Šodienas datums: 18.08.2018  |  Vārda dienas: Liene, Helēna, Elena, Ellena, Liena

Ekumenisms

Ekumeniskās kustības vēsture

Kā katru gadu norisinās lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību. Kā aizsākās ekumeniskā kustība? Jāsaka, ka līdz pat 9. gs. vidum ar ekumenismu saprata pavisam ko citu. Vārds „ekumenisms” ir grieķu valodas vārds un nozīmē oikos – nams un menein – palikt, būt, mājot. Grieķu pasaulē ar oikoumene saprata visu grieķu un barbaru pasauli, resp., teritoriju, kuru pazina tā laika cilvēki. Ar šo vārdu raksturoja universālismu un vispārīgumu.

Sākotnēji Baznīcā šo terminu lietoja, runājot par Baznīcu, īpaši attiecībā uz Vispārīgajiem jeb Ekumeniskajiem konciliem, kuri reprezentēja visu Kristus Baznīcu. Reizē ar Bizantijas impērijas krišanu vārds „ekumeniskais” zaudēja savu politisko nozīmi. To sāka lietot tikai Baznīcas ietvaros kā sinonīmu katoliskajam. Patristikas laikos par ekumeniskajiem tika saukti arī Baznīcas tēvi, kuru mācība reprezentēja visas Baznīcas ticību un kas tika atzīta visā pasaulē.

6. gs. apzīmējums „ekumeniskais” izraisīja konfliktu starp Romu un Konstantinapoli. Halcedonas koncils (451) vairākkārt runāja par Romas bīskapu kā par „ekumenisko bīskapu un patriarhu”. Pakāpeniski Konstantinapoles bīskapi, kā Bizantijas impērijas pārmantotāji, sāka uzsvērt savas tiesības lietot titulu „ekumeniskais” . Pāvests Gregors Lielais kategoriski atteicās lietot šo titulu uzsverot, ka viņš ir tikai Dieva kalpu kalps, (servus servorum Dei) un aicinaja arī Konstantinapoles bīskapu darīt to pašu. Tomēr lielā shizma jeb šķelšanās 1054. gadā savā veidā institucionāli atdalīja Baznīcas vienu no otras.

Vēlākajos gados šis termins vismaz Rietumu pasaulē netika lietots. 16. gs. sākās reformācija, kas vēl vairāk sadrumstaloja kristietību Eiropā. Pēc ilgiem gadsimtiem ekumenisma termins fragmentāri parādījās 16. gs., taču tikai hernhūtiešu garīgā atjaunotnes kustība 18. gs. sāka to aktīvāk lietot, domājot par ekumenismu kā garīgu pamatu kristietības atjaunotnei Eiropā.

Par ekumenisma sākumu mūsdienu izpratnē var runāt, sākot ar 19. gs. vidu, vispirms tieši protestantu vidē. Šīs kustības aizsācēji bija atsevišķi teologi un piētiski – atjaunojošo protestantu grupu pārstāvji, kuri īpaši akcentēja personisku iesaistīšanos un personas konkrētu kristīgu dzīvi, balstoties uz doktrinālu pamatu. Kā doktrīna tika izraudzīta Bībele. No šiem domubiedriem izveidojās dažas starptautiskas evaņģeliskas organizācijas, kuras balstījās uz evaņģēlisko draudžu postulātiem – sola Scriptura, sola fides, sola gratia. Šīs organizācijas 1846. gadā apvienojās Evaņģeliskajā aliansē, kurā īpaši tika uzsvērta nepieciešamība lūgties par kristiešu vienotību un veidot sava veida opozīciju katoļu Baznīcas centralizētai ietekmei uz protestantisko pasauli. Jāsaprot, ka šīs ekumeniskās aktivitātes veidojās kā akūta nepieciešamība saistībā ar kalpošanu misiju zemēs, kur 19. gs. vidū protestanti izvērsa aktīvu misionāro darbību. Tieši misijās kristieši saprata, ka viņu sašķeltība ir kā pretliecība jaunajiem kristiešiem, kuri neko nezināja par Eiropas sāpīgo šķelšanās vēsturisko pieredzi. Bija nepieciešams satikties, lai šo situāciju pārrunātu un meklētu kopīgus risinajumus.

Tikšanās notika 1910. gadā Edinburgā, to uzskata par organizētās ekumeniskās kustības oficiālo aizsākumu. Tā bija I Vispasaules Misiju konference, ko organizēja kāda metodistu laju kristiete Johna Motta. Šajā konferencē klātesoši bija tikai protestantu kristieši. Tā bija ļoti nozīmīgs solis ekumeniskās kustības izveidē un tās laikā tika ielikti spēcīgi pamati tālākai kopīgai sadarbībai. Pēc šīs konferences izveidojās sava veida nozarojumi – misijas, „praktiskās kristietības”, doktrinālais un samierināšanas nozarojums. Visi šie nozarojumi jeb kustības sāka darboties kā atsevišķas organizatoriskas vienības un rīkoja savas atsevišķas konferences un tikšanās.

Nākamais svarīgais aspekts šīs kustības attīstībā bija Pasaules Baznīcu padomes dibināšana. 1937. gadā tika izveidota speciāla komiteja, kura līdz 1938. gadam sagatavoja Pasaules Baznīcu padomes dibināšanas plānu un kopīgi satikās Ūtrehtā. Tomēr II pasaules karš izjauca plānus, un pirmā šīs padomes sanāksme notika 1948. gadā Amsterdamā. Tajā bija pārstāvētas 147 ekleziālās kopienas (Baznīcas) no 44 valstīm. Vispasaules Baznīcu padomes (VBP) konstitūcijas pirmais paragrāfs skan: „VBP ir baznīcu kopiena (fellowship), kura saskaņā ar Svētajiem Rakstiem atzīst, ka Jēzus Kristus ir Dievs un Glābējs, un tāpēc kopīgi cenšas izpildīt to, uz ko ir aicināta, Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā.” Ļoti svarīga šajā sakarā ir t.s. Toronto deklarācijas pieņemšana, kurā tika deklarēti šīs Pasaules Baznīcu padomes galvenie postulāti. Galvenokārt tika uzsvērts, ka tā nav „super Baznīca” un tā nav paredzēta, lai sevī „iefiltrētu” citas Baznīcas. Zīmīgi, ka 1961. gadā šajā padomē iekļāvās atsevišķas pareizticīgo baznīcas un tajā pat piedalījās Romas katoliskās Baznīcas pārstāvji, bet tikai kā novērotāji.

Ekumenisms katoliskajā Baznīcā

Atskatoties vēsturē, pirmais, kas Baznīcā sāka runāt par kristiešu vienotību, bija pāvests Leons XIII. Enciklikā „Orientalium dignitas” (1894) viņš runāja par Austrumu kristietības nozīmīgumu, īpaši liturģijā un klosterdzīvē. Viņš izvairījās attiecībā uz Austrumu Baznīcām lietot vārdu „herētiķis” un „shismatiķis”. Savukārt enciklikā „Praeclara gratulationis” (1894) viņš, runājot par pareizticīgajiem, lietoja vārdus „mīļotie brāļi”. Pāvests mudināja Austrumu Baznīcu uz vienotību, savukārt protestantus mudināja atgriezties Mātes Katoliskās Baznīcas klēpī. 1885. gadā viņš izveidoja Baznīcu vienotības pāvesta komisiju un apstiprināja īpašu lūgšanu – novennu pirms Vasarsvētkiem. Pāvests lika lielas cerības uz anglikāņu pievienošanos Baznīcai, tomēr, neatzīstot anglikāņu ordinācijas derīgumu, process apstājās. Nākamie pāvesti turpināja Leona XIII iesākto, kaut gan Pijs X bija spiests stāties pretī modernisma izaicinājumiem un nodarboties ar ekumenisma jautājumiem viņam īsti neizdevās. Benedikta XV laikā tika dibināti pirmie kontakti ar ekumenisko kustību „Ticība un iekārta”. Lai arī pāvests Benedikts XV uzkalusīja domas par ekumenismu, 1919. gadā tomēr tika izdots dekrēts, kurā norādīts, ka bez Apustuliskā krēsla atļaujas neviens nedrīkst iesaistīties ekumeniskajā dialogā. Lielākoties tas bija saistīts ar to, ka tikko dzimusī ekumeniskā kustība sevī ietvēra indeferentisma un liberālisma briesmas.

Pēc Lozanjas konferences pāvests Pijs XI publicēja encikliku „Mortalium animos” (192, kurā asi kritizēja ekumenisko kustību. Pāvests baidījās, ka jaunā ekumeniskā kustība radīs sajukumu konfesiju vidū un vēl vairāk palielinās šķelšanos. Bija vajadzīgi dziļāki pētījumi pašā Baznīcā. Pāvests enciklikā uzsvēra atšķirības, kādas ir starp Katolisko Baznīcu un pārējām konfesijām, un akcentēja, ka Katolisko Baznīcu nevar traktēt kā pares cum pare – līdzīgu starp līdzīgiem. Enciklikas beigās atkal sekoja uzaicinājums visiem atgriezties Katoliskās Baznīcas klēpī. Pijs XI meklēja iespēju izlīgt ar Austumu Baznīcu un aicināja katoļus labak iepazīt pareizticīgo Baznīcu. Pijs XII turpināja iepriekšējo pāvestu iesākto, tomēr lūzuma punkts bija 1949. gadā, kad tika izdota instrukcija „De motione oecumenica”, kurā tika uzsvērts, ka ekumeniskā kustība ir Svētā Gara darbs, bīskapiem tika uzticēts sekot līdzi ekumeniskajām aktivitātēm un tika doti praktiski norādījumi, katoļiem tiekoties ar nekatoļiem. Kad par pāvestu kļuva svētīgais Jānis XXIII, neviens nevarēja paredzēt, ka viņš kļūs par katoliskās ekumeniskās kustības spēcīgu virzītāju. Kad 1959. gada 25. janvārī viņš pasludināja ekumeniskā koncila sasaukšanu, bija skaidrs, ka tas skars arī kristiešu vienotības jautājumus. Līdz Vatikāna II koncilam jau bija notikušas šādas ekumeniskās aktivitātes Katoliskajā Baznīcā:

1925. gadā, pateicoties pāvesta Pija XI ierosmei, Amajas ciematā Beļģijā tika izveidots pirmais benediktīņu klosteris, kurā īpaši tika attīstīta Austrumu baznīcas teoloģija un liturģija. Vēlāk šis klosteris tika pārcelts uz Ševetoņu (Belģija);

1938. gadā vācietis Maks Jozefs Matzegars (1887-1944) izveidoja brālību „Una sancta”;

Brāļa Rožē Šutsa dibinātā kopiena Tezē ciematā Francijā praktiski meklēja vienotības ceļus kristiešu starpā;

Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību. To 1908. gadā iesāka divi anglikāņu garīdznieki, kuri vēlāk paši konvertējās katolicismā. Sākotnēji šī lūgšanu nedēļa tika saprasta kā lūgšana par to, lai visi pārejie atgriežas Katoliskajā Baznīcā. Tomēr 1935. gadā franču garīdznieks Pols Kuturjērs no Lionas ierosināja nevis lūgties par citiem kristiešiem, bet kopā ar viņiem. Pakāpeniski šī lūgšanu nedēļa attīstījās kā visu kristiešu kopīgā lūgšana un kļuva par Katoliskās Baznīcas ekumeniskās lūgšanas „centrālo asi”.

Ekumenisma pamatprincipi

Vatikāna II koncils, kas risinājās no 1962. līdz 1965. gadam, precīzi definēja ekumenisko kustību Katoliskajā Baznīcā, īpaši dokumentos „Unitatis redintegratio”, „Orientalium Ecclesiarum”, tomēr jāsaka, ka visos Vatikāna II koncila dokumentos ir atrodams ekumeniskais aspekts. Rezumējot var teikt, ka ekumeniskā kustība Baznīcā balstās uz šādiem pamatprincipiem:

Visas vienotības pamatā ir Svētā Trīsvienība.

Baznīca ir vienotības sakraments starp Dievu un cilvēkiem. Sakraments ir gan zīme, gan žēlastība, līdz ar to Baznīcā izpaužas gan horizontāla (cilvēks – Dievs), gan vertikāla vienotība (starp cilvēkiem).

Kristus Miesa pastāv katoliskajā Baznīcā (subsistit in), un pestīšanas pilnība ir atrodama Katoliskajā Baznīcā, bet pestīšanas elementi ir arī ārpus katoliskās Baznīcas.

Baznīca ir tad, kad ir vienotība Euharistijā un episkopātā. Ja tādas nav, tad to nevaram saukt par Baznīcu. Ir tikai viena Baznīca, pārējās ir tikai ekleziālas kopienas. Lai ieietu redzamajā Kristus Baznīcā, ir nepieciešama kopība ticībā, sakramentos un episkopāta jeb bīskapu vienībā.

Starp Baznīcu un pārējām kopienām eksistē nepilnīgas saites.

Kopīgās vainas princips – visi kristieši ir atbildīgi par kristiešu šķelšanos.

Nedrīkst vainot mūsdienu kristiešus par viņu senču šķelšanos. Bērns, kas piedzimis atšķeltajā kopienā, neko nav noliedzis, tikai pieņēmis to, ko māca un kam tic šī kopiena.

Baznīcai ir nepieciešama nepārtraukta reforma, jo Baznīcai ir dota pestīšanas pilnība, bet šī pilnība nemitīgi ir jāatklāj. Šķelšanās kristiešu starpā kavē Baznīcu īstenot katolicismu pilnā mērā.

Konvertēšanās un ekumenisms ir atšķirīgas lietas. Ekumenisma mērķis nav konvertēšana. Konvertēšanās ir pieļaujama, bet ekumenisms nedrīkst būt prozelītisks.

Noslēdzot šo ļoti īso apskatu, citēšu Jāni Pāvilu II viņa ekumenismam veltītajā enciklikā „Ut unum sint” (1995): „Ticēt Kristum nozīmē gribēt vienotību, gribēt vienotību nozīmē gribēt Baznīcu, gribēt Baznīcu nozīmē gribēt sadraudzību žēlastībā, sadraudzību, kas no mūžiem atbilst Tēva plānam. To, lūk, nozīmē Kristus lūgšana Ut unum sint (Lai visi ir viens!).” (9)

Pr. Ilmārs Tolstovs, Katoļu Baznīcas Vēstnesis (06.02.2013.)

Atgriezties uz sadaļu "Ekumenisms"