Šodienas datums: 23.06.2017  |  Vārda dienas: Līga

Ekumenisms

2013. gada lūgšanu nedēļas par kristiešu vienotību materiāli

2013. gada tēma:
Ko Dievs no mums sagaida?
 
Ar ko lai nāku Kunga priekšā?
Kā man zemoties augstajam Dievam?
Vai man nākt ar sadedzināmajiem upuriem,
ar gadu veciem teļiem?
Vai Kungam patiksies tūkstoši aunu
un desmitiem tūkstošu eļļas straumju?
Vai man pirmdzimtais jāatdod par savu pārkāpumu,
manas miesas auglis par manas dvēseles grēku?
 
Viņš tev ir teicis, cilvēk, kas ir labs,
ko Kungs no tevis prasa –
spriest taisnu tiesu,
mīlēt žēlastību,
pazemībā staigāt ar Dievu.
 
(Miha 6:6–8)
 
 
2013. gada Lūgšanu nedēļas par kristiešu vienotību tēma ir „Ko Dievs no mums sagaida”. Situācija kristīgajā Baznīcā un sabiedrībā noteikti norāda uz to, ka Dievs no mums joprojām sagaida lūgšanu – sarunu ar Dievu. Lūgšana nozīmē, ka saredzam to, par ko Dievam varam pateikties, kā arī to, kas joprojām mūsu dzīvē nav saskaņā ar Dieva gribu. Tas norāda uz mūsu sirds stāvokli – vai tā ir auksta, vienaldzīga un cieta kā akmens, vai tā ir miesas sirds, kurai sāp un kura deg.
 
Šīs Lūgšanu nedēļas materiālus kā katru gadu kopīgi gatavo Pasaules Baznīcu padome (Baznīcu ekumēniskā padome) un Romas katoļu Baznīca. Šogad tos sagatavoja Indijas kristieši. Lūgšanu nedēļas materiālos ietverta tēma par dalitiem, kuri kastu sistēmas dēļ gan Indijas sabiedrībā, gan Baznīcā piedzīvo lielu netaisnību un nabadzību. Gandrīz 80 procenti Indijas kristiešu ir dalitu izcelsmes. Lai gan Latvijā kastu sistēmas nav, tomēr ir vērts pārdomāt, vai neatrodam savā sabiedrībā tai līdzīgas iezīmes.
Pravietis Miha bija satriekts par savas tautas stāvokli toreizējā vēsturiskajā situācijā un vērsās pret vadītājiem un priesteriem, kuri bija nodevuši savu tautu. Viņš aicināja uz taisnīgumu, cieņu pret cilvēku, mieru.
Sekot Kristum kā mācekļiem nozīmē staigāt pa taisnīguma, žēlsirdības un pazemības ceļu. Ceļa metafora atklāj kristīgās māceklības dinamismu. Trīsvienīgais Dievs ienāca cilvēces vēsturē, bija cilvēku vidū un aicina mūs sekot Viņa piemēram.
Jānis Pāvils II ir teicis: „Jebkāda līdzība ar kastu sistēmai līdzīgiem aizspriedumiem kristiešu vidū sniedz īstai cilvēku solidaritātei pretēju liecību. Tas ir apdraudējums patiesam garīgumam un nopietns šķērslis kristīgās Baznīcas misijai – evaņģelizācijai.”
Lai taisnības, vienotības un miera Dievs dara mūs par patiesu zīmi cilvēku solidaritātei, dodot mums spēku darīt to, ko Dievs no mums sagaida.
 

Pirmā diena (2013. gada 18. janvāris, 11. maijs)

IET SARUNĀJOTIES

1 Moz 11:1–9  Notikums Bābelē un mūsu dažādības izcelsme
Ps 34:11–18    Nāciet, uzklausiet! Dievs mūs aicina sarunāties
Apd 2:1–12     Gara izliešanās, savstarpējas sapratnes dāvana
Lk 24:13–25    Saruna ceļā ar augšāmcelto Kristu
 
Pārdomām
Pazemīgi iet kopā ar Dievu nozīmē iet kā cilvēkiem, kuri sarunājas cits ar citu un ar Kungu. Sarunai ir bijusi būtiska nozīme ekumeniskajā kustībā, jo saruna ļauj citam citu iepazīt, dalīties kopīgajā, saklausīt atšķirības un attiekties pret tām uzmanīgi. Šādi mēs attīstām spēju citam citu saprast. Šīs dāvanas, kas ir vienotības centienu augļi, pieder būtiskajam aicinājumam atbildēt uz to, ko Dievs no mums prasa: patiesi sarunājoties, varam nonākt pie taisnīguma un mācāmies labvēlību.
Gan 1. Mozus grāmatas fragments, gan Vasarsvētku notikuma apraksts skar šo aspektu Dieva plānā darīt cilvēkus brīvus. Vispirms stāstā par Bābeles torni ir aprakstīts, kā kļūst iespējamas lielas lietas tur, kur nav valodas šķēršļu. Tomēr stāsts arī atklāj, kā šis potenciāls tiek izmantots sevis paaugstināšanai – motivācija būvēt lielo pilsētu bija vēlme „darīt sev vārdu”.
Galu galā plāns noveda pie runas neskaidrības. Kopš tā laika mums jāiepazīst mūsu pašu cilvēcīgums pacietīgi uztverot to, kas mums ir svešs. Pateicoties Svētā Gara izliešanai Vasarsvētku dienā, Kristus augšāmcelšanās spēkā mums ir dāvāta jauna iespēja saprast citam citu par spīti mūsu atšķirībām. Šodien mēs esam aicināti izmantot runas un klausīšanās dāvanu ar skatu uz Kungu un uz brīvību. Mēs esam aicināti staigāt Garā.
Mācekļu pieredze ceļā uz Emausu ir saruna, kas notiek kopīga ceļojuma laikā, bet vienlaikus viņus nomāc zaudējuma un pieviltas cerības izjūta. Mēs varam tur ieraudzīt arī sevi, jo gan baznīcas piedzīvo dažāda līmeņa sašķeltību, gan sabiedrību sadala aizspriedumi un bailes citam no cita. Tomēr tieši šajā brīdī Jēzus izvēlas iesaistīties sarunā – nevis kā skolotājs, kura stāvoklis ir pārāks, bet gan ejot kopā ar mācekļiem. Dzīva satikšanās ar Augšāmcēlušos Kungu ir iespējama tāpēc, ka Jēzus vēlas piedalīties mūsu sarunās, un tāpēc, ka mēs atbildam, sakot, ka vēlamies, lai Viņš paliktu un vairāk ar mums sarunātos.
Visi kristieši ir dzirdējuši par šo satikšanos ar Jēzu un par Viņa vārda spēku, kas deg mūsos. Augšāmcelšanās pieredze mūs aicina uz dziļāku vienotību Kristū. Ja turpinām sarunāties savā starpā un ar Jēzu, tad, pat būdami nomaldījušies, varam kopīgi turpināt virzīties uz priekšu ceļā uz vienotību.
 
Jautājumi
Vai mēs praktizējam patiesu sarunu, kaut arī ir daudz mūs atdalošu atšķirību?
Vai mūsu saruna ir vērsta uz kādu mūsu pašu grandiozu projektu vai uz jaunu dzīvi, kas sniedz augšāmcelšanās cerību?
Ar kuriem cilvēkiem mēs sarunājamies un kuri mūsu sarunās nav ietverti? Kāpēc?
 
1 Moz 11:19
Visā zemē bija viena valoda un viena runa. Un, kad cilvēki gāja projām no austrumiem, viņi atrada Šināras zemē ieleju un apmetās tur. Un viņi teica viens otram: “Iesim, veidosim ķieģeļus un apdedzināsim tos ugunī!” Un ķieģeļi tiem bija par akmeņiem un zemes piķis par javu. Un viņi teica: “Iesim, celsim pilsētu un torni – tā virsotne lai ir debesīs! Darīsim sev vārdu, lai netiekam izklīdināti pa visu zemes virsu!” Un Kungs nolaidās apskatīt pilsētu un torni, ko cēla cilvēka dēli. Un Kungs teica: “Redzi, tie ir viena tauta, un tiem visiem viena valoda! Un tas ir tikai viņu darbu sākums! Tagad tiem nebūs nepiepildāms nekas, ko tie nodomājuši darīt! Iesim, nolaidīsimies un sajauksim tiem valodu, lai viņi nesaprot viens otra teikto!” Un Kungs izklīdināja viņus no turienes pa visu zemes virsu, un viņi pārstāja celt pilsētu. Tādēļ tās vārdu nosauca Bābele, jo tur Kungs sajauca visas zemes valodu, un no turienes Kungs izklīdināja viņus pa visu zemes virsu!
 
Ps 34:1118
Lauvām trūkst, un tie cieš badu,
kas meklē Kungu, tam netrūkst laba.
Nāciet, dēli, un klausieties mani,
mācīšu jūs bīties Kunga.
Kurš alkst dzīves
un grib pieredzēt labas dienas?
Sargi savu mēli no ļauna
un savas lūpas no viltus runām,
vairies ļauna un dari labu,
alksti miera un dzenies pēc tā!
Kunga acis pievērstas taisnajiem
un viņa ausis to saucieniem!
Kunga vaigs vērsts pret ļaundariem –
iznīdēt to piemiņu no zemes!
Tie sauc, un Kungs dzird,
no visiem spaidiem viņš tos glābj.
 
Apd 2:112
Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. Bet Jeruzalemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. Tie baiļojās un brīnīdamies runāja: „Vai visi šie, kas runā, nav galilejieši? Un kā gan mēs viņus dzirdam katrs savā dzimtajā valodā? Partieši un mēdieši, ēlāmieši un tie, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadokijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas apgabalos ap Kirēni, un ieceļojušie romieši – gan jūdi, gan prosēlīti. Krētieši un arābi, mēs visi dzirdam mūsu valodās viņus teicam Dieva varenos darbus.” Visi bija izbijušies un neziņā un cits citam jautāja: „Ko tas nozīmē?”
 
Lk 24:13–25
Un, redzi, divi no tiem tajā pašā dienā devās ceļā uz Emausu – ciemu, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzalemes. Viņi pārrunāja visu, kas bija noticis. Un, viņiem runājot un spriežot, pats Jēzus pienāca un gāja kopā ar viņiem. Bet to acīm nebija ļauts viņu pazīt! Un viņš tiem sacīja: „Par ko jūs te iedami spriežat savā starpā?” Viņi noskumuši apstājās, un viens no viņiem, vārdā Kleops, atbildēja: „Tu esi vienīgais, kas, Jeruzalemē būdams, nezini, kas šajās dienās tur noticis.” Viņš jautāja: „Kas tad?” Un tie viņam sacīja: „Tas, kas notika ar Jēzu, Nācarieti, vīru, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visu ļaužu priekšā, kā virspriesteri un mūsu vadoņi viņu nodeva, lai notiesātu uz nāvi, un kā viņu piesita krustā. Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas izglābs Israēlu; un nu jau ir trešā diena, kopš tas viss noticis. Mūs pārsteidza arī dažas sievietes no mūsu vidus, kas rīta agrumā bija aizgājušas pie kapa un neatrada viņa miesas. Viņas pārnāca un stāstīja mums, ka redzējušas eņģeļu parādību, un tie sacījuši, ka viņš ir dzīvs. Tad daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un atrada visu tā, kā sievietes bija sacījušas, bet viņu pašu tie neredzēja.” Un viņš tiem sacīja: „Ak, jūs nesaprātīgie un sirdī kūtrie ticēt visam, ko runājuši pravieši!”
 
Lūgšana
Jēzu Kristu, mēs pasludinām ar prieku mūsu kopīgo identitāti Tevī un pateicamies, ka Tu mūs aicini uz mīlestības dialogu ar Tevi. Atver mūsu sirdi, lai mēs arvien pilnīgāk iesaistītos Tavā lūgšanā Tēvam, lai mēs būtu viens; lai, kopīgi esot ceļā, mēs varētu tuvoties cits citam. Dāvā mums drosmi kopīgi liecināt par patiesību, un lai mūsu sarunas ietver arī tos, kuri turpina sašķeltību. Sūti savu Garu, lai Viņš mums dod spēku iejaukties situācijās, kurās trūkst cieņas un līdzjūtības sabiedrībā, valstī, pasaulē. Dzīvības Dievs, vadi mūs uz taisnīgumu un mieru. Āmen.
 
 
Otrā diena (2013. gada 19. janvāris, 12. maijs)

IET KOPĀ AR KRISTUS SATRIEKTO UN SALAUZTO MIESU

Ech 37:1–14    Vai šie kauli var atdzīvoties?
Ps 22:1–8       Izsmiets un nozākāts, Dieva kalps sauc uz Kungu
Ebr 13:12–16   Aicinājums doties satikt Jēzu „ārpus nometnes”
Lk 22:14–23    Pirms savām ciešanām Jēzus lauž maizi, atdodams sevi
 
Pārdomām
Pazemīgi staigāt ar Dievu nozīmē sadzirdēt Viņa aicinājumu iziet no savas komforta zonas un būt ceļā kopā ar citiem, it īpaši tiem, kuri cieš. „Mūsu kauli ir izkaltuši, mūsu cerība zudusi, un mēs esam pagalam.” Šajos Ecehiēla vārdos mēs atpazīstam pieredzi, ko šodien piedzīvo daudz cilvēku visā pasaulē. Indijā tie ir dalitu kopienām piederošie, kuru dzīve atspoguļo šīs ciešanas, kurās līdzdalīgs ir krustā sistais Kristus. Kopā ar visu laiku un vietu cilvēkiem, kuri cieš, Jēzus sauc uz Tēvu: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?”
Kristieši ir aicināti doties šajā krusta ceļā. Vēstule ebrejiem mums atklāj ne tikai Jēzus ciešanu glābjošo realitāti tur, kur ir atstumtie, bet arī to, ka mācekļiem ir „jāiziet no savas nometnes”, lai tur pievienotos Viņam. Kad mēs satiekam izslēgtos un viņu ciešanās atpazīstam Krustā sisto, virziens, kurp mums jādodas, ir skaidrs: būt kopā ar Kristu nozīmē būt solidāram ar tiem, kuri kā izslēgtie un nomalēs atstumtie cieš un kuru ciešanās dalās pats Kungs. Uz krusta satriektā Kristus miesa tika satriekta jūsu dēļ.
Kristus ciešanu un nāves aprakstu ievada pēdējo vakariņu apraksts: kopš tā laika mēs katrā Euharistijā svinam Kristus uzvaru pār nāvi. To svinot, Kristus satriektā miesa ir Viņa augšāmceltā un pagodinātā miesa; Viņa miesa tiek lauzta, lai mēs varētu būt līdzdalīgi Viņa dzīvē un lai mēs Viņā būtu viena miesa.
Kā kristieši ceļā uz vienotību tieši Euharistijā mēs bieži redzam to, ka sašķeltības posts ir sāpīgi klātesošs, jo zinām, ka joprojām nevaram visi dalīties šajā sakramentā, kā mums to vajadzētu darīt. Šī situācija mūs aicina tiekties padziļināt mūsu savstarpējo kopību.
Šīs dienas lasījumi mūs var vest vēl citās pārdomās. Ceļš kopā ar Kristus satriekto miesu atklāj veidu, kā dzīvot euharistiski: dalīties savā maizē ar izsalkušajiem, sagraut nabadzības un nevienlīdzības mūrus. Pāvests Benedikts XVI tieši šādi pārdomā Euharistiju Baznīcā: mums nav vienīgi jātic un jāsvin šis sakraments, bet tas arī jādzīvo (Sacramentum caritatis). Sasaucoties ar pareizticīgo izpratni par „liturģiju pēc liturģijas”, tiek atzīts, ka viss patiesi cilvēcīgais ir atrodams Euharistijā.
 
Jautājumi
Pravietiskās tradīcijas gaismā – tā kā Dievs vēlas taisnīgumu vairāk kā rituālu, mums būtu jāvaicā: kā Euharistiju, Kristus satriektības un jaunās dzīves noslēpumu, svin tur, kur mēs dodamies?
Ko mēs kā kristieši varētu kopīgi darīt, lai labāk liecinātu par mūsu vienotību Kristū tur, kur ir satriektība un atstumtība?
 
Ech 37:114
Kunga roka bija pār mani, un es tiku nests Kunga Garā un nonācu kādā ielejā, kas bija pilna kauliem. Viņš mani vadāja ap tiem – redzi, ielejā to bija varen daudz un visi galīgi izkaltuši! Viņš man sacīja: „Cilvēka dēls, vai šie kauli var atdzīvoties?” Es teicu: „Kungs Dievs, tu zini pats!” Viņš man sacīja: „Pravieto šiem kauliem, saki tiem: jūs, izkaltušie kauli, klausieties Kunga vārdu! Kungs Dievs šiem kauliem saka tā: redzi, es iedvesīšu jums garu, un jūs atdzīvosieties! Es jums uzvilkšu dzīslas un apaudzēšu jūs ar miesu, es pārklāšu jūs ar ādu, un es jums došu garu, un jūs atdzīvosieties – tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs!” Es pravietoju, kā man pavēlēts. Kad es pravietoju, sākās troksnis – redzi, kauli sakustējās un tuvojās viens otram, un es paraudzījos, un redzi – tie pārklājās dzīslām un miesu un apvilkās ar ādu, bet gara tajos nebija! Viņš man sacīja: „Pravieto garam! Pravieto, cilvēka dēls, un saki garam: tā saka Kungs Dievs: nāc, gars, no četriem vējiem un pūt pār nokautajiem, lai tie atdzīvojas!” Un es pravietoju, kā man pavēlēts. Tad pār tiem nāca gars, tie kļuva dzīvi un nostājās uz kājām – varen liels pulks!
Viņš man sacīja: „Cilvēka dēls, šie kauli ir viss Israēla nams, kas saka: mūsu kauli ir izkaltuši, mūsu cerība zudusi, un mēs esam pagalam! Tādēļ pravieto un saki tiem: tā saka Kungs Dievs: redzi, es atvēršu jūsu kapus, un es jūs, savus ļaudis, uzcelšu no kapiem un vedīšu uz Israēla zemi!
Tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs! Es atvēršu jūsu kapus un uzcelšu jūs, mani ļaudis, no kapiem. Es jums došu savu Garu, un jūs atdzīvosieties, un es jums došu atelpu jūsu zemē! Tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs! Es to esmu teicis, un es to darīšu!” saka Kungs.
 
Ps 22:18
Mans Dievs, mans Dievs,
kāpēc tu esi mani pametis?
Nedod man glābiņu vaimanas!
Mans Dievs, es saucu dienā – bet tu neatbildi,
un naktī – bet man nav miera.
Tu taču sēdi tronī, Svētais,
dzied Israēls tev slavu!
Uz tevi paļāvās mūsu tēvi,
tie paļāvās, un tu tos patvēri,
uz tevi tie sauca un paglābās,
uz tevi tie paļāvās un nepalika kaunā!
Bet es esmu tārps, nevis cilvēks –
ļaužu paļāts un nicināts.
Visi, kas redz mani, mēdās,
tie šķoba lūpas un krata galvu.
 
Ebr 13:1216
Tādēļ arī Jēzus, lai ar savām paša asinīm darītu tautu svētu, ir cietis ārpus vārtiem. Tādēļ iziesim pie viņa ārpus nometnes un būsim kopā ar viņu šajā pazemojumā. Un mums taču šeit nav paliekama pilsēta, bet mēs meklējam nākamo. Tad nu vienmēr caur viņu nesīsim Dievam pateicības upuri, tas ir, mūsu lūpu augļus, kas apliecina viņa vārdu. Neaizmirstiet labdarību un līdzdalību citu vajadzībās, tādi upuri ir tīkami Dievam.
 
Lk 22:1423
Kad tā stunda pienāca, viņš apsēdās un apustuļi līdz ar viņu.
Viņš tiem sacīja: „Kā es ilgojos kopā ar jums ēst šo Pashu pirms savām ciešanām, jo es jums saku: es to vairs neēdīšu, tiekams tas piepildīsies Dieva valstībā.” Un, paņēmis biķeri un pateicies, viņš sacīja: „Ņemiet to un sadaliet savā starpā, jo es jums saku: kopš šā brīža es no vīnakoka augļiem vairs nedzeršu, tiekams nāks Dieva valstība.” Paņēmis maizi un pateicies, viņš lauza to un deva viņiem, sacīdams: „Šī ir mana miesa, kas par jums tiek dota; to dariet, mani pieminēdami.” Tāpat viņš ņēma arī biķeri, kad viņi bija paēduši, un teica: „Šis biķeris ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums tiek izlietas. Bet, redzi, tā cilvēka roka, kas mani nodod, ir līdzās man uz galda. Jo tiešām Cilvēka Dēls aiziet, kā tas nolikts, bet vai! tam cilvēkam, caur kuru viņš tiek nodots.” Un viņi sāka taujāt cits citam, kurš no viņiem to grasās darīt.
 
Lūgšana
Līdzjūtības Dievs, Tavs Dēls nomira pie krusta, lai Viņa satriektajā miesā varētu tikt uzveikta mūsu sašķeltība. Tomēr mēs atkal un atkal esam Viņu krustā situši ar savām nesaskaņām, ar sistēmu un rīcību, kas liek šķēršļus Tavām mīlošajām rūpēm un grauj taisnīgumu attiecībā pret tiem, kas izslēgti no Tevis radītajām dāvanām. Sūti mums savu Garu, lai Viņš iedveš dzīvību un dziedinājumu visam, kas mūsos ir satriekts un salauzts, lai mēs spētu kopīgi liecināt par Kristus taisnīgumu un mīlestību. Nāc līdzās mums ceļā uz to dienu, kurā mēs varēsim dalīties vienā maizē un vienā biķerī pie kopīga galda. Dzīvības Dievs, vadi mūs uz taisnīgumu un mieru. Āmen.
 
 
Trešā diena (2013. gada 20. janvāris, 13. maijs)

IET PRETĪ BRĪVĪBAI

2 Moz 1:15–22            Vecmātes paklausa Dieva likumam, nevis faraona pavēlēm
Ps 17:1–6                   Dieva skatienam atvērta cilvēka paļāvīgā
2 Kor 3:17–18             Dieva bērnu godības pilnā brīvība Kristū
Jņ 4:4–26                   Saruna ar Jēzu ved samarieti brīvākā dzīvē
 
Pārdomām
Pazemīgi iet kopā ar Kungu nozīmē saņemt brīvību, kuru Viņš dāvā visiem cilvēkiem. To atceroties, mēs svinam noslēpumu, kas ietver cīņu par brīvību tur, kur apspiešana, aizspriedumi un nabadzība šķiet kā nepanesamas smagas nastas. Apņēmīga atteikšanās pieņemt necilvēcīgas pavēles un apstākļus – kā to darīja verdzībā nonākušās jūdu tautas vecmātes – var šķist pavisam niecīgs solis. Tomēr bieži tieši šāda rīcība ir vajadzīga mūsu sabiedrībā, lai vairotu brīvību. Tāpēc mēs priecājamies par šo vēlēšanos pēc brīvības – izrādot cieņu, pieņemot visus cilvēkus un pienācīgi daloties ar visu labo, kā to var redzēt dalitu kopienās. Šī tiekšanās pēc pilnīgākas dzīves ir kā cerības dāvana, ko evaņģēlijs sniedz visiem cilvēkiem, kurus dažādos veidos iesloga nevienlīdzības struktūras visā pasaulē.
Jēzus satikšanās ar sievieti no Samarijas pie akas mums soli pa solim parāda ceļu no netaisnīgas diskriminācijas un aizspriedumainas rīcības uz brīvību. Sieviete vispirms jautā par aizspriedumiem, ar kādiem viņa saskaras, kā arī meklē veidu, kā atvieglot praktiskās nastas, kas nospiež viņas dzīvi. Šīs bažas ir sākums viņas sarunai ar Jēzu. Viņš pats sāk sarunu ar sievieti tāpēc, ka Viņam ir vajadzīga konkrēta palīdzība (Jēzum slāpst), un tāpēc, ka viņi abi atklāj sabiedrības aizspriedumus, kuru dēļ palīdzības sniegšana šķiet problemātiska. Pamazām sievietei tiek atklāta brīvāka dzīve, Jēzus vārdiem izgaismojot viņas dzīves sarežģīto realitāti. Galu galā šie personiskie skaidrojumi noved sarunu līdz brīdim, kurā tiek pārvarēts tas, kas šķir divas cilvēku grupas un ko atklāj jautājums – kur ir jāpielūdz Dievs. Ir nepieciešama “lūgšana Garā un patiesībā”. Vienīgi šādi mēs varam mācīties atbrīvoties no tā, kas mūs šķir no dzīves kopībā, no dzīves pilnības.
Aicinājums uz lielāku brīvību Kristū ir aicinājums uz dziļāku kopību. Viss, kas mūs atdala citu no cita, mūs iesloga un padara cits citam neredzamus. Mēs esam cits no cita atdalīti gan kā sašķeltā Baznīca, gan kā cilvēki, kurus šķir netaisnīgas tradīcijas un nevienlīdzība. Mūsu brīvību Kristū drīzāk raksturo šī jaunā dzīve Garā, kas mums ļauj kopīgi uzlūkot Dieva godību ar atsegtu seju. Šīs godības gaismā mēs mācāmies cits citu ieraudzīt patiesāk, kļūstot arvien līdzīgāki Kristum, lai sasniegtu kristīgās vienotības pilnību.
 
Jautājumi
Vai ir situācijas, pat kristiešu vidū, kad pasaules aizspriedumi attiecībā uz sociālo stāvokli, vecumu, dzimumu, tautību, izglītību neļauj mums citam citu skaidrāk saskatīt Dieva godības gaismā?
 
Kādus, kaut vai mazus, praktiskus soļus mēs varam kopīgi kā kristieši spert, lai virzītos uz Dieva bērnu brīvību (Rom 8:21) gan mūsu baznīcās, gan visā sabiedrībā?
 
 
2 Moz 1:1522
Tad Ēģiptes ķēniņš teica ebreju vecmātēm, vienai vārds bija Šifra un otrai – Pūa. Viņš teica: „Kad jūs palīdzēsiet dzemdēt ebrejietei un uz dzemdību sola ieraudzīsiet zēnu, tad nonāvējiet, bet, ja meiteni, tad lai dzīvo!” Taču vecmātes bijās Dieva, nedarīja, kā Ēģiptes ķēniņš bija teicis, un atstāja bērnus dzīvus. Tad Ēģiptes ķēniņš pasauca vecmātes un teica tām: „Kāpēc jūs tā darījāt – atstājāt bērnus dzīvus?!” Vecmātes teica faraonam: „Ebrejietes nav kā ēģiptiešu sievas! Tās ir izturīgas, pirms pie tām atnāk vecmāte – tās jau ir dzemdējušas!” Un Dievs darīja vecmātēm labu. Tā tauta vairojās un kļuva jo stipra. Vecmātes bijās Dieva, un tāpēc viņš deva tām dzimtas! Un faraons pavēlēja visai savai tautai: „Visus viņu dēlus, kas piedzims, iemetiet Nīlā, bet meitas atstājiet dzīvas!”
 
Ps 17:16
Dzirdi, Kungs, manu taisnību,
uzklausi manu brēcienu,
ieklausies manā lūgšanā –
tā nenāk no melīgām lūpām!
No tevis man spriedums,
tavas acis redz patiesību,
tu pārbaudīji manu sirdi,
tu nāci naktī, tu pārraudzīji, bet neatradi!
Jo esmu apņēmies – negrēkos mana mute!
Bet cilvēku darbi? –
Caur tavu vārdu
es turos tālu no varmāku ceļiem.
Cieši man soļi uz tavām takām,
nepaslīd manas kājas.
Es saucu tevi, lai tu atbildi man,
Dievs, pievērs man ausi, uzklausi mani.
 
2 Kor 3:17–18
Kungs ir Gars, bet kur Kunga Gars – tur brīvība. Bet mēs visi, būdami atsegtu vaigu, atspoguļojam Kunga godību, un Kungs, kas ir Gars, mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā.
 
Jņ 4:426
Viņam vajadzēja iet caur Samariju. Viņš nonāk Samarijas pilsētā, vārdā Zihara, tuvu pie tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam. Tur bija Jēkaba aka. Bija ap sesto stundu, kad Jēzus, no ceļa noguris, apsēdās turpat pie akas. Tad nāca kāda samariete smelt ūdeni. Jēzus viņai sacīja: „Dod man dzert!” Viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā iepirkt pārtiku. Samariete viņam jautāja: „Kā tu, jūds būdams, lūdz dzert man, samarietei?” – jo jūdi ar samariešiem nesagājās. Jēzus atbildēja un viņai sacīja: „Ja tu zinātu Dieva dāvanu un kas ir tas, kas tev saka: dod man dzert, – tad tu būtu lūgusi viņu un viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni.” Sieviete viņam sacīja: „Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens? Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas devis mums šo aku un dzēris no tās pats un viņa dēli un viņa ganāmpulki?” Jēzus viņai atbildēja: „Ikvienam, kurš dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kurš dzers no ūdens, ko es tam došu, tam neslāps nemūžam; ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” Sieviete viņam sacīja: „Kungs, dod man šo ūdeni, lai man vairs neslāptu un man vairs nebūtu jānāk šurp smelt.” Viņš tai sacīja: „Ej, pasauc savu vīru un nāc šurp!” Sieviete atbildēja: „Man nav vīra.” Jēzus viņai sacīja: „Tu pareizi saki: man nav vīra, – jo pieci vīri tev ir bijuši, un tas, kas tev tagad ir, arī nav tavs vīrs. To tu esi patiesi teikusi.” Sieviete viņam sacīja: „Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis. Mūsu tēvi ir pielūguši Dievu šajā kalnā, bet jūs sakāt, ka tā vieta, kur jāpielūdz, ir Jeruzalemē.” Jēzus viņai sacīja: „Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs nepielūgsiet Tēvu nedz šajā kalnā, nedz Jeruzalemē. Jūs pielūdzat to, ko jūs nezināt, mēs pielūdzam, ko mēs zinām, jo pestīšana ir no jūdiem. Bet nāk stunda, un tā ir jau tagad, kad patiesie dievlūdzēji pielūgs Tēvu Garā un patiesībā. Jo Tēvs meklē tādus, kas viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt Garā un patiesībā.” Sieviete viņam sacīja: „Es zinu, ka nāk Mesija, saukts Kristus, kad viņš atnāks, viņš to visu mums pasludinās.” Jēzus viņai sacīja: „Tas esmu es, kas ar tevi runā!”
 
Lūgšana
Ak, Dievs, kas mūs atbrīvo, mēs Tev pateicamies par visu to cilvēku neatlaidību un cerības pilno ticību, kuri cīnās par cieņu un dzīves pilnību. Mēs zinām, ka Tu pacel nomāktos un atbrīvo ieslodzītos. Tavs Dēls Jēzus iet mums līdzās, lai rādītu mums ceļu uz patiesu brīvību. Māci mums novērtēt to, ko esam saņēmuši, un lai saņemam spēku uzveikt mūsos visu to, kas paverdzina. Sūti mums savu Garu, lai patiesība darītu mūs brīvus un lai mēs vienotā balsī varētu pasludināt pasaulei Tavu mīlestību. Dzīvības Dievs, vadi mūs uz taisnīgumu un mieru. Āmen.
 
 
Ceturtā diena (2013. gada 21. janvāris, 14. maijs)

IET KĀ ZEMES BĒRNIEM

3 Moz 25:8–17            Zeme ir kopīgajam labumam, nevis individuālai peļņai
Ps 65:5–13                 Dieva žēlastības bagātīgā izliešanās pār zemi
Rm 8:18–25                Visa radība gaida atbrīvošanu
Jņ 9:1–11                   Dubļi, miesa, ūdens: Jēzus dziedina
 
Pārdomām
Mēs esam aicināti pazemīgi iet kopā ar Dievu, līdz ar to mums vienmēr jāapzinās sevi kā daļu no radības un to, ka esam Dieva dāvanu saņēmēji. Pasaule šodien atskārst, ka labākai izpratnei par to, ka esam daļa no radības, ir jākļūst par mūsu prioritāti.
It īpaši kristieši arvien vairāk apzinās, ka ekoloģiskie jautājumi ir saistīti ar mūsu aicinājumu pazemīgi staigāt kopā ar Dievu, mūsu Radītāju, jo viss, ko esam radībā saņēmuši, ir no Dieva. Tas nepieder mums, un mēs nevar ar to rīkoties, kā vien ienāk prātā.
Tāpēc ik gadu kristieši ir aicināti laikā no 1. septembra līdz 4. oktobrim veltīt laiku visam radītajam un daudzas baznīcas arvien vairāk to praktizē. 1989. gadā patriarhs Dimitrioss I pasludināja 1. septembri par dienu lūgšanai par apkārtējo vidi. Pareizticīgās Baznīcas liturģiskais gads iesākas šajā dienā, pieminot to, kā Dievs radīja pasauli. 4. oktobrī daudzas Rietumu Baznīcas piemin svēto Francisku no Asīzes, „Radības himnas” autoru. Tādējādi šī īpašā laika sākums un beigas atspoguļo rūpes par radību gan Austrumu, gan Rietumu kristīgajā tradīcijā.
Kristīgā vēsture ir visas radības atpestīšanas vēsture, tā ir pašas radības vēsture. Tas, ka Jēzū Kristū Dievs kļuva cilvēks noteiktā vietā un laikā, vieno visus kristiešus. Mūsu kopīgā ticība iemiesošanās notikumam nozīmē apzināties, cik svarīgs ir viss radītais – miesa, barība, zeme, ūdens – un viss, kas mums kā šīs planētas iedzīvotājiem nodrošina eksistenci. Jēzus ir pilnā mērā līdzdalīgs šajā pasaulē. Var šķist nedaudz šokējoši, ka Jēzus dziedina, siekalas sajaucot ar zemi un izveidojot dubļus, tomēr tas ir pilnā mērā saderīgi ar to, ka radītā pasaule ir cieši saistīta ar Dieva nodomu vadīt mūs uz jaunu dzīvi.
It visur pasaulē zemi parasti apstrādā nabadzīgākie cilvēki, kuri bieži paši nevar baudīt sava darba augļus, ko zeme sniedz. Tomēr tieši šie nabadzīgākie cilvēki, kā dalitu kopienas Indijā, kopj zemi ar īpašām rūpēm, un lauksaimniecības darbos konkrētā veidā izpaužas viņu gudrība.
Rūpes par zemi mūs rosina uz pārdomām, kā cilvēkiem dzīvot visas radības vidū. Kristiešiem ir kopīgi jārīkojas situācijā, kad zemes īpašuma tiesības un tās izmantošana tik bieži ir par pamatu ekonomiskajai nevienlīdzībai un degradējošai rīcībai. Par šo apdraudējumu norādīts arī 3. Mozus grāmatā, runājot par jubilejas gadu: zeme un tās augļi nav doti tāpēc, lai mēs izmantotu līdzcilvēkus, bet gan visu labumam. Tā nav tikai reliģiska ideja; tai ir saistība ar pavisam reālu un ar ekonomiku saistītu rīcību, kad tiek lemts, kā tiek pārvaldīta, pirkta un pārdota zeme.
 
Jautājumi
Šodienas lasījumi aicina kristiešus rīcībai patiesā vienotībā rūpēs par zemi. Kādās situācijās mēs kopīgi kā kristieši rīkojamies jubilejas gada garā?
Kādās situācijās mēs savās kristīgajās kopienās esam līdzdalīgi tajā, kas ekspluatē un iznīcina zemi? Kā mēs varam biežāk kopīgi rīkoties, lai mācītos un mācītu cienīt Dieva radību?
 
3 Moz 25:817
Noskaiti septiņus sabata gadus, pa septiņiem gadiem septiņas reizes, septiņi sabata gadi ir četrdesmit deviņi gadi. Septītā mēneša desmitajā dienā skaļi pūt ragu – tā ir grēku izlīguma diena, – pūt ragu visā zemē. Svētiet piecdesmito gadu, pasludiniet savā zemē brīvlaišanu visiem, kas tur mīt, tas lai jums ir jubilejas gads – atgriezieties katrs pie sava īpašuma un dodieties atpakaļ katrs pie savas dzimtas. Piecdesmitais gads jums ir jubilejas gads – nesējiet un nenovāciet to, kas izaudzis pats, un nelasiet vīnogas no neapgrieztiem vīnogulājiem. Tas ir jubilejas gads, tas lai jums ir svēts, – ēdiet to, kas izaudzis uz lauka. Jubilejas gadā visi atgriezieties savā īpašumā. Ja tu to pārdod savam tuvākajam vai pērc no sava tuvākā – nedariet pāri viens otram. No sava tuvākā pērc pēc gadu skaita, kas pagājis kopš jubilejas gada, bet viņš lai tev pārdod pēc ražas gadu skaita. Ja vēl daudz gadu, palielini cenu, bet, ja maz gadu, tad samazini cenu – jo viņš tev pārdod pēc ražas gadu skaita. Nedariet pāri viens otram, bet bīstieties Dieva – jo es esmu Kungs, jūsu Dievs.
 
Ps 65:513
Kaut mēs gūtu sātu no taviem labumiem
tavā namā, svētajā templī!
Varenā taisnībā mums atbildi, Dievs, mūsu Glābēj, –
uz tevi paļaujas visas zemes malas un vistālākās jūras!
Tu kalnus uzcel ar savu spēku, tu apjozies ar varenību,
tu apklusini krācošās jūras,
to krācošos viļņus un rēcošās tautas!
Tad bīstas, kas mīt zemes malās, no tavām zīmēm,
tad rītiem un rietiem tu liec gavilēt.
Tu apciemo zemi un laisti to –
tu lieliski apdāvā to!
Dieva straume ir ūdens pilna!
Gādādams graudus, tu apgādā zemi –
vagas tai slaki, arumus irdini,
ar lietavām atmaidzē, tās zēlumu tu svētī.
Tu vainago gadu ar savu dāsnumu,
tavās pēdās lās eļļa,
lāso tuksnešu ganības, un prieku pakalni apjož.
 
Rm 8:1825
Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas tās nākamās godības priekšā, kas mums tiks atklāta. Arī visa radība ilgodamās gaida, kad Dieva dēli atklāsies godībā. Jo radība ir pakļauta nīcībai nevis labprātīgi, bet pēc tās Pakļāvēja gribas, un tai ir cerība, ka tā no iznīcības verdzības tiks atbrīvota Dieva bērnu godības pilnai brīvībai. Mēs zinām, ka visa radība līdz pat šim laikam nopūšas un cieš radību mokas; bet ne viņa vien, arī mēs, kas esam saņēmuši Gara pirmos augļus, pie sevis nopūšamies, gaidīdami uz savām dēlu tiesībām mūsu miesas izpirkšanai. Jo cerībā mēs esam pestīti. Bet cerība, kas redzama, vairs nav cerība. Vai tad kāds vēl cer uz to, ko viņš jau redz? Bet, ja ceram uz to, ko neredzam, tad ar pacietību to gaidīt gaidām.
 
Jņ 9:1-11
Garām iedams, viņš ieraudzīja cilvēku, kas bija akls kopš dzimšanas. Mācekļi viņam jautāja: „Rabi, kurš ir grēkojis – viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš piedzimis akls?” Jēzus atbildēja: „Nedz šis ir grēkojis, nedz viņa vecāki, bet tas ir tādēļ, lai viņā atklātos Dieva darbi. Kamēr ir diena, mums jādara tā darbi, kas mani sūtījis; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt. Kamēr es esmu pasaulē, es esmu pasaules gaisma.” To pateicis, viņš spļāva zemē un no siekalām sataisīja dubļu piku, ar to iezieda neredzīgā acis un sacīja: „Ej, nomazgājies Sīloāmas (kas tiek tulkots: sūtītais) dīķī!” Un viņš aizgāja un nomazgājās, un atnāca redzīgs. Tad kaimiņi un tie, kas viņu bija redzējuši agrāk ubagojam, sacīja: „Vai šis nav tas, kurš sēž un ubago?” Citi sacīja: „Tas ir viņš.” Citi: „Nē, bet viņam līdzīgs.” Bet viņš pats sacīja: „Es tas esmu.” Tad tie viņam jautāja: „Kā tad tavas acis atvērās?” Viņš atbildēja: „Cilvēks, vārdā Jēzus, sataisīja dubļu piku, uzzieda man uz acīm un sacīja: ej uz Sīloāmu un nomazgājies. Es aizgāju, nomazgājos un tagad varu redzēt.”
 
Lūgšana
Dzīvības Dievs, mēs Tev pateicamies par zemi un par tiem, kuri par zemi rūpējas un dara to auglīgu. Lai Tavs Gars, dzīvības devējs, mums palīdz apzināties, ka esam daļa no radības, kurā viss ir savstarpēji saistīts. Lai mēs mācītos zemi saudzēt un sadzirdēt radības vaidus. Lai mēs patiesi kopīgi sekotu Kristus pēdām, dziedinātu visur, kur zeme ir novārdzināta, un nodrošinātu zemes augļu taisnīgu sadali. Dzīvības Dievs, vadi mūs uz taisnīgumu un mieru. Āmen.
 
 
Piektā diena (2013. gada 22. janvāris, 15. maijs)

IET KĀ JĒZUS DRAUGIEM

Dz 1:5–8         Mīlestība un iemīļotā
Ps 139:1–6      Tu mani meklēji, Tu mani pazīsti
3 Jņ 2–8           Uzņemt draugus Kristū
Jņ 15:12–17     Es saucu jūs par draugiem
 
Pārdomām
Pazemīgi iet kopā ar Dievu nenozīmē iet vienam. Tas nozīmē iet kopā ar tiem, kuri ir dzīvas zīmes Dieva klātbūtnei mūsu vidū. „Es jūs saucu par draugiem,” Jēzus saka Jāņa evaņģēlijā. Brīvībā, ko mums dāvā mīlestība, mēs varam izvēlēties savus draugus un mūs var izvēlēties par draugiem. „Ne jūs mani izvēlējāties, bet Es jūs izvēlējos,” Jēzus saka katram no mums. Jēzus draudzība mūs pārveido un caurstrāvo mūsu attiecības ģimenē un sabiedrībā. Tā mums atgādina par Dieva dziļo un neizsmeļamo mīlestību uz mums visiem.
Bībelē ietvertajai mīlestības poēmai, Dziesmu dziesmai, ir dažādas interpretācijas – tā ir kā Dieva mīlestība pret Izraēli vai kā Kristus mīlestība pret Baznīcu. Tā paliek kā liecība mīlētāju dedzīgai mīlestībai, kas pārspēj sabiedrības noteiktās robežas. Kad iemīļotā saka savam iemīļotajam: „Es esmu melna un daiļa,” viņa mazliet vēlāk tomēr lūdz: „Nebrīnieties, ka es melnīgsnēja.” Taču iemīļotais raugās uz viņu un izvēlas mīlestību, kā to dara Dievs Kristū.
Ko Kungs prasa no tiem, kas ir aicināti iet kopā ar Jēzu un viņa draugiem? Indijā tas ir aicinājums Baznīcām uzņemt dalitus un izturēties pret viņiem vienlīdzīgi kā pret sava kopīgā drauga draugiem. Šāds aicinājums būt Jēzus draugu draugiem ir cits veids, kā saprast kristiešu vienotību, par kuru mēs lūdzam. Kristieši visā pasaulē ir aicināti būt par draugiem tiem, kuri cīnās pret diskrimināciju un netaisnību. Mūsu svētceļojums pretī kristiešu vienotībai prasa, lai mēs pazemīgi ietu kopā ar Dievu kā Jēzus draugi un kopā ar Jēzus draugiem.
 
Jautājumi
Kurus cilvēkus mūsu kopienās Kristus aicina mums pieņemt kā draugus?
Kas kavē Jēzus draugus būt par draugiem cits citam?
Kā tas, ka visi esam Jēzus draugi, izaicina sašķeltās baznīcas?
 
Dz 1:58
„Es melna un daiļa,
Jeruzalemes meitas,
kā Kēdera teltis,
kā Sālamana aizkari.
Nebrīnieties,
ka es melnīgsnēja,
jo saule mani apdedzinājusi.
Manas mātes dēli
apskaitušies uz mani,
viņi lika man sargāt
vīnadārzus –
savu vīnadārzu
es nenosargāju.
Teic man, tu,
ko mana dvēsele mīl:
kur tu gani?
Kur guldini avis diendusā?
Kādēļ man būt kā tām,
kas aizsegtas staigā
gar tavu biedru
ganāmpulkiem!”
„Ja tu to nezini,
visuskaistā starp sievām,
dodies pa avju pēdām
un gani savus kazlēnus
pie ganu mājokļiem.”
 
Ps 139:16
Kungs, tu esi mani izlūkojis un izzinājis,
tu zini, kad sēžos un kad ceļos,
tu noproti manas domas no tāluma,
manu došanos un manu apmešanos tu izvētī,
visi mani ceļi satek pie tevis,
vēl vārds nav nācis man uz mēles –
redzi, Kungs, tu visu jau zini.
Tu nāc man aiz muguras un aizstāj priekšā,
un uzliec man savu delnu.
Par brīnumainu šī zinība man,
tik tā augstu – to nejaudāju!
 
3 Jņ 28
Mīļotais, es tev novēlu, lai tev visnotaļ labi klājas un ir laba veselība, kā tas jau ir tavai dvēselei. Es ļoti priecājos, kad ieradās tavi brāļi un liecināja par to patiesību, kurā tu jau dzīvo. Man nav lielāka prieka, kā dzirdēt, ka mani bērni dzīvo patiesībā. Mīļotais, tu esi tik uzticams it visā pret saviem brāļiem, pat ja tie tev ir sveši. Viņi par tavu mīlestību liecināja draudžu priekšā, un tu darīsi labu, ja tālākajam ceļam tos sagatavosi Dieva cienīgi. Viņi taču izgāja Kunga dēļ, neko neņemdami no pagāniem. Tādus mums vajag uzņemt, lai mēs kļūstam par patiesības līdzstrādniekiem.
 
Jņ 15:1217
Mans bauslis ir: mīliet cits citu, tāpat kā es jūs esmu mīlējis. Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem. Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo to, ko dara kungs, viņa kalps nezina. Es jūs saucu par draugiem, jo es esmu jums darījis zināmu visu, ko dzirdēju no Tēva. Ne jūs izraudzījāt mani, bet es jūs izraudzīju un liku, ka jūs ejat un augļus nesat un ka jūsu augļi paliek, lai visu, ko vien jūs lūgtu manā vārdā no Tēva, viņš jums dotu. Es jums to pavēlu: mīliet cits citu!
 
Lūgšana
Jēzu, kopš mūsu pirmā eksistences brīža Tu mums dāvā savu draudzību. Tava mīlestība aptver visas tautas, it īpaši tās, kuras cilvēku uzcelto barjeru dēļ ir izslēgtas vai atstumtas savas izcelsmes, rases vai ādas krāsas dēļ. Piepildīti ar paļāvību un pārliecināti par cieņu, kuras pamats ir Tevī, lai mēs, atbalstot cits citu, tuvotos un uzņemtu visus cilvēkus Garā kā Dieva bērnus. Dzīvības Dievs, vadi mūs uz taisnīgumu un mieru. Āmen.
 
 
Sestā diena (2013. gada 23. janvāris, 16. maijs)

IET PĀRVAROT ŠĶĒRŠĻUS

Rut 4:13–17    Rutes un Boaza pēcnācēji
Ps 113            Dievs palīdz nabadzīgajiem
Ef 2:13–16      Kristus nojauca sienu, kas mūs šķīra
Mt 15:21–28   Jēzus un kanaāniešu sieviete
 
Pārdomām
Pazemīgi iet kopā ar Dievu nozīmē uzveikt šķēršļus, kas sadala un ceļ neslavu Dieva bērniem. Jau Baznīcas pirmsākumos Svētais Pāvils kristiešu kopienā konstatēja ticību Kristum pieņēmušo pagānu un jūdu postošu šķelšanos. Runājot par šo un daudziem citiem šķēršļiem, Pāvils pasludina, ka Kristus “ir mūsu miers, jo viņš savā miesā abus darījis par vienu un noārdījis šķērsli – ienaida sienu, kas tos šķīra”. Citā Svēto Rakstu fragmentā Pāvils raksta arī tā: “Jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, tur nav ne verga, ne brīvā, tur nav ne vīrieša, ne sievietes – jūs visi esat viens Jēzū Kristū.” (Gal 3:27–28) Kristū ir nojauktas visas barjeras, kas tik spēcīgi bija nostiprinātas senajā pasaulē, kā arī šīs pasaules mūsdienu pēctečos, jo pie krusta Jēzus sevī radīja vienu jaunu cilvēci.
Pasaulē, kurā bieži ir grūti pārvaramas reliģiskās barjeras, Indijas kristieši, niecīga minoritāte daudzreliģiju sabiedrībā, mums atgādina, cik svarīgs ir dažādu reliģiju dialogs un sadarbība. Mateja evaņģēlijs stāsta par grūto ceļu, ko Jēzus kopā ar saviem mācekļiem staigā, lai uzveiktu reliģiju, kultūru un dzimumu barjeras, kad Viņš satiekas ar kanaāniešu sievieti, kura lūdz Jēzum izdziedināt viņas meitu. Mācekļu instinktīvo reakciju sūtīt viņu prom un arī paša Jēzus sākotnējo atturību pārvar sievietes ticība un viņas lielā vajadzība. Sākot ar šo brīdi, Jēzus un viņa mācekļi varēja pārvarēt cilvēku veidotos šķēršļus un senās pasaules robežas.
Līdzīga situācija ir aprakstīta Vecajā Derībā. Rute bija moābiešu sieviete, kas nākusi no atšķirīgas kultūras un reliģiskās tradīcijas. Rutes grāmata noslēdzas ar pēcnācēju sarakstu, kas rodas no viņas laulības ar izraēlieti Boazu. Viņu bērns Obēds bija Jišaja (Jesses) tēvs, Jišaja bija Dāvida tēvs. Senā Izraēļa ķēniņa izcelsme mums rāda, ka Dieva griba var īstenoties tikai tad, kad cilvēki iemācās pārkāpt reliģiju un kultūru barjeras. Ceļš kopā ar Dievu prasa, lai mēs pārvarētu škēršļus, kas mūs atdala no citiem kristiešiem un no citu reliģiju ticīgajiem. Svētceļojumā pretī kristiešu vienotībai nepieciešams pazemīgi iet kopā ar Dievu, uzveicot barjeras, kas mūs šķir citu no cita.
 
Jautājumi
Kādi šķēršļi šķir kristiešus tavā kopienā?
Kādi šķēršļi šķir kristiešus no citu reliģiju ticīgajiem sabiedrībā?
Kas ir atšķirīgais un līdzīgais, pārvarot šķēršļus, kas atdala kristiešus citu no cita, un pārvarot šķēršļus starp kristietību un citām reliģijām?
 
Rut 4:13–17
Boazs ņēma Ruti, un tā kļuva viņam par sievu. Viņš nāca pie tās, un Kungs ļāva viņai tapt grūtai. Viņa dzemdēja dēlu. Tad sievas sacīja Naomi: „Slavēts Kungs, kurš tev šodien nav liedzis izpircēju! Viņa vārds lai tiek daudzināts Israēlā! Viņš veldzēs tavu dvēseli un balstīs tevi sirmumā, jo tava vedekla, kas tevi mīl, ir to dzemdējusi! Viņa tev labāka kā septiņi dēli!” Tad Naomi ņēma bērnu, kļāva pie krūtīm un kļuva tam par aukli. Kaimiņienes deva tam vārdu, runādamas: „Dēls dzemdēts Naomi…” Tās nosauca viņu vārdā Obēds. Viņš ir Dāvida tēva Jišaja tēvs.
 
Ps 113
Slavējiet Kungu!
Slavējiet, Kunga kalpi,
slavējiet Kunga vārdu!
Lai Kunga vārds slavēts tagad un mūžīgi!
No saules lēkta līdz rietam jāslavē Kunga vārds!
Par visām tautām varenāks Kungs,
pār debesīm viņa godība!
Kas ir kā Kungs, mūsu Dievs!?
Kas vēl tik augstu sēdies,
kas vēl tik tālu saredz –
gan debesīs, gan uz zemes,
kas pieceļ no pīšļiem nabago
un no pelniem ceļ sērdieni kājās! –
nosēdina pie varenajiem,
pie savas tautas varenajiem! –
kas neauglīgo padara
par priecīgu dēlu māti?!
Slavējiet Kungu!
 
Ef 2:13–16
Bet tagad jūs, kas bijāt tālu, Kristū Jēzū esat kļuvuši tuvi viņa asinīs. Viņš ir mūsu miers, jo viņš savā miesā abus darījis par vienu un noārdījis šķērsli – ienaida sienu, kas tos šķīra, atceldams savā miesā likuma spēku bauslības pavēlēm, lai šos divus pārradītu sevī par vienu jaunu cilvēku, tā panākdams mieru un abiem dodams izlīgumu ar Dievu vienā miesā, nonāvēdams ienaidu pie krusta.
 
Mt 15:2128
Jēzus tos atstāja un devās atpakaļ uz Tīras un Sidonas apvidu. Un, redzi, kāda kanaāniešu sieviete, kas tur dzīvoja, nāca pie viņa, saukdama: „Kungs, Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu dēmons briesmīgi moka!” Bet viņš tai neatbildēja ne vārda. Tad viņa mācekļi pienāca un lūdza: „Palīdzi tai, jo tā kliedz, nākdama aiz mums.” Jēzus tiem atbildēja: „Es neesmu sūtīts ne pie viena cita kā vienīgi pie Israēla nama pazudušajām avīm.” Bet sieviete, pienākusi klāt, nometās ceļos viņa priekšā, sacīdama: „Kungs, palīdzi man!” Viņš atbildēja: „Nav labi bērniem domāto maizi nomest sunīšiem.” – „Jā, Kungs,” viņa sacīja, „bet sunīši ēd druskas, kas nobirst no viņu kungu galda.” Tad Jēzus viņai atbildēja: „Ak, sieviete, tava ticība ir liela! Lai notiek, kā tu vēlies.” Un tajā brīdī viņas meita kļuva vesela.
 
Lūgšana
Tēvs, piedod mūsu alkatību, aizspriedumus un nicinājumu, kas ir barjeras, ko mēs nemitīgi būvējam un kuras mūs šķir citu no cita mūsu pašu baznīcā, kuras šķir baznīcas, cilvēkus no citu reliģiju cilvēkiem un no tiem, kurus uzskatām par mazāk nozīmīgiem nekā mēs. Lai Tavs Gars mums dāvā drosmi uzveikt šīs robežas un nojaukt sienas, kas mūs nošķir citu no cita. Lai tad kopā ar Kristu mēs spētu doties nepazīstamajā, lai vēstītu pasaulē par to, ka Viņš mīloši pieņem un vieno. Dzīvības Dievs, vadi mūs uz taisnīgumu un mieru. Āmen.
 
 
Septītā diena (2013. gada 24. janvāris, 17. maijs)

IET ATBALSTOT UN SOLIDARIZĒJOTIES

4 Moz 27:1–11            Mantojuma tiesības sievietēm
Ps 15                         Kurš mājos Dieva svētnīcā?
Apd 2:43–47               Mācekļiem viss bija kopīgs
Lk 10:25–37               Labais samarietis
 
Pārdomām
Pazemīgi iet kopā ar Dievu nozīmē solidarizēties ar visiem tiem, kuri cīnās par taisnīgumu un mieru. Tāpēc, lūdzot par kristiešu vienotību, būtu jāuzdod jautājums: pēc kādas vienotības mēs tiecamies?
Ticības un konstitūcijas komisijai, kas sevī ietver gan Pasaules Baznīcu padomes, gan Romas Katoļu baznīcas locekļus, vienotība nozīmē „redzamu vienotību vienā ticībā un vienā euharistiskajā komūnijā”. Ekumeniskā kustība tiecas uzveikt vēsturiskos un pašreizējos šķēršļus, taču tas notiek ar skatu uz to redzamo vienotību, kas sasaista Baznīcas būtību un Baznīcas misiju, kalpojot cilvēces vienotībai un pārvarot visu to, kas ievaino cilvēku cieņu un mūs sadala. Ticības un konstitūcijas komisija: „Baznīcas aicinājums un misija ir dalīties visu cilvēku ciešanās, aizstāvot nabagos, neaizsargātos un izstumtos un rūpējoties par viņiem. Tas nozīmē nopietni izpētīt netaisnīgās struktūras, tās „celt gaismā” un strādāt, lai tās pārveidotu. Šī liecība var pamudināt kristiešus pieņemt ciešanas evaņģēlija vārdā. Baznīca ir aicināta dziedināt salauztas attiecības, samierināt cilvēkus citu ar citu un būt par Dieva instrumentu, lai veidotu izlīgumu tur, kur valda šķelšanās un naids.” („Baznīcas daba un misija”)
Dalitu kristiešu pieredze pievērš mūsu uzmanību citādai netaisnībai un aicina pārdomāt to, kā šo netaisnību uzveikt. Vēl nesen Indijā mantošanas likumi neļāva mantojumu saņemt meitām. Baznīcas atbalstīja lūgumu šos arhaiskos likumus atcelt. Lai panāktu taisnīgu attieksmi pret sievietēm, tika piesaukts notikums ar Celofhāda meitām, kad Mozus viņu lietu nesa Kunga priekšā, lai lūgtu taisnīgumu. Šis piemērs no Bībeles iedrošināja dalitu kristiešus cīnīties par taisnīgumu. Kopā ar citu reliģiju dalitiem, ar laicīgās sabiedrības struktūru un dažādu sociālo kustību palīdzību Indijā un citur pasaulē viņi sāka pretoties netaisnībai.
Bībeles līdzība par labo samarieti atklāj ar apspiestajiem solidāras Baznīcas tēlu. Labais samarietis nāk no nicinātas un atstumtas kopienas, taču tieši viņš iežēlojas par ceļa malā pamesto cilvēku un ar savu palīdzību pasludina evaņģēlija cerību un mierinājumu. Ceļš pretī kristiešu vienotībai ir nesaraujami saistīts ar ceļu, kas tiek staigāts pazemībā kopā ar Dievu, atbalstot ikvienu, kuram nepieciešams taisnīgums un labestība.
 
Jautājumi
Kuriem mūsu sabiedrības locekļiem ir nepieciešama kristiešu solidaritāte?
Kuras Baznīcas ir vai ir bijušas solidāras ar tevi?
Kāda redzama kristiešu vienotība paplašinātu Baznīcas solidaritāti ar tiem, kuriem nepieciešams taisnīgums un laipnība mūsu sabiedrības kontekstā?
 
4 Moz 27:111
Tad nāca Celofhāda meitas – viņš bija Hēfera dēls, Gileāda dēls, Māhīra dēls, Manases dēls, no Manases, Jāzepa dēla, dzimtas. Šie ir viņa meitu vārdi: Mahla, Noa, Hogla, Milka un Tirca. Viņas stājās Mozus, priestera Elāzāra, visu vadoņu un visas sapulces priekšā Saiešanas telts durvīs un sacīja: „Mūsu tēvs nomira tuksnesī, bet viņš nebija tajā pulkā – Koraha pulkā, kas sapulcējās pret Kungu; viņš nomira savu grēku dēļ, un viņam nebija dēlu. Vai lai mūsu tēva vārds tiek atrauts no mūsu dzimtas vien tādēļ, ka viņam nebija dēlu? Dod mums īpašumu starp mūsu tēvabrāļiem!” Un Mozus cēla viņu tiesas lietu Kunga priekšā. Un Kungs teica Mozum: „Taisnīgi Celofhāda meitas runājušas – tev jādod tām īpašumā mantojums starp viņu tēvabrāļiem un jādod viņu tēva mantojums viņām. Un Israēla dēliem saki tā: ja kāds nomirst un viņam nav dēla, tad lai viņa īpašums tiek nodots meitai. Un, ja viņam nav meitas, tad dod mantojumu viņa brāļiem. Un, ja viņam nav brāļa, tad dod mantojumu viņa tēvabrāļiem. Ja viņa tēvam nav brāļu, tad dod mantojumu viņa radiniekam, kas tam viņa dzimtā tuvākais, – tas lai to manto. Šis Israēla dēliem lai ir tiesas likums, kā Kungs Mozum pavēlējis.”
 
Ps 15
Kungs! Kurš mitīs tavā teltī?
Kurš mājos tavā svētajā kalnā?
Kas staigā krietnumā un taisnīgi dara,
un runā patiesību savā sirdī,
kas netenko ar savu mēli,
kas kaimiņam nedara ļauna,
kas neceļ neslavu tuvākajam,
kas neieredz neliešus ne acu galā,
bet godā tos, kas bīstas Kunga,
kas zvēr pat pret sevi un tur vārdu,
kas neaizdod naudu uz augļiem,
neiet par kukuli pret nevainīgo –
tāds neklups nemūžam!
 
Apd 2:4347
Ikviena dvēsele pildījās ar bijību: gan daudz brīnumu, gan zīmju notika caur apustuļiem. Visi ticīgie turējās kopā, un viss viņiem bija kopīgs. Viņi pārdeva savu mantu un īpašumus un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Dienu no dienas tie vienprātībā pulcējās templī; bet mājās tie lauza maizi un kopīgi ēda līksmībā un sirds vienkāršībā, slavēdami Dievu un baudīdami labvēlību tautā. Un Kungs ik dienas pievienoja viņu pulkam aizvien jaunus izglābtos.
 
Lk 10:2537
Un, redzi, kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt, sacīdams: „Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” Viņš tam sacīja: „Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?” Tas atbildēja: „Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: „Tu pareizi esi atbildējis. Dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, Jēzum jautāja: „Un kurš ir mans tuvākais?” Jēzus atbildēja, stāstīdams: „Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzalemes uz Jēriku, un viņš krita laupītāju rokās. Tie, viņu aplaupījuši un sasituši, atstāja pusmirušu guļam un aizgāja. Gadījās, kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Tāpat arī kāds levīts, tajā vietā atnācis, viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz sava lopa, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja. Otrā rītā, izvilcis divus denārijus, viņš iedeva tos viesnīcniekam un sacīja: aprūpē viņu, un, ja tu vairāk iztērēsi, atnācis es tev atdošu. Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas krita laupītāju rokās?” Viņš sacīja: „Tas, kas parādīja viņam žēlsirdību.” Un Jēzus viņam sacīja: „Ej un dari arī tāpat!”
 
Lūgšana
Trīsvienīgais Dievs, ar savu dzīvi Tu mums dāvā vienreizēju mijiedarbības, mīlošu attiecību un solidaritātes piemēru. Vieno mūs, lai mēs dzīvotu savu dzīvi šādā veidā. Māci mūs dalīties citam ar citu cerībā, ko mēs redzam cilvēkos, kuri pasaulē cīnās par dzīvību. Lai viņu izturība mūs iedvesmo uzveikt mūsu sašķeltību, dzīvot citam ar citu svētā saskaņā un būt kopīgā ceļā, savstarpēji solidarizējoties. Dzīvības Dievs, vadi mūs uz taisnīgumu un mieru. Āmen.
 
 
Astotā diena (2013. gada 25. janvāris, 18. maijs)

IET PRIECĀJOTIES UN SVINOT

Hab 3:17–19   Priecāties grūtībās
Ps 100             Dieva slava pār visu zemi
Flp 4:4–9         Vienmēr priecājieties Kungā
Lk 1:46–55      Marijas dziesma
 
Pārdomām
Pazemīgi iet kopā ar Dievu nozīmē iet un priecāties, svinēt. Šodienas Bībeles lasījumus iezīmē cerība un prieks. Pravietis Habakuks priecājas Kungā sausuma un sliktas ražas laikā. Tas, ka Dievs ir kopā ar savu tautu arī tās grūtajā ceļā, nozīmē svinēt cerību. Svētlaimīgā Jaunava Marija dodas pie savas māsīcas Elizabetes, lai priecātos par to, ka Marija ir mātes cerībās. Marijas „Magnificat” ir cerības dziesma pat pirms bērna dzimšanas. Arī Pāvils, būdams cietumā, aicina filipiešus priecāties: „Priecājieties Kungā vienmēr!” Bībelē prieks ir saistīts ar cerību Dieva uzticībai. Svinēsim un priecāsimies par to vienotību, kura vēl jāsasniedz un par kuru vēl jācīnās. Prieks sakņojas cerībā, ka Kristus lūgšana, lai visi būtu viens, piepildīsies Dieva laikā un ar Dieva līdzekļiem. Prieks sakņojas pateicībā, ka vienotība ir Dieva dāvana, un pateicībā par to vienotību, ko jau piedzīvojam kā Jēzus draugi, kas izpaužas vienā kristībā. Prieks sakņojas pārliecībā, ka Dievs ikvienu no mums aicina pūlēties, lai vienotību sasniegtu, ka Viņš izmantos katru mūsu centienu. Pāvils aicina: „Jūsu vajadzības lai top zināmas Dievam ikvienā jūsu lūgšanā, pielūdzot Dievu ar pateicību.” Ceļā uz kristiešu vienotību ir jāstaigā pazemībā kopā ar Dievu, priecājoties, lūdzot un cerot.
 
Jautājumi
Kādas ir cīņas par taisnīgumu mūsu sabiedrībā? Par ko varam priecāties un svinēt?
Kādas ir cīņas par kristiešu vienotību mūsu sabiedrībā? Par ko varam priecāties un svinēt šajā ceļā?
 
Hab 3:1719
Ja vīģes koks neziedēs
un vīnakokam neienāksies ogas,
ja olīvas nedos ražu
un lauki neko ēdamu neienesīs,
ja ganāmpulkā panīks avis
un staļļos nebūs vēršu –
es tomēr gavilēšu par Kungu,
es līksmošu un priecāšos
par savu glābēju Dievu!
Kungs Dievs ir mans stiprums,
viņš dara man kājas vieglas kā kalnu stirnai,
uz augstienēm mani vada.
 
Ps 100
Gavilē Kungam, visa zeme!
Kalpojiet Kungam ar prieku,
nāciet viņa priekšā ar dziesmām!
Ziniet, ka Kungs, viņš – Dievs!
Viņš mūs radījis un ne mēs paši!
Viņa tauta un viņa ganību avis!
Nāciet viņa vārtos ar pateicību
un viņa pagalmos slavēdami –
pateicieties viņam, slavējiet viņa vārdu,
jo Kungs – labs!
Viņa žēlastība uz mūžiem,
uz audžu audzēm viņa uzticība!
 
Flp 4:49
Priecājieties Kungā vienmēr, es sacīšu vēlreiz – priecājieties! Lai jūsu pieticība top zināma visiem cilvēkiem! Kungs ir tuvu! Neesiet noraizējušies ne par ko, bet jūsu vajadzības lai top zināmas Dievam ikvienā jūsu lūgšanā, pielūdzot Dievu ar pateicību. Un Dieva miers, kas pārspēj jebkuru sapratni, lai pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. Vēl, brāļi, domājiet par visu, kas patiess, godājams, taisns un šķīsts, kas ir pievilcīgs un apbrīnojams – kas saistīts ar tikumu un ir slavējams! Visu, ko esat mācījušies un pieņēmuši, ko esat dzirdējuši un redzējuši manī, to tad arī dariet, un miera Dievs būs ar jums.
 
Lk 1:4655
Un Marija sacīja: „Mana dvēsele augstu teic Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju, jo viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību. Redzi, no šā laika visas paaudzes mani teiks svētīgu. Jo Varenais lielas lietas man ir darījis, un svēts ir viņa vārds. Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm pie tiem, kas viņa bīstas. Varenus darbus viņš darījis ar savu labo roku un izklīdinājis sirdsprātā lepnos. Viņš nogāzis varenos no troņiem un paaugstinājis pazemīgos. Izsalkušos viņš piepildījis ar labumiem, un bagātos viņš aizraidījis tukšā. Viņš gādājis par savu kalpu Israēlu un pieminējis savu žēlsirdību, kā viņš solījis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem uz mūžiem.”
 
Lūgšana
Žēlastības Dievs, lai Tavs Svētais Gars piepilda mūsu kopienas ar prieku un vēlēšanos svinēt to vienotību, kas mums jau ir, un lai mēs dedzīgi turpinātu centienus pēc redzamas vienotības. Mēs priecājamies par ticību un cerību tautās, kas atsakās pieņemt to, ka tiek pazemota viņu cilvēciskā cieņa. Šajos cilvēkos mēs redzam Tavu brīnišķīgo žēlastību un Tavu brīvības apsolījumu. Māci mūs dalīties viņu priekā un mācīties no viņu uzticības un izturības. Atjauno mūsu cerību un atbalsti mūsu apņēmību, lai Kristus vārdā mēs varētu staigāt vienoti mīlestībā, vienā balsī slavējot Tevi un pielūdzot Tevi kopīgā lūgšanā. Dzīvības Dievs, vadi mūs uz taisnīgumu un mieru. Āmen.

Informācija no žurnāla „Kas mūs vieno”