmanību klausās to, ko saka Tas, kurš ar viņu runā. Tāda nostāja bija jaunajam Samuelam (1Sm 3,9). Lūkas šādu nostāju izceļ stāstā par Martas māsu Mariju (Lk 10,39). Tāda godbijīga klausīšanās pieprasa koncentrēšanos un klusēšanu. Tādēļ labi ir pirms katras Bībeles lasīšanas apstāties uz mirkli un sakoncentrēties sevī. Lasīt Bībeli uz ceļiem nozīmē neuzskatīt savas zināšanas par augstāko autoritāti, bet būt gatavam pieņemt pamācību; būt pārliecinātam, ka pasaulē ir dziļums, kuru nevar līdz galam izzināt. Tāda pazemība pasargās mūs no tā, ka Dieva vārdam pielietojam cilvēcisko mēru (Is 55,8). Iedomīgs cilvēks nesaprot Bībeli. Sv. Augustīns atzīstas, ka pirms atgriešanās viņam nepatīkams bija Bībeles stils, tāls no seno klasiķu veikuma (Atzīšanās III 5). Šodien Bībelei bieži tiek pārmests, ka tā nerunā mūsdienu valodā, tāpat mums liekas neatbilstoša Dieva rīcība vēsturē, Viņa Atklāsmes ceļš, Viņa klusēšana lielās vajadzībās, Viņa prasības. Bieži mēs līdzīgi farizejiem Jēzus laikā gribam Dievam „pierakstīt” to, kā Viņam jāuzvedas un kā Viņam mums jāļauj sevi iepazīt. Te vērtīgi ir Jēzus vārdi (Lk 7,23). Taču viltus pazemība būtu, ja kāds, lasot Bībeli, atturētos no paša izpratnes un vērtējuma. Dievs nevēlas aklu ticību. Tāda ticība būtu necilvēciska, kaut arī izskatītos pēc pazemīgas. To mums lieliski atklāj Ījaba grāmatas nobeigums. Kad Ījabs strīdas ar Dievu savu ciešanu dēļ un apsūdz Viņu to dēļ, viņa draugi cenšas aizstāvēt Dievu un mēģina Ījabam likt atzīt savu vainu, jo Dievs labāk pazīst lietas. Šīs poēmas beigās, kad Ījabs, klausoties Dieva izteiksmīgo runu, pārliecinās, ka Dievs ir neaptverams un viņš nav Viņam līdzvērtīgs oponents, viņš atzīst, ka sacelšanās nozīmē nepakļaušanos Dieva gribai (Īj 38,1-42,6). Ījaba draugi saņem Dieva nosodījumu, Dievs sūta viņus pie Ījaba, lai tas lūgtos par viņiem (42,7).

Godbijība pret Dieva Vārdu nenozīmē atteikšanos no mums dotā saprāta, bet gan tā pazemīgu lietošanu. Tikai tas, kurš lasa Bībeli kā Dieva Vārdu, pilda tās prasības. Tas, kas lasa to tikai kā slavenu darbu, var daudz uzzināt par seno laiku cilvēku dzīvi, var atrast aizraujoši skaistus fragmentus, taču nesapratīs, kas ir Svētie Raksti. Var teikt, ka šāda cilvēka sirdi pārklāj aizkars, līdzīgi kā Pāvils teica par ebrejiem, kuri lasīja Veco Derību, taču nespēja saprast tās piepildījumu Kristū (1Kor 3,15-17). Tikai, kad Izraēlis atzīs Jēzu par Mesiju un Kungu, tad Viņš kopā ar Svēto Garu noņems šo aizkaru, lai tie spētu pilnībā un patiesībā atklāt Vecās Derības Rakstus. Tikai tas var saprast Bībeles patiesības pilnību, kas tic Jēzum Kristum, atzīst Viņu par Dieva Dēlu un Kungu.

Taču daudz ir tādu, kuriem ir grūti tam ieticēt. Vai tādā gadījumā ir vērts lasīt Bībeli? Jāatzīst, ka, ja neticīgam cilvēkam iedod Bībeli, tad pati par sevi tā viņu neaizvedīs pie ticības, nereti var pat palielināt nepatiku, pastiprināt priekšstatu, ka Bībelē ietvertās lietas ir pretrunīgas un nepatiesas. Tādu lasītāju var salīdzināt ar cilvēku, kurš nesaprot un neatzīst moderno mākslu, uzskata to par bezjēdzīgu. Tādam cilvēkam nepietiek ar šādas mākslas parādīšanu, viņam ir jāatklāj tās nozīmi.

Taču pāri visam nedrīkst aizmirst, ka tas, kurš šaubās un cieš savu šaubu dēļ, Bībeli lasa kā grāmatu, kura daudziem ir atnesusi cerību un spēku, jo tai pieder tiesības vadīt cilvēkus pa patiesības ceļu. Kurš lasa Bībeli dedzīgi un klausās to kā gudru un pieredzējušu cilvēku vārdus, tāds nav tālu no Dieva valstības (Mk 12,34). Godīgos centienos saprast Bībeli viņš atveras uz ticības žēlastību un mācās skatīties Dieva gaismā uz savām šaubām. Mums visiem katru dienu no jauna ir jācīnās par ticību, kuru dod Dievs. Te milzīga nozīme ir tam, ka uzticīgi ieklausāmies Sv. Rakstu lasījumos, ko mums saka Dievs un Jēzus Kristus. Tas uzmodina mūsos ticību, cerību un mīlestību.

6. Ieviesiet Vārdu dzīvē un neesiet tikai Vārda klausītāji (Jk 1,22)

Katrai Bībeles lasīšanai ir jābūt arī gatavībai pildīt Svētajos Rakstos ietverto Dieva gribu. Tas nenozīmē, ka katrs teksts jāuzskata par konkrētas rīcības norādi. Bībele pirmām kārtam sniedz informāciju par lielajiem Dieva darbiem, par kuru kulminācijas punktu ir Jēzus Dieva-cilvēka mīlestības darbs, kā arī Viņa augšāmcelšanās. Tādā nozīmē visi Svētie Raksti ir Evaņģēlijs, un to mērķis ir nāves un ciešanu pasaulē dot mums cerību un mudināt uz pacietību (Rom 15,4). Ar Dieva pestīšanas darbu stāstījumu saistās aicinājums atgriezties un ieticēt (Mk 1,15). Dieva Vārda klausītājs šeit ir salīdzināts ar cilvēku, kurš skatās spogulī, to, ko tur redz, neaizmirst, bet ievieš dzīvē (Jk 1,23-24).

Dieva vārda mērķis ir veidot tā klausītāju un lasītāju par Dieva vīru (2Tm 3,15-17). Uz katru kristieti pārnestā veidā var attiecināt sv. Pāvila vārdus (2Kor 3,1-3). Katrs, lasot Bībeli un ieviešot Vārdu dzīvē, var kļūt par Kristus vēstuli, bet tātad kaut kādā ziņā par pašu Bībeli, kura iedibināta tika tādēļ, lai visi to lasītu un nodotu kā Dieva Vārdu. Nekas nevar mūs atbrīvot no uzdevuma ar savu dzīvi sniegt atbildi uz Dieva Vārdu. Tostarp mēs kā nosacījumu nereti izvirzām prasību, ka vispirms mums jāsaprot visa Bībele. Ja visos Svētajos Rakstos ir tikai viena vieta, kuru saproti, tad pirmais uzdevums ir to ieviest dzīvē un nevis, kā teica Kirkegors, apsēsties un meklēt tumšās vietas. Jēzus Jāņa evaņģēlijā saka, ka tāda nostāja mūs ved uz sekošanu Viņam saskaņā ar Dieva dotiem norādījumiem (J 7,7). Tas ir ceļš, kas daudzus šaubīgos cilvēkus ir aizvedis līdz ticībai un šo ticību nostiprinājis. Bībelē ir daudz grūti saprotamu tekstu, taču daudz ir arī tādu, kurus saprotam. Ja sāksim dzīvot saskaņā ar tiem, tad pavisam noteikti dziļāk sapratīsim Dieva noslēpumu un gribu. Ar laiku, Sv. Gara vadīti, atradīsim atbildes arī uz nesaprotamiem jautājumiem un sāksim dzīvot saskaņā ar tiem

7. Burts nogalina, Gars atdzīvina (2Kor 3,6)

Bībele nereti tiek saprasta aplami. Vecās Derības pravieši bieži gānīja tautu par virspusēju, nepatiesu atsaukšanos uz Dieva Vārdu (Jr 7,1-11; Iz 58, 1-14). Jēzus pārmeta saviem tautiešiem un ticības brāļiem, kas neparaizi skaidroja Vecās Derības Rakstus (Mk 12,24; J 5,39.45-47). Pāvils pārmeta saviem pretiniekiem kļūdainu Rakstu interpretāciju (2Kor 3,14n; 2P 3,16). Baznīca savā vēsturē nereti ir pieredzējusi nepareizas Rakstu interpretācijas sekas, piemēram, saistībā ar Lk 14,22, kur pavēle „spied viņus nākt iekšā” tika saprasta kā obligāta nepieciešamība, lai katru cilvēku par katru cenu „iedabūtu” Baznīcas kopienā. Tostarp šī teksta un tā laika uzvedības normu kontekstā vārds „spiest“ nozīmē pārliecinošu kerigmas sludināšanu, kas cilvēkiem ļautu noticēt, ka sagatavotais mielasts patiešām ir paredzēts viņiem, ka viņi patiesi ir uz to uzaicināti. Tāpat plašāks Evaņģēliju konteksts neļauj te redzēt neko no varmācības un masveidības, jo īpaši paturot prātā Jēzus katehēzi par gaismas, sāls un rauga īpašo lomu pasaulē – šo lietu spēks neslēpjas daudzumā.

Pāvils, pretstatot Jaunajai Derībai Veco, Mozus Likumu (Toru) sauc par burtu, kurš nogalina. Retrospektīvs skatījums uz savas tautas vēsturi ļauj apustulim pierādīt, ka pestīšana mums ir dota caur Krustāsisto un Augšāmcēlušos. Pāvilam Raksti ir Likuma bezspēcības zīme (Ga 2,21; Rom 4). Tas, kurš atsaucās vienīgi uz vārdiem, kā to izdarīja Jeruzalemes autoritātes, nododot Jēzu nāvei, tas atsakās no dzīvības un beidz ar nāvi. Pāvils, skatoties no kristīgā skatu punkta, saka, ka Vecās Derības Likums, kas tika dots dzīvības saglabāšanai, ir nesis nāvi cilvēku ļaunprātības dēļ, kura atklāja un parādīja sirdīs paslēpto grēku (Rom 7,7-12; sal. 5,20). Tostarp patieso dzīvību dod Svētais Gars caur Jēzu Kristu (Rom 8,2-4). Svētais Gars nāk Likuma vietā, ir Jaunās Derības Tora (2Kor 3,3).

Baznīcas tēvi šajā teikumā „Burts nogalina, Gars atdzīvina” redzēja divus Bībeles lasīšanas veidus: 1) apstāties pie virspusējas vārdu jēgas, 2) atklāt dziļāku, garīgu nozīmi, ko izsaka vārdi un aprakstītie notikumi. Šo otro var iepazīt tikai Svētā Gara spēkā (1Kor 2,10-16; 2Kor 3,6).

Bībeles teksts arī šodien pats par sevi ir burts, kas kalpo Dieva Vārda nodošanai. Apstāšanās tikai pie burta nozīmē tā pilnās un īstās nozīmes neatklāšanu (te arī vēsturiski kritiskā ekseģēze, ja tā aizmirst par savu kalpošanas funkciju). Bībeles garam atbilst lasītāja jautājums, kā jāsaprot izlasītie vārdi. Jaunā Derība saka, ka Svētais Gars iedvesmoja Bībeles rakstītājus, tādējādi piepildot šo Grāmatu ar patiesību un dzīvību, ko var saņemt arī tās lasītāji (2Kor 3,6; sal. J 16,13; Ebr 4,12). Dziļāko nozīmi var iepazīt tikai tas, kas ļauj, lai Svētais Gars pavada to caur visu viņa dzīvi (Rom 8,13; Ga 5,18; 1Kor 2,14-16). Tādam cilvēkam pat mazs īss fragments bez konteksta var kļūt par vārdu, kurā runā Dievs. Garīgi cilvēki (1Kor 2,15; Ga 6,1), piemēram, daudzie svētie - Francisks, Ignācijs, Mazā Terēze - daudz labāk saprata Bībeli par ekseģētiem. Bībeles lasīšana un saprašana nav Bībeles zinātnieku privilēģija.

Uz garīgu lasīšanu jāattiecina Pāvila vārdi (2Kor 3,18). Katra ticības pilna Bībeles lasīšana Svētajā Garā dod iespēju tikties ar Jēzu Kristu, neredzamā Dieva tēlu (Kol 1,15) un „Vārdu, kas kļuva miesa” (J 1,18). Šādas tikšanās galējais mērķis ir mūsu vecā cilvēka pārtapšanā jaunajā, pateicoties Gara spēkam, kas dod dzīvību. Kā jauni, pārmainīti cilvēki mēs varam piedalīties Dieva godībā un saņemt dzīves pilnību (Flp 3,21; 1J 1,1-3).

Pārpublicēts no "Katoļu kalendārs, 2014"


[1] Jakub Kremer, Czytać Biblię, ale jak? Krótki wstęp do lektury Pisma Świętego, Lublin: Wydawnictwo Towarzystwa Naukowego KUL 1988, (Rozprawy Wydziału Teologiczno-Kanonicznego 83), s. 62-77. (Die Bibel lesen – aber wie? Eine kleine Anleitung zum Verstehen der Heiligen Schrift, Stuttgart: Verlag Katholisches Bibelwerk 1980)