Šodienas datums: 23.06.2017  |  Vārda dienas: Līga

Ekumenisms

„Piedzīvot, ka apputeksnējam cits citu, lai nestu augļus”

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga uzruna ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē 2016. gada 21. janvārī

Žēlastība jums un miers no Dieva mūsu Tēva un no Kunga Jēzus Kristus!

Godātie brāļi, garīdznieki, brāļi un māsas Kristū,

Šajā Kristiešu vienotības nedēļā man ienāca prātā pārdomas par varbūt ne visai piemērotu Rakstu vietu no Pirmās Samuēla grāmatas. Proti, bija tāds brīdis, kad tauta pieprasīja sev ķēniņu. Viņi redzēja, ka pravieši nespēj rādīt ceļus, un gribēja, lai būtu kārtība, tāpēc pieprasīja sev ķēniņu. Dievs negribēja, lai tauta sev ieceļ ķēniņu, jo Viņš uztvēra, ka tauta vairs negrib, ka Viņš pats viņus vada. Viņš redzēja priekšrocības, kādas bija, Viņam pašam vadot Izraēli. Bet cilvēkiem likās, ka viņiem vajag ķēniņu. [...] Viņi uzstāja, un Dievs piekāpās. Rakstos redzams, ka Dieva skatījumā tas bija ļauns darbs, kura rezultātā vislielāko ļaunumu tauta nodara pati sev. Taču Dievs tālāk lietoja šo ļauno darbu. Lai gan Izraēla un Jūdas ķēniņu vēsture lielākoties satur daudz ļaunu darbu un atkrišanu, elkdievības aprakstus, tajā ir arī izcilas epizodes. […] Dāvida dziesmas, psalmu krājums iedvesmo mūs vēl šodien. Ķēniņš bija noticis fakts. Tālāk tas varēja būt gan ļaunums un kauns, gan labums un gods.

Kāds tam sakars ar kristiešu vienotības nedēļu? Dievs negribēja, lai Viņa tauta, Viņa Baznīca sašķeļas. Jēzus taču lūdza, lai visi ir viens. Tomēr cilvēkiem kaut kādos spiedīgos apstākļos likās, ka jānošķeļas vienam no otra. Jānolād un jāekskomunicē, ka viņi nevar citādi. Viņi uzstāja, un tā notika. Baznīcas sadalītība ir noticis fakts. Arī pie mums Latvijā.

Un līdzīgi kā ķēniņiem šis sadalītības fakts tālāk var attīstīties kā posts un sāpes, kauns, vai arī nest kaut ko gaišu, priecīgu un skaistu. Gadu simtiem Baznīca ir gājusi ļauno ķēniņu ceļa modeli, kur kristieši viens pret otru vērsās ar dusmām, ņirgām, lāstiem un pat ieročiem. Tas nesa postu un vairāk postu. Šodien ar Dieva palīgu gribam iet citu ceļu. Labo ceļu. Var likties dīvaini – kas var būt labs sadalītā Baznīcā. Protams, šai sadalītības faktā nav nekā laba. Tas ir nenormāls stāvoklis. Tā ir kā saplosīta, ievainota Kristus miesa. Tomēr, ja sadalītība ir fakts, tad varam kaut ko darīt, lai tas Dievs to lietotu mūsu labā, nestu svētību.

Ir tāds joks ekumeniskās aprindās: „Mēs lūdzam - Kungs dari mūs atkal par vienu, bet ne tūlīt.” Tas nozīmē, ka ir kaut kāda īpatna svētība un ieguvums, ko varam piedzīvot pašā tuvināšanās procesā. Jā, esam sadalīti, tomēr tuvinoties varam iegūt svētības. Mēs varam to piedzīvot, noliekot malā savstarpējus uzbrukumus. Mēs varam piedzīvot, ka dvēselē ienāk miers un prieks, godīgā dialogā vienam otru iepazīstot. Piedzīvot, ka arī pašu ticības dārgumi izgaismojas un noskaidrojas. Tas jau ir noticis. Mēs visi esam kaut ko mācījušies vai ieguvuši no ekumeniskā dialoga. Dalīties garīgajā pieredzē un mantojumā, kādu katrs esam sakrājuši, un piedzīvot, ka apputeksnējam cits citu, lai nestu augļus. Ziniet, ir tādi koki, kas, blakus augot, cits citu nomāc, bet ir tādi, kā plūmes, kas nenes augļus, ja citi neapputeksnē. Mēs varam būt kā vieni un kā otri. Varam būt tie, kas nomāc, bet varam būt tie, kas palīdz nest augļus.

Mēs vēl neesam viens. Mums vēl ir atšķirības un domstarpības, kuras mēs nevaram ignorēt vai pārkāpt tām pāri, bet mēs varam censties, lai pat šis sadalītais stāvoklis mums kalpo, lai gūtu no tā pamācību un saskares prieku, lai mēs sadzīvojam cits kopā ar citu.

Un ir pasaulē kāds unikāls piemērs, par kuru varbūt esat dzirdējuši noteikti un varbūt daudzi esat piedzīvojuši. Tā ir Tezē kopiena Burgundijā, kur tūkstošiem jaunu cilvēku sapulcējas katru gadu, lai kopā lūgtu Dievu. Kas esat bijuši, atceraties, ko tur var redzēt. Kaut ko tādu, ko citur pasaulē nevar redzēt. Ka, skanot zvaniem, plūst jauni cilvēki uz dievnamu, lai kopā lūgtu Dievu. Vai viņi tur nodod vai kaut kā konfrontē savu ticību, konfesiju? Nē, viņi palīdz cits citam padziļināt ticību, iemīlēt Kristu, dziedināt ievainoto Kristus ķermeni, Kristus Baznīcu. Tas ir tāds darbīgs, redzams brīnums, kur varam jau skatīties šīs tuvināšanās procesa augļus ticībā, kaut ko jau nogaršot no tā, kas būs.

Tas priecīgais brīnums, par ko varu pavēstīt, un jūs jau noteikti esat par to dzirdējuši, ka šī gada nogalē Tezē Jauniešu dienas notiks šeit, pie mums Rīgā. Tāpēc mēs jau tagad varam sākt tām gatavoties, noskaņoties uz priecīgu tuvināšanos. Iekšēji noskaņojoties vienotībai, domājot, kā mēs katrs šajā brīnumā, notikumā varēsim piedalīties. Piedalīties mēs varam dažādi. Mēs varam lūgt par šo notikumu. Mēs varam uzņemt svētceļniekus savās mājās. Mēs varam ar savu draugu piedalīties šajos svētkos un darīt tos bagātus un kuplus.

Lai mēs Dievu tā mīlam, ka pat šis sadalītības stāvoklis spēj nest augļus uz izaugsmi tagad, šajā dzīvē, un uz vienotību nākotnē! Lai Dievs mūs uz to pavada!

Teksts sagatavots no Jāņa Vanaga uzrunas audioieraksta. 

Atpakaļ uz sadaļu "Ekumenisms"