Šodienas datums: 18.12.2017  |  Vārda dienas: Klinta, Kristaps, Kristofers, Krists

Mariāņu kongregācija

Svētais Staņislavs Papčinskis MIC, Mariāņu kongregācijas dibinātājs (1631-1701)

Dzīve

Tēvs Papčinskis ir dzimis 1631. gada 18. maijā pilsētiņā Podegrodza Polijas dienvidos. Kristībās saņēma vārdu Jānis. Viņa vecāki bija vienkārši cilvēki, kuriem piederēja neliela saimniecība, tāpēc Jānim vajadzēja palīdzēt darbos – viņš ganīja aitas. Pirmais kontakts ar skolu nesolīja puikam nekādu zinātnisko karjeru – mācībās viņam gāja ļoti grūti. Kādu brīdi vecāki bija nolēmuši viņu vairs nelaist uz skolu, jo Jānis pat nevarēja no galvas iemācīties alfabētu. Tomēr, neskatoties uz to, Jānis, pārvarot visas, tai skaitā, arī materiālās grūtības, ieguva labu izglītību un mācījās labākajās tā laika skolās.

Divdesmit triju gadu vecumā pēc vispārējās un filozofiskās izglītības iegūšanas viņš atgriezās dzimtajā pilsētiņā, kur vecāki jau bija parūpējušies atrast viņam piemērotu līgavu. Tomēr jauneklis nolēma veltīt savu dzīvi Dievam un iestāties klosterī.

1654. gadā Jānis Papčinskis iestājās nesen nodibinātā Pijāru ordenī un pieņēma vārdu Staņislavs no Jēzus un Marijas. Formācijas laikā viņš turpināja studēt un, vēl būdams klēriķis, jau pasniedza retoriku Ržešovas kolēģijā, bet pēc priestera svētību saņemšanas 1661. gadā turpināja pasniedzēja darbu Varšavā.

Ar laiku tēvs Staņislavs izdeva vairākas mācību un garīgo pārdomu grāmatas, kuras tika augsti vērtētas un to izdošana vairākkārt atkārtota. Viņš Varšavā bija pazīstams kā izcils sprediķotājs un uz lieliem svētkiem vienmēr tika aicināts uz pilsētas draudzēm uzrunāt ticīgos. Pijāru vadība, zinot, ka tēvs Staņislavs ir augsti cienīts, uzticēja viņam savākt lūgumus par Pijāru ordeņa dibinātāja Jāzepa Kalasanta beatifikāciju.

Neskatoties uz dažādiem panākumiem, tēvam Papčinskim izveidojās konflikts ar Pijāru ordeņa brāļiem. Viņš nepiekrita daudzu brāļu vēlmei mainīt Ordeņa regulu, to padarot „vieglāku”. Nevarēdams atrast kopīgu valodu, tēvs Staņislavs nolēma izstāties no pijāriem. Tajā pašā laikā viņam radās doma par jaunā ordeņa dibināšanu.

Pēc viņa atbrīvošanas no svētsolījumiem tēvs Staņislavs salika privātos solījumus un pieņēma baltu habitu (mūka drēbes) par zīmi Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgai ieņemšanai. Viņš uzrakstīja „Dzīves Regulu”, kur aprakstīja topošās kopienas dzīves veidu. Meklējot vīriešus, kas gribētu dzīvot pēc viņa uzrakstītas regulas, tēvs Papčinskis devās uz Pušču Korabevsku. Tur vairāki vīrieši jau dzīvoja kopienā, bet Baznīca to vēl nebija apstiprinājusi. Viņi pieņēma tēva Staņislava piedāvāto dzīves veidu. Iesākumā nebija viegli, jo prasības bija augstas, tomēr ar laiku šī jaunā kopiena iegāja tēva Staņislava piedāvātajā dzīves ritmā. 

1673. gada 24. oktobrī uz Pušču vizitācijā ieradās bīskaps Staņislavs Svencickis, kurš oficiāli Baznīcas vārdā apstiprināja kopienas likumus un dzīves veidu. Šī diena tiek uzskatīta par Mariāņu kongregācijas dibināšanas dienu.

Pēc dažiem gadiem bīskaps Stefans Viežbovskis piedāvāja mariāņiem nodibināt otru klosteri Guras Kalvārijā – pilsētiņā netālu no Varšavas. Tēvs Staņislavs pieņēma piedāvājumu un pārcēlās uz turieni. Mariāņu kopiena tika apstiprināta kā diecēzes kongregācija, kurai pieder divas klostermājas.

Tēvs Papčinskis redzēja, ka daudzi cilvēki ir ticīgi, bet maz saprot no tā, kam tic. Viņš visiem mariāņiem uzlika par pienākumu palīdzēt draudžu prāvestiem pastorālā darbā ar grēksūdzēm, katehēzēm un sprediķiem. Labā slava par mariāņiem izplatījās ļoti ātri. Pat Polijas karalis Jānis III Sobieskis pieņēma viņus savā protekcijā.

Staņislavs Papčinskis bija daudz darījis jaunās Mariāņu kongregācija attīstības labā, tomēr saprata, ka kopienai ir nepieciešams Apustuliskā Krēsla apstiprinājums. 1690. gadā – gandrīz sešdesmit gadu vecumā – viņš devās kājām uz Romu, lai lūgtu pāvesta svētību un apstiprinājumu. Diemžēl viņš Romā ieradās neīstajā brīdī – pāvests Aleksandrs VIII nomira, bet jauns pāvests vēl nebija ievēlēts, tāpēc tēvs Staņislavs atgriezās Polijā bez Apustuliskā Krēsla apstiprinājuma.

Pēc dažiem gadiem – 1699. gadā, viņš sūtīja uz Romu savu palīgu tēvu Joahimu Kozlovski, kuram uzticēja kongregācijas lietu kārtošanu. Tanī laikā bija lielas grūtības jaunās klostera regulas apstiprināšanā, tāpēc Mariāņu kongregācija kļuva par franciskāņu afiliēto kopienu un viņiem tika atļauts salikt svinīgus svētsolījumus.

1701. gada 6. jūnijā tēvs Staņislavs nuncija klātbūtnē salika solījumus un kā kongregācijas priekšnieks pieņēma tos no pārējiem mariāņiem. Trīsdesmit gadus pēc jaunās kongregācijas dibināšanas viņš nereti šaubījās, vai Dievs tiešām vēlas šīs kopienas pastāvēšanu, vai arī atgriešanos pie pijāriem. Tomēr, klausot savus garīgos tēvus un beidzot saņemot apstiprinājumu no pāvesta, viņš pārliecinājās, ka Dievs vēlas, lai mariāņi pastāvētu un kalpotu Baznīcai.

Tēvs Staņislavs Papčinskis nomira dažus mēnešus pēc svinīgo solījumu salikšanas – 1701. gada 17. septembrī, un tika apglabāts Gurā Kalvārijā Pēdējo Vakariņu baznīcā.

Pašlaik šajā baznīcā atrodas sarkofāgs ar tēva Staņislava relikvijām.

Tēva Staņislava svarīgākie garīguma aspekti

Mīlestība uz Kristu un Baznīcu

Analizējot tēva Staņislava darbus, kā arī lasot dažādu autoru rakstītas S. Papčinska biogrāfijas, nevar nepamanīt, ka viņš ļoti rūpējās par to, lai katrs cilvēks sasniegtu Dieva Valstību. Ikviens cilvēks ir grēcinieks, bet Kristus ir nācis glābt grēciniekus. Mīlot Dievu, viņš bija gatavs strādāt dienu un nakti – kalpot kā priesteris, rakstīt, uzrunāt citus. Mīlestība ir galvenais arguments, kāpēc viņš, neskatoties uz grūtībām, nesaprašanu, palika uzticīgs un paklausīgs Baznīcai. Neatlaidīgi centās saņemt Apustuliskā Krēsla apstiprinājumu paša dibinātajai kongregācijai, jo uzskatīja, ka tā nesīs lielu labumu Baznīcai.

Vairākkārt viņam tika piedāvāti labi amati Baznīcas hierarhijā, tomēr viņš, iekšējās pārliecības pamudināts, turpināja iesākto darbu – attīstīja Mariāņu kongregāciju.

Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas noslēpuma godinātājs

Kāpēc tēvs Staņislavs bija tik liels Vissvētās Jaunavas Marijas godinātājs? Biogrāfi liecina, ka īsi pirms mazā Staņislava dzimšanas viņa mātei ceļā uz mājām vajadzēja tikt uz upes otru krastu. Bija jau vakars un nebija iespējas palikt kaut kur pārnakšņot. Ceļotāji paņēma laivu un sāka šķērsot upi. Pa to laiku sākās vētra un viņiem draudēja nāve. Tad Staņislava māte apsolīja Dievam, ka, ja Viņš ļaus bērnam piedzimt, viņa to veltīs Dievmātei. Tā arī notika, neskatoties uz vētru, ceļotājiem izdevās tikt otrā upes krastā. Dažas dienas pēc šī notikuma piedzima Staņislavs.

Vēlāk, jau būdams Pijaru ordeņa loceklis, viņš īpašā veidā godināja Vissvētās Jaunavas Marija Bezvainīgās ieņemšanas noslēpumu un vēlāk, kad izstājās no Pijariem, tajā pašā dienā salika solījumu, ka dibinās jaunu kongregāciju, kas būs veltīta Viņas Bezvainīgas ieņemšanas noslēpumam. Un tā arī notika.

Mirušo aizbildnis

Dzīves laikā tēvs Staņislavs bija liecinieks tam, ka kara vai slimību dēļ mira daudz cilvēku, lielākā daļa no tiem bez sagatavošanās. Sākumā pats, bet vēlāk arī saviem brāļiem viņš uzlika pienākumu lūgties par mirušajiem, īpaši par tiem, kas ir aizgājuši mūžībā nesagatavoti.

Nevar arī noklusēt faktu, ka dzīves laikā tēvam Staņislavam Dievs ir devis šķīstītavas vīzijas. Pēc tām viņš vienmēr palika nopietns un sacīja: „Lūdzieties par dvēselēm šķīstītavā, jo viņas ļoti cieš.”

Pirmajā Mariāņu kongregācijas regulā viņš mariāņiem uzlika par pienākumu lūgties par mirušajiem un līdz šai dienai mēs esam viņa mantojumam uzticīgi.

Beatifikācija – pasludināšana par svētīgo

Jau tēva Staņislava dzīves laikā daudzi bija pārliecināti par viņa svētumu. Neilgi pēc nāves tika iesākts pirmais beatifikācija posms, bet ar laiku Polijas politisko pārmaiņu un arī Mariāņu kongregācijas krīzes dēļ tas tika pārtraukts. 

To no jauna atsākt bija iespējams tikai 1953. gadā, bet, tā kā kopš tēva Papčinska nāves bija pagājuši vairāk nekā 250 gadi, beatifikācijas procesu varēja veikt, tikai balstoties uz dokumentiem. Pēc dokumentu sameklēšanas un apstrādes poļu bīskapi lūdza pāvestu Jāni Pāvilu II iesākt nākošo beatifikācijas posmu.

1992. gadā, veicot dokumentu un liecību izpēti, tika izsludināts dekrēts par to, ka tēvs Papčinskis dzīvoja tikumisku dzīvi. Atlika tikai lūgties, lai ar viņa aizbildniecības starpniecību notiktu brīnums.

2000. gadā ar Dieva kalpa Staņislava Papčinska aizbildniecību brīnumainā veidā tika izdziedināts vēl nedzimis bērns mātes klēpī. Pēc izpētes un komisiju konsultācijām 2006. gada 16. janvārī Apustuliskais Krēsls izdeva dekrētu, kas apliecina šī brīnuma autentiskumu. Beidzot 2007. gada 16. septembrī Ļiheņā (Polija) tēvs Staņislavs Papčinskis tika beatificēts. Pāvesta vārdā ceremoniju vadīja kardināls Tarcisio Bertone.

2016. gada 22. janvārī pēc Svēto lietu kongregācijas ārstu un teologu komisiju apstiprinājuma pāvests Francisks lika šai kongregācijai izdot dekrētu, kas apstiprināja otro brīnumu, kas notika caur svētīgā Staņislava aizbildniecību, un tas atklāja ceļu viņa kanonizācijai. Tā paša gada 5. jūnijā tēvs Staņislavs Papčinskis svinīga dievkalpojuma laikā Svētā Pētera laukumā Romā tika pasludināts par svēto.

Dmitrijs Artjomovs MIC