Šodienas datums: 23.06.2017  |  Vārda dienas: Līga

Ekoloģiskā atgriešanās

Šī gada pavasarī latviešu valodā ir izdots pāvesta Franciska pirms gada iznākušās enciklikas “Laudato si” tulkojums. Par encikliku un tās aktualitāti lekciju savas vizītes laikā Latvijā 12. maijā lasīja Vatikāna Valsts sekretārs kardināls Pjetro Parolins, savukārt 20. maijā notika izdevuma atvēršanas svētki. Iepazīstinot Latvijas lasītājus ar encikliku, uz interviju aicināju izdevuma teoloģisko konsultantu Rīgas Garīgā semināra rektoru priesteri Paulu Kļaviņu dr.theol.

Latviešu valodā līdz šim nav tulkoti visi pāvesta izdotie dokumenti. Kāpēc tika tulkota enciklika “Laudato si”?

Patlaban cenšamies tulkot visus aktuālos pāvesta dokumentus. Centāmies to darīt arī agrāk, bet diemžēl mūsu tulkošanas un rediģēšanas resursi ir diezgan minimāli. Lai gan apzināmies, ka mūsu lasītājam ļoti noderētu savlaicīga tekstu pieejamība labā latviešu valodā.

Kas attiecas uz šo dokumentu, dzīvojam globalizētā pasaulē, sākam vairāk apzināties savu piederību šai pasaulei, bet man ir iespaids, ka neapzināmies visas globālās problēmas, kas ir pasaulē attiecībā uz apkārtējo vidi. Prātā nāk atmodas gadi, kad tika aktualizēti vides jautājumi, bet pēc tam tie norima. Mēs dzirdam arī šodien par “zaļajiem”, bet nezinām, ar ko viņi nodarbojas vietējā līmenī. Mēs noteikti zinām par likumdošanu, kas rūpējas, lai konservētu dabu, vidi piejūras un dabas parkos, bet tomēr mēs vēl nejūtam šeit, kā pāvests saka, ka “zeme sauc pēc palīdzības”.

Dokuments ļauj apzināties globālo piederību pasaulei. Tas, ka mums vēl ir tīrs ūdens un dzīvojam sakoptā, harmoniskā vidē, nenozīmē, ka arī citur tā ir. Mums jāizvairās no tā, lai nesagandējam šo vidi. No šī viedokļa enciklika ļauj apzināties, ka dzīvojam kopīgajās mājās. Tas, kas notiek citos pasaules reģionos, ietekmē arī mūs. Piemēram, globālā sasilšana. Var strīdēties, vai tā notiek vai nenotiek, bet tomēr tas liek mums aizdomāties par šo jautājumu.

Lasot dokumentu, kādas atziņas radās jums?

Pirmā atziņa ir saistīta tieši ar klimata un temperatūras izmaiņām pasaulē. Iepazīstoties ar dokumentu, varam saprast, cik lielas izmaiņas notiek pasaulē, cik daudz sugu aiziet bojā. Varbūt daļēji tas notiek nenovēršami dabiskās atlases rezultātā, bet ļoti daudz kas ir cilvēka izraisīts. Kopumā dokumentā pāvests vispirms pievēršas pārskatam par to, kāda ir situācija attiecībā uz apkārtējo vidi. Tas ir interesants materiāls, kas nav tīri teoloģisks, jo šī enciklika pieder pie Baznīcas sociālās mācības enciklikām. Tātad, galvenais uzsvars nav uz ticību, bet lai cilvēks apzinātos savu piederību pasaulei un saprastu, ka no katra attieksmes mainās apkārtējā vide.

Mūsu attieksme, kas šai gadījumā ir atbildība, daudz ko nosaka. Tā ir atbildība par cilvēci, kurai piederam. Tā ir tā saucamā integrālā ekoloģija, kas nozīmē, ka ekoloģijas jautājumi netiek skatīti tikai bioloģiskā līmenī un sugu attīstības līmenī, bet runa ir par katra atbildību, iesaistoties apkārtējās vides veidošanā. Protams, akcents ir vairāk uz ražotājiem, uzņēmējiem, lielām firmām, kas attīsta un veicina reģionu attīstību, bet bieži vietējos iedzīvotājus atstāj sliktākā stāvoklī, nekā tie dzīvojuši iepriekš. Tie ir uzņēmēji, kas ierodas valstī, sniedz nepilnīgu informāciju vai vispār ar cilvēkiem nekonsultējas un veicina “attīstību”, bet vide tiek sagandēta. Tāpēc pāvests runā par to, cik svarīga ir objektīvā informācija par vides situāciju.

Ko piedāvā pāvests enciklikā, lai šo situāciju risinātu?

Pāvesta mērķis nav iesaistīties zinātniskajās debatēs, vēl mazāk viņš cenšas skaidrot konkrēti, kur cilvēks būtu vai nebūtu vainīgs, bet norāda, ka cilvēka darbība ir viens no faktoriem, kas skaidro klimata izmaiņas. Līdz ar to mums ir morāla atbildība iespēju robežās mazināt šo negatīvo cilvēka ietekmi uz apkārtējo vidi.

Risinājumu pāvests piedāvā ceturtajā nodaļā, un tā ir integrālā ekoloģija, kas nozīmē, ka veidojam attiecības ar apkārtni jebkurā situācijā un visos dzīves apstākļos, arī kultūrā, ikdienā, attieksmē pret to, kā patērējam preces, piemēram, vai tās izsviežam vai nododam otrreizējai pārstrādei, pieņemot tā saucamo cikla modeli. Tā ir attieksmes maiņa un veids, kā veicinām integrālo ekoloģiju.

Piektajā nodaļā pāvests piedāvā dialogu par apkārtējās vides jautājumiem starptautiskā, valstiskā un vietējā līmenī, lai ar nepārprotamiem lēmumiem politika kalpotu ne tikai ekonomiskām interesēm, bet arī cilvēka piepildījumam. Runa ir arī par dialogu starp reliģijām un zinātni kopējam labumam.

Svarīgs ir dialogs. Informācijas objektivitāte un dialogs. Bez dialoga nav iespējams objektīvi izvērtēt globālos procesus, tāpēc šī enciklika ir labs piemērs dialogam. Ja nav dialoga, risinājumi ir ideoloģiski, virspusīgi, reduktīvi jeb ļoti vienpusīgi. Integrālā ekoloģija tiecas uz plašāku realitātes uztveri. Un pāvests piedāvā rīkoties, atbildot uz divu veidu saucieniem - pāvests saka, ka zeme un arī nabagi sauc pēc palīdzības. Mums jāsaklausa šie abi saucieni. Nevaram ekoloģijas vārdā panākt to, ka cilvēkiem nav darba, ka viņi nevar sevi attīstīt. Tas ir pretēji cilvēka cieņai. Ir jālīdzsvaro vajadzības, jo ir ekoloģiskās vajadzības, bet ir arī cilvēka vajadzības dzīvot un strādāt cilvēka cienīgu darbu. Tas ir svarīgi. Pāvests ir ļoti uzmanīgs, lai nekas netiktu pārspīlēts.

Tāpat pāvests min vēl kādu problēmu, kas ir individuālisms. Viņš saka, ka jāpastiprina attiecības ar citiem, jo pretējā gadījumā iestājas bezatbildība. Jāatmet ir mīts par neierobežotu materiālu progresu. Saprātīgi jāvirza, jāattīsta un arī jāierobežo cilvēciskās iespējas. Jāierobežo, tas nozīmē, ka cilvēks nav visvarens. Jāierobežo arī tehniskās iespējas, lai progress būtu cilvēcisks, sociāls un integrāls. Lūk, tas ir tas izaicinājums! Viņš saka, ka jāiziet no pašiznīcības virpuļa. Jāpārvar tirāniskais antropocentrisms, kurš nerūpējas par citām radībām un centrējas tikai uz cilvēku. Jāmazina relatīvisma un izšķērdības kultūras iespaids. Respektīvi, viņš runā par to, ko mēs saucam par patēriņa nomaiņu uz atjaunotu ekonomiku.

Ir kristieši, kas uzskata, ka Baznīca sāk pārāk daudz vērības pievērst videi, ka klimata pārmaiņas ir tikai radīta teorija, lai novērstu uzmanību no cilvēka. Viņi uzskata, ka cilvēka vietu teoloģijā sāk ieņemt apkārtējā vide, nevis cilvēks un ka tas nav pareizi.

Bet enciklika taču ir domāta cilvēkam! Cilvēks, kurš ir saprātīga un racionāla būtne, kurai jādod Dievam gods ar savu dzīvi. Varu saprast, ka mums šajos apstākļos, kur, paldies Dievam, nav dažādu izteiktu dabas katastrofu, klimatisku izmaiņu, nopietnu plūdu, zemestrīču, cunami, orkānu utt., to ir grūti saprast. Mēs neizjūtam to, ka daba patiesībā var būt ne tikai mīlīga māte, bet arī diezgan nežēlīga. Tūkstoši var aiziet bojā. Tāpēc varam arī nesaprast pāvesta rūpes. Bet pāvests vēršas pie cilvēkiem un liek pārdomāt attieksmi pret materiālām lietām. Kamēr dzīvojam šajā pasaulē, gribi vai negribi, no materiālām lietām izvairīties nevaram. Esam spiesti izmantot materiālas lietas un līdz ar to šajā izmantošanā veidojas mūsu attieksme, mūsu attiecību modelis.

Ņemot vērā iepriekš teikto, uzskatu, ka šī enciklika tomēr runā par cilvēku, un tajā ir arī skaisti paragrāfi par radību, kas atklāj Dieva skaistumu un klātbūtni tāpat kā cilvēks, kas radīts pēc Dieva attēla un līdzības. Ir arī skaista atsauce uz to, ka Radīšanas grāmatas sākumā Dievs uzticēja cilvēkam kopt zemi un to attīstīt. Tā ir cilvēka atbildība pasauli attīstīt un arī palīdzēt citiem cilvēkiem dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

Tas nozīmē, ka nevis individuālisms ir risinājums, bet iesaistīšanās radošā ražošanas procesā. Katrs no mums var mainīt patēriņa attieksmi. Pāvests norāda, ka varam attīstīt cikla ekonomiku, uzlabot zemkopību nabadzīgajos reģionos, ieguldīt lauku infrastruktūrā, labāk organizēt vietējo tirgu. Varam veicināt arī atbilstošāku attieksmi pret ūdeni, pret enerģijas resursiem. Mēs taču tos izmantojam, piemēram, attiecībā uz kurināmo, bet vai padomājam, kā tos atjaunot un uzlabot?

Beidzamā, sestā, enciklikas nodaļa iestājas par jauna dzīvesveida, jaunu attieksmju veidošanu ne tikai individuālā aspektā, bet arī kopienās. Būtisks šajā ziņā ir garīgums, kas motivētu līdzcietīgāk aizsargāt mūsu pasauli. Kristīgais garīgums iesaka izaugsmi un piepildījumu savaldībā un pieticībā. Dievs taču ir visas radības pamatā. Enciklikā ir arī nodaļas, kas veltītas ticības jautājumiem, kur pāvests runā par sakramentiem, par zīmēm, par garīgumu, par Trīsvienīgā Dieva klātbūtni un attiecībām ar radību.

Dažreiz šķiet, ka pāvests raksta visiem, bet ne jau mums. Ko varam darīt savā ģimenē, sabiedrībā, valstī, Baznīcā, lai veicinātu sociālo atbildību par to, kas notiek citur un arī mūsu apkārtējā vidē?

Varam runāt par trim cilvēciskām attieksmēm. Pirmkārt, tā ir solidaritāte. Tā ir iedarbīgu līdzekļu ieviešana, kas ir pret apkārtējās vides degradāciju un arī pret nabadzību. Piemēram, Baznīcā šo funkciju jeb palīdzību nabagiem nodrošina organizācija “Caritas”. Otrs ir taisnīguma princips, kas būtu jāveicina valstij un tās struktūrām. Valsts līmenī varam runāt par sakārtotu ekonomiku, par darba vietu pieejamību, cilvēka cienīgu darbu. Tas ir Baznīcas sociālās mācības un integrālās ekoloģijas jautājums. Arī citās sociālās mācības enciklikās ir rakstīts, ka cilvēks strādā ne tikai, lai pelnītu, bet arī lai attīstītu sevi, lai palīdzētu citiem, kas ir atstumti. Trešais ir līdzdalības princips – iesaistīšanās zinātnes un tehnikas attīstības procesā. Te jārunā par izglītību, kas palīdzētu attīstīt kritisku uztveri, atvērtu prātu, lai spētu rūpēties par šodienas pasauli.

Sociālā atbildība sākas ar varbūt šķietami ikdienišķām lietām. Piemēram, paskatīsimies uz draudzi. Protams, ka svarīga tur ir vertikālā dimensija, attiecības ar Dievu, taču jāapzinās, ka neesam vienīgie dievnamā, ka esam kopā ar citiem. Veidojam draudzi. Diemžēl šī apziņa, pēc maniem novērojumiem, ne vienmēr izpaužas. Piemēram, priesteris uzklausa grēksūdzes pirms dievkalpojuma, bet dažkārt tieši laikā, kad tiek sludināts Dieva Vārds, vai garīdznieka sprediķa laikā kāds nolemj doties pie grēksūdzes. Domāju, ka arī tā ir zināma patēriņa pieeja, jo Vatikāna II koncils aicina uz aktīvu dalību liturģijā, bet cilvēks nolemj, ka tieši tobrīd, kad notiek liturģija, viņam vajag kaut ko citu. Tomēr jādomā ne tikai par to, ko man konkrētā brīdī vajag, bet arī par kopējo liturģisko kopības gaisotni, cilvēcību un arī jāizkopj smalkjūtība. Mums jāmaina attieksme arī pret šķietami sīkām lietām. Aicinu lasīt un pārdomāt šīs enciklikas atziņas, lai bagātinātu sevi un arī pasauli, kas tiešām ir mūsu kopīgās mājas.

Ilze Heina