Šodienas datums: 19.09.2018  |  Vārda dienas: Verners, Muntis

Ekumenisms

No konflikta uz komūniju

Pārdomājot mācītāja Aleksandra Bites rakstu “Vai Luters arī šodien būtu reformators?”,[1] kura mērķis bija “palīdzēt atrast atbildi uz nosaukumā uzdoto jautājumu un saprast, vai teoloģiskie cēloņi, kas izraisīja reformāciju, šodien ir novērsti vai vismaz mazināti”, neapšaubāmi varam teikt, ka uzdotais jautājums ir īpaši nozīmīgs un nevar atstāt vienaldzīgus. Kāpēc?

Pirmkārt, tāpēc, ka tas balstās uz svarīgu priekšnosacījumu: “Reformācija bija notikums, kas visciešākajā veidā bija saistīts ar teoloģiju.”[2]

Otrkārt, jautājums ir svarīgs tāpēc, ka tas attiecas uz Baznīcas situāciju mūsdienās un tiešā veidā uz katolisko Baznīcu. Mācītājs Bite no teoloģiskā redzespunkta vēlas parādīt Mārtiņa Lutera nozīmi šodien un vēl joprojām aktuālu reformācijas nepieciešamību. Mēģināsim saprast, vai autora izdarītā analīze ir adekvāta un pilnīga, vai rakstītais pārliecina. Taču svarīgs ir vēl viens aspekts: autora uzdotais jautājums un atgriešanās pie reformas teoloģiskajiem pamatiem ir būtisks solis ekumenisma jomā. Jautājums ir par ticības izpratnes pareizumu. Kristiešu savstarpējam dialogam ir jānotiek, meklējot patiesību, ieklausoties otra viedoklī un nebaidoties no labākas patiesības izpratnes, kā apustulis Pāvils runā par ticības mantojumu un veselīgu mācību, kas uzticīgi jāglabā un jānodod tālāk (sk. 2Tim1:12–13).

Par Lutera garīgumu un viņa teoloģisko izaicinājumu 2011. gadā Erfurtē runāja pāvests Benedikts XVI; viņš norādīja kristiešiem uz garīguma aktualitāti mūsdienu sekularizētajā kontekstā, kurā mēs dzīvojam, un akcentēja svarīgāko reformācijas jautājumu, kuru Aleksandrs Bite raksturo šādi: “Kā cilvēks var iegūt mūžīgo pestīšanu, ko Dievs caur Kristus upuri pasaulei ir devis? Teologu valodā to sauc par subjektīvo salīdzināšanos jeb izlīgumu starp Dievu un cilvēkiem (reconciliatio subiectiva).” Tas ir jautājums par Dieva izpratni un Viņa žēlsirdību man, grēcīgam cilvēkam. Pestīšanas un attaisnošanas jautājumi ir cieši saistīti, un vēstures gaitā tie ir tikuši dažādi interpretēti. To interpretācija ir arī galvenais “klupšanas akmens” starp katoļiem un luterāņiem. Taču ir jāatceras, ka šī problēma ietver sevī daudz citu jautājumu, kuri skar, protams, attiecības starp ticību un darbiem, bet ne tikai tās. Tā attiecas arī uz izpratni par cilvēku, tā brīvo gribu, to, kā Dieva žēlastība darbojas uz cilvēku, Dieva tēla interpretāciju, attiecībām starp dabu un žēlastību. Jāņem vērā, ka domstarpības rodas arī atšķirīgu filozofisko pamatu dēļ, kas iespaido jebkuru teoloģisko valodu un izpratni, kā arī dažādas Svēto Rakstu interpretācijas dēļ.

Aleksandrs Bite šo problemātiku savā rakstā definē šādi: “Jābūt skaidrībā, vai Dieva dāvātā pestīšana automātiski notiek visiem cilvēkiem un tādēļ mēs varam ticēt, kam vien gribam, un dzīvot, kā vien mēs vēlamies. Vai arī mums šī pestīšana ir jāizpelnās ar svētu dzīvi un labiem darbiem (kā to līdz pat šai dienai savā oficiālajā mācībā apgalvo Romas katoļu Baznīca). Bet varbūt pestīšana ir Dieva dāvana, ko cilvēks, atgriežoties no saviem grēkiem, var saņemt, vienīgi patiesi ticot Kristus žēlastībai un nopelnam, kas viņu attaisno Dieva tiesas priekšā mūžībā (kā to, pamatojoties Bībelē, māca evaņģēliskā baznīca)?”

Attaisnošanas jautājums un tā atšķirīgā interpretācija ir nodarbinājusi abu pušu teologus visus piecsimt gadus. Tridentas koncils no katoļu puses ir devis atbildes, kas motivējušas turpmāko teoloģisko diskusiju. Lai izprastu Tridentas koncilu un pareizi atsauktos uz tajā teikto, ir jāizdara korekta tekstu hermeneitika. Ir jāņem vērā tā laika konteksts, izpratne par teoloģiskiem jautājumiem, filozofiskie pamati un līdzekļi, bez kuriem neviena teoloģija nevar iztikt. Tā laika katoliskā teoloģija balstījās uz Akvīnas Toma aristoteliskās filozofijas interpretāciju. Taču arī Lutera teoloģiskajā domāšanā, pat ja viņš atsaucas uz Svētajiem Rakstiem un akcentē sola Scriptura (tikai Raksti) principu teoloģijā, ir viņa laikmeta filozofiskā ietekme, un viņa darbos mēs varam redzēt nominālisma un V. Okama (William of Ockham) iespaidu, kā to rāda daži pētījumi, kas Lutera darbos izceļ teoloģiskus akcentus un izteicienus, kuri atrodami Okama filozofijā un teoloģijā. Būtu naivi uzskatīt, ka ir iespējams rakstīt teoloģijas grāmatas, pilnīgi abstrahējoties no mūsu kultūras, valodas, filozofijas un personīgās pieredzes. Jau Svēto Rakstu autori (piemēram, Sv. Pāvils) ir bijuši toreizējā laikmeta iespaidoti, tad kā gan vēstures gaitā arī teologi un bīskapi spētu izvairīties no savas kultūrvides iespaida? Ņemot vērā šos hermeneitiskos priekšnosacījumus, kas neizslēdz Svētā Gara iedvesmu Svēto Rakstu autoru, kā arī Baznīcas maģistērija darbā, dažādi pētnieki ir palīdzējuši tuvināt atsevišķas teoloģiskās pozīcijas attaisnošanas jautājumā un pavēruši iespējas turpmākajam starpkonfesionālo teoloģisko komisiju darbam, kurās no abām pusēm piedalās izcili eksperti.

Ar nopietnu teoloģisko darbu mēs varam nonākt līdz problēmas kodolam un labāk saprast otras konfesijas teoloģiskās atšķirības. Šeit būtu jāmin nozīmīgā “Kopīgā deklarācija par attaisnošanu”, ko 1999. gada 31. oktobrī Augsburgā parakstīja Pasaules Luterāņu federācijas un Romas katoļu Baznīcas pārstāvji. No luterāņu puses to ir apstiprinājušas 79 baznīcas, tas ir, 78,5 % no luterāņiem, kas pieder pie Pasaules Luterāņu federācijas. Komentējot deklarāciju, Pasaules Luterāņu federācija uzsver, ka jāņem vērā trīs aspekti. Pirmkārt, vienošanās saturs ir aprakstīts pirmajā nodaļā (nn. 8–12), trešajā nodaļā (nn. 14–18) un ceturtajā nodaļā (nn. 19, 22, 25, 28, 31, 34, 37). Otrkārt, kopīgā deklarācija pieņem, ka atšķirības attiecībā uz attaisnošanu “nav tādas, kas padarītu nederīgu sasniegto vienošanos par pamatpatiesībām attaisnošanas jautājumā” (n. 40). Tādas atšķirības var pastāvēt vienlaikus ar kopā sasniegto vienošanās kodolu. Treškārt, vienošanās “parāda, ka izskaidrojumi, kas paliek atšķirīgi, nav vairs iemesls doktrinārai nosodīšanai” (n. 5). Ar to tiek dota atbilde uz jautājumu par lāstiem. Pasaules Luterāņu federācija uzsver, ka luterāņu rakstu paustie nosodījumi pret katolisko Baznīcu neattiecas uz Baznīcas mācību, kas ietverta deklarācijā, kā arī aicina kopā ar katolisko Baznīcu izvērtēt pastorālās konsekvences. Savukārt katoliskā Baznīca uzsver, ka visas atšķirības attaisnošanas teoloģijā nav novērstas, un aicina turpināt kopā pārdomāt un diskutēt par attaisnošanu, īpaši tā akcentē to, ka luterāņu mācība par simul iustus et peccator ir korekti jāizprot un šī problēma vēl nav atrisināta. Arī jautājums par cilvēka līdzdarbošanos dievišķajai žēlastībai ir svarīgs. Šeit ir runa par cilvēka svētdarīšanu pēc Kristības, kas, pēc katoļu teoloģijas uzskatiem, nomazgā iedzimto grēku, lai varētu iesākties dievišķošanas process, kurā cilvēks, žēlastības mudināts, piedalās ar savu brīvo gribu, rīcību un ticību. Arī Austrumu baznīcu teologi ir aprakstījuši cilvēka aicinājumu uz svētumu un skaidri izsakās par cilvēka dievišķošanas procesu. Būtu jāpiezīmē, ka arī luterāņu teologu vidū parādās autori, kas sāk runāt par dievišķošanas aspektu Lutera teoloģijā. Varam pieminēt somu teologus T. Mannermā (T. Mannermaa), S. Peuru (S. Peura), A. Raunio (A. Raunio) vai amerikāņu teologu K. Brātena (C. Braaten) un R. Džensona (R. Jenson) pētījumu “Vienotība ar Kristu” (Union with Christ). Arī Karls Barts (Karl Barth) uzsver, ka visi, kas tic Kristum, ir līdzdalīgi dievišķajā filiācijā, aicinot dzīvot Dieva mīlestībā Dievam par godu (sal. Kirchliche Dogmatik, I/2, 8). Nevaram nepieminēt arī Dītriha Bonhēfera (Dietrich Bonhoeffer) pārmetumu tādai billige Gnade (lētas žēlastības) teoloģijai, kas, pēc viņa uzskatiem, ir pazudinājusi vairāk cilvēku nekā vārdi par “darbu nepieciešamību”, kas izriet no žēlastības.

Pieminot šo tuvināšanos starp katoliskās un luterāņu baznīcas oficiālajām nostādnēm, kā arī dažādas žēlastības teoloģijas interpretācijas starp pašiem luterāņu teologiem, vēlamies parādīt, ka ir jāizvairās no reducējošas pieejas, interpretējot gan luterāņu teoloģiju, gan katolisko teoloģiju par attaisnošanu.

Apgalvot, ka Luters ir bijis pirmais, kurš pievērsies šai problēmai, ir vēsturiski kļūdaini. Jautājumi par attiecībām starp prātu un ticību, par žēlastību un cilvēka brīvību, par atpestīšanu un darbiem, kā arī par Svēto Rakstu nozīmi teoloģijā jau kopš sākuma ir nodarbinājuši teologus. Jau Irenejs diskusijā ar gnostiķiem vēlas pierādīt, ka daba nav definitīvi korumpēta, kā to uzskatīja maniheisms, taču tajā pašā laikā viņš aizstāv žēlastības nepieciešamību atpestīšanai. Vēlāk Augustīns polemikā ar Pelagiju liek uzsvaru uz Dieva žēlastības nepieciešamību. Un kā lai nepieminam diskusiju starp Bernardu un Abelāru par žēlastības nozīmi, kā arī šo divu teologu uzskatu radikālo atšķirību.

Attiecībā uz reformu ir jāatceras, ka reformas gars īpaši raksturo Baznīcas dzīvi 15. gadsimtā. Baznīcas institūcijas līmenī varam pieminēt Bāzeles “koncilu” (1431–1449), kura viens no mērķiem bija Baznīcas reforma, vai Laterāna koncilu (1512–1517). Spānijā varam atcerēties kardināla Himenesa de Sisnerosa (Jiménez de Cisneros, 1436–1517) un Ročesteras bīskapa Džona Fišera (John Fisher 1469 –1535) lielo ieguldījumu, lai atjaunotu Baznīcu. Nevaram neminēt Roterdamas Erasmu (1469–1536), kurš izceļ vajadzību studēt Svētos Rakstus oriģinālvalodā un filozofiskās dialektikas robežas teoloģijā. Erasma, tāpat kā Lutera, domāšanu raksturo kristocentrisks pagrieziens. Viņš runā par Kristus filozofiju, lai izceltu dzīvošanu pēc evaņģēlija. Īpaši nozīmīgi ir Erasma vārdi: “Kas sludina Kristu, sludina mieru; kas sludina karu, runā pret Kristu.” Taču atšķirībā no Lutera viņš, aizstāvot Dieva žēlastības nepieciešamību, saglabā cilvēka brīvo gribu un nepieciešamību līdzdarboties žēlastībai. Visa Baznīcas divdesmit gadsimtus garā dzīve liecina par atjaunošanās garu un vēlmi uzticīgāk sekot evaņģēlijam, turklāt reizēm pārmaiņas ir notikušas radikālāk, reizēm maigāk kā, piemēram, Benedikta reforma vai Asīzes Franciska reforma.

Nav apstrīdams, ka Luters piederēja pie tiem, kuri vēlējās, lai Baznīcas dzīve labāk atbilstu “pirmajam kristīgās reliģijas stāstam”, atgriežoties pie teoloģijas, kas labāk atspoguļotu evaņģēliju. Mācītājs Bite raksta: “Luterāņi līdz pat šai dienai šādi saprot reformāciju: tā nav kāda jauninājumu un nepieciešamu laikmetīgu izmaiņu ieviešana, bet, tieši otrādi, reformācija ir pastāvīga Baznīcas atjaunošanās sākotnējā Kristus un apustuļu mācībā.” Reformācijas vēlme ir apsveicama: Baznīcai vienmēr ir jāatjaunojas Kristū. Tomēr paliek jautājums, pēc kādas evaņģēliju un apustuļu mācības “interpretācijas” ir jāvadās. Reformācijas ietvaros ir radušās dažādas interpretācijas: atcerēsimies Kalvinu, Cvingliju, vēlāk puritānismu un neseno liberālo protestantismu. Tieši tāpēc ir svarīga pazemīga teoloģisko pamatu analīze, lai izprastu izmantoto metodi, filozofiskos instrumentus, Svēto Rakstu interpretāciju un tradīcijas izpratni. Pietrūkstot šādai zinātniskai pieejai, jebkura konfesija riskē iestūrēt fundamentālisma, tradicionālisma vai integrālisma bedrē.

Ir būtiski Lutera teoloģiju uztvert viņa laikmetā, lai 15. gadsimta teoloģiskās problēmas un valoda netiktu akli projicēta uz mūsu laikmetu, piemēram, attiecībā uz eklesioloģiju. Svarīgi ir arī saprast, kādā garā vēlamies atsaukties uz Lutera mācību, lai atjaunotu Baznīcu. Vai drīkstam atsaukties uz Lutera teoloģiskajiem apliecinājumiem, padarot tos absolūtus un nemaldīgus (!), aizmirstot, ka pirmais solis kāda teologa darba hermeneitikā ir tā lasīšana vēsturiskajā kontekstā un ka neviens teologs nespēj izteikt visu Dieva noslēpumu, bet tikai vienu mazu daļu? Luteram jautājums par attaisnošanu ir tik būtisks, ka kļūst par galveno kritēriju, lai novērtētu Baznīcas mācību.

Mēs nedrīkstam aizmirst, ka mums visiem rūp patiesības jautājums. Arī teoloģija attīstās, un izpratne par daudziem jautājumiem pieaug, nevaram neņemt vērā teoloģisko dinamismu vēsturē, kurš caurstrāvo gan luterāņu, gan katolisko teoloģiju. Tāpat vēsturiskajam aspektam ir jāpievieno teoloģiskā tuvināšanās, kas notiek ekumeniskās kustības iespaidā, kuru virza kopīga pazemīga un kompetenta patiesības meklēšana Svētā Gara vadībā. Kā gan mēs varētu noliegt Svētā Gara klātbūtni ekumeniskajā procesā, kas cenšas īstenot Kristus vārdus: “Lai visi būtu viens.” (Jņ 17:21)

Pievēršoties pāvesta tēlam Aleksandra Bites rakstā, mēs varam jautāt: vai Baznīcai atjaunoties nozīmē likvidēt apustuļa Pētera statusu vai ironiski pazemot pāvesta tēlu? Vai, tieši pretēji, vispirms meklēt patiesību par Pētera primātu un tā teoloģisko jēgu. Luters uzskatīja, ka “pāvests nav jure divino jeb pēc Dieva likuma visas kristietības galva”. Mācītājs Bite citē Lutera vārdus par īsto vienotību: “Tāpēc baznīca nekad nevar tikt labāk pārvaldīta un saglabāta kā tad, ja mēs visi dzīvojam Kristus kā vienas galvas pakļautībā un visi bīskapi, līdzīgi pēc amata (ja arī tie nebūtu līdzīgi pēc savām dāvanām), cītīgi turas kopā vienotā mācībā, ticībā, sakramentos, lūgšanās, mīlestības darbos utt. Tā Sv. Hieronims raksta, ka priesteri Aleksandrijā baznīcu vadījuši kopīgi, tāpat kā to bija darījuši apustuļi un pēc viņiem visi bīskapi visā kristietībā, līdz kamēr pāvests pacēlis savu galvu pāri visiem.”

Ko par to mums māca Svētie Raksti, un kā to bija sapratuši pirmie Baznīcas tēvi? Jautājums ir nopietns, ja vēlamies atjaunot Baznīcu pēc sākotnējā gara. Vai Pētera kalpojums pieder pie ticības mantojuma? Mēs nevaram noliegt, ka Pētera loma ir izraisījusi domstarpības starp visām pārējām kristīgajām konfesijām. Piemēram, Austrumu baznīcās Pētera kalpojums, kas ir saistīts ar Romas Baznīcu, netiek noliegts, pieņemot, ka Pēteris (Romas Baznīca) ir primus inter pares (pirmais starp vienlīdzīgiem), bet tiek noliegta juridiskā dimensija, kas būtu pāri visiem kristiešiem. Tiek pieņemts Pētera primāts saistībā ar Romas Baznīcu, kurš pilda mīlestības kalpojumu komūnijai – vienotībai starp visām baznīcām. Tieši tā to izprata arī Ignātijs no Antiohijas, kā arī trešais Pētera pēctecis Klēments, kurš uzskata, ka autoritāte, ko viņš saņēmis, ir Pētera misijas turpinājums. Vēl varam atcerēties Ireneja aicinājumu strīdu gadījumā starp baznīcām griezties pie Pētera un Pāvila Baznīcas. Tieši tāpēc arī šodien katoliskā Baznīca uzskata, ka Romas bīskaps ir “Pētera misijas mantinieks Baznīcā”, kurš ir aicināts kalpot vienotībai kopā ar pārējiem bīskapiem. Pāvests Jānis Pāvils II apgalvoja, ka ir gatavs kopā ar pārējām konfesijām pārdomāt par šā kalpojuma labāku izpratni, lai tādējādi veicinātu vienotību ar visām kristīgajām konfesijām.

Arī pāvesta nemaldības doktrīna, kas tika formulēta Vatikāna I koncilā, ir jāsaprot kā nemaldība, kas izriet no pasludinātās patiesības, pārstāvot visu Baznīcu, nevis uzskatot, ka pāvests būtu neatkarīgs no Kristus un no visas Baznīcas. Domājam, ka Aleksandra Bites apgalvojums par pāvesta kalpojuma augstprātību ir nepareizs, jo balstās aplamā šā kalpojuma teoloģiskā izpratnē: “Diemžēl šajā virzienā Romas baznīca kopš Lutera laikiem ir krietni vien progresējusi. Ja jau pāvests, uz zemes būdams, spēj noteikt lietas debesīs, tad vēl jo vairāk viņam tas jāspēj uz zemes!” Varbūt Austrumu Baznīcu koncepcija par Romas Baznīcas primātu varētu palīdzēt saprast tā dziļāko nozīmi, par spīti šā kalpojuma nepareizajam un nepilnīgajam izpildījumam dažādos vēstures posmos? Būtu vērts izlasīt H. U. fon Baltazara grāmatu Der antirömische Affekt (1974), lai labāk izprastu, kā integrēt pāvesta kalpojumu visā Baznīcā, kā arī Rūdolfa Peša (Rudolf Pesch) ekseģētisko pētījumu Geschichte und geschichtliche Bedeutung des ersten Jüngers Jesu Christi (1980).

Pētera kalpojuma interpretācijā ir jāņem vērā vairāki hermeneitikas principi. Pirmkārt, Pētera kalpojumu nevar atdalīt no visas eklesioloģijas, kas sevī ietver arī kristoloģisko un marioloģisko skatījumu uz Baznīcu. Otrkārt, ir jāņem vērā visa divdesmit gadsimtus garā Baznīcas tradīcija un ne tikai viens vēstures posms. Treškārt, ir jāsaprot vēsturiskais konteksts, kurā Pētera primāts tiek formulēts. Ceturtkārt, nevaram neņemt vērā evaņģēlija liecību un Baznīcas tēvu interpretāciju par Pētera lomu.

Neizpratni raisa mācītāja Bites kritika, kas vērsta uz pašreizējo katolisko mācību par glābšanu, kura tika formulēta Vatikāna II koncilā, – pārmetot, ka pagāni var tikt glābti, pateicoties labiem darbiem, bet luterāņi vēl aizvien tiekot nolādēti. Šis apgalvojums nekādā ziņā neatbilst katoliskās Baznīcas šodienas nostājai, un, lai par to pārliecinātos, pietiktu izlasīt Vatikāna II koncila dokumentu Unitatis redintegratio un Jāņa Pāvila II encikliku Ut unum sint.[3] Koncila tekstā varam lasīt: “Tomēr, ticībā attaisnoti, viņi Kristībā ir kļuvuši par Kristus Miesas locekļiem, tāpēc tas ir taisnīgi, ka viņi tiek saukti par kristiešiem, un katoliskās Baznīcas bērni tos pamatoti uzskata par brāļiem Kungā.” (UR 3) Tas nav noliedzams, ka katoliskās Baznīcas mācībā un vairākumā katoļu teologu ir klātesošs ekumeniskās kustības gars. Jānis Pāvils II raksta, ka “pagātnes ekskomunikācijas paliek pagātnē un šodien kopienas, kas kādreiz bija konfliktā, daudzos gadījumos viena otrai palīdz” (UUS 42). Nevienu luterāni šodien katoliskā Baznīca nenolād, lai gan daži Lutera teoloģijas aspekti tai nav pieņemami. Savukārt par pagānu pestīšanu ir jālasa kopumā Vatikāna II koncila dokumenti, lai saprastu: ja tiek pieļauta nevainīgu cilvēku (tādu, kas nepazīst Kristu) atpestīšana, tad tas izriet no Kristus žēlastības, kas tiek piedāvāta visiem. Turklāt šī mācība nav nekas jauns, bet saglabā Akvīnas Toma tradīciju, kas formulēta viņa darbā De Veritate 14, 11, ad 1 13. gadsimtā. Tas viss tomēr neizslēdz varbūtību, ka katoliskā Baznīca varētu šo jautājumu padziļināt.

Vēl būtu daudz pārdomu par lasīto Aleksandra Bites rakstu. Tāpat varam izvaicāt Lutera attieksmi pret ebrejiem, viņa saistību ar vācu firstiem zemnieku sacelšanās laikā, kad mira aptuveni 100 000 zemnieku, kā arī veidu, kā tika izmantots cuius regio, eius religio princips. Mēs nedrīkstam aizmirst par Trīsdesmitgadu karu, kurā gāja bojā trešdaļa vācu tautas un kurā abu konfesiju ticīgie smagi kļūdījās, lietojot varmācīgus līdzekļus. Šie mūsdienās vēsturiski izpētītie un pierādītie fakti atklāj pagātnes notikumu traģiskumu, un, tos atceroties, neviens no mums vairs nevar idealizēt ne šo laikmetu, ne šā laikmeta notikumus.

Mums šī sāpīgā pagātne ir jāatstāj Dieva žēlsirdībai un jādzīvo šodienas Baznīcā, kuru pavada Svētais Gars, pateicoties Dieva providencei, cerībā uz nākotnes vienotību. Pie mūsdienu teoloģijas laika zīmēm pieder tieši ekumeniskā kustība, kas raksturo arī luterāņu un katolisko konfesiju. Tieši tāpēc ir svarīgi uzskatīt, ka tieši ekumeniskais aspekts pieder pie mūsu laikmeta reformācijas zīmēm, Baznīcas atjaunošanās zīmēm, kas paļaujas uz evaņģēliju, kā to vēlējies mūsu Kungs (Jņ 17:20–23). Tieši tāpēc patiesam reformācijas ceļam būtu jāved no konflikta uz komūniju: tas ir vienīgais veids, kā Baznīca var atjaunoties pēc evaņģēlija gara. Tieši to 2017. gadā Lundā kopīgi pasludināja pāvests Francisks un bīskaps Munibs Junans (Munib Younan), Pasaules Luterāņu federācijas prezidents, aicinot no konflikta uz komūniju: “Lai arī mēs esam dziļi pateicīgi par garīgajām un teoloģiskajām dāvanām, ko mums devusi reformācija, mēs arī atzīstamies grēkā un nožēlojam Kristus priekšā to, ka luterāņi un katoļi ir ievainojuši Baznīcas redzamo vienotību. Teoloģiskās atšķirības pavadīja aizspriedumi un konflikti, un reliģija tika izmantota politiskiem mērķiem. Mūsu kopīgā ticība Jēzum Kristum un mūsu Kristība no mums ik dienas prasa atgriešanos, ar kuru mēs atmetam vēsturiskās nesaskaņas un konfliktus, kas kavē savstarpējo izlīgumu. Vēsturi nevar izmainīt, tomēr to, ko mēs atceramies un kā mēs to atceramies, var pārveidot. Mēs lūdzam dziedināt mūsu ievainojumus un atmiņas, kas aizēno mūsu skatījumu vienam uz otru. Mēs izlēmīgi noraidām jebkādu naidu un vardarbību pagātnē un tagadnē, īpaši to, kas izdarīta reliģijas vārdā. Šodien mēs dzirdam Dieva pavēli nolikt malā visus konfliktus. Mēs atzīstam, ka caur žēlastību esam atbrīvoti, lai dotos pretī komūnijai, uz kuru Dievs mūs nepārtraukti aicina.”

Tas ir iemesls, kādēļ mūsu teoloģija nevar palikt tikai polemikas un uzbrukumu līmenī, bet tai būtu jāievēro metodoloģija, kuru Luterāņu un Romas katoļu vienotības komisija kopīgai reformācijas gadadienas atcerei 2017. gadā ir izdevusi un kurā tiek prezentēti pieci ekumenisma imperatīvi. Mēs minēsim tikai pirmo, kas skar tieši teoloģijas lauku: “Katoļiem un luterāņiem vienmēr ir jāstiprina kopīgais un vispirms jāskatās no vienotības, nevis sašķeltības skatpunkta, pat ja atšķirības var vieglāk pamanīt un piedzīvot.”

Dr. theol. Andris Marija Jerumanis

Žurnāls “Svētdienas rīts”, 2018. gada februāris

 


[1] Svētdienas Rīts.2017. Nr. 11, 12.
[2] Turpat.
[3] Vatikāna II koncils: konstitūcijas, dekrēti, deklarācijas. Rīga: Vox Ecclesiae, 2017.

Atgriezties uz sadaļu "Ekumenisms"