Šodienas datums: 10.04.2020  |  Vārda dienas: Anita, Anitra, Zīle

Seksualitāte laulībā un celibātā

Par seksualitāti dažādos aicinājumos

Vārdus “celibāts” un “seksualitāte”, iespējams, grūti iedomāties vienā teikumā. Tomēr, atgādinot, ka seksualitāte ir “cilvēka būtiska personas dimensija”, RARZI rīkotais seminārs “Seksualitāte laulībā un celibātā” 20. februārī jau otro reizi pievērsās tēmai par šīs dimensijas izdzīvošanu garīgā kontekstā. Šoreiz – jau minēto dzīves aicinājumu ietvaros.

Seminārā kā lektori piedalījās medicīnas doktors, seksologs un psihoterapeits Dainis Balodis, psiholoģijas maģistre, izglītības psiholoģe, kustības “Laulāto Tikšanās” vadītāja Daina Žurilo, kanonisko tiesību doktors, Garīgā semināra pasniedzējs priesteris Andžejs Lapinskis, kā arī māsa Sofija Ošmjanska, Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta docente un garīgā līdzgaitniece. Semināru un tā diskusijas daļu vadīja māsa Inese Ieva Lietaviete un jezuītu tēvs Jānis Meļņikovs.

Seksualitāte un mainīgie morālie standarti

Definējot to, kas vispār ir seksualitāte, Dainis Balodis norādīja, ka tas ir cilvēka būtības centrālais aspekts no dzimšanas līdz nāvei.[1] Tāpat kā turpmākie runātāji, arī viņš norādīja, ka vienlaikus seksualitātes izpausme ir jebkura radoša darbība. Papildus no ārsta skatījuma sniegtajam ieskatam tajos fizioloģijas aspektos, kas saistīti ar seksualitātes funkcijām, D. Balodis pievērsās arī morālajiem standartiem, kas saistīti ar šo tēmu.

Kauns un lepnums – tie ir divi pašapzināto emociju galējie punkti, kas balstās pašnovērtējumā un sabiedrībā pastāvošajos morāles standartos. Šie standarti ir mainīgi, un sabiedrība laika gaitā piedzīvojusi pāreju no viena uz otru. Individuālā līmenī starp kaunu, vainas sajūtu un lepnumu atrodas apmulsums. Tāpat ārsts norādīja, ka morāles standartu mainīgumu un nepastāvīgumu mēs pieredzam tajā, ka, “pielāgojot baušļus savām vajadzībām”, veidojas dubultstandarti, piemēram, attiecībā uz novirzēm no normas. Ja oficiāli ekshibicionisms jeb intīmo zonu izrādīšana ir nepieņemama un tiek uzskatīta par seksuālu novirzi, tad uz vizuālo saturu orientētās sociālās tīklošanas vietnēs, kā, piemēram, Instagram, sava ķermeņa atkailināšana kļuvusi par sava veida normu popularitātes un pozitīvas reakcijas gūšanai.

Lai gan ārsta uzrunas mērķis nebija skart celibāta tēmu, atstājot to šī aicinājuma pārstāvjiem, viņš kādā brīdī norādīja savu pozīciju: “Celibātam kā reliģiskai praksei bija racionāla jēga konkrētā laika posmā, kad tā tika ieviesta kā uzstādījums [priesterības kontekstā]. Šobrīd sociālā struktūra mainījusies, tāpēc noteikti mainījusies arī celibāta jēga.”

Celibāts neizslēdz seksualitāti

Celibāta tēmai savas uzrunas veltīja gan priesteris Andžejs Lapinskis, gan karmelītu māsa Sofija Ošmjanska, skaidrojot tā nozīmi priesterības un konsekrētās dzīves aicinājumos, kas paredz atteikšanos no laulības, līdz ar to – arī seksuālām attiecībām. Abu uzrunu pamatā esošie vēstījumi bija līdzīgi – seksualitāte ir integrāla personības daļa, tā nekur nepazūd, izvēloties celibātu, bet tiek realizēta atšķirīgā veidā, kalpojot apkārtējiem cilvēkiem.

“Viens no izplatītākajiem mītiem par celibātu – priestera dzīve ir pakārtota vientulībai,” norādīja A. Lapinskis. “Tomēr celibāts pēc savas dabas domāts, lai priesteris būtu priekš visiem. [..] Prasība, lai priesteris līdzinās Kristum, caur celibātu tiek īstenota ne tikai tāpēc, ka Kristus nebija precējies un viņam nebija bērnu, bet tāpēc, ka Kristus ir Labais Gans, kas atdot dzīvību par ganāmpulku, nevis vienu atsevišķu aitiņu.”

Uzsverot, ka seksualitāte ir iekšēju procesu kopums, kreativitāte, A. Lapinskis norādīja, ka priesteris seksualitātes enerģiju, kas katrā no mums kā dzinējspēks un dāvana no Dieva attiecību veidošanai, izmanto, lai uzņemtos rūpes par draudzi un cilvēkiem, kurus apmeklē. “Priesteris savai draudzei atdod visu laiku, spēku, intelektu, arī vīrišķību.”

Bieži celibāts pats par sevi tiek uzskatīts par izaicinājumu, ar ko priesterim jācīnās, taču A. Lapinskis norādīja, ka “nobriedušam priesterim celibāts pats par sevi nebūs problēma. Celibāts kļūst par problēmu kā sekas kaut kam citam”. Tad varot uzdot jautājumu par garīgo dzīvi, attiecībām ar Kristu, kā arī draudzības attiecībām ar pārējiem, kas lielā mērā ir arī bīskapa un citu priesteru atbildība.

Šķīstība kā seksualitātes sastāvdaļa

Iesākot savu uzrunu, māsa Sofija Ošmjanska norādīja, ka šķīstība (nav runa par celibātu) nav tikai konsekrētās dzīves uzstādījums, bet gan ir vajadzīga, lai “seksualitāte būtu integrēta visā personā”. Katra aicinājuma ietvaros šķīstības tikums nozīmē personas līdzsvaru.

Kā seksualitātes funkcijas, kuras realizē konsekrētā persona, tika norādītas: (1) vienotība – tiekšanās pēc dziļas vienotības attiecībās ar Dievu; (2) mīlestības pieņemšana un dāvāšana attiecībās ar Dievu un līdzcilvēkiem; (3) apustuliskais auglīgums, kas nozīmē dot dzīvību, bet Evaņģēliskā nozīmē jeb sniedzot garīgu atbalstu. Tajā pat laikā seksualitāte celibātā nenozīmē vienkārši bezmiesisku mīlestību. Ņemot vērā, ka seksualitāti izprot kā dzīves dinamismu, enerģiju, tas nozīmē arī spēju gūt baudu no ikdienā notiekošajiem procesiem, darbiem.

Māsa Sofija nenoraidīja ideju, ka miesiskās un emocionālās tuvības ar kādu konkrētu cilvēku trūkums var būt sāpīgs, tomēr šī rēta var kļūt par satikšanās vietu, kur piedzīvot dziļākas attiecības ar Dievu.

Laikmets, kad sarežģīti veidot tuvas attiecības

Par seksualitātes realizēšanu aicinājumā uz ģimeni runāja Daina Žurilo. Viņa norādīja, ka dzīvojam sarežģītā laikmetā, jo “mūsdienu tehnoloģijas ir viens no domu, jūtu, emociju veicinātājiem, kas nereti ir fantāziju augļi un nav saistīti ar realitāti”. 

Līdzīgi kā par celibātu, arī par ģimenes dzīvi pastāv mītiski uzskati. Kā vienu no tiem D. Žurilo norādīja regulāras, biežas seksuālas attiecības. Savas uzrunas laikā viņa centās uzsvērt to, ka tās ir rezultāts vienotībai, bet bieži pāru starpā rodas konfliktsituācijas, ir grūtības izlīgt un piedot, tāpēc ir grūti runāt par kopības sajūtu, kas ļautu pastāvēt tuvībai un intimitātei.

Pievēršoties pieaugušo spējai un, gluži pretēji, nespējai veidot patiesas, tuvas, stabilas attiecības, D. Žurilo uzsvēra arī posmus, kam bērna vecumā nepieciešams iziet cauri veselīgā veidā un kas iezīmē dažādas pamatvajadzības – drošība, autonomija, iniciatīva, pašvērtējuma nostabilizēšanās. “Ja ar tām viss ir kārtībā, tad cilvēks ir gatavs intīmām attiecībām. Bet tas nenozīmē, ka seksuālas attiecības vienmēr ir aktuālas. Vienkārši cilvēks ar prieku darīs visu, dzīvos ar prieku.”

Ko nozīmē seksualitāti izdzīvot veselīgi?

Semināra otrā daļa ietvēra diskusiju, kuras pamatā bija dalībnieku pirms semināra un tā laikā iesūtītie jautājumi lektoriem. Lielākoties tie skāra jautājumus par to, kā veselīgi izdzīvot savu seksualitāti un robežas attiecībās. Māsa Sofija kādā brīdī atzina, ka līdz tam bija šķitis, ka celibāta izdzīvošana ir Dieva dāvana, kas ļauj paveikt cilvēciski neiespējamo, taču Dainis Balodis bija licis saprast, ka un seksuālas attiecības nebūt nav veselīgas dzīves priekšnosacījums.

Viens no apgalvojumiem, kas bija atklājis vakaru – par seksu runā mums visapkārt un tā vien šķiet, ka “visi ar to nodarbojas” (skat. grafiku zemāk), bet runāt par to jēgpilnā un konstruktīvā veidā ir patiess izaicinājums. Tomēr vakars, kurā par celibātu (un dzīvi attiecībās) tika runāts seksualitātes kontekstā, patiesībā noslēdzās, īsti nemaz nenonākot spriedzes situācijā, jo, ja reiz izvēlēties dzīvi bez seksuālām attiecībām nav neveselīgs lēmums, tad seksualitāte iegūst savu nozīmi kā dzīvesprieka pamats un enerģijas avots sevis atdošanai kalpošanā.

Grafiks: IPSOS pētījums par uztveres kļūdām sabiedrībā

Fotogrāfijas: Dace Ignatova


[1] Tā to definē Vispasaules Veselības aizsardzības organizācija, norādot, ka tas ietver “dzimumu, dzimtes identitāti un lomas, seksuālo orientāciju, erotismu, intimitāti un reprodukciju. To izsaka domās, fantāzijās, vēlmēs, nosacījumos, vērtībās, darbībās, ticējumos, lomās un attiecībās”.