Šodienas datums: 22.08.2017  |  Vārda dienas: Rudīte, Everts

Celibāts

No Katoliskās Baznīcas katehisma

2349

"Cilvēkiem ir jāievēro šķīstība, kas atbilst viņu dzīves stāvoklim. Vieni šķīstību dzīvos jaunavībā vai Dievam veltītā celibātā, kas ir izcils veids, kā vieglāk ar nedalītu sirdi sevi visu veltīt Dievam. Citi, turpretim, to dzīvo tādā veidā, kādā to visiem nosaka morāliskais likums un atkarībā no tā, vai viņi ir precējušies vai ne." (Ticības doktrīnas kongregācija, Dekl. Persona humana, 11: AAS 68 (1976), 90. un 91. lpp.) Laulātie tiek aicināti dzīvot laulāto šķīstību; citi šķīstību praktizē, ievērojot atturību:

"Tātad mēs mācām, ka šķīstības tikums izpaužas trijos veidos: kā laulāto šķīstība, otrs - atraitnības šķīstība, trešais - jaunavības šķīstība; mēs taču necildinām vienu tā, ka izslēgtu pārējos. (..) Tajā slēpjas Baznīcas noteiktās kārtības bagātība." (Sv. Ambrozijs, De viduis 23: Sancti Ambrosii Episcopi Mediolanensis opera, 14./1. sēj. (Milāna / Roma, 1989), 266. lpp. (PL 16, 241-242).)

1620

Abas šīs realitātes - gan Laulības sakraments, gan jaunavība Dieva valstības dēļ - nāk no paša Kunga. Viņš pats piešķir tām nozīmi un nepieciešamo žēlastību dzīvot tās saskaņā ar Viņa gribu. (Sal. Mt 19, 3-12) Cieņa pret debesu valstības dēļ pieņemto jaunavību (sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 42: AAS 57 (1965), 48. lpp.; tas pats, Dekr. Perfectæ caritatis, 12: AAS 58 (1966), 707. lpp.; tas pats, Dekr. Optatam totius, 10: AAS 58 (1966), 720. un 721. lpp.) un kristīgās laulības nozīme ir nešķiramas, un tās viena otru sekmē:

"Kas laulību nonievā, tas līdz ar to arī jaunavībai atņem slavu; kas to slavē, tas jaunavību dara (..) jo apbrīnojamāku. Jo, kas liekas labs, tikai salīdzinot ar kaut ko sliktu, nevar būt īsts labums; bet tas, kas ir labāks par visu atzīto labumu, ir vislielākais labums." (Sv. Jānis Hrizostoms, De virginitate, 10, 1: SC 125, 122 (PG 48, 540); sal. Jānis Pāvils II, Ap. pamud. Familiaris consortio, 16: AAS 74 (1982), 98. lpp.)

2350

Saderinātie tiek aicināti šķīstību dzīvot atturībā. Tas ir pārbaudījums, kura rezultātā viņi mācīsies izturēties viens pret otru ar cieņu, dzīvot uzticībā un cerībā saņemt vienam otru no Dieva. Līdz laulībām viņi atturēsies no tām maiguma izpausmēm, kas piedien tikai laulības dzīvei. Viņi palīdzēs viens otram augt šķīstībā.

1632

"Jauniešiem laikus un piemērotā veidā, vislabāk - ģimenes klēpī, ir jāieaudzina izpratne par laulāto mīlestības cieņu, uzdevumiem un tās īstenošanu dzīvē, lai, audzināti dzīvot šķīstībā, viņi varētu pienācīgajā vecumā, pēc godīgi pavadīta saderināšanās laika, stāties laulībā." (Vatikāna II koncils, Past. konst. Gaudium et spes, 49: AAS 58 (1966), 1070. lpp.)

1579

Visi latīņu Baznīcas ordinētie kalpotāji, izņemot pastāvīgos diakonus, parasti tiek izvēlēti no vīriešu vidus, kas ir neprecēti un kas vēlas saglabāt celibātu "debesu valstības dēļ" (Mt 19, 12). Aicināti sevi nedalīti veltīt Kungam un Viņa lietām (sal. 1 Kor 7, 32), viņi sevi pilnībā atdod Dievam un cilvēkiem. Celibāts ir šīs jaunās dzīves zīme, kurai kalpot Baznīcas kalpotājs tiek konsekrēts; celibāts, pieņemts ar priecīgu sirdi, spilgtā veidā sludina Dieva valstību. (Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 16: AAS 58 (1966), 1015. un 1016. lpp.)

1580

Austrumu Baznīcās kopš daudziem gadsimtiem pastāvējusi cita kārtība: bīskaps tiek vienmēr izvēlēts no neprecēto vīriešu vidus, taču par diakoniem un priesteriem var tikt ordinēti arī precēti vīrieši. Šī prakse jau izsenis tiek uzskatīta par likumīgu; šie priesteri pilda auglīgu kalpojumu savās kopienās. (Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Presbyterorum ordinis, 16: AAS 58 (1966), 1015. lpp.) Starp citu, priesteru celibāts Austrumu Baznīcās ir lielā godā, un daudzi priesteri to brīvi izvēlas debesu valstības dēļ. Taču kā Austrumos, tā Rietumos tas, kurš saņēmis Ordinācijas sakramentu, vairs nevar noslēgt laulību.

915

Evaņģēliskie padomi savā daudzveidībā ir piedāvāti ikvienam Kristus māceklim. Mīlestības pilnība, uz kuru ir aicināti visi ticīgie, tiem, kas brīvprātīgi pieņem aicinājumu uz konsekrēto dzīvi, nozīmē apņemšanos praktizēt šķīstību celibātā Dieva valstības dēļ, nabadzību un paklausību. Svinīgs solījums (svētsolījums) pildīt šos padomus, īstenojot noteiktu, Baznīcas atzītu dzīvesveidu, raksturo Dievam "konsekrēto dzīvi". (Sal. Vatikāna II koncils, Dogm. konst. Lumen gentium, 42-43: AAS 57 (1965), no 47.-50. lpp.; tas pats, Dekr. Perfectae caritatis, 2: AAS 58 (1966), 702.-703. lpp.)
 
916

Konsekrētā dzīve ir viens no veidiem, kā izdzīvot "dziļāku" veltīšanos, kas sakņojas Kristībā un ar kuru cilvēks sevi pilnībā atdod Dievam. (Sal. Vatikāna II koncils, Dekr. Perfectae caritatis, 5: AAS 58 (1966), 704. un 705. lpp.) Dzīvojot konsekrētu dzīvi, Kristum ticīgie sev par mērķi izvirza Svētā Gara vadībā pēc iespējas ciešāk sekot Kristum, atdot sevi Dievam, kuru viņi mīl vairāk par visu, un, tiecoties uz mīlestības pilnību, kas kalpo Dieva valstībai, rādīt un sludināt Baznīcā nākamās valstības godību. (Sal. KTK, 537. kanons)