Šodienas datums: 26.09.2017  |  Vārda dienas: Kurts, Knuts, Gundars

Ekumenisms

Ekumeniskā kustība kristiešu vidū

Baznīcas Dibinātāja - Kristus nodoms bija, lai būtu viena kristīgā saime, viena kopība, viena Viņa mistiskā miesa. Bet, diemžēl ne tā domāja cilvēki. Ievērojamais vācu publicists un teologs Lipperts saka: "Padod viskrāšņāko Dieva darbu cilvēkiem, un tie to sabojās līdz nepazīšanai." Un tā tas notika ar Kristus mācību un Viņa Baznīcas vienību. Jau apustuļu laikā rodas pirmās šķelšanās un sektas. Apustulis Jānis raksta savu evaņģēliju, lai aizstāvētu Kristus dievību, kā arī viņa cilvēcību pret cerintiešu un ebonītu sektām. (…)

Vēlēšanās meklēt ceļu uz vienību

Eiropā, sevišķi Vācijā, sekmīgi darbojas Una Sancta kustība, kas veicina ekumenisma mērķus. Una Sancta ir iestādījums, kas domāts kā satikšanās vieta dažādo konfesiju teologu starpā, lai pārkonfesionālā garā varētu iztirzāt sasāpējušos jautājumus un rast jaunu kopējas saprašanās ceļu. Una Sancta kustības mērķis ir pārvarēt abpusīgas vainas dēļ izcēlušās nesaskaņas, apvienojot visas pozitīvās vērtības universālajā Kristus Baznīcā, kuras koncepcija ir pietiekoši plaša, lai tur būtu vieta visam labajam, patiesajam un daiļajam cilvēces kultūras sasniegumos. Šīs kustības iniciators bija vācu priesteris Metzgers, kas kā moceklis 1944. gadā mira nacionālsociālistu gāžu kambaros.

Kopš dažiem gadiem katoļu Baznīca ir ieņēmusi oficiālu nostāju baznīcu vienības jautājumā. Pāvests Jānis XXIII domāja, ka pienācis laiks visus kristiešus aicināt uz Baznīcas vienību. Jau 1958. gadā, īsi pēc Baznīcas vadības pārņemšanas, viņš paziņoja savu nodomu sasaukt Vispārējo Baznīcas koncilu. Kā vienu no šī koncila mērķiem minēja kristiešu vienības jautājumu.

1959. gada 29. jūnijā Svētais tēvs Jānis XXIII izdeva svarīgu encikliku visas pasaules bīskapiem, kurā tēvišķi aicināja visus kristīgos atgriezties Baznīcas kopībā un vienībā. Šī enciklika saucas Ad Petri Cathedram (uz Pētera Sēdekli). Pakavēsimies pie tās 3. daļas nobeiguma, kurā Svētais tēvs aicina uz Baznīcas vienību. "Lai šī ir brīnišķa vienības manifestācija, kas tik skaidri saskatāma katoļu Baznīcā, un lai Baznīcas alkas un lūgšanas par visu kristiešu vienību aizkustina jūsu sirdis un prātu svētīgā ziņā. Mēs sakām "jūsu", jo Mēs te runājam uz tiem, kas ir šķirti no Apustuliskā Krēsla.

Mēs lūdzam jūs un, mīlestībā aicinādami jūs uz Baznīcas vienību, Mēs neielūdzam jūs kāda svešinieka, bet jūsu pašu mājās, jūsu Tēva mājās, kas pieder visiem. Atļaujiet tad Mums ilgoties pēc jums visiem ar Jēzus Kristus maigumu. Tādēļ visus tos, kas ir šķirti no Mums, Mēs uzrunājam, saucam par brāļiem, lietodami sv. Augustīna vārdus: "Vai viņiem tas patīk, vai nepatīk, viņi ir mūsu brāļi. Viņi tikai tad vairs nebūs mūsu brāļi, kad tie vairs neteiks lūgšanu - Mūsu Tēvs".

Mēs sūtām Mūsu pazemīgās lūgšanas šajā nodomā un lūdzam visus mūsu brāļus un bērnus darīt to pašu, jo nākamā koncila labais iznākums būs atkarīgs vairāk no lūgšanām, nekā cilvēcīgām pūlēm, uzņēmības un centības. Lai mūsu dievišķā Mācītāja - Kristus lūgums pavairo un piepilda mūsu cerības un nodomus. "Svētais Tēvs, uzturi viņus Tavā vārdā, kurus Tu man devi, ka viņi būtu viens, kā mēs esam viens... Svētī viņus patiesībā, Tavs vārds ir patiesība. Ne tikai par viņiem es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdu ticēs uz Mani, ka viņi visi būtu pilnīgi vienībā" (Jņ 17:11, 17, 20, 21, 23). Tādēļ uz visiem Mūsu brāļiem un bērniem, kas ir šķirti no sv. Pētera Sēdekļa, Mēs atkārtojam šos vārdus: "Es esmu... jūsu brālis Jāzeps" (Gen 45, 4). Nāciet, saņemiet mani... Mums nav  citas vēlēšanās, citu ilgu. Mēs nelūdzam neko citu no Dieva, kā jūsu pestīšanu, jūsu mūžīgo laimi." Ar šādu maigu, sirsnīgu, tēvišķu lūgumu un aicinājumu uz Baznīcas vienību, Svētais tēvs Jānis XXIII noslēdz savas enciklikas Ad Petri Cathedram 3. daļu. (…)

Ekumeniskās kustības izplatīšanās mūsu dienās

Kā mums visiem labi zināms, kopš pāvesta Jāņa XXIII nokļūšanas sv. Pētera Krēslā un kopš II Vatikāna koncila sanākšanas, ir noticis straujš pagrieziens katoļu Baznīcas nostājā iepretim nekatoļiem un arī otrādi. Pāvesta Jāņa XXIII enciklika Ad Petri Cathedram ienesa pavisam jaunu vēsmu katoļu-protestantu attiecībās. II Vatikāna koncila 1. un 2. sesijas to vēl pastiprināja. Koncila 1. sesijā piedalījās 39 nekatoļu baznīcu oficiālie novērotāji un 2. sesijā to skaits pieauga pāri par 40. Tas liecina par nekatoļu baznīcu dzīvu interesei Baznīcas vienības jautājumā.

Ledus tika salauzts arī attiecībās ar grieķu ortodokso baznīcu, kad 1964. gada janvārī Svētais tēvs Pauls VI tikās ar minētās baznīcas galvu – patriarhu Antagoru Svētajā Zemē un lielā sirsnībā un draudzībā pārrunāja ceļus un metodes, kā panākt ciešāku sadarbību ar nekatoļu baznīcām un tā veicināt saprašanos un gatavot ceļ uz vienību. Šim mērķim pāvests Jānis XXIII nodibināja Vatikānā kristiešu vienības sekretariātu, kas darbojas kā patstāvīga iestāde.

Netrūkst simpatizētāju Baznīcas vienībai arī protestantiskajās denominācijās, sevišķi luterticīgo vidū. Mazākas cerības uz tuvināšanos pastāv ar sīkajām protestantu sektām, kas ir pārāk tālu aizgājušas no Kristus Baznīcas iestādījumiem un kurām nav autoritāšu, nedz teoloģiski sagatavotu pārstāvju, ar kuriem varētu runāt. Šo sektu gara šaurums un fanātisms izslēdz gandrīz katru iespēju tām tuvināties. Bet Vispārējā koncilā jau būtu sasniegts ļoti daudz, ja tas panāktu zināmu tuvināšanos ar lielajām un respektējamām nekatoļu baznīcām, kādas ir luterāņu, pareizticīgo un anglikāņu.

Visumā tomēr jāatzīst, ka līdz visu kristticīgo vienībai ceļš vēl ir ļoti tāls, jo atšķirības un aizspriedumi, kas radušies pa gadu simteņiem, nav pārvarami dažos gados, vai pat gadu desmitos. Te vajadzīga liela pacietība un izturība. Kristīgo baznīcu vienības jautājums skar mūs visus un mums visiem jābūt tanī ieinteresētiem un jādara, kas spēkos, šīs vienības sekmēšanai. Lielā mērā šeit mums varēs palīdzēt patiesības mīlestība, aizspriedumu atmešana, citu baznīcu labāka iepazīšana un, galvenais, pazemības un patiesības gars. Mums jābūt pilnībā skaidrībā par vienu lietu: visus kristticīgos var apvienot tikai tā vienīgā dievišķā autoritāte, kuru Kristus atstājis savā Baznīcā. Veltīgi būtu mēģināt kristiešus vienot uz cilvēcīgas autoritātes pamatiem, kā baznīcu padomēm, federācijām, apvienībām utt.

Mums bieži jālūdz Dievs, ka Viņš svētītu centienus un kāpinātu mūsu ilgas pēc Baznīcas vienības. Mēs nevaram būt īsti kristieši, ja mēs pēc šī augstā mērķa nesniedzamies, ja mēs to nesekmējam, par kuru tik sirsnīgi Debesu Tēvu lūdza mūsu Pestītājs savu ciešanu priekšvakarā: "Ka visi būtu vienoti kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī" (Jo 17, 21). Tāpat apustuļa Pāvila norādījums: "Viens Kungs, viena ticība, viena kristība", lai rod dziļu atbalsi mūsu sirdīs, kā arī ļoti cienījamā priestera Makša Metzgera vārdi: "Kas mūs vieno, nāk no Dieva, kas mūs šķir, nāk no cilvēkiem", lai ir par ceļā zīmēm virzienā uz kristīgo baznīcu vienību.

Prelāts Dr. Leons Vārna. Katolicisms, rediģējis Aleksis Jāzeps Rubulis. Gaisma, Luvēna, 1987.