Šodienas datums: 29.06.2017  |  Vārda dienas: Paulis, Pauls, Pāvils, Pēteris

Cīņa ar atkarību

Atgriešanās no elles

Pāvils Cioleks (39, polis) katru dienu lietoja vislielāko devu heroīna, vairākas reizes pabija reanimācijā, zaga, piekāva cilvēkus, laiku pa laikam sēdēja cietumā, gandrīz izdarīja pašnāvību. Kādā reizē viņš izdzirdēja savā sirdī balsi: „Pāvel, es Tevi mīlu! Es varu Tev palīdzēt!” Un sākās viņa ticības ceļš. Polijā kristīgā kopienā Cenacolo, kur kādu laiku dzīvo atkarīgie un tie, kuri dzīvei neredz jēgu, viņš pirmo reizi lūdzās: „Kungs, izmaini manu dzīvi!” Jau astoņus gadus Pāvils narkotikas nav lietojis, viņš daudz smejas un ir neticami laimīgs, jo ir atgriezies dzīvē, kurai tagad ir jēga. Katru dienu viņš apmeklē Svēto Misi, lūdzas un palīdz atgriezties dzīvē citiem narkomāniem.

Dzimis un audzis Ļubļinā, līdz deviņu gadu vecumam dzīvoja ar mammu un patēvu, bet tad mamma nomira ar vēzi. Pāvils sāka dzīvot pie vecmāmiņas, kas centās nodrošināt ar vislabāko, taču zēnam patika adrenalīna moments – zagt, smēķēt, lietot alkoholu. 8. klasē pamēģināja marihuānu, un tā sākās. Vecmāmiņu nepārtraukti sauca uz skolu, mājās ieradās arī policija. Pienāca diena, kad Pāvils no mājām aizgāja un nokļuva uz ielas. „Jutos apmierināts – biju brīvs, varēju darīt, ko gribu un kad gribu. Izmēģināju visas narkotikas, bet visvairāk lietoju marihuānu, amfetamīnu, heroīnu. Vairākas reizes mani tik tikko izrāva no nāves, jo biju pārdozējis un nonācu reanimācijā,” atceras būdīgais un tetovējumiem noklātais vīrs.

Tu neesi viens!

Par vienīgo viņa darbu kļuva naudas piedzīšana no cilvēkiem, kas bija parādā narkotiku tirgotājiem. 19 gadu vecumā Pāvils tā piekāva kādu parādnieku, ka pirmo reizi nokļuva arī cietumā, no kura viņu izlaida jau pēc vienpadsmit mēnešiem.  „Turpināju zagt, lietot narkotikas, un pēc pusgada mani atkal ielika cietumā uz vienpadsmit mēnešiem. Man steidzami vajadzēja naudu, tāpēc apzagu kādu dzīvokli, bet šoreiz pieķēra,” savas elles sākumu ieskicē Cenacolo kopienas misionārs.

Tad pienāca dzīves drūmākais brīdis, un Pāvils, kas nekam vairs neredzēja jēgu, nolēma izdarīt pašnāvību. „1996. gadā naktī sēdēju daudzstāvu mājas kāpņu telpā un domāju par visu savu dzīvi. Gribēju pakārties. Ieņēmu vēl pēdējo narkotiku devu, atradu šņori, piesēju pie radiatora un sāku kārties.” Par laimi, tajā brīdī tieši trijos naktī no dzīvokļa iznāca kāds cilvēks – taksometra šoferis, kas devās uz nakts darbu. Viņš paņēma nazi un nogrieza virvi no radiatora. „Biju uz viņu dusmīgs, bet tad savā sirdī sajutu, ka kāds man saka, ka neesmu viens. Pirms tam neticēju ne sātanam, ne Dievam, bet sekundes simtdaļās sajutu pret sevi vērstu mīlestību un vēl padomāju – kāpēc biju tik dumjš?” pirmo spēcīgāko Dieva pieskārienu atceras Pāvels.

Nākamajā rīta viņš piezvanīja un aizbraucu pie nepilngadīgo uzrauga Kšištofa no bāriņtiesas, kas bija vienīgais cilvēks, kuru Pāvels pazina ārpus saviem draugiem. „Viņš man sāka stāstīt par Dievu. Visi vārdi bija skaisti un labi, bet tā arī neko nesapratu un nejutu. Šis cilvēks man vēlējās palīdzēt – bieži aicināja uz vakariņām, jo zināja, ka esmu bez darba un aizveda arī uz katehēzēm.” Pāvels pārstāja zagt un lietot narkotikas, tomēr algotu darbu nestrādāja. Sāka arī iet uz draudzes pasākumiem un draudzēties ar kristiešiem, bet nevienam nestāstīja, ka cīnās ar vēlmi lietot narkotikas: „Uzskatīju, ka neviens man tāpat nevarēs palīdzēt un mani nesapratīs, jo šajā vidē droši vien esmu vienīgais ar šādu problēmu.”

Pienāca Ziemassvētku vakars, un Pāvils jutās vientuļš. Bez narkotikām bija izturējis sešus mēnešus. Pretoties kārdinājumam šoreiz vairs neizdevās: „Pulksten 10 vakarā izgāju uz ielas, lai nopirktu alu, un satiku puišus, kuriem bija narkotikas. Palūdzu, lai iedod arī man. Un viss sākās no jauna.” Pāvils sāka dzīvot dubulto dzīvi – gāja uz baznīcu, bet apzaga arī dzīvokļus, pārdeva narkotikas un piedzina parādus.

„Dievu lūdzu tikai divos gadījumos –, pirmkārt, lai Viņš man palīdz apzagt dzīvokļus, un, otrkārt, lai mani nenoķer policija,” triviālo pieeju lūgšanai atceras Pāvils.

Kopiena – cerības salmiņš

Nelaimīgais vīrietis sastapa kādu bijušo narkomānu, kas sāka stāstīt par kristīgu kopienu Cenacolo, kura sešdesmit pasaules valstīs strādā ar narkomāniem. „Negribēju viņā vispār klausīties un teicu: „Liec, mani mierā!” Taču viņš uzstāja, ka man jāparunā ar kādu priesteri, kas man palīdzēs tajā nokļūt.”

Pāvils aizbrauca uz kopienu Medžugorjē, pēc tam atgriezās Polijā, lai izietu sagatavošanās posmu – desmit reizes tiktos ar kādu kopienas pārstāvi Polijā. „Negribēju vairs dzīvot uz ielas un meklēju iespēju kaut kur apmesties. Medžugorjē biju iepazinies par poļu karmelītēm. Viņas zināja par manu problēmu un piedāvāja dzīvot pie viņām. Jautāju: „Vai jūs nebaidāties mani pieņemt? Vienā brīdī Jūs apzagšu un visu pārdošu, lai nopirktu narkotikas.” Viņas atbildēja, ka viņām nekā nav, ko zagt, jo viņas dzīvo no Dieva apredzības. Šāda atbilde mani iespaidoja un kādu laiku dzīvoju pie viņām.”

Pēc sagatavošanās programmas Pāvils devās svētceļnieku autobusā uz Medžugorji. Kopienas mājā dzīvoja vēl simts puišu no citām valstīm. Sākumā jaunā pieredze Pāvilam patika, bet pēc diviem mēnešiem visa dedzība pazuda. „Domāju, ko es te daru. Dziļi sirdī man joprojām nebija vēlmes mainīties un ilgojos pēc klaidoņa un cietumnieka dzīves. Aizgāju pie atbildīgā, lai izņemtu dokumentus. Viņš man teica: „Tu neesi vēl gatavs iziet!” un centās mani pierunāt, lai palieku. Atbildēju, ka negribu neko klausīties, ka vēlos ārā, jo gribu trīs lietas: zagt, lietot narkotikas un iet uz cietumu.”

Atgriezies Polijā, Pāvils dzīvoja veco dzīvi, tikai šoreiz iesāka arī „metadona” ārstēšanas programmu, kurai nekāda rezultāta gan nebija. Pēc pusotra gada kādu piekāva un viņu atkal ielika cietumā. „Man toreiz jau bija 28 gadi. Domāju par dzīvi, draugiem un cilvēkiem, kurus biju sastapis. Biju neapmierināts ar sevi un nikns uz visu pasauli. Domāju – iziešu no cietuma un iešaušu sev galvā, jo kārties vairs nevaru, citādi mani atkal izglābs. Prātā ienāca kopiena Cenacolo, bet baidījos atgriezties, jo negribēju tur strādāt. Kopienā jāceļas jau sešos, jāstrādā, bet desmitos jāiet jau gulēt. Tomēr beigās nolēmu – ja mani tur vairs nepieņems, lietošu narkotikas, kamēr nomiršu. Tiklīdz tiku ārā no cietuma, piezvanīju uz kopienu un teicu: „Dodiet man vēl vienu iespēju!” Puiši mani jau pazina un priecājās.”

Augšāmcelšanās

Šoreiz Pāvilu aizsūtīja uz kopienas māju Polijā, netālu no Katovices. „Bija smagi, un katru dienu gribēju izņemt dokumentus un visu atkal pamest. Man palīdzēja mans sargeņģelis – puisis ar līdzīgu pieredzi, bet jau pietiekami stiprs savā izvēlē. Viņš manā vietā strādāja, mazgāja veļu un lūdzās par mani. Faktiski, bija ar mani kopā 24 h diennaktī. Izjutu nesavtīgu draudzību, kas mani iespaidoja. Arī citi puiši negribēja mani atlaist. Saņēmu daudz mīlestības, bet sirdī vēl nebiju mainījies. Negribēju nolaist savu iedomīgo galvu un lūgties, jo lūgšanām neticēju. Kādu dienu slepus, jo negribēju izrādīt, ka vēlos lūgties, aizgāju uz kapelu. Nemācēju nevienu lūgšanu, bet teicu: „Kungs, Dievs, ja Tu esi, tad palīdzi man! Man negribas dzīvot, un viss ir apnicis! Ja Tu patiešām esi, tad paņem, Kungs, manu atkarību un dāvā man brīvību!”

Ar šo lūgšanu Pāvils sāka dzīvot katru savu dienu un drīz vien redzēja, ka mainās viņa attiecības, izturēšanās veids un skatiens uz cilvēkiem. „Mazāk dusmojos, vairs neizjutu tādas skumjas un varu teikt, ka manī notika augšāmcelšanās. Ar katru dienu kļuvu iekšēji apmierinātāks, saņēmu vēlmi dzīvot un doties uz priekšu. Kad pēc četrpadsmit mēnešiem aizbraucu uz kopienas māju Itālijā, man jau vairs nebija nekādu problēmu pieņemt kopienu, darbu, dzīvi, jo biju iekšēji izlēmis atteikties no narkomāna un klaidoņa dzīves,” sava jaunā cilvēka piedzimšanu atceras Pāvils.

Pēc divdesmit astoņiem mēnešiem viņu palaida mājās uz pārbaudes laiku, taču Pāvils, lai arī jutās labi, vēlējās atgriezties kopienā, lai strādātu misijā vienalga kurā valstī: Perū, Brazīlijā, Argentīnā, Āfrikā u.c. Kopiena viņu aizsūtīja uz Argentīnu, kur Pāvils ātri iejutās, apguva valodu un strādāja ar puišiem, kas tāpat kā kādreiz Pāvils bija nonākuši spēcīgā narkotiku atkarībā.

Tagad Pāvils gatavojas uzņemties jaunu misiju jaunā valstī. „Ja vajadzēs, iešu svētceļojumā vai turpināšu dot liecības skolās un cietumos,” pārliecināts Pāvils, kas Latvijā bija ieradies uz pāris dienām kārtējā pārbaudes laikā – lai zinātu, cik viegli viņš spēj tikt galā ar dzīvi arī viens. Ja vien gribētu, Pāvils varētu sākt strādāt Polijā, jo kopienas draugi tūlīt pat palīdzētu sameklēt darbu, taču viņš vēlas būt misionārs, jo sirdī sajūt lielu dedzību, lai kalpotu tādiem, kāds reiz bija viņš. Pāvils zina, kādā ellē ir bijis, un tic, ka no tās iespējams izkļūt ikvienam narkomānam, jo vienmēr ir ticība, cerība, mīlestība, bet vislielākā paliek mīlestība – vienalga pret kādu cilvēku. „Svarīgi viņu vispirms aizvest uz kopienu,” pārliecināts Pāvils.

Kopiena Cenacolo

Kopienu Cenacolo 1983. gadā Itālijā dibināja dziļi ticīga māsa Elvīra Petrozi (Elvira Petrozzi). Viņa vēlējās palīdzēt ikvienam, kas dzīvo dažāda veida atkarībās un neredz dzīves jēgu. Kopienā puiši strādā virtuvē, kūtī, uz lauka, dārzā. Te nav narkotiku, TV, telefona, naudas. Tikai darbs un lūgšanas. Latvijā pēc līdzīga principa aptuveni desmit gadus veiksmīgi darbojas Kalna svētību kopiena Bruknā.

Katoļu Baznīcas Vēstnesis. 2013. gada 23. marts