Šodienas datums: 20.07.2017  |  Vārda dienas: Ramona, Ritma

Ekumenisms

Šogad Lieldienās Madonas lūgšanu kapelai apritēs pieci gadi. Esam pie tās pieraduši, un iknedēļas dežūra — personīgais adorācijas laiks kapelā — daudziem kļuvis par neatņemamu sastāvdaļu. Taču kristieši, kuri viesojas Madonā, aizvien atgādina, cik tā ir liela un skaista, Dieva dota svētība. Lūgšanu nedēļā par kristiešu vienotību šogad visā pasaulē, kur vien tiks lasītas latviešu kristiešu sagatavotās pārdomas, uzzinās par Madonas lūgšanu kapelu kā dzīvu ekumenisma piemēru.

No sapņa līdz īstenībai

“Sapnis par nemitīgo adorāciju draudzē, kurā kalpošu, man bija jau semināra laikā,” atmiņās dalās priesteris Rihards Rasnacis. “Uzsākot kalpošanu Madonas katoļu draudzē, ļoti vēlējos, lai baznīca būtu atvērta un cilvēki varētu nākt lūgties. Jau tad organizējām dežūras, un baznīcas durvis bija vaļā.

Lūgšanu kapela nevarēja rasties bez lūgšanas. Kopš 2000. gada Madonā organizējām Lūgšanu nedēļas pasākumus, katru oktāvas dienu viens pie otra viesojoties draudzēs, kopīgi svinot dievkalpojumus un lūdzoties. Līdz veidojās cieša sadraudzība un vēlme kopā lūgties ne tikai astoņas dienas janvārī vien.

2010. gadā Madonā viesojās priesteris Patriks no Kanādas, kura misija bija sludināt par nemitīgo adorāciju draudzēs. Viņš bija vērsies pie luterāņu draudzes un ciemojies Kalna skolā. Visi uzrunātie bija ieinteresēti un aizdegušies par iespēju nemitīgi lūgties. Man bija sapnis veidot draudzē nemitīgo adorāciju, bet nekad pat nebija ienācis prātā, ka tas varētu būt starpkonfesionāls projekts kopā ar luterāņu draudzi un Kristiāna Dāvida pamatskolu. Priestera Patrika viesošanās bija kā grūdiens, bet pārējo draudžu ieinteresētība bija kā zīme, ka pienācis īstais laiks šādu kapelu veidot.

Atlika tikai meklēt telpas — neitrālā, visiem pieejamā vietā, ne konkrētai draudzei piederošā īpašumā — tā, lai visi būtu vienādi iesaistīti un līdzatbildīgi.”

Ceļš līdz kapelas namam

2010. gada rudenī trīs garīdznieki — priesteris Rihards Rasnacis, mācītājs Hanss Jensons un Valdis Strazdiņš — vērsās pie Madonas novada pašvaldības ar lūgumu izīrēt māju Raiņa ielā 5, lai to sakārtotu un tur varētu notikt nepārtrauktas lūgšanas.

Namā, kas būvēts pagājušā gadsimta 40. gados, agrāk bija kafejnīca „Akācija”. Iedzīvotāji apgalvo — tā bijusi vietējā dzertuve, bet vēl senākā vēsturē šai namā bija ierīkota cietuma pirts.

Domes sēdē, kur tika lemts ēkas liktenis, viens no deputātiem norādīja, ka diezin vai šāda ēka būtu piemērota lūgšanu kapelai. Reliģiskās konfesijas esot pārāk solīdas iestādes, un tām nevajadzētu tik drūmā, bēdīgā un nepiemērotā vietā, kas būtībā ir kauna traips visai pilsētai, veidot vietu tik gaišam mērķim.
Priesteris Rihards uz to atbildēja, ka ne jau vieta veido cilvēku, bet cilvēks — vietu, un, ja būs cilvēki, kas nāks lūgties, ar kapelas vietu viss būs kārtībā.

Kapelas iekārtošanas un remontdarbos daudz palīdzēja Kristiāna Dāvida pamatskolas darbinieki.

2011. gada Zaļās ceturtdienas vakarā pēc Svētās Mises procesijā ar lāpām un dziesmām Vissvētākais Sakraments tika aiznests uz tā „jaunajām mājām”, un tas bija nemitīgās adorācijas sākums Madonā.

Lūgšana nepieciešama visām konfesijām

Pirms kapelas atvēršanas mācītājs Hanss Jensons draudzes avīzē rakstīja: „Līdz ar to, ka Madonas luterāņu draudzei sava baznīca ir patālu no pilsētas centra, es redzu Dieva vadību tajā, ka radās iespēja izmantot šo namiņu kā lūgšanas vietu pilsētas vidū. Ceru un lūdzu, lai šī vieta veicinātu lūgšanas. Pirmkārt, tas mums ir vajadzīgs („Lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Mt.26:41). Otrkārt, tas ir vajadzīgs pilsētai, ka tiek lūgts par to („Rūpējieties par tās pilsētas labklājību, kurp Es jūs liku aizvest, un pielūdziet To Kungu par to, jo tās labklājība būs arī jūsu labklājība.” Jer.29:7).

Sakraments — vai šķērslis luterāņu konfesijai?

Praktizējošam katolim Vissvētākā Sakramenta adorācija neizraisa jautājumus, bet kā šo elementu pieņemt citu konfesiju piederīgajiem? Arī uz šo jautājumu mācītājs Hanss sniedza atbildi draudzes avīzē: „Lūgšanu namā būs arī elements, kas ir vairāk pieņemts mūsu māsām un brāļiem Romas katoļu konfesijā, proti, no Svētā Vakarēdiena svinēšanas atstāta Kristus Miesa, lai tās priekšā meditētu un lūgtu. Mūsu konfesijā uzsveram to, ka Svētais Vakarēdiens ir domāts baudīšanai: ”ņemiet un ēdiet”, „ņemiet un dzeriet” (..). Svētā Vakarēdiena noslēpums ir tik īpašs, ka mēs nevaram pietiekami apbrīnot to. Tāpēc mēs arī liturģijas laikā esam uz ceļiem šī brīnumainā noslēpuma priekšā - Svētā Vakarēdiena iestādīšanas laikā dievkalpojumā. Mēs arī dziedādami „Ak, Tu Dieva Jērs”, iegrimstam šajā noslēpumā. Kaut arī tas mums nav pierasts, ka mēs ārpus Svētā Vakarēdiena svinēšanas apstājamies šī brīnuma priekšā, es nevaru noliegt, ka Kristus ir klāt ar savu miesu arī tajā, kas tiek atstāts pēc dievkalpojuma noslēguma. Varam arī teikt, ka šis moments dievkalpojumā, ko es tikko aprakstīju, tiek pagarināts ilgāk nekā līdz dievkalpojuma noslēgumam, jeb, ka dievkalpojums šajā izpratnē turpinās.” (Madonas ev. lut. draudzes vēstis nr. 7.)

Lūdzēju grafika nodrošināšana

Līdz ar kapelas atvēršanu uzdevums nodrošināt dežūras 24 stundas diennaktī un 7 dienas nedēļā tika deleģēts Aivaram Zariņam. Aivars komentē: “Vēroju ļoti daudzu cilvēku labprātību un pašaizliedzību. Ja aicinu uz kapelu, reti kurš atsaka. Kad redzu tukšumu kalendārā, parasti lūdzos par to un tieši tajā brīdī satieku kādu atbilstošu cilvēku vai arī kāds piezvana.

Redzu, ka kapela kļūst arvien apmeklētāka, tajā bieži iegriežas dažādi cilvēki, lai palūgtos, aizdegtu svecīti vai arī uzrakstītu savu aizlūgumu, ko var nolikt uz altāra, lai par to aizlūdz citi.

Man kapela ir vieta, kur eju atpūsties, lūgties, pabarot savu dvēseli. Ja arī reizēm prātu nodarbina ikdienas rūpes, šo domu risināšana kapelā vedas daudz labāk, jo „Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Jēzū Kristū.” (Fil.4,7).

Kapela neaizstāj baznīcu un Svēto Misi, bet te varam būt „četratā” ar Dievu Tēvu, Dēlu, Svēto Garu un sevi. Lai būtu šajā „kompānijā”, ir tikai jābūt atvērtam uz dievišķo. Kapela tam ir īpaši piemērota vieta. Tāpēc aicinu jebkuru madonieti vai mūsu pilsētas viesi, kad vien iespējams, iegriezties kapelā, lai kaut minūti veltītu lūgšanai.

Ja sajūti aicinājumu pavadīt kapelā ilgāku laiku, ir iespēja pieteikties dežūrai (t.29429518). Īpašs laiks ir nakts, kad patiešām netraucēti varam būt kopā ar Dievu. Tomēr lūgties kopā ar kādu citu cilvēku arī ir piedzīvojums, jo Jēzu apsola: „Kur divi vai trīs sanāks kopā Manā vārdā, tur Es būšu starp viņiem.” (Mt. 18:20).”

Adorācijas izaicinājums — nakts dežūras

Mainoties draudzes prāvestiem, ir izskanējušas domas, ka drošības nolūku un arī dežurantu trūkuma dēļ, kapelu vajadzētu pa nakti slēgt. Šobrīd nakts dežūras lielākoties tiek nodrošinātas, pateicoties Kristiāna Dāvida pamatskolas kopienai, kas brauc uz kapelu lūgties četras naktis nedēļā.

Vaicāta par nakts dežūrām, Juta Strazdiņa atsaucas uz Jēzus teikto Evaņģēlijā: „Vai tu nevienu stundu nespēj būt nomodā? Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā.” (Mk. 14:37-38). Kristiāna Dāvida pamatskolas pārstāve uzsver: “Mēs dzīvojam laikā, kad ir jābūt nomodā. Dežūru naktī varētu uzskatīt par nez kādu kalpošanu, bet īstenībā, ko gan mēs Kungam varam dot, ko iepriekš no Viņa jau nebūtu saņēmuši? Kapelā mēs katrs vairāk saņemam, nekā dodam. Kapela radās no draudžu mīlestības. Sapnis par šādu kapelu man bija jau no deviņdesmito gadu vidus, kad uzzināju par šādu vietu pastāvēšanu pasaulē. Neatkarīgi viens no otra abi ar priesteri Rihardu iedomājāmies par to, bet pats Dievs sev to izkārtoja.”

Līga Kalniņa, Kalna skolas vizuālās mākslas skolotāja, kapelā dežūrē vēlos vakaros un naktīs: “Nē, man nav bail dežūrēt naktī. Ja tu apzinies, ka neesi viens, bet ar tevi kapelā ir pats Dievs, tad baiļu nav. Naktī ir nākuši cilvēki, kādi ir bijuši alkohola reibumā, ir izmisīgi prasījuši, lai par viņiem lūdzas, un es arī lūdzu par viņiem. Kapelā ir tāda sajūta, ka uz mani spīd gaisma un siltums, gluži kā sauļojoties, un bieži vien es vienkārši „sauļojos” Dieva priekšā, pat nesakot ne vārda.”

Madona — pilsēta, kurā esi gaidīts

Šobrīd lūgšanu kapela ir iekļauta Madonas pilsētas tūrisma informācijas ceļvedī. Skvērs pie kapelas ir kļuvusi par vietu, kur tiek rīkoti ekumeniskie dievkalpojumi pilsētas svētkos, tā ir viena no ekumeniskā Krusta ceļa apstāšanās vietām Lieldienu laikā, kristiešu pulkā šeit tiek kopīgi sagaidīts Jaunais gads.

Madonas pilsēta kā devīzi sev izvēlējusies moto: „Pilsēta, kurā esi gaidīts!”. Madonas pašā sirdī patiesi ir nams, kurā jebkurš cilvēks, neraugoties uz konfesionālo piederību, jebkurā diennakts laikā ir gaidīts, bet Tas, kurš gaida, ir pats Dievs.

Agnese Liepiņa, Agra Veckalniņa foto (Madonas draudzes avīze)