Šodienas datums: 26.09.2017  |  Vārda dienas: Kurts, Knuts, Gundars

Ekumenisms

Niko Tross PAR KĀDU VIENOTĪBU LŪGTIES?

Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību ir kļuvusi par tradīciju (kas turpinās vairāk nekā 100 gadus) un vienlaikus tā ir laika zīme: pēc gadsimtiem ilgušā naidīguma attiecības kristīgo Baznīcu starpā mainās. Dažāda veida kopīgas svinības un tikšanās daudzos ir modinājušas apziņu, ka šķelšanās mūsu, kristiešu, vidū ir slikta liecība. Bet vai mēs zinām, kādai ir jābūt kristiešu vienotībai, par kuru lūdzamies? Šķiet, ir svarīgi pārdomāt šo jautājumu, kuru visi izjūtam vai nojaušam kā būtiski nozīmīgu.
 
Jēzus lūgšana par vienotību
Izejas punkts varētu būt fakts, ka pirmais, kas ir lūdzies par vienotību, ir pats Jēzus. Pirmo un viscēlāko lūgšanu par vienotību Viņš izteica Pēdējo vakariņu noslēgumā. Šī Tēvam adresētā lūgšana noslēdza dziļās tuvības un sirsnības pilno sarunu ar savējiem.
Tai pēdējā vakarā Jēzus ir kopā ar saviem apustuļiem. Viņš tiem neklāsta savas Vēsts doktrinālās shēmas, bet gan dalās savā visdziļākajā pieredzē, ļauj sadzirdēt savas trīsvienīgās sirds pukstus. Tai svinīgajā un nozīmīgajā brīdī - naktī pirms Viņa ciešanām un nāves - Jēzus mums atklāj, kāda jēga un mērķis ir visam tam, ko Viņš, dzīvodams uz zemes, ir darījis un teicis.
 
Šīs lūgšanas galvenie punkti
Domāju, ka Pēdējo vakariņu notikumā varam pamanīt dažus būtiskus elementus. Jēzus mazgā kājas saviem apustuļiem, lai parādītu, kādām ir jābūt viņu savstarpējām attiecībām, tātad, kalpošanai mīlestībā.
Nedaudz vēlāk Viņš dod apustuļiem „jaunu bausli”: „Jaunu bausli es jums dodu, lai jūs viens otru mīlētu. Kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet!” ( 13, 34) „Jauns”, tātad vēl nebijis ne Vecajā Derībā, ne tajā, ko Jēzus līdz tam bija teicis. 15,12 Jēzus saka: „Tas ir mans bauslis”, it kā vēlētos teikt: tā ir mana vēsts, tas esmu es.
Seko Euharistijas iedibināšana un saistībā ar to - priesterības iedibināšana.
Visbeidzot Jēzus, it kā izsakot savu pēdējo vēlēšanos, vēršas lūgšanā pie Tēva: „Lai visi būtu vienoti, kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī.”
Vēlos piedāvāt pārdomas par šiem četriem elementiem, kuri mums var pateikt ko vairāk par vienotību, kādu Jēzus lolo savā sirdī, un atklāt šīs vienotības, uz kuru mums jātiecas un kura ir jālūdz, īpašības.
 
Dariet to arī jūs!
Pirmās pārdomas rodas, apcerot kāju mazgāšanas ainu ( 13,3-5). Jēzus, Augstais Priesteris (sal. Ebr 3), kura rokās Tēvs visu bija nodevis, novelk virsdrēbes un veic darbu, ko parasti dara kalps. Šī Jēzus darbība ir ļoti nozīmīga visu kristiešu savstarpējām attiecībām un ir acīmredzami, ka Jēzus to vēlas rādīt visiem saviem mācekļiem, bet jo īpaši, apustuļiem.
Tādēļ varam teikt, ka pilnīga gatavība kalpot brāļiem ir katra kristieša galvenā īpašība, viņa atšķirības zīme, ja viņš vēlas saukties šajā vārdā - neatkarīgi no viņa piederības vienai vai otrai Baznīcai. Kalpošana ir pirmais solis uz vienotību, kādai būtu jāvalda kristiešu vidū.
 
Nepamanītais „kā”
Otro atziņu gūstam, pārdomājot savstarpējās mīlestības „baušļa” saturu. Tajā ir viens vārdiņš, kas nereti, šķiet, paliek nepamanīts vai kuram nepievēršam pietiekamu uzmanību. Tas ir vārds „kā”. Jēzus saka: „Kā es jūs mīlēju, tā arī jūs cits citu mīliet!”
Par savstarpējo mīlestību daudz ir runājuši un rakstījuši Baznīcas Tēvi. Arī mūsdienās daudzi ir mēģinājuši to izprast un skaidrot. Viena no šādām personībām ir Klāra Lubika, Fokolāru kustības dibinātāja (1920-2008).
Jau pirmajos savas garīgās pieredzes gados viņa nojauta, ka tieši tajā slēpjas kristietības centrālā dinamika: kā Jēzus atdeva savu dzīvību par mums, tā arī mums ir jābūt gataviem atdot savu dzīvību par brāļiem. Dievs nonāca no debesīm, pazemināja sevi līdz pat sevis „zaudēšanai”, lai uzņemtos uz sevis visu cilvēci. Viņš kļuva par „neko”, lai mūs ievestu „visā”, kas ir Viņā.
Vārds „kā” attiecībā uz savstarpējo mīlestību nozīmē sevis aizliegšanos, kas vienīgā spēj radīt vienotību. Savstarpējā mīlestība ir kristiešu kopienas atšķirības zīme. Tikai izdzīvojot šo Jēzus bausli, varam radīt apstākļus vienotības dāvanas saņemšanai no augšienes.
 
Baznīca un sakramenti
Tikai īstenojot praksē jauno bausli, spēsim risināt jautājumus par Baznīcas un Euharistijas un Priesterības sakramentu dabu.
Euharistija nereti tiek uzlūkota individuālā perspektīvā: to uztver kā personiskās svēttapšanas līdzekli, kas nodrošina personisku vienību ar Dievu. Un, vispārīgāk runājot, vai nav jāatzīst, ka arī pašu ticību nereti saprotam un izdzīvojam kā tīri personisku ceļu, individuālu saikni ar Dievu, tātad, individuālā veidā?
Vatikāna II koncils piedāvāja dziļāku izpratni par Baznīcu, uzlūkojot to kā „komūniju”, „kopību”. Dogmātiskajā konstitūcijā „Lumen Gentium” vārds „kopība” izskan 40 reizes un vairākkārt tam blakus ir apzīmējums „brālīga”.
Šī dokumenta 11. punktā atrodam skaidru norādi uz Euharistijas sakramenta vienojošo raksturu: „Ēdot Kristus miesu Svētajā Komūnijā, (kristieši) konkrētā veidā apliecina Dieva tautas vienotību, kuru šis Vissvētākais sakraments pienācīgi pauž un brīnumaini īsteno.”
Otra nepārprotama norāde, kas atklāj Euharistijas un ticīgo vienotības savstarpējo saistību, atrodama 1 Kor 10,17, kur apustulis Pāvils saka: „Kā viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, visi, kas ir šīs vienas maizes līdzdalībnieki.”
Pāvests Pāvils VI ir teicis: „Euharistija ir iedibināta, lai mēs kļūtu par brāļiem; ...lai no svešiniekiem, izklīdinātajiem un vienaldzīgajiem vienam pret otru mēs kļūtu vienoti, vienlīdzīgi un draugi ... patiesa tauta, kurai ir viena sirds un viena dvēsele.”
Tā varētu turpināt citēt vēl daudzus Baznīcas tēvus, teologus un pāvestus, kuri skaidrojuši Euharistijas komunitāro raksturu.
Gan Euharistijai, gan arī Priesterības sakramentam mūs ir jātuvina pilnīgai komūnijai mūsu starpā, lai par kristiešiem varētu teikt „kā debesīs, tā arī virs zemes”.
 
Ceļš uz vienotību
Iespējams, ka ceļš uz pilnīgu vienotību vēl būs ilgs, bet tieši tādēļ Lūgšanu nedēļā par kristiešu vienotību to lūdzam un gatavojam.
Ja iemācīsimies mīlēt vienam otru, dosim savu ieguldījumu, lai pēc iespējas ātrāk īstenotos Dieva sapnis: vienota cilvēku ģimene, tauta ar vienu sirdi un vienu dvēseli, kurai viss ir kopīgs, kā īstā ģimenē, kas ir kā ieraugs, kas veicinās šī sapņa vēsturisko īstenošanos pasaulē.
Kad runājam par mūsdienu sabiedrības jauno evaņģelizāciju, lielāka uzmanība ir jāveltī vārdiem, ar kuriem noslēdzas Jēzus lūgšana par vienotību: „... lai viņi būtu mūsos vienoti; lai pasaule ticētu, ka Tu mani esi sūtījis.”
Mums ir jāizmanto visi piemērotie līdzekļi Evaņģēlija sludināšanai, taču visizcilāko līdzekli mums norāda pats Jēzus savā pēdējā runā. Tieši vienotība, brālīga komūnija visu kristiešu - laju, ganu un bīskapu - vidū liks mūsdienu pasaulei atkārtot Tertuliāna (150-220) vārdus: „Skaties, kā viņi mīl viens otru! Viņi ir gatavi nomirt viens par otru.”
Protams, garīgajai, „trīsvienīgajai” vienotībai, kuru Jēzus lūdza no Tēva saviem mācekļiem, ir jākonkretizējas visos Baznīcas struktūras līmeņos. Zinām, ka šo mērķi sasniegt nav viegli dažādu vēsturisku, kultūras u. c. iemeslu dēļ.
Ir jābūt pārliecinātiem par divām lietām. Pirmā - ka nekādas atšķirības vai šķelšanās denomināciju starpā nedrīkst mūs kavēt mīlēt citam citu ar Evaņģēlija mīlestību - kā patiesiem brāļiem un māsām. Otrā - ka šī garīgā komūnija ir labākais priekšnoteikums, lai kristieši, jau vienoti savstarpējā mīlestībā, saņemtu žēlastību augt kopīgā mūsu ticības izpratnē. Vēlāk radīsies arī Baznīcas struktūras un, iespējams, arī liturģiskās formas, kas arī ārēji apliecinās mūsu vienotību.
Tāpēc Vatikāna II koncila dokumenta par ekumenismu apgalvojums „Garīgais ekumenisms ir ekumenisma dvēsele” ir neapstrīdama patiesība.
 
Niko Tross (Nico Tros), Fokolare kustība