Šodienas datums: 28.05.2017  |  Vārda dienas: Vilhelms, Vilis

Eņģeļi

Eņģeļi un viņu nozīme cilvēka dzīvē Katoliskās Baznīcas mācībā un tradīcijā

Eņģeļi ir ārkārtīgi augsti attīstītas garīgas būtnes. Viņu eksistence ir ticības patiesība, un tā pamatojas gan Svēto Rakstu liecībā, gan Tradīcijā[1]. Tā kā viņi pieder pie Dieva radītās acīm neredzamās realitātes daļas, viņi aizvien paliek liels noslēpums, kas turklāt ar savām spējām un īpašībām ievērojami pārspēj cilvēkus.

1. Eņģeļu būtība un darbība

Lai labāk saprastu, kā šīs būtnes darbojas radītajā pasaulē, spēj ietekmēt cilvēkus un atstāt iespaidu uz viņu dzīvi, nepieciešams iepazīties ar pašu eņģeļu dabu un viņiem piemītošajām spējām. Tādēļ vispirms skaidrosim vārda “eņģelis” nozīmi un pielietojumu Svētajos Rakstos un Baznīcas tēvu, sholastikas laika teologu un Maģistērija skatījumu uz eņģeļu būtību un dabu. Pēc tam pievērsīsimies teologu Paskala Parentes un Žana Danielou teoloģiskajai refleksijai par svētā Dionīsija Areopagīta un svētā Jāņa no Damaskas darbos pausto skatījumu par eņģeļu prātu, izteiksmes veidu, spēju mīlēt un brīvo gribu. Aplūkosim arī jautājumu par eņģeļu varu, ar ko Dievs viņus apveltījis, un kā tā var tikt izmantota materiālajā pasaulē, vienlaikus apzinoties, ka cilvēka prāts ir pārāk ierobežots, lai eņģeļus pilnībā izprastu.

1.1. Kas ir eņģelis

Vārds “eņģelis” nāk no grieķu vārda “vēstnesis” un norāda uz šī gara sūtību – eņģelis ir Dieva pestīšanas plāna vēstnesis. Vecajā Derībā visbiežāk eņģeļu apzīmēšanai izmanto vārdu “mal’akh”, kas nozīmē vēstnesi vai sūtni[2]. Bet šis apzīmējums neatklāj neko vairāk par šo būtņu patieso dabu kā vien to, ka tie laiku pa laikam tiek sūtīti misijā pie cilvēkiem kā Dieva vēstneši vai sūtņi. Debesis ir īstā labo eņģeļu valstība.[3] Svētajos Rakstos eņģeļi tiek apzīmēti arī ar tādiem vārdiem kā dievi (Ps 8,6), Dieva dēli (Īj 1,6; 2,1; 38,7), dievu dēli (Ps 29,1), vēji (Ps 104,4), dievišķas parādības (Ez 1,1), miera sūtņi (Is 33,7), vīri (Rad 18,2; Dan 10, 5), kur eņģeļi, pildot Dieva gribu, nes vēstījumu cilvēkiem vai nododas Dieva pielūgsmei. Jaunajā Derībā Jēzus pats sniedz mācību par eņģeļiem kā garīgām būtnēm (Mt 22,30), kas vienmēr bauda Dieva skatīšanu Debesīs (Mt 18,10) un pavadīs Kristu Viņa otrreizējās atnākšanas laikā (Mt 16,27). Jaunās Derības autori attēlo Kristu eņģeļu ieskautu Viņa dzīves svarīgākajos posmos: eņģeļi ir tie, kas pavēsta par Viņa iemiesošanos (Mt 1,20;24) un piedzimšanu (Lk 2,9-15); eņģeļi Viņam kalpo tuksnesī (Mt 4,11), stiprina Viņu agonijā (Lk 22,43), ir gatavi aizstāvēt, kad Viņu sagūsta (Mt 26,53), un ir pirmie liecinieki Viņa augšāmcelšanās brīdim (Mt 28,2-7; 20,12).[4]

Svētais Bernards raksta: “tās valstības pilsoņi ir gari, varenas, krāšņas, svētītas, atšķirīgas personības, sakārtotas noteiktā rangā, aizņemot vietu, kas tām dota jau no iesākuma, perfektas savā būtībā… apveltītas ar nemirstību, bezkaislīgas; nevis tā radītas, bet veidotas – tas ir, caur žēlastību, nevis no dabas; ar tīru prātu, labdabīgu pieķeršanos, reliģiskas un dievbijīgas; nevainojamu morāli; nedalāmas sirdī un prātā, svētītas ar nesalaužamu mieru, Dieva celtnes, kas veltītas dievišķai slavēšanai un kalpošanai.”[5]  

Savā pilnībā eņģelis pārspēj visas redzamās radības, brīnišķīgākais no visiem šajā pasaulē[6], pēc tēla un līdzības vistuvākā radība savam Radītājam[7]. Pēc savas būtības tas ir gars, pēc savas sūtības – eņģelis[8].

Ar jēdzienu “gars” tiek saprasts, ka tā ir bezķermeniska radība, tīri garīga būtne, ar intelektu apveltīta nemirstīga persona[9], un kā eņģelis tā atklājas, tikai veicot savu misiju. Šī gara smalkā un transcendentā daba nekādā veidā nesastāv no matērijas un nav saistīta ar ķermeni, kā tas ir cilvēkam, kurš ir dvēseles un miesas vienība, un ķermenis ir būtiska cilvēka veseluma daļa.

Baznīcas agrīnie rakstnieki uzskatīja, ka eņģeļiem ir smalki ķermeņi[10], vienlaikus atzīstot viņu garīgo dabu. Tas skaidrojams ar to, ka līdz sholastikas periodam kristīgajā filozofijā vārdiem “ķermenis” un “gars” nebija nodefinēta noteikta un pilnīga filozofiskā nozīme. Piemēram, svētais Kirils no Jeruzalemes savās Katehēzēs par garu vai garīgu ķermeni sauca jebko, kam nav ķermeņa – gaisu, tvaiku, matēriju. Šādus garīgus ķermeņus viņš attiecināja arī uz eņģeļiem[11]. Citi autori nodalīja zemes ķermeņus no debesu ķermeņiem, uz pēdējiem attiecinot smalku, izretinātu dabu. Šāda pārliecība varētu būt skaidrojama ar kļūdainu Rad 6,2-4 skaidrojumu, kur Dieva dēli ņēma cilvēku meitas sev par sievām, kuras dzemdēja viņiem bērnus. Svētais Bazilijs Lielais ticēja, ka eņģeļu daba ir “gaisa dvesma vai nemateriāla uguns”, tādēļ eņģeļi atrodoties noteiktā vietā un kļūstot redzami ar viņu pašu ķermeņu formām tiem, kas ir cienīgi viņus redzēt. Norādes par ēteriskiem ķermeņiem atrodamas gan pie grieķu, gan latīņu tēviem. Svētais Augustīns par vairāk ticamu uzskatīja, ka eņģeļiem ir smalki ķermeņi, un dēmoniem pirms viņu krišanas bija šādi debesu ķermeņi. Tomēr kopš viņu krišanas dēmonu ķermeņi sastāv no mitra, bieza gaisa[12].

Origēns savā traktatā De Principiis atzīst, ka daudzu autoru darbos un arī Svētajos Rakstos termins “bezķermenisks” nav pietiekami aprakstīts un ir nezināms. Grieķu un pagānu filozofiem tas izteica citu nozīmi. Viņš skaidro Lk 24,39 Kristus teiktos vārdus “garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man” šādi: te gribēts norādīt uz nesalīdzināmību starp gara ķermeņa formu vai kontūru, lai kas tā arī būtu, un cilvēka masīvo un redzamo ķermeni. Ar šo frāzi jāsaprot, ka Kristum nebija tādas miesas kā gariem, kas ir dabiski smalka, it kā no gaisa veidota, bet, ka Viņam bija blīvs un taustāms ķermenis. Pēc cilvēku ieskatiem viss, kam nav šāda daba, tiek vienkārši saukts par “bezķermenisku”; it kā par gaisu, ko elpojam, varētu teikt “bezķermenisks”, jo tam nav tādas dabas ķermenis, ko var satvert un turēt un kas var izrādīt pretestību spiedienam.[13]

Tādi sholastikas laika autori kā Robers Puleins un Hugo no Svēta Viktora pastāvēja uz to, ka eņģeļus jāuzskata par tīriem gariem un nemateriālām būtnēm. Pateicoties Laterāna IV koncila nostājai, šis uzskats kļuva izplatītāks 13. gadsimta pirmajā pusē. Lai gan koncils nenoformulēja doktrīnu, tomēr ticības apliecinājumā minētais formulējums “redzamo un neredzamo lietu” tika precizēts, izskaidrojot un iedalot visas radības trīs kategorijās – ka vispirms tika radītas tīri garīgas un tīri miesīgas radības – eņģeļi un materiālās lietas, un tad tika radīts cilvēks, kurš sastāvēja gan no garīgā, gan materiālā.[14] Tādējādi tika padarīts saprotamāks, kādai radību klasei eņģeļi pieder.

Svētais Akvīnas Toms, Eņģeļu doktors, atbalstīja eņģeļu garīgumu vistiešākajā vārda nozīmē. Šis Akvīnas Toma viedoklis par eņģeļu dabu ir kļuvis par izplatītu doktrīnu – eņģeļi ir tīri gari, kuri nesastāv no matērijas un formas, bet sastāv no būtības un esamības, darbības un potencialitātes.[15] Savas pilnībā garīgās un nemateriālās dabas dēļ eņģeļi ieņem pirmo un augstāko vietu radību hierarhijā, cilvēks – otro: “Kas ir cilvēks, ka Tu atceries to, un cilvēkbērns, ka Tu to glabā? Tu to noliec tik drusku zem dieviem, ar godu un slavu to kronē” (Ps 8, 5-6).

Vatikāna II koncila dogmatiskā konstitūcija Lumen Gentium, skaidrojot debesu un svētceļojosās baznīcas vienotību, vairakkārt apliecina eņģeļu klātesamību un līdzdalību pestīšanas vēsturē.[16]

Enciklikā Humani Generis Pijs XII pauž bažas par to, ka daudzi cilvēki noliedz eņģeļu personīgo raksturu, matērijas un gara atšķirību un pārdabisko kārtību.[17]

Pāvests Francisks ikdienas meditācijā “Svētās Martas” rezidences kapelā, komentējot evaņģēliju sargeņģeļu svētkos, 2. oktobrī, apstiprina: “Doktrīna par eņģeļiem nav izdomājums, bet gan viena no patiesībām, tas, ko pats Jēzus teica: “Redzi, Es sūtu eņģeli tev pa priekšu, lai tas tevi sargā ceļā un aizved tevi uz vietu, ko Es esmu sagatavojis. Pakļaujies un klausi viņam, nedumpo pret viņu.“ (Izc 23,20-21a)”[18]

Eņģeļi ir ne tikai īstas, personiskas būtnes, kuru garīgo dabu nekavē matērija – un tā ir ticības patiesība – , bet viņu personības ir daudz augstākas formas nekā cilvēku. Ja cilvēki atšķiras viens no otra tikai kā vienas sugas indivīdi, ar kādām materiālām vai morālām kvalitātēm, kas būtiski nemaina viņu dabu, tad eņģeļi viens no otra atšķiras īpaši, nav divu vienas sugas eņģeļu, katrs ir tīra forma, cita suga, pats savā veidā un katrs atklāj pilnīgi jaunu Dieva mūžīgā skaistuma un godības aspektu.[19] Eņģeļu kā individuālu personību pazīmes skaidri saskatāmas, viņiem manifestējoties cilvēkiem, piemēram, kad erceņģelis Rafaels parādās Tobijam vai Gabriels – Jaunavai Marijai, Jāzepam un Zaharijam.[20]

1.2. Eņģeļu prāts

Eņģeļi kā tīri gari ir saprātīgas būtnes, kas sniedzas pāri matērijai un savā darbībā ir brīvas no tās. Lai gan cilvēku dvēselēm arī ir garīga daba, tomēr pašām par sevi tām nav pilnīga daba. Dvēseles uzdevums ir informēt cilvēka ķermeni un veidot ar to veselumu, vienu individuālu vienību ar cilvēka ķermeni. Neskatoties uz tās garīgumu un nemirstību, zemes dzīvē dvēsele tomēr lielā mērā ir atkarīga no ķermeņa darbības.[21] Tā kā eņģeļus neierobežo matērija un, kā jau iepriekš ticis pieminēts, viņi ir bezkaislīgas, pilnīgas būtnes, varam secināt, ka eņģeļi ir augstāki par cilvēku dvēselēm un viņu vara ir lielāka nekā cilvēkiem.   

Ar apzīmējumiem “prāts” vai “inteliģence” tiek uzsvērts eņģeļu uztveres spēks, kas pats par sevi un savā darbībā ir augstāks par cilvēka, tomēr šie apzīmējumi nenozīmē, ka eņģeļu daba ietver tikai intelektu. Eņģeļu dabiskās zināšanas ir proporcionālas viņu kā garu stāvoklim un eņģeļi tās saņem no godības gaismas. Zināšanas eņģeļa prātā tiek Dieva ielietas atkarībā no pilnības pakāpes, kas katram eņģelim ir atšķirīgs. Ar dabisku inteliģenci ir apveltīti gan labie eņģeļi, gan kritušie, tas ir, ļaunie gari. Eņģeļa prāts ir tik ass, ka viņš ar vienu “acu skatienu” spēj uztvert veselu zinātni, kā cilvēks spēj uztvert visu laukumu, kas redzams viņa acīm. Ja cilvēks iegūst zināšanas pakāpeniski, darbietilpīga procesa rezultātā, eņģeļa intelekts ir pilnībā brīvs un neatkarīgs no matērijas un sajūtām, un tam nav nepieciešama attīstība. Tas jau no eksistēšanas sākuma apveltīts ar pilnīgu spēku, un tas ne attīstās, ne arī regresē, zināšanas eņģelis saņem jau ar radīšanu kā dabisku papildinājumu savai intelektuālajai substancei. Tomēr eņģeļa prāts ir spējīgs papildināt zināšanas un iemācīties par jauniem notikumiem vai nu no Dievišķās Atklāsmes, vai no apgaismošanas no augstāku kārtu eņģeļiem, vai pat no cilvēka.[22]

Nonākot pie secinājuma par eņģeļu daudz ievērojamāko intelektuālo pārākumu pār cilvēku, varētu rasties iespaids, ka cilvēkam no eņģeļa nekas nav noslēpjams un eņģelim, jau pavirši paskatoties uz cilvēku, kļūst skaidras viņa domas un tālākā rīcība. Zinot eņģeļu aso prātu, varam pieņemt, ka, vērojot cilvēku, viņi diezgan precīzi var izsecināt cilvēka nākamās darbības, tomēr cilvēki var būt droši, ka eņģeļiem nav zināšanu par cilvēka sirds noslēpumiem vai brīvās gribas nākotnes izvēli un rīcību. Šīs zināšanas ir rezervētas tikai Dievišķajai Providencei. Eņģeļu zināšanas par cilvēku domām un nākotnes brīvu rīcību ir tikai pieņēmumi un, augstākais, var ietekmēt cilvēka morālo pārliecību.[23]

1.3. Eņģeļu izteiksmes veids

Eņģeļi sazinās savā starpā. Svētajos Rakstos varam lasīt par “eņģeļu mēlēm”              (1 Kor 13,1). Eņģeļiem ir pašiem sava valoda, kas cilvēkiem nav zināma. Eņģeļiem nav vajadzīga mēle vai ausis, lai viens ar otru sazinātos un apmainītos ar domām vai padomu, viņu valoda ir daudz spēcīgāka, skaidrāka, un perfektāka nekā cilvēku.[24] Ja cilvēku vārdiem paustais bieži vien ļoti nepilnīgi atspoguļo to, kas viņiem kā ideja ir prātā, un klausītājs var pietiekami labi neuztvert un nesaprast visu domu, tad eņģeļu savstarpējo bezvārdu komunikāciju varētu salīdzināt ar pilnīgu sava prāta atvēršanu un visas domas atklāšanu, kas ir augstāka un labāka izteiksmes forma.

Kad eņģeļi parādās cilvēkiem, viņi runā cilvēku valodā un, konkrēti tieši tajā, kādā runā cilvēks, pie kura viņi vēršas. Ja eņģeļa parādīšanās ir sajūtama, viņš runā balsī; ja tā ir vīzija – tiek izmantoti tikai garīgi vārdi. Eņģeļi runā ar cilvēkiem katru reizi, kad tiek sūtīti kā Dieva vēstneši.[25] Svētajos Rakstos šādas sarunas ir minētas vairākkārt – gan erceņģelim Rafaelam tiekoties ar Tobiju, gan Gabriēlam – ar Zahariju un Jaunavu Mariju, gan eņģelim runājot ar Pēteri. Eņģeļi arī ir tie, kas ganiem pavēstī par Pestītāja piedzimšanu.

Ja tāda ir Dieva griba, eņģeļi, parādoties cilvēkiem, ir spējīgi pieņemt cilvēku formas. Eņģeļi arī spēj radīt cilvēku ausīm saldas melodijas vai valdzinošu mūziku.[26]

1.4. Eņģeļu mīlestība un brīvā griba

Mīlestība un brīvā griba ir divas nesaraujami saistītas lietas, jo tikai brīvprātīgu mīlestību var uzskatīt par patiesu, savukārt personīgais grēks nevar eksistēt bez brīvās gribas. Svētie Raksti nepārprotami pauž to, ka eņģeļi ir apveltīti ar brīvo gribu, jo daļa no viņiem izvēlējās grēkot, bet daļa – palikt uzticīgiem Dievam (2 Pēt 2,4; Jūd 1,6). Eņģeļu brīvprātīgā izvēle atteikties no sava augstā stāvokļa un tam sekojošais sods ir brīvas gribas un brīvas izvēles apliecinājums.

Tā kā eņģeļi ir pilnībā brīvi no kaislībām un jūtīgām tieksmēm, eņģeļa gribas aktu nosaka tikai eņģeļa prāts ar lēmumu un noteiktību, kas ir galīgs un nav maināms. Tieši šādu gribas aktu jeb izvēli izdarīja kritušie eņģeļi, kad viņiem bija iespēja izvēlēties, kalpot vai nekalpot Dievam, tāpēc viņiem nav iespējas atgriezties un nožēlot. Reiz Dievam atzīta, eņģeļa griba vairs nevar izdarīt izvēli starp labu un ļaunu. Izvēle, kas tika izdarīta par labu Dievam, ir mūžīga. Atrodoties augstākā labuma stāvoklī, eņģeļi joprojām var izvēlēties, ko viņi grib iepriecināt, bet viņu izvēli vienmēr vada Dievišķā mīlestība un izvēle ir tikai starp kaut ko labu un vēl labāku[27].

Eņģeļi, kas labprātīgi izvēlējās kalpot Dievam, dara to, Viņu slavēdami un mīlēdami. Eņģeļi mīl sevi pašu. Sevi mīlēdami, viņi vienlaikus sevi arī dāvā – mīl Dievu, citus eņģeļus un mīl arī cilvēkus, kuri ir veidoti pēc Dieva attēla un lemti dzīvot kopā ar eņģeļiem Debesīs. Sevi eņģeļi mīl tādēļ, ka spēj novērtēt savas esmes labumu, viņi pazīst sevi kā Dieva radību un izplata savu mīlestību uz citiem. Citas radības eņģelis mīl tādēļ, ka tās dalās universālajā labumā, kura autors ir Dievs. Eņģeļu savstarpējā mīlestība ir nepastarpināta, bez jebkādiem šķēršļiem garīgo labumu apmaiņā, tādēļ var teikt, ka starp eņģeļiem valda pilnīga draudzība[28]. Eņģeļu mīlestība uz cilvēkiem izpaužas viņu kalpošanā – eņģeļi mīl, aizsargā un iedvesmo cilvēkus ar svētām domām un vēlmēm, eņģeļi pienes Dievam cilvēku lūgšanas, labos darbus, ciešanas un asaras, eņģeļi lūdzas par cilvēkiem. Labie eņģeļi mīl cilvēkus tik pat ļoti, cik kritušie eņģeļi viņus ienīst. Milzīgs ir eņģeļu prieks par viena grēcinieka atgriešanos            (Lk 15,10), kurš bija pazudis, bet tagad atgriezies. Kopš eņģeļiem tapa zināma svarīgākā atklāsme, viņi ilgojas pēc tās galīgās piepildīšanās un cilvēces pestīšanas. Šī vēlme redzēt mūs pestītus ir vēl viens eņģeļu mīlestības apliecinājums uz cilvēkiem.[29]

1.5. Eņģeļu vara

Lai arī eņģeļi ir garīgas, bezķermeniskas būtnes, kā prāti tie mentāli atrodas noteiktās vietās. VIII Austrumu Baznīcas tēvs svētais Jānis Damaskietis apgalvo, ka eņģeļiem nav ķermeņa formas un viņi neuzturas trijās dimensijās, bet, ja viņiem jāpilda kāds uzdevums, ar prātu un aktivitāti viņi ir klātesoši konkrētajā vietā un vienlaicīgi nevar būt klātesoši vairākās vietās – ja eņģelis ir Debesīs, viņa tajā brīdī nav uz zemes, un otrādi. Eņģeļus neierobežo sienas vai durvis, viņi ir diezgan neierobežotas būtnes, bet parādoties cilvēku priekšā, viņi pieņem izmanītu formu – tādu, kādu cilvēks ir spējīgs ieraudzīt, nevis kas būtu jāuztver kā eņģeļu īstā āriene.[30]

Eņģeļi nevar vienlaikus būt vairākās vietās, tomēr no vienas vietas uz citu tie pārvietojas ar domas ātrumu. Viņu kustība ir drīzāk acumirklīga vietas maiņa, nevis pārvietošanās. Šī kustība sastāv no uzmanības un darbības pārcelšanas no viena objekta uz citu, bez nepieciešamības šķērsot vietu un telpu.[31] To var salīdzināt, piemēram, ar cilvēka prātu un iztēli, kas ceļo ar gara ātrumu un domās vienā mirklī var apciemot draugus dažādos kontinentos. Vecajā Derībā spilgts piemērs eņģeļu spējai pārvietoties gara ātrumā ir Daniela grāmatā, kur Dievs sūta eņģeļi pie lauvu bedrē iemestā pravieša Daniela, lai tas viņam nogādā ēdienu (Dan 6,23).

Eņģeļi ar savu klātbūtni neaizņem vietu, bet viņu klātbūtne ir noteikta un parasti tiek darīta zināma ar viņu darbību, nevis substanci. Eņģeļu darbība var ietekmēt gan materiālus objektus, gan arī nemateriālus – cilvēka dvēseli vai citus eņģeļus. Lai arī eņģeļi kā radības ir pārāki par cilvēkiem, tomēr tie nespēj veikt brīnumus – ar brīnumu saprotot ko tādu, kas ir ārpus Dieva radītās dabas. Dievs ir vienīgais brīnumu veicējs, bet Viņš var izmantot radības – eņģeļus vai svētos – kā instrumentus brīnumu veikšanai. Cilvēkiem var šķist kāda no eņģeļu kā ar pārāku spēku apveltītu būtņu darbībām kā brīnums, bet patiesībā tas ir eņģeļu dabisko spēju rīcības akts, nevis brīnums.[32] Eņģeļi ir pārākas radības par cilvēkiem un viņu spējas ir daudz varenākas, tomēr arī viņi ir tikai radības un atrodas Dieva kontrolē, tāpēc nevar izdarīt neko tādu, ko dievišķā apredzība nepieļautu.[33]

Varam secināt, ka, lai gan eņģeļi daudzkārt pieminēti jau Vecajā Derībā, skaidrojums par eņģeļiem kā tīri garīgām būtnēm tika precizēts tikai ap  13. gadsimtu. Attīstoties domai, noformulējās arī, ka eņģeļi ir ar prātu un brīvu gribu apveltītas nemirstīgas personas, kuras savā intelektuālajā kapacitātē ievērojami pārsniedz cilvēkus.

Savā darbībā eņģeļi ir ļoti aktīvas būtnes – viņi komunicē savstarpēji, mīl viens otru, mīl savu Radītāju un arī cilvēkus, viņiem kalpodami. Tomēr Dievs ir paredzējis, ka katram eņģelim ir sava vieta un savs uzdevums, ne visi eņģeļi iesaistās redzamās pasaules notikumos un kalpošanā cilvēkiem.

2. Eņģeļu hierarhijas un kārtas

Rūpīgi pētot Svētos Rakstus, tādi autori kā svētais Ambrozijs, svētais Gregors, svētais Hieronīms ir atzinuši, ka Dievs ir sakārtojis eņģeļus noteiktā hierarhijā un koros jeb kārtās. Vienu no vislabāk sastrukturizētajām eņģeļu hierarhijām piedāvāja Pseido Dionīsijs Areopagīts, uz kura paustajām domām un mācību par eņģeļu kārtām vēlāk atsaucas gan Austrumu, gan Rietumu Baznīcas tēvi – tādi kā svētais Jānis Damaskietis, svētais Gregors Lielais, svētais Akvīnas Toms un citi, uz to atsaucās arī Pirmā Nīkajas koncila bīskapi[34].

Par primāro avotu izmantojot Pseido Dionīsija Areopagīta darbu Debesu hierarhijas, vispirms iedziļināsimies debesu hierarhijas būtībā un tās principu attiecināšanā uz eņģeļu savstarpējo kārtību. Dionīsijs ievada mistiskā realitātē un ar krāšņas un tēlainas valodas palīdzību cenšas izteikt neredzamo un neizsakāmo realitāti. Pēc Dionīsija skaidrojuma cilvēks tuvojas Dieva pazīšanai pa diviem ceļiem: katafātisko (pazīt Dieva īpašības caur Viņa darbiem) un apofātisko (negatīvā veidā, drīzāk sakot, kas Viņš nav nekā ir), kas arī pamato tik tēlainas valodas izmantojumu.

Katru no eņģeļu hierarhijām Dionīsijs iedala vēl trīs atsevišķās kārtās, katrai piešķirot kādu no deviņiem Svētajos Rakstos atrodamajiem eņģeļu kārtu apzīmējumiem, tādēļ apskatīsim arī kopīgo, kas vieno vienas kārtas eņģeļus un atšķir no citām kārtām, katrai kārtai raksturīgās īpašības un no Dieva uzticētos pienākumus, tajā skaitā iesaistīšanos cilvēku dzīvē.

2.1. Eņģeļu hierarhijas

Ar mistiskās teoloģijas traktātu Debesu hierarhijas Dionīsijs mūs ievada savā neredzamās radītās pasaules izpratnē. Teologs Paskals Parente atsaucas uz Dionīsiju kā neo-platoniskās filozofijas par hierarhijām turpinātāju[35], kuras pamatdomu viņš turpina attīstīt kā harmonisku un skaistu Dieva Debesu ģimenes konceptu[36]. Dionīsijs hierarhijas dabu skaidro kā: “svētu kārtību, kas līdzinās dievišķajam skaistumam un kalpo paša apgaismošanas sakrālajam noslēpumam hierarhiskā kārtībā un gudrībā”[37]. Katrs, kas piedalās šajā kārtībā, saņem apgaismošanu no Dieva atbilstoši tā līdzībai ar Viņu. Hierarhijas mērķis ir iespējami lielāka līdzināšanās un vienība ar Dievu, un, pieņemot Viņu kā visa Valdītāju un kontemplējot Viņa dievišķo skaistumu, kļūt kā Viņam, cik vien tas iespējams. Hierarhija pilnveido tās dalībniekus pēc Dieva svētā attēla gluži kā: “spožus un nenotraipītus spoguļus, kas saņem staru no augstākās dievišķības, gaismas Avota, un, mistiskā veidā tiekot piepildītiem ar gaismu, izlej to uz tiem, kas atrodas zemāk par viņiem”[38]. Tiem, kas dod vai piedalās svētajos noslēpumos, lai tiktu pārveidoti par līdzīgiem dievišķajām inteliģencēm, jāievēro dievišķā likuma robežas. Tādējādi hierarhija ietver noteiktu, pilnīgu un svētu kārtību, kas līdzinās pirmajam dievišķajam Skaistumam.[39]

Katrs, kam piešķirta vieta dievišķajā kārtībā, rod savu pilnību atbilstoši katra kapacitātei, tiekot paceltam pretī dievišķajam Attēlam. Tādējādi katrs kļūst par Dieva līdzstrādnieku un rāda tālāk dievišķo darbību, ciktāl tā ir atklāta viņā pašā. Hierarhija nosaka, ka daži ir šķīsti un šķīstī citus; daži ir apgaismoti un apgaismo citus; daži ir pilnīgi un dara pilnīgus citus, dievišķajai līdzībai sasniedzot katru tam piemērotā veidā. Tā kā pats Dievs ir brīvs no jebkādas nevienlīdzības, ir mūžīgās gaismas piepildīts, ir pati Pilnība, Apgaismošana, Šķīstība un katras hierarhijas Cēlonis, Viņš savā pilnībā pārspēj visu svētumu. Tādēļ tiem, kas tiek šķīstīti, jābūt absolūti pilnīgiem un brīviem no jebkādiem traipiem, kas šķir no līdzības; tiem, kas tiek apgaismoti, jābūt piepildītiem ar dievišķo Gaismu, paceļoties līdz kontemplatīvam stāvoklim, un ar prāta visšķīstākajām acīm; tiem, kas tikuši dievišķajā kārtībā ievesti, sargājot sevi no visām nepilnībām, jākļūst par līdzdalībniekiem dievišķajai Gudrībai, ko tie ir kontemplējuši.[40]

Tiem, kas šķīstī, no savas šķīstības pārpilnības jādāvā citiem savs svētums; tiem, kuri apgaismo, pašiem esot apveltītiem ar lielāku gaismas inteliģenci, svētu spožumu, pienācīgi saņemot un dodot tālāk gaismu, jādod sava pāri plūstošā gaisma tiem, kas tās cienīgi; tiem, kas dara pilnīgu, jāved uz pilnību tie, kuri tiek pilnveidoti dievišķajā kārtībā ar zināšanām par svētajām lietām, ko tie ir kontemplējuši.[41]

Debesu būtņu svētās hierarhijas ir klātesošas un piedalās dievišķajā kārtībā tādā mērā, kas tālu pārsniedz radītās lietas, iracionālas radības un racionālos cilvēkus. Veidojot sevi pēc Dieva līdzības, tiecoties pārpasaulīgā veidā uz augstāko dievišķību, debesu hierarhijām dabiski ir daudz pilnīgāka vienība ar Dievu. Tās saņem spožumu tīrā un nemateriālā veidā, tam piemērojoties ar pilnīgi intelektuālu dzīvi. Debesu hierarhijas ir pirmās, kas piedalās un atklāj dievišķos noslēpumus, pirmās, kas saņem dievišķo Gaismu, un caur viņām cilvēkiem tiek nodotas atklāsmes, kas cilvēkus pārspēj, tādēļ šīs debesu hierarhiju būtnes visaugstākajā mērā var saukt par eņģeļiem.[42]

Svētie Raksti uzskaita deviņas eņģeļu kārtas (Is 6,2; Rad 3,24; Kol 1,6; Ef 1,21;     Rom 8,38). Tomēr gadsimtu gaitā dažādi autori piedāvājuši atšķirīgas teorijas – daļa uzskatīja, ka Svēto Rakstu uzskaitījums nav pilnīgs, savukārt citi, piemēram, svētais Hieronīms piedāvāja tikai septiņas eņģeļu kārtas[43]. Pseido Dionīsijs Areopagīts atbalsta Svēto Rakstu uzskaitījumu ar deviņām kārtām, sagrupējot tās trīs hierarhijās:

  • Augstākā hierarhija – serafi, ķerubi, troņi;
  • Vidējā – kundzības, spēki, varas;
  • Zemākā – valdības, erceņģeļi, eņģeļi.

Šādai kārtībai piekrita arī Jānis Damaskietis[44] un Svētais Gregors Lielais. Katrā hierarhijā ir pirmā, otrā un trešā kārta. Augstākās kārtas ir zemāko kārtu iniciatori un vadītāji uz tuvošanos Dievišķajam un uz šo kārtu apgaismošanu un vienību.

Augstākās hierarhijas eņģeļi ir tie, kas mūžīgi uzturas pastāvīgā Dieva klātbūtnē un pāri citām hierarhijām ir nemitīgi vienoti ar Viņu. Šī hierarhija atrodas Dievam vistuvāk no visām hierarhijām, tā ir cildenākā un vislīdzīgākā Viņam. Savu pilnību, zināšanas, šķīstīšanu un atklāsmi tā saņem pa tiešo no Dieva. Lai attēlotu šīs hierarhijas eņģeļu dabu, tie tiek dēvēti arī par “kvēlojošajiem”, “gudrības straumēm” un “troņiem”.[45]

Pārējās hierarhijas saņem apgaismošanu un šķīstību no hierarhijas, kas ir nākamā virs tās. Augstākās un vidējās hierarhijas eņģeļiem piemīt zemākās hierarhijas apgaismošana un spēks. Tādēļ Pseido Dionīsijs Areopagīts visas debesu hierarhijas būtnes sauc par eņģeļiem – jo tām visām papildus savai personīgajai pilnībai piemīt zemākās hierarhijas zemākās kārtas būtņu – eņģeļu apgaismošana un spēks.

2.2. Eņģeļu kārtas

Katras kārtas eņģeļiem ir raksturīgs kas tikai šai kārtai kopējs un no pārējām kārtām atšķirīgs. Ja Origēns traktātā De Principiis piemin tikai kā atziņu domu, ka katram eņģelim ir uzdots noteiks pienākums, kas nav nejaušība, pašu eņģeļu nopelni vai viņu izcilās īpašības, bet gan paša Dieva lēmums, kurš tos sakārto pēc sava Prāta, un rūpīgāk analizē tikai ercenģeļiem raksturīgos uzdevumus[46], tad Dionīsijs Debesu hierarhijās izvērsti apraksta katru no eņģeļu kārtām un to pienākumiem, ko arī aplūkosim tālāk, izmantojot Dionīsija izstrādātās hierarhijas secību – no augstākās uz zemāko.

Serafi ir augstākās hierarhijas pirmās kārtas eņģeļi. Ebreju valodā “serafi” nozīmē “tie, kuri aizdegas vai dara karstu”, kas norāda uz viņu nepārtrauktību un mūžīgo pastāvēšanu par dievišķajiem principiem, viņu kvēlumu un aizrautību, intensitātes pārpilnību, nepārtraukto, nenogurstošo darbošanos un viņu pacilājošo un enerģisko pielīdzināšanos ar tiem, kas atrodas zem viņiem. Zemākas kārtas eņģeļus serafi aizdedz ar savu svelmi un pilnībā šķīsta ar degošu liesmu, neslēptā, neslāpējošā, pastāvīgā, starojošā un apgaismojošā spēkā izkliedējot un iznīcinot tumsības ēnas.[47]

Svētajos Rakstos serafi minēti divas reizes – Is 6,2; 6. Tie parādīti kā ap Kunga troni stāvošas būtnes ar sešiem spārniem, kas nemitīgi dzied godības himnu: ”Svēts, svēts, svēts!” Pravieša Isaja dotais apraksts, serafu vārda “degošie” nozīme, viņu atrašanās pie visvarenā Dieva troņa parāda serafu cildeno vietu Debesīs. Pieminētie seši spārni, no kuriem divi aizsedz seju – kā dziļas godbijības pazīme un lai viņus neredzētu, divi klāj kājas – aiz pieticības un cieņas, bet ar diviem tie lido, nošķir pašus serafus un viņu pazemību un godbijību no Visaugstākās Godības izcilā krāšņuma[48].

Serafu galvenais uzdevums ir nepārtraukti slavēt Dievu, pāri visam svinot Viņa svētumu, Viņa Pilnību, Viņa svēto Taisnību, svēto Labumu, svēto Žēlsirdību, svēto Spēku, svēto Skaistumu, svēto Gudrību. Par serafu jūtu un veltīšanās aizrautību liecina Isaja vīzijā redzētā viņu spēcīgā saukšana, no kuras “sliekšņu pamati trīcēja” (Is 6,4), un par viņu mīlestības uguni – “nams”, kas no saucēja balss “pildījās dūmiem” (Is 6,4). Otrs serafu pienākums – šķīstīšana – Isaja vīzijā manifestējās, kad serafs ar kvēlojošu ogli pieskārās Isaja lūpām, sakot, ka “noņemta” ir viņa vaina (Is 6,7).

Ķerubi ir augstākās hierarhijas otrās kārtas eņģeļi. Vārds “ķerubi” norāda uz viņu zināšanu spēku un Dieva skatīšanu, viņu spēju uztvert augstāko Gaismas Dāvanu, Dieva skaistuma kontemplāciju tās tiešajā manifestācijā, un ka tie tiek piepildīti, piedaloties dievišķajā Gudrībā, ko tie bagātīgi izlej no sava gudrības avota uz tiem, kas atrodas zem viņiem.[49]

Svētajos Rakstos ķerubi parādīti kā svēto vietu un lietu debesu aizbildņi un aizsargātāji. Ķerubi ir pirmie no eņģeļiem, kas tiek minēti Bībelē, kad Dievs viņus noliek par sargiem pie Ēdenes dārza vārtiem (Rad 3,23)[50]. Ķerubi arī ir tie, kuru atveidojumus Kungs liek Mozum izgatavot Derības šķirstam, tādējādi parādot viņus kā svēto vietu un sakrālo lietu sargus. Vairākkārt ķerubi tiek raksturoti arī kā Dieva troņa turētāji, kā tie, uz kuriem pats Kungs “sēž” (Ps 80,2; Ps 99,1; Is 37,16) vai kā Dieva kaujas rati (Ps 18,1; Ez 10,1-2; 16-19) un kuriem ir četras sejas: ķeruba, cilvēka, lauvas un ērgļa, četri spārni un itin kā cilvēka rokas (Ez 10,14; 21).

Troņi ir augstākās hierarhijas trešās kārtas eņģeļi. Viņu apzīmējums norāda uz visbrīnišķīgāko un cildenāko, kas ir brīvs un nesabojāts ar zemes lietām, pacelts pārpasaulīgā augstumā. Troņiem ir spēka pilnība, tie saņem dievišķo Imanenci un manifestē Dievu, esot pilnībā atvērti dievišķajai līdzdalībai. Šīs kārtas eņģeļi savas vienotības, vienkāršības, pastāvības un noteiktības dēļ tiek saukti gan par troņiem, gan – sēdekļiem.[51] Troņi tāpat kā serafi un ķerubi bauda cildenāko cieņu un godu, no visām eņģeļu kārtām esot vistuvāk Dieva tronim. dievišķo noslēpumu gaisma viņus sasniedz pirms visiem pārējiem.[52]

Lai arī Svētajos Rakstos nav skaidri minēta troņu daba un pienākumi, bet gan tikai šīs kārtas nosaukums (Kol 1,16), Pseido Dionīsijs Areopagīts skaidro, ka troņiem raksturīga nelokāmība, kas nāk no vienkāršības, un vienkāršība – no šķīstīšanas. Kad katrs no objektiem ir šķīstīts līdz tā vienkāršajai dabai, tad, esot tīrs, tas paliek nedalāms. No tā arī secināms, ka troņiem uzticēta šķīstīšana.[53]

Kundzības ir vidējās hierarhijas augstākās kārtas eņģeļi. Svētajos Rakstos minēts to nosaukums bez detalizētāka raksturojuma (Kol 1,16). Pseido Dionīsijs Areopagīts skaidro, ka “kundzības” izsaka noteiktu neierobežotu pacelšanos uz kaut ko augstāku, kas ir pāri; brīvību no visa, kas ir uz zemes, un no visām iekšējām tieksmēm uz verdzību uz nesaskaņām; liberālu pārākumu pār skarbu tirāniju; atbrīvotību no degradējošas verdzības un visa, kas ir zems, jo kundzības neskar nekāda nekonsekvence un pretrunas. Tās ir patiesie kungi, mūžīgi tiecoties uz patiesu kundzību un kundzības Avotu. Tie providenciāli veido sevi un tos, kas zemāk par viņiem, cik vien iespējams, par patiesām kundzībām. Tie nepievēršas tukšām ēnām, bet pilnībā atdod sevi patiesajai Autoritātei, uz mūžiem vienoti ar kundzības dievišķo Avotu.[54]

Spēki ir vidējās hierarhijas otrās kārtas eņģeļi. Svētajos Rakstos tos piemin apustulis Pēteris (1 Pēt 3,22) un apustulis Pāvils (Ef 1,21; 1 Kor 15,24), apzīmējot šos eņģeļus gan kā labos garus, gan arī kā tos, kurus Kristus atcels[55]. Pseido Dionīsijs Areopagīts skaidro, ka “spēki” norāda uz noteiktu spēcīgu un nelokāmu drosmi; nebūt vājam un bezspēcīgam, uztverot jebkādu dievišķo apgaismojumu, kas tiek piešķirts; tiekšanos augšup pēc spēku pilnības, lai arvien vairāk līdzinātos Dievam; nekad neatkrist no dievišķās dzīves paša vājuma dēļ, bet gan nelokāmi pacelties pie vissvarīgākā Spēka, kas ir visu spēku Avots: veidot sevi, cik vien tas iespējams, spēkā; pilnībā pavērsties uz spēka Avotu un ļaut tam providenciāli caur sevi plūst uz tiem, kas atrodas zemāk, bagātīgi piepildot tos ar spēku.[56]

Varas ir vidējās hierarhijas zemākās kārtas eņģeļi. Šīs kārtas eņģeļi pieminēti gan Vecajā (Dan 3,61), gan Jaunajā Derībā, turklāt Jaunajā Derībā tie minēti gan kā labie           (Ef 3,10), gan – kritušie eņģeļi (Ef 6,12). Šīs kārtas eņģeļu dabu Pseido Dionīsijs Areopagīts raksturo kā līdzvērtīgu kundzībām un spēkiem, bet kas norāda uz organizētu un neierobežotu kārtību, uzņemot dievišķo, un intelektuālas un pārpasaulīgas varas regulāciju, kas nekad nepazemina tās autoritāti ar tirānisku spēku, bet gan, pateicoties kārtībai, tiek neatvairāmi mudināta uz dievišķo. Varas kārtas eņģeļi labdabīgi, cik vien tas iespējams, virza tos, kas atrodas zemāk par viņiem, uz augstāko Varu, kas pats ir Varas Avots, un kuru tas manifestē Viņa paša autoritātē labi sakārtotu eņģeļu kārtu veidā.[57]

Valdības ir zemākās hierarhijas pirmās kārtas eņģeļi. Šīs kārtas eņģeļi Svētajos Rakstos pieminēti gan kā kritušie, gan kā labie eņģeļi. Apustulis Jūda kritušos valdības eņģeļus raksturo kā eņģeļu kārtu, kas vislabāk attēlo atkrišanu (Jūd 1,6).[58] Pseido Dionīsijs Areopagīts kā valdības kārtai raksturīgo min viņu dievišķajam līdzīgo karaliskumu un autoritāti kārtībā, kas ir svēta un visatbilstošākā karaliskajam Spēkam. Šīs kārtas eņģeļi ir pilnība vērsti uz Prinču Princi un karaliskā veidā ved citus uz to. Tie ir veidoti, cik vien iespējams, pēc Prinča kārtas Avota, un atklāj tā kārtību ar karalisku spēku.[59]

Erceņģeļi ir zemākās hierarhijas otrās kārtas eņģeļi. Viena no vispazīstamākajām eņģeļu kārtam – pateicoties erceņģeļiem Miķelim, Gabrielam un Rafaelam, kuri vairākkārt minēti Svētajos Rakstos. Atrodoties hierarhijas vidū, erceņģeļi ir vienoti gan ar valdībām, gan eņģeļiem – ar valdībām tādējādi, ka erceņģeļi ir karaliskā veidā vērsti uz visbūtiskāko Prinča kārtu un, cik vien iespējams, veido sevi pēc Viņa līdzības; savukārt vienoti ar eņģeļiem – jo tie pieder skaidrojošajai kārtai, saņemot apgaismošanu no augstākām varām un paziņojot šīs atklāsmes eņģeļiem.[60] Erceņģeļu kārtas nosaukums norāda, ka starp eņģeļiem tie ir līderi un pārāki par eņģeļu kārtu.

Hierarhiju noslēdz zemākās hierarhijas trešās kārtas būtnes – eņģeļi. Šo kārtu dēvēt par eņģeļiem ir visatbilstošāk, jo tieši tās eņģeļi kalpo kā “vēstneši” cilvēkiem un ir visciešāk saistīti ar redzamām un zemes lietām[61]. Pēc savas dabas un pienākumiem eņģeļi cilvēkiem ir tuvāk par jebkuru citu dievišķu garu. Psalmistam sakot, ka Dievs cilvēku ir nolicis tikai mazliet zemāk par eņģeļiem (Ps 8,6), visticamāk te domāti tieši zemākās kārtas eņģeļi, kuriem ir visciešākā saikne ar racionālo cilvēku. Parasti no šīs kārtas, bet ne tikai, nāk arī sargeņģeļi, kas vada un sargā indivīdu dvēseles zemes dzīves laikā.[62]

Apkopojot pausto skatījumu uz eņģeļu hierarhiju un savstarpējo kārtību, varam secināt, ka augstākām hierarhijām piemīt zemākās kārtas eņģeļu apgaismojums un vara. Eņģeļu kārtas īsteno savu varu ar apgaismošanas un šķīstīšanas palīdzību, bagātinot un pilnveidojot zemāku kārtu eņģeļu vai cilvēku intelektu. Visaugstākās hierarhijas eņģeļi saņem apgaismojumu un šķīstību pa taisno no Dieva, proporcionāli savai kārtai un personiskajai pilnībai. Pārējie eņģeļi to saņem netieši – caur nākamās augstākās pakāpes eņģeļiem. Vienlaikus netiek izslēgts, ka jebkuras kārtas eņģeļi var saņemt pārdabisko žēlastību un apgaismošanu arī pa tiešo no Dieva.

Pseido Dionīsijs Areopagīts piedāvā Svētajos Rakstos minētās deviņas eņģeļu kārtas sagrupēt trīs hierarhijās. Visaugstākajā hierarhijā ietilpst serafi, ķerubi, troņi, vidējā – kundzības, spēki, varas, zemākajā – valdības, erceņģeļi, eņģeļi. Eņģeļu hierarhija ietver svētu kārtību, īpašas zināšanas un kopīgu darbības un ietekmes sfēru. Tieši zemākās kārtas eņģeļi ir tie, kuriem Dievs uzticējis iesaistīties cilvēku dzīvē – sargāt un vadīt viņus, tādējādi kalpojot pašam Dievam. Šis secinājums mūs aizved līdz jautājumam par sargeņģeļu darbību cilvēku dzīvē.

3. Sargeņģeļu darbība cilvēku dzīvē

Eņģeļi ir bijuši klātesoši visā pestīšanas vēsturē. Jau Vecajā Derībā varam lasīt, kā Dievs tiem uztic sargāt Ēdenes dārza vārtus (Rad 3,23), eņģeļi ir tie, kas attur Ābrahamu no Īzaka nogalināšanas (Rad 22,11) un vada Izraēli ceļā uz Apsolīto zemi (Izc 23,20-23). Psalmos lasām, kā Dievs pavisam tieši uzdot eņģeļiem sargāt cilvēkus – tātad būt par viņu sargeņģeļiem (Ps 91,11-13). Jaunajā Derībā eņģeļi pasludina Jāņa Kristītāja (Lk 1,11) un Jēzus dzimšanu (Lk 1,26), un ir Viņam klātesoši visas zemes dzīves laikā, pielūdzot un kalpojot. Pēc Jēzus augšāmcelšanās Baznīca turpina saņemt eņģeļu palīdzību (Apd 5,18-20; 10,3-8). Un sargeņģeļi paklausībā Dievam ar vislielāko rūpību vada cilvēkus ceļā uz Debesu Valstību, sargājot, pamācot un aizstāvot viņus zemes dzīves laikā.

3.1. Personīgie sargeņģeļi

Pēc Pseido Dionīsija Areopagīta aprakstītajām eņģeļu hierarhijām un kārtām sargeņģeļi pieder pie zemākās hierarhijas, kurā ietilpst valdības, erceņģeļi un eņģeļi. Sargeņģelis savā būtībā vispirms ir eņģelis, no citiem eņģeļiem atšķirīgs ir tikai Dieva dotais kalpošanas uzdevums viņam: “Vārds “eņģelis” apzīmē sūtību, nevis dabu. Tu jautā, kā sauc šo dabu? – Gars. Tu jautā, kāda ir viņa sūtība? – Eņģelis.”[63] Šīs hierarhijas eņģeļi cilvēkiem manifestējas vairāk par pārējo hierarhiju eņģeļiem. Šādam apgalvojumam piekrīt lielākā daļa sholastiķu[64].

Tātad vārds “eņģelis” apzīmē funkciju: eņģeļi ir vēstneši, un uz zemākās hierarhijas eņģeļiem tas attiecas īpaši, jo tieši šos garus kā savus sūtņus Dievs laiku pa laikam sūta pie cilvēkiem. Augstākas hierarhijas eņģeļi atrodas tuvāk Dieva tronim un viņu pienākumi pilnībā atšķiras  no pasaulīgiem cilvēku apstākļiem un interesēm.[65] Lai gan ir bijuši svētie un mistiķi, kuri uzskatījuši, ka sargeņģeļi un citi eņģeļi, kurus Dievs sūta pie cilvēkiem, var būt no jebkuras hierarhijas un kārtas, tomēr starp teologiem visizplatītākais uzskats, kas visvairāk saskan arī ar Svētajiem Rakstiem un Tradīciju, ir – sargeņģeļi visbiežāk ir no zemākās hierarhijas un tieši no eņģeļu kārtas. Dažreiz tie var būt arī no erceņģeļu kārtas un tikai izņēmuma gadījumos – no valdību kārtas[66].

Vecajā Derībā nav ļoti skaidri runāts par cilvēku personīgajiem sargeņģeļiem, tomēr jau tad valdīja stingra pārliecība, ka vismaz svētie un taisnīgie atrodas eņģeļu aizsardzībā. Kā piemērus var minēt Dāvidu, satiekoties ar Abimelehu (Ps 34,8), vai patriarhu Jēkabu, dodoties ceļā (Rad 32,2).[67]

Jaunajā Derībā aprakstīts gadījums, kad apustulis Pēteris brīnumainā kārtā tika atbrīvots no cietuma (Apd 12, 7-10). Kad mācekļi par to runāja, viņi bija pārliecināti, ka tas ir Pētera eņģelis, kas stāv pie nama durvīm, nevis viņš pats (Apd 12, 12-15). Tajā laikā uzskats par sargeņģeļiem jau bija tradicionāls, ko pats Kristus jau bija apstiprinājis ar saviem vārdiem. Mācekļus mācot, kā izturēties pret bērniem, Viņš pats atklāj patiesību, ka bērnu eņģeļi debesīs vienmēr redz Viņa Debesu Tēva vaigu (Mt 18,10). Tātad katram bērnam ir sargeņģelis. No šīs ticības patiesības teologi nonāca pie secinājuma, ka ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem un veciem cilvēkiem ir savi sargeņģeļi. Ja reiz Dievs piešķir sargeņģeļus maziem bērniem, kurus aprūpē un sargā vecāki un kuru nemirstīgās dvēseles vēl neapdraud garīgas briesmas, vēl jo vairāk Dievs nepamestu cilvēku ienaidnieku dusmās, sasniedzot vecumu, kad cilvēka ķermeni un dvēseli apdraud fiziskas un morālas briesmas un viņam nav vecāku aizsardzības, bet ir daudz lielāka atbildība, īpaši esot tēvam vai mātei. Lai gan tā nav noformulēta kā dogma, tomēr Baznīcā kā doktrīna tiek mācīta, ka visiem cilvēkiem ir savs sargeņģelis. Svētais Bazilijs pauda uzskatu, ka katram ticīgajam neatkarīgi no viņa vecuma ir savs eņģelis, kas vada viņa dzīvi kā pedagogs un gans[68]. Līdzīgos uzskatos bija arī svētais Jānis Hrizostoms, kurš atsaucās uz patriarhu Jēkabu. Turklāt svarīgi saprast, ka netiek izslēgti neticīgie un grēcinieki. Lielākā daļa teologu uzskata, ka sargeņģeļi ir Dieva instrumenti šajā pasaulē un viņi kalpo visām dvēselēm, kuras atpircis Kristus, tādēļ Dievs dāvā savu tēvišķo apredzību arī pagāniem un grēciniekiem.[69]

Viens no strīdus jautājumiem starp baznīcas tēviem un citiem autoriem ir par to, kurā cilvēka dzīves brīdī sargeņģelis sāk pildīt savus pienākumus un vai šāds sargeņģelis ir tikai kristiešu, kuri atrodas žēlastības stāvoklī, privilēģija vai arī tā pienākas grēciniekiem, pagāniem un citiem nekristītiem cilvēkiem. Piemēram, Origēns dažādos darbos pauž atšķirīgu viedokli – savos komentāros par Mateja evaņģēliju raksta, ka visiem cilvēkiem ir sargeņģeļi – gan ticīgajiem, gan neticīgajiem[70]. Savukārt darbā De Principiis viņš raksta, ka sargeņģelis ir tikai pie tiem ticīgajiem, kas atrodas žēlastības stāvoklī. Ja cilvēks uzvedās necienīgi, sargeņģelis no viņa tiek paņemts prom.[71] Origēns ir arī noliedzis, ka jebkuram pieaugušajam būtu sargeņģelis, sakot, ka šāds eņģelis paliek pie cilvēka tikmēr, kamēr tam ir nepieciešams aprūpējošs tēvs vai māte. Svētais Hieronīms uzskatīja, ka sargeņģelis tiek dots dzimšanas brīdī, nešķirojot, vai tās ir ticīgo, neticīgo, taisno vai grēcinieku dvēseles. Katrai dvēselei, kas ir piedzimusi šajā pasaulē, ir savs sargeņģelis, pat pirms kristībām un attaisnošanas. Šādam uzskatam komentārā Apustuļu darbiem piekrita arī svētais Jānis Hrizostoms. Svētais Bazilijs un svētais Kirils no Aleksandrijas attiecināja sargeņģeļu kalpošanu tikai uz uzticīgām kristiešu dvēselēm.

Gan svētais Bazilijs, gan svētais Hieronīms apgalvoja, ka, dvēselei izdarot nāvīgu grēku, sargeņģelis dodas projām. Svētais Ambrozijs uzskatīja, ka Dievs atņem sargeņģeļa aizsardzību, lai pašam Dievam būtu iespēja cīnīties vienatnē un tādējādi iegūt vairāk nopelnu un lielāku godu un slavu (Ps 34,5; 37, 32, 40; 43,1-2).[72]

Šāda viedokļu dažādība turpinājās līdz pat sholastikas laikam. Akvīnas Toms, Eņģeļu doktors, piekrita svētā Hieronīma viedoklim, ka sargeņģelis tiek dots katrai dvēselei savs un tie tiek piešķirti dzimšanas, nevis kristību brīdī. Akvīnas Toms to pamato ar vārdiem, ka dievišķās dāvanas, kas tiek piešķirtas cilvēkam, tāpēc ka viņš ir kristietis, sākas kristību brīdī, bet dāvanas, kas tiek dotas, jo viņš ir racionāla būtne, sākas ar dzimšanu, un sargeņģelis ir tieši šāda dāvana. Akvīnas Toms arī uzskatīja, ka sargeņģelis nekad pilnībā nepamet cilvēku, viņam iekrītot grēkā, bet sargeņģelim var tikt uzdots atstāties no cilvēka vismaz tik tālu, ka tas neattur cilvēku no iesaistīšanās dažādās likstās vai pat krišanas grēkā[73].

Attiecībā uz publiskām personām, kuras ir nāciju, valstu vai lielu kopienu – gan civilo, gan baznīcas – vadītāji, kā piemēram, bīskapiem vai abatiem Akvīnas Toms aizstāvēja viedokli, ka šīm personām bez personīgajiem sargeņģeļiem, kurus viņi saņēmuši dzimšanas brīdī, tiek piešķirts papildus eņģelis. Šāds eņģelis tiek piešķirts, kad persona uzņemas konkrēta kalpojuma pienākumus, un viņš palīdz personai vadīt tai uzticētos cilvēkus.[74]

Origēns bija pirmais, kurš runāja par apustuļiem un to, ka viņiem ir eņģeļi, lai palīdzētu paveikt viņu kalpošanu sprediķošanā un evaņģelizācijas darbu. Šie eņģeļi līdzīgi kā citi sargeņģeļi ar spēku, kas viņiem dots, lai iedvesmotu dvēseles, pilda skolotāja lomu. Eņģeļi iesāk savu misiju starp viņiem uzticētajiem pagāniem, lai vestu viņus pie ticības. To turpina arī  starp katehumēniem, neofītiem dvēseles visas garīgās augšupejas laikā, līdz tā sasniedz vienību ar Dievu.

Baznīcas tēvi šiem eņģeļiem piedēvē arī tādas funkcijas kā dvēseļu pasargāšanu no dažādām nepatikšanām, dvēseļu pamācīšanu un sodīšanu, kad tās novirzās no pareizā ceļa, palīdzēšanu dvēselēm lūgšanu laikā un viņu lūgumu nodošanu Dievam[75].

Vēstures gaitā ir bijuši vairāki cilvēki, kuriem Dievs devis žēlastību eņģeļus redzēt savām acīm. Tā piemēram, svētā Franciska Romiete (1384-1440), dzimusi dižciltīgā ģimenē Romā, bet vairāk pazīstama ar savu kristīgas sievas un mātes paraugdzīvesveidu, veltīšanos nabagiem un savas kongregācijas izveidošanu[76], gadu pēc sava gandrīz 9 gadus vecā dēla nāves sāka redzēt erceņģeli, kuru Dievs viņai atsūtīja dēla vietā, lai tas viņu atbalstītu viņas dzīves laikā. Erceņģelis viņu pavadīja 24 gadus, līdz brīdim, kad viņa vīzijā redzēja, kā Dievs nozīmē citu, vienu no augstākajiem pie Varu kārtas piederošiem eņģeļiem. Šis eņģelis izstaroja vēl lielāku varu un drosmi nekā erceņģelis, viņa klātbūtnē jebkurš ļaunais gars metās bēgt. Ne erceņģelis, kurš bija pie Franciskas 24 gadus, ne eņģelis no Varu kārtas, kurš palika pie viņas līdz dzīves beigām, nebija viņas pašas dzimšanas brīdī saņemtais sargeņģelis. Abi eņģeļi Franciskai tika piešķirti papildus, tā kā viņas vadībai bija uzticēti citi cilvēki.[77]

Attiecībā uz sargeņģeļu eksistenci starp Baznīcas tēviem valdīja vienprātība, ka sargeņģeļi noteikti ir. Atšķirīgie viedokļi bija par otršķirīgiem jautājumiem. Svētais Anzelms uzskatīja, ka katrai dvēselei sargeņģelis tiek piešķirts jau brīdī, kad tā savienojas ar ķermeni. Bet Akvīnas Toms, svētais Hieronīms un citi tēvi uzskatīja, ka sargeņģeļa kalpošana sākas ar piedzimšanas, nevis ieņemšanas brīdi. Esot mātes miesās, par nedzimušo bērnu rūpējoties mātes sargeņģelis.[78]

XX gadsimta pāvestu ordinārais maģistērijs arvien aktualizē Baznīcas Tradīcijas mācību par sargeņģeļiem. Pāvests Francisks ikdienas meditācijā 2014. gada 2. oktobrī, uzsver, ka mums visiem ir sargeņģelis, kurš vienmēr ir līdzās, nekad neatstāj un palīdz nenoiet no ceļa: ”Ja kāds cilvēks uzskatītu, ka viņš spētu viens pats iet pa savu dzīves ceļu, viņš dziļi maldītos un tas novestu pie pašpietiekamības. Dievs cilvēkiem ir devis skaidras norādes, ka Viņš dāvās palīdzību – eņģeli, kurš pastāvīgi atgādinās, kas cilvēkam jādara. Bet cilvēkam, pirmkārt, jāvelta eņģelim uzmanība, jāciena, jāklausās viņa balss un nav jācīnās pret viņu.”[79] Pāvests arī norāda, ka ļoti svarīga ir tieši paklausīga attieksme – paklausība gudrībai, paklausība klausīties padomā un tādēļ izdarīt labāku izvēli. Kā arī svarīgi, lai ir atvērta sirds meklēt un pievērst uzmanību padomam: “Mēs varam būt droši, ka sargeņģelis ar savu padomu mūs vadīs līdz mūsu dzīves beigām. Mūsos visos ir vēlme būt neatkarīgiem un augstprātība, bet nevajag eņģelim pretoties, jāseko viņa padomam. Cilvēks var dot padomus citiem, bet neviens cilvēks nevar dot padomus pats sev. Svētais Gars un eņģelis ir tie, kas dod padomu.”[80] Pāvests aicina katram izmeklēt savu sirdsapziņu un pārbaudīt, kādas ir attiecības ar savu sargeņģeli – vai eņģelis nav atstāts novārtā, vai cilvēks viņu klausa, sveicina, sarunājas, lūdz palīdzību.[81]

Tātad varam secināt, ka doktrīna, ka sargeņģelis tiek dots ikkatram cilvēkam, ir nepārprotama Baznīcas Tradīcija. Lielākas uzskatu atšķirības rodamas jautājumā par brīdi, kad sargeņģelis dvēselei tiek piešķirts – vai tas ir ieņemšanas vai piedzimšanas brīdis. Kā arī pašam cilvēkam ir ļoti svarīgi apzināties, ka viņam šāds sargeņģelis ir piešķirts, un šo tik vērtīgo Dieva dāvanu izmantot.

3.2. Nāciju un baznīcu sargeņģeļi

Par izplatītu doktrīnu ir kļuvusi senā tradīcija, ka Dievs ir uzticējis nācijas saviem eņģeļiem. Šī tradīcija sakņojas vēl jūdaismā – Vecās Derības grieķu tulkojumā At 32,8 teikts, ka Dievs nolika robežas tautām pēc Dieva dēlu skaita. Dan 10,13; 20-21 minēti Persijas un Grieķijas varenie jeb sargeņģeļi un jūdu sargeņģelis – erceņģelis Mihaels. Šādam uzskatam savos darbos piekrīt gan svētais Irenejs, gan svētais Hipolīts, gan Aleksandrijas Klements, kurš rakstīja, ka eņģeļi ir sadalīti starp nācijām saskaņā ar senu un dievišķu lēmumu.[82] Arī Origēns De Principiis raksta, ka ir iecelti noteikti garīgi spēki, lai vadītu noteiktas nācijas un kas tādēļ tiek saukti par šīs pasaules valdniekiem.[83] Par nāciju eņģeļiem raksta arī svētais Bazilijs, svētais Jānis Hrizostoms, Pseido Dionīsijs, piemēram, saucot erceņģeli Mihaelu par Izraēla eņģeli un arī citu nāciju eņģeļiem dodot vārdus.[84]

Nāciju eņģeļu misija, pirmkārt, ir saistīta ar tās aizsardzību un laicīgu palīdzību. Origēns ar nāciju eņģeļiem pat saistīja dažādo pasaules valodu izcelsmi, tomēr viņu misija primāri ir garīga, viņi piedalās dabiskā Dieva atklāsmē – nāciju eņģeļi virza pie Dieva visus tos, kuri vēlas sekot vienam universālam principam. Pagāniem nav pilnībā atņemta palīdzība, nāciju eņģeļi cenšas viņus vest pie patiesā Dieva un sagatavo Kungam ceļu. Tāda ir viņu misija. Dan 10,13 lasāma interesanta situācija – persiešu sargeņģelis cenšas aizturēt erceņģeļus Gabriēlu un Mihaelu, lai jūdu tauta ilgāk paliktu pie persiešiem. Persiešu sargeņģelis ir redzējis, cik daudz svētības viņa nācija, kura neticēja patiesajam Dievam, no jūdiem ir saņēmusi un cik daudzi tās dēļ ir atraduši pestīšanas ceļu, ka viņš pieliek pūles, lai šo tautu aizturētu. Tā ir mierpilna mīlestības cīņa starp abu nāciju sargeņģeļiem.

Eņģeļi nācijām ir patiesības vēstneši. Lai arī cik samaitātas būtu pagānu reliģijas, tās tomēr satur dabiskās atklāsmes pazīmes, un šīs pazīmes ir, pateicoties eņģeļiem, kuri tās ir nodevuši pagāniem un cenšas tās starp viņiem saglabāt dzīvas. Aleksandrijas Klements pat uzdrošinājās salīdzināt eņģeļu lomu Likuma nodošanā jūdiem ar eņģeļu lomu filozofijas nodošanā grieķiem, uzskatot, ka Dievišķā Providence visus redzamos labumus mums nodod caur eņģeļiem. Tādējādi to patiesības daļu, kas bija zināma pagāniem, vēlāk atzina un pieņēma kristietība – gan romiešu likumdošanu, gan Platona un Aristoteļa filozofiskās patiesības ir nākušas no vienīgā Dieva caur eņģeļu kalpošanu. Dievišķā Providence, lai pestītu pilnīgi visas nācijas, uzticēja katru no tām eņģeļiem, lai viņi tās vestu pretī Dievam, izņemot jūdus, kurus Viņš kā izvēlētos pataupīja sev pašam. Origēns izteicās, ka patiesību nodošana attiecās gan uz ēģiptiešu slepeno un okulto filozofiju, gan kaldiešu – viens no kuriem bija arī Ābrams pirms savas konvertēšanās un kurš pielūdza patieso Dievu – astroloģiju, gan hindu zināšanām par Visaugstāko. Šīs patiesības ir nonākušas pie nācijām caur to eņģeļiem. Arī Eizebijs redzēja saistību starp astrālo reliģiju un Rom aprakstīto pagānu reliģisko vēsturi. Tāds bija dabiskās atklāsmes plāns, un tas tiek skatīts kopsakarībā ar eņģeļiem, ar kuriem apustulis Pāvils saistīja atklāsmi Sinaja kalnā.[85]

Tādējādi eņģeļi bija atbildīgi par nāciju vešanu pretī vienīgajam patiesajam Dievam. Tomēr Svētajos Rakstos ir lasāms, ka ar to neveicās pārāk labi un dažādās pasaules reliģijas bija sabojātas. Tautas pašas atteicās no garīgas augšanas pretī dievišķajam, pielūdza radītas lietas, nevis Radītāju, dzīvoja savā egoismā un pieņēmumos. Dievs darīja sevi nācijām zināmu caur pasaulē redzamām lietām, bet cilvēki pievērsās paši sev, putniem, dzīvniekiem un rāpuļiem (Rom 1,23). Patiesība tika sabojāta ar elkdievību.[86] Eņģeļi varēja veikt savu uzdevumu tikai pie tām dvēselēm, kuras bija pilnībā atvērtas Dieva gaismai. Īpašs piemērs tam ir Melhizedeks, Salemas ķēniņš. Par Vārda apustuļiem vai anonīmajiem kristiešiem vēl pirms Kristus atnākšanas sauc arī Sokrātu, Platonu.

Lielākais šķērslis eņģeļu darbībai bija cilvēku ļaunums, kā arī ļauno garu darbība. Nācijām ir ne tikai sargeņģeļi, bet tās ir arī ļauno garu upuri, kuri cilvēkus visbiežāk cenšas pievērst elkdievībai. Sākotnēji cilvēki nepielūdza elkus un nekalpoja neredzamiem ļaunajiem gariem, bet tikai tiem eņģeļiem, kuriem nācijas bija iedalītas. Arī paši grieķi atzīst, ka elkdievība un ļauno garu kults ir nesena māņticība, kas nebija zināma senajās reliģijās. Ar šādu skaidrojumu Eizebijs ieskicē visu reliģiju vēstures teoloģiju, starp ne-bibliskām reliģijām nodalot kosmisko atklāsmi, kas ir no patiesā Dieva, un elkdievību, kas ir tās izkropļojums. [87]

Ja reiz Dievs ir devis sargeņģeļus pat pagānu nācijām, vēl jo vairāk Viņš sargā kristiešu nācijas. Svētais Jānis Damaskietis raksta: “Eņģeļi sargā arī zemes daļas, nācijas un reģionus.” Ja reiz civilām un politiskām apvienībām ir tāda priekšrocība kā sargeņģelis, arī dažādām baznīcas apvienībām, kā piemēram, diecēzēm, draudzēm un baznīcām ir līdzīga aizsardzība, jo tās ir neatņemama zemes virsū esošās Dieva Valstības sastāvdaļa.[88] Atkl 1,4 evaņģēlistam Jānim tiek uzdots nodot vēstījumu septiņu Āzijas baznīcu septiņiem eņģeļiem. Lai gan ir patiess vispārpieņemtais skaidrojums, ka ar vēstījuma saņēmējiem domāti vietējie bīskapi, tomēr, analizējot tekstu arī tālākajās nodaļās, ir autori, kuru skatījumā vēstījums paredzēts arī vietējam sargeņģelim kā bīskapa uzvedības lieciniekam un konkrētās draudzes aizstāvim. Atkl 3,1 Sardas baznīcas eņģeli uzrunā Tas, kuram “septiņi Dieva gari un septiņas zvaigznes”. Tiek apšaubīts, ka par zvaigzni varētu dēvēt bīskapu, kura “darbi ir zināmi” un kuru “gan sauc par dzīvu”, bet kurš “ir miris” vai kuru Atkl 3,16 Kungs draud “izspļaut no mutes”, jo bīskaps “nav ne karsts, ne auksts, bet ir remdens”. No tā secināms, ka jau pieminētās septiņas zvaigznes ir šo septiņu baznīcu septiņi sargeņģeļi, caur kuriem un kuru vārdā Kungs vēlējās vēstījumu nodot attiecīgajiem bīskapiem par to, ko Viņš par tiem domāja un ko no viņiem sagaidīja. Un tādēļ tiek uzskatīts, ka baznīcu eņģeļi ir reāli, viņi vada un aizsargā kopienas, kurām kalpo, un tāpēc bīskapiem un priesteriem ar draudžu ticīgajiem vajadzētu savās lūgšanās vērsties pie viņiem.[89] Kā Origēns ir teicis: “Katrā baznīcā ir divi bīskapi – viens redzams, otrs neredzams, un abi ir aizņemti ar vienu un to pašu uzdevumu.” [90] Svētais Bernards pat uzskatīja, ka katra kristiešu celtne, katra baznīca vai kapela, kurā notiek dievkalpojumi, atrodas eņģeļu aizsardzībā.[91]

Varam secināt, ka cilvēks var baudīt vairāku sargeņģeļu rūpes vienlaikus. Katram cilvēkam tiek piešķirts personīgais sargeņģelis, savukārt tiem, kuri uzņemas kalpošanu, kas saistīta ar liela skaita cilvēku vadīšanu, Dievs var piešķirt papildus sargeņģeli, kurš atbalstīs publisko pienākumu veikšanā. Bez abiem pieminētajiem Dievs vēl ir uzticējis katru nāciju un baznīcu atsevišķiem sargeņģeļiem, lai tās aizsargātu un tajās ietilpstošos cilvēkus tuvinātu Dievam. Tomēr tikpat svarīgi kā apzināties to esamību, cilvēkiem būtiski ir ar pareizo attieksmi pievērst saviem sargeņģeļiem uzmanību, citādi šī lielā Dieva dāvana netiek pienācīgi izmantota.

3.3. Sargeņģeļu darbība

Sargeņģeļu uzdevums mainās atbilstoši cilvēka fiziskās un garīgās dzīves posmiem. Sargeņģeļi savu kalpojumu iesāk jau ar cilvēka dzimšanas brīdi. Viņi aktīvi gatavo dvēseles kristībām. Svētais Jānis Hrizostoms vienā no savām homīlijām aicina katehumēnus lūgties miera eņģeli.[92] Gan Origēns, gan Gregorijs no Nazianzas uzskatīja, ka eņģeļi piedalās pašās kristībās un ar savu šķīstību piešķirt tām godu.[93] Svētais Ambrozijs brīdi pēc kristībām raksturo kā pārsteigumu eņģeļiem, jo viņi ir redzējuši cilvēka neglītos grēka traipus, bet pēkšņi ierauga cilvēka jaunā stāvokļa krāšņumu. Jaunkristītā dvēseles starojums eņģeļos iedveš bijību. Ambrozijs šo izbrīnu salīdzina ar to, ko eņģeļi piedzīvoja Kristus uzkāpšanas Debesīs brīdī.

Sargeņģelis vēlas sev uzticēto cilvēku droši vest cauri viņa dzīvei, līdz cilvēks iemantos godību un mieru. Sargeņģelis aizsargā gan garīgo, gan miesīgo dzīvi. Viņš aizstāv un sargā cilvēka nemirstīgo dvēseli no pasaulīgiem vilinājumiem un ļauno garu viltībām. Sargeņģeļi bieži pasargā no pēkšņām briesmām, kas apdraud cilvēka dzīvi, vai dodas palīgā, kad ir noticis kāds kaitējums. Tas visbiežāk ir redzams mazu bērnu dzīvē, kad viņi no nopietniem negadījumiem tiek sveikā cauri bez ievainojumiem. Sargeņģelis nevar iedarboties uz maza bērna prātu ar brīdinājumiem un iedvesmām, tādēļ eņģelim briesmu gadījumā ir jārīkojas tieši. Savukārt pieaugušus cilvēkus sargeņģeļi brīdina, bet, tā kā cilvēkam ir brīva izvēle pievērst uzmanību vai ignorēt šādus brīdinājumus, ar viņu notiek daudz nelaimes, neskatoties uz to, ka viņam ir savs debesu aizsargs.[94]

Sargeņģeļa nozīmīgākais pienākums ir palīdzēt cilvēkam glābt viņa nemirstīgo dvēseli. Sargeņģeļi to veic, cilvēka sirdī iedvešot dievbijīgas un svētīgas domas un vēlmes vai dažreiz arī bailes par Dieva sodu. Sargeņģeļi kļūst par starpniekiem starp Dievu un cilvēkiem. Viņi noliek Dieva priekšā cilvēka vajadzības un bailes, dāvājot Dievam cilvēka lūgšanas un apmaiņā pret to cilvēkam atnes Dieva žēlastību un dāvanas. Sargeņģeļa gādīgā kalpošana ļoti skaidri parādīta Tobija grāmatā.[95]

Garīgas dzīves vadīšanā, balstoties uz savu pieredzi, svētais Ignācijs no Lojolas izstrādājis garu atpazīšanas principus, un uzskata, ka labo garu iedarbības uz cilvēku veids ir ļoti atkarīgs no tā, kāds ir cilvēka dzīves pamatvirziens – prom no Dieva vai pretī Dievam. Uz cilvēku, kas attālinās no Dieva, eņģelis iedarbojas uz sirdsapziņu, ar saprāta dabisko morāles likumu palīdzību cilvēku urdot un modinot sirdsapziņas pārmetumus. Tāda veidā sargeņģelis izraisa trauksmes sajūtu, lai mudinātu cilvēku mainīt tā brīža garīgo situāciju un uzsākt jaunu ceļu pie Dieva. Sargeņģeļa darbība ir vērsta uz to, lai vājinātu to, kas velk prom no Dieva.[96] Savukārt, ja cilvēks tuvojas Dievam, labais gars dod drosmi un spēku, mierinājumus, asaras, iedvesmu un mieru, lai cilvēks labos darbos ietu uz priekšu. Tā var izpausties kā garīga skaidrība, pieaugošs, spēcinošs miers, pārliecība, ka “Dievam viss ir iespējams” (Mt 19,26), jo labā gara darbība ir atvieglot un novākt visus šķēršļus.[97]

Lai dotu iespēju gandarīt un izpirktu vainu, sargeņģeļi reizēm pieļauj pārbaudījumus un ciešanas cilvēku dzīvē vai pat vardarbīgus kārdinājumus, kas dara pazemīgu cilvēka lepnumu un brīdina par pašapmierinātību. Viņi ir patiesi pedagogi vislabākajā nozīmē. Daži svētie piedzīvojuši mistisku pieredzi, skatot sargeņģeļus ar savām acīm. Viņu dzīves aprakstos var lasīt, ka eņģeļi mēdza pazust no viņu acīm vai nu lai pārbaudītu, vai sodītu par kādu pieļauto kļūdu, un tādos brīžos visbiežāk parādījās ļaunais gars, kurš viņus mocīja dažādos veidos. Svētajai Franciskai Romietei Dievs mirušā dēla vietā atsūtīja erceņģeli un pēc vairākiem gadiem arī vienu no augstākajiem Varu kārtas eņģeļiem.[98]

Sargeņģelis rūpēs par savu sargājamo var doties pa pasauli gluži kā ziņnesis. Daudziem zināms ir stāsts par tēvu Pio, 20. gadsimtā dzīvojošu stigmatizētu kapucīnu, kurš saviem garīgajiem bērniem garīgas palīdzības vai lūgšanu nepieciešamības gadījumā ieteica sūtīt savu sargeņģeli pie viņa. Daudzi ticīgie tā arī darīja, un dažreiz pats tēvs Pio pēc tam sūdzējās, ka naktīs nevarot gulēt, jo nemitīgi ar lūgumiem ierodoties dažādi sargeņģeli.

Netiešā veidā sargeņģeļi cilvēkam palīdz, neļaujot ļaunajiem gariem tuvoties vai vismaz atturot tos no visa iespējamā kaitējuma un garīgā posta nodarīšanas, ieskaitot fizisku vardarbību un pat nāvi. Sargeņģeļi novērš daudzus grēkošanas gadījumus, samazina kārdinājumu daudzumu un salauž to varu, tādējādi cilvēka labā paveic to, ka viņa “kāja nepieduras pie akmens”. Daudzas sargeņģeļa cīņas un uzvaras ir tikai Dievam vien zināmas.[99]

Vēl viens no pienākumiem, kurus sargeņģelis veic, ir Dieva slavēšana, un viņš vēlas, lai cilvēks viņam tajā pievienotos. Pirms erceņģelis Rafaels Tobijam atklāja savu patieso identitāti un to, kāpēc ir palīdzējis, viņš vispirms aicināja Tobiju slavēt Dievu un par visu Viņam pateikties. (Tob 12,6-7)

Sargeņģelis rūpēs par savu sargājamo var doties pa pasauli gluži kā ziņnesis. Daudziem zināms ir stāsts par tēvu Pio, 20. gadsimtā dzīvojošu stigmatizētu kapucīnu, kurš saviem garīgajiem bērniem garīgas palīdzības vai lūgšanu nepieciešamības gadījumā ieteica sūtīt savu sargeņģeli pie viņa. Daudzi ticīgie tā arī darīja, un dažreiz pats tēvs Pio pēc tam sūdzējās, ka naktīs nevarot gulēt, jo nemitīgi ar lūgumiem ierodoties dažādi sargeņģeli.

Cilvēka nāves brīdī sargeņģelis parāda lielāko centību, pat saucot palīgā citus eņģeļus cīņā pret sātana viltībām un dusmām, lai aizsargātu sev uzticēto dvēseli. Atsaucoties uz Lk 16,22, kur nabagu pēc viņa nāves eņģeļi aiznesa Ābrahāma klēpī, daudzi Baznīcas tēvi un daudzi kristieši uzskata, ka sargeņģelis pavada dvēseli uz tās atsevišķo tiesu. Ja dvēsele nav gatava uzreiz nonākt Debesu Valstībā un tai nepieciešama šķīstīšana, sargeņģelis to pavada uz Šķīstītavu, kur viņš dvēseli apmeklē kopā ar citiem labajiem eņģeļiem. Kamēr dvēsele cieš Šķīstītavā, sargeņģelis var doties pie dvēseles draugiem, radiem vai citām labām dvēselēm zemes virsū, lai tās iedvesmotu un pamudinātu lūgties vai svinēt svēto Misi dvēseles nodomā, lai tādējādi tā tiktu atbrīvota no Šķīstītavas. Sargeņģelis nedodas atpūsties līdz brīdim, kamēr dvēsele nav tikusi Paradīzē, kur tā kopā ar viņu var skatīt un nebeidzami slavēt Dievu.[100]

Tādējādi kļūst redzams, ka sargeņģelis rūpējas par cilvēku visas viņa dzīves garumā un pat vēl vairāk – ja vien tas vēl iespējams, sargeņģelis cenšas atvieglot dvēseles ciešanas arī pēc cilvēka nāves. Sargeņģeļu darbība ir atkarīga gan no cilvēka fiziskā, gan garīgā brieduma. Ja mazus bērnus sargeņģeļi glābj tiešā veidā, tad attiecībā uz pieaugušajiem tiek respektēta paša cilvēka brīvā izvēle un sargeņģeļi neuzspiež sev paklausīt, pat ja tas nozīmētu ļaut cilvēkam krist grēkā.

Atkarībā no tā, vai cilvēks Dievam tuvojas, vai no Viņa attālinās, atšķiras arī sargeņģeļa rīcība. Sargeņģelis rīkojas vairāk brīdinoši, ceļ trauksmi un cenšas modināt sirdsapziņu, ja cilvēks no Dieva attālinās. Savukārt sargeņģelis ir vairāk iedrošinošs un mieru vairojošs, ja cilvēks Dievam tuvojas.

Lai gan Dievs cilvēkam ir devis vērtīgu sargu un palīgu, cilvēks nevar izvairīties arī no to eņģeļu ietekmes, kuri paši savas izvēles dēļ ir atteikušies kalpot Dievam un tā vietā, lai cilvēkam palīdzētu, apzināti vēlas viņam kaitēt. Jo labāk cilvēks pazīs abas puses pārstāvošos eņģeļus, jo labāk varēs izmantot sargeņģeļu palīdzību un izvairīties no kritušo eņģeļu kaitējuma.

4. Kritušie eņģeļi

Cilvēkiem ir tendence attiecībā pret garīgo pasauli krist divās galējībās – vai nu dzīvot tā, it kā eņģeļu nebūtu nemaz, vai interesēties pārmērīgi daudz, iesaistoties ar maģiju un spiritismu saistītos seansos, sasaistot sevi ar kritušajiem eņģeļiem jeb ļaunajiem gariem un tādējādi tieši aizvirzoties no ceļa pie Kristus. Tikpat aktuāls ir arī jautājums, kādēļ cilvēki, apzinoties, kas ir pareizs, tomēr izvēlas grēkot, un cik liels “nopelns” par šādu rīcību pienākas kritušajiem eņģeļiem, un kādēļ pasaulē, kuru Dievs radīja labu, ir būtnes, kuru svarīgākā vēlēšanās ir kaitēt Dievam un visam, ko Viņš radījis.

Balstoties uz Akvīnas Toma, svētā Ignācija no Lojolas, Baznīcas Maģistērija un mūsdienu teologu darbos pausto skatījumu, vispirms skaidrosim eņģeļu krišanas grēkā notikumu un viņu izvēles iemeslus. Savukārt lai labāk izprastu, kā cilvēkus ietekmē kritušie eņģeļi, īsumā pievērsīsimies veidiem, kādos praktiski izpaužas kritušo eņģeļu darbība.

4.1. Eņģeļu izvēle

Ļaunums šajā pasaulē un visā Dieva radītājā pasaulē ir sācies ar sātanu un pārējiem kritušajiem eņģeļiem jeb ļaunajiem gariem. Lai gan Dievs visus eņģeļus radīja labus, daļa no tiem kļuva ļauni paši savas izvēles dēļ[101]. Eņģeļiem tāpat kā citām racionālām būtnēm ir dota izvēles brīvība, tātad arī iespēja šo brīvību nepareizi izmantot un sagrēkot. Esot pilnībā brīviem no kaislībām un jūtīgām tieksmēm, eņģeļa gribas aktu nosaka tikai eņģeļa prāts. Kritušie eņģeļi ar savu gribas aktu izdarīja izvēli nevis kalpot Dievam, bet gan pašiem būt kā Dievam. Šīs izvēles pamatā ir lepnība. Starp teologiem pastāv divas versijas par motīviem, kādēļ daļa no eņģeļiem izvēlējās atkrist:

  • nesakārtotas mīlestības uz savu izcilību un vērtību dēļ, jo sevi kā Dieva radību mīlēt nav grēks. Grēks ir mīlēt, nepakārtojot savu mīlestību Dievam[102]. Lai sasniegtu savu pilnību, eņģeļi izvēlējās pašapliecināties un būt atkarīgiem vienīgi no sevis, nevis būt līdzdalīgiem dievišķajā svētlaimē un par to pateikties[103]. Teologs Paskals Parente eņģeļu krišanu grēkā skaidro kā izvēli brīdī, kad eņģeļi tika pārbaudīti un viens no augstāko kārtu eņģeļiem konstatēja savu ārkārtīgo spēku, skaistumu un zināšanas, bet atteicās par to godināt Dievu un Viņam pateikties. Viņš kļuva skaudīgs un neiecietīgs pret Dieva augstāko varu, nostādīja sevi kā Dieva pretinieku un tādējādi kļuva par sātanu[104]; [105];
  • skaudības dēļ, redzot, cik lielas lietas Dievs sagatavojis cilvēkiem, un nevēloties viņiem kalpot[106]. Skaudība noveda pie cilvēku izraidīšanas no Ēdenes dārza un salauza garīgās pasaules vienību starp cilvēkiem un eņģeļiem.

Pēc izdarītas izvēles sātana ļaunais prāts kā acumirklīgs draudīgs zibsnis manifestējās garu pasaulē un viņa augstā stāvokļa dēļ daudzi eņģeļi viņam sekoja šajā naida un sacelšanās dumpī. Uz to, ka sātanam būtu jābūt no kādas augstas kārtas eņģeļiem, norāda arī teologs Džozefs Pohle. Savā dogmatiskajā traktātā Dievs, dabas un pārdabiskā autors viņš skaidro, ka no psiholoģijas skatu punkta ir saprātīgi uzskatīt, ka eņģeļus uz atkrišanu sakūdīja kāds no viņu pašu vidus, kāds, kurš tika visaugstāk ierindots gan pēc dabiskām, gan pārdabiskām spējām, un tādējādi ļaunuma valstība izplatījām pa visām debesīm un zemi[107]. Ez 28, 12-16 rakstīts par Tīras ķēniņu, kurš bijis ārkārtīgi grezns un ticis svaidīts par ķerubu, bet kurš sagrēkoja un tāpēc ticis padzīts no Dieva kalna. Patiesībā Tīras ķēniņš bija ļoti tirānisks savā valdīšanā, un Svētajos Rakstos bieži, līdzībās saucot par ķēniņiem, īstenībā bija domāts sātans, kura gars un rīcība atspoguļojās ķēniņu uzvedībā. Salīdzinājums ar ķerubu un viņa cildeno skaistumu pirms kritiena tiek uzskatīts par pietiekamu norādi, lai secinātu, ka sātans bija augstākais eņģelis ķerubu kārtā.[108]

Kritušo eņģeļu izvēles neatgriezeniskums sakņojas tajā, ka eņģeļu brīvajai izvēlei piemīt neatsaucams raksturs[109] un tā ir galīga[110]. Sātans grēkoja, būdams apveltīts ar pilnīgām zināšanām un brīvību, bez slikta piemēra vai kārdināšanas. Pamatojoties uz 2 Pēt 2,4, vairums teologu uzskata, ka kritušajiem eņģeļiem netika dots laiks nožēlai, bet gan sods, “ieslēdzot važās” un “nogrūžot bezdibenī”, bijis tūlītējs[111].

4.2. Kritušo eņģeļu darbība cilvēku dzīvē

Lai gan kritušajiem eņģeļiem ir atņemta visa pārdabiskā žēlastība, tomēr tie saglabā savu dabisko spēku, kas ir daudz pārāks par cilvēka dabisko spēku. Tādēļ apustuļi no ticīgajiem prasa, lai tie uzliek “Dieva bruņas” un “ticības vairogu”, lai spētu pretoties un uzvarēt. Kritušo eņģeļu rīcība nopietni kaitē garīgi un netieši arī fiziski katram cilvēkam un sabiedrībai, tomēr viņu vara nav bezgalīga, arī kritušie eņģeļi ir tikai radības un nevar novērst Dieva valstības izveidošanu. Dievs pieļauj viņu darbību, kas ir liels noslēpums.[112]

Tiek uzskatīts, ka kritušie eņģeļi ir gandrīz no katras eņģeļu kārtas. Apustulis Pāvils Ef 6,12 runā par varām un valdībām, tomēr šo divu kārtu eņģeļus arī nevajadzētu uztvert kā vienīgos, no kuru vidus varētu būt nākuši visi ļaunie gari. Šīs kārtas tikai norāda uz cilvēka pretinieku milzīgo dabisko spēku un viltību.

Līdz ar daļas no eņģeļiem krišanu labie eņģeļi slēdza savas rindas, neatgriezeniski veltīja sevi kalpošanai Dievam un sāka svētlaimīgi skatīt Dievu. Labie eņģeļi kļuva par Dieva armiju, kas palīdz cīņā pret sacēlušos eņģeļu leģioniem, un Dieva vēstnešiem cilvēkiem. Tā kā eņģeļi debesīs vairs nevar sagrēkot, cīņa pret Dievu ir pārcēlusies uz zemi, kur cilvēkam pat pēc krišanas grēkā vienmēr ir iespēja atgriezties un tapt pestītam Kristus nopelnu dēļ, ja vien cilvēks nenonāk līdz tam, ka pēc kritiena vairs nepieceļas un tāpēc tiek pazudināts. Sātana un pārējo kritušo eņģeļu mērķis ir novājināt un paverdzināt cilvēku tik tālu, ka tas vairs nemeklē pestīšanu pie Kristus[113].

Kopš grēka sākuma sātans ir paverdzinājis cilvēku trīs veidos:

  • ar vilinošiem kārdinājumiem;
  • velnišķīgu apsēstību un valdīšanu;
  • ar visa veida melno maģiju, spiritismu, māņticību un elkdievībām.[114]

Būdami bez miesas, bet apveltīti ar zināmu varu, kritušie eņģeļi var iekļūt cilvēka ķermenī un viņu mocīt, tiešā veidā iedarbojoties uz ārējiem jutekļiem un iekšējām jūtām, un netieši iedarbojoties uz prātu un gribu. Kritušie eņģeļi nevar izmantot cilvēka brīvību, kā to gribētu, tādēļ tie pielieto bailes, iebiedēšanu vai prāta savaldzināšanu, lai pamudinātu cilvēku gribēt to, ko viņi grib. No tā izriet, ka cilvēks var zaudēt brīvību tikai tad, ja pats apzināti no tās atsakās, un tādēļ ir pilnībā atbildīgs par saviem darbiem.[115]

Ar kārdinājumiem sātans cenšas cilvēkā iedvest pamudinājumus uz Dieva gribai pretēju rīcību. Viņš iedveš nemieru, baudkāri, skumjas, neticību, mazdūšību, aizdomas pret Dievu, atkarībā no tā, kas cilvēkam psiholoģiski un garīgi ir vājākā vieta. Tomēr pati kārdināšana nav grēks. Par grēku tā kļūst, kad cilvēks kārdinājumam piekrīt.[116]

Apsēstība ir kritušā eņģeļa iemiesošanās cilvēkā, kurš līdz ar to zaudē personisko neatkarību un brīvo gribu. Tā ir ielaušanās cilvēka psihē. Ja cilvēks šai vardarbībai ir piekritis, viņš kļūst par vergu, un viņa kungs var sasaistīt viņa prātu, gribu, uzmanību un apziņu[117].

Svētais Ignācijs no Lojolas mācībā par garu izšķiršanu skaidro, ka, ja cilvēks savā garīgajā dzīvē ir vērsts prom no Dieva, ļaunais gars viņam parasti piedāvā šķietamas baudas, liekot iztēloties jutekliskus priekus un labsajūtu, lai cilvēku labāk noturētu un liktu pieaugt netikumos un grēkos. Ļaunais gars piepilda šo cilvēku iztēli ar juteklisku baudu raisošiem tēliem, tādā veidā modinot cilvēkā tieksmi pēc šiem “labumiem”, kas aizvien vairāk nostiprina viņu netikumus un grēkus. Savukārt, ja cilvēks ir vērsts uz Dievu, ļaunajam garam ir raksturīgi cilvēku mocīt, skumdināt un likt šķēršļus, ar melīgu prātojumu palīdzību radot nemieru, lai neļautu iet uz priekšu.[118]

Ļaunais gars izlūko visus cilvēka teologālos, kardinālos un morāliskos tikumus, lai viņam uzbruktu tieši no tās puses, kur cilvēks ir visvājākais.[119]

Atkarībā no tā, vai cilvēks Dievam tuvojas, vai no Viņa attālinās, atšķiras arī ļaunā gara rīcība – viņš cenšas grēcinieku vēl vairāk iemidzināt, lai cilvēkam negribētos no šī dvēseli pazudinošā stāvokļa iziet, vai arī cilvēku moka, ja viņš tuvojas Dievam. Ļaunais gars spēj cilvēku ievilināt grēkos un pat viņu apsēst, tomēr svarīgi vienmēr atcerēties, ka pat ļaunie gari atrodas Dieva kontrolē un nevar cilvēkam izdarīt neko tādu, ko Dievs nepieļautu.

Ļoti būtiska ir cilvēka attieksme gan pret savu sargeņģeli, gan visu garīgo pasauli. Lai izvairītos no ievilināšanas kritušo eņģeļu slazdos, cilvēkam nevajadzētu dzīvot tā, it kā garīgā realitāte nepastāvētu, kā arī nevajadzētu izrādīt pārmērīgu interesi par gariem, iesaistoties ar maģiju vai spiritismu saistītos seansos. Tā vietā svarīgi, lai cilvēks veltītu uzmanību savam sargeņģelim, pazemībā viņu klausītos un paklausītu, lai tādējādi dzīvē pieņemtu pareizos lēmumus un izdarītu labākās izvēles.

Maija Dārzniece


[1] Sal. KBK 328.
[2] Sal. CROSS F.L. The Oxford Dictionary of the Christian Church. Oxford: Oxford University Press, 1997, p. 61.
[3] Sal. AC, p. 15.
[4] Sal. CROSS F.L. The Oxford Dictionary of the Christian Church, p. 62.
[5] BERNARD OF CLAIRVAUX, ST. Liber de Consideratione. Liber V, cap. 4. Citēts pēc PARENTE P.P. The Angels in the Catholic Teaching and Tradition, p. 15.
[6] Sal. NEWMAN H. Sermon Notes of John Henry Cardinal Newman, 1849-1878. Iegūts 2016. gada 20. maijā no www.newmanreader.org/works/sermonnotes/index.html
[7] Sal. AC, p. 3.
[8] Sal. KBK 329.
[9] Sal. KBK 330.
[10] Enoha grāmatā, kuru par kanonisku Vecās Derības grāmatu uzskatīja Etiopijas Baznīca, eņģeļiem piedēvēts smalks, ēterisks ķermenis, tomēr Florences koncilā un vēlāk arī Tridentas koncilā par dogmu izsludinātajā Svēto Rakstu kanonā šī grāmata netika iekļauta. Sal. Taylot L.A. The Canon of the Bible. Iegūts 2016. gada 9. oktobrī no  infidels.org/library/modern/larry_taylor/canon.html
[11] Sal. CYRIL OF JERUSALEM, ST. Catechetical Lectures. XVI, 15. Iegūts 2016. gada 22. septembrī no  http://www.newadvent.org/fathers/310116.htm
[12] Sal. AC, p. 18.                                                                                                      
[13] Sal. ORIGENES. De Principiis. Iegūts 2016. gada 10. maijā no www.earlychristianwritings.com/text/origen121.html
[14] Sal. INNOCENT III. Constitution. Confession of Faith. Iegūts 2016. gada 8. maijā no
 www.papalencyclicals.net/Councils/ecum12-2.htm of Faith
[15] Sal. ST Q. 50., art.2. Iegūts 2016. gada 8. maijā no www.newadvent.org/summa/1.htm
[16] Sal. LG 49.– 50., 66.
[17] Sal. PIUS XII. Encyclical, Humani Generis, 26. Iegūts 2016. gada 12. maijā no
w2.vatican.va/content/pius-xii/en/encyclicals/documents/hf_p-xii_enc_12081950_humani-generis.html
[18] POPE PRANCIS. We all have an angel. Morning Meditation in the Chapel of the Domus Sanctae Marthae, 2 October 2014. Iegūts 2016. gada 2. jūnijā no w2.vatican.va/content/francesco/en/cotidie/2014/documents/papa-francesco-cotidie_20141002_we-all-have-an-angel.html
[19] Sal. AC, p. 23.
[20] Sal. DANIéLOU J. The Angels and Their Mission. Manchester, p. viii.
[21] Turpat, p. 25.
[22] Sal. Debesu hierarhijas, p. 121.  
[23] Sal. AC, p. 28.
[24] Sal. JOHN OF DAMASCUS, ST. De Fide Orthodoxa: An Exact Exposition of the Orthodox Faith, II, 3. Iegūts 2016. gada 22. septembrī no www.documentacatholicaomnia.eu/03d/0675-0749,_Ioannes_Damascenus,_De_Fide_Orthodoxa,_EN.pdf
[25] Sal. AC, p. 30.
[26] Turpat, p. 31.
[27] Turpat, p. 36.
[28] Sal. BRŪDERE B. Dogmatika//Skripti. Nepublicēts materiāls.
[29] Sal. AC, p. 35.
[30] Sal. JOHN OF DAMASCUS, ST. De Fide Orthodoxa// An Exact Exposition of the Orthodox Faith, II, 3. Iegūts 2016. gada 22. septembrī no www.documentacatholicaomnia.eu/03d/0675-0749,_Ioannes_Damascenus,_De_Fide_Orthodoxa,_EN.pdf
[31] Sal. AC, p. 37.
[32] Turpat, p. 41.
[33] Sal. KBK 395.
[34] Sal. Debesu hierarhijas, p. 7.
[35] Sal. AC, p. 54.
[36] Turpat,  p. 55.
[37] Sal. Debesu hierarhijas, p. 37.
[38] Turpat, 37. lpp.
[39] Turpat, 38. lpp.
[40] Turpat, 38. lpp
[41] Turpat, 39. lpp.
[42] Turpat, 41. lpp.
[43] Sal. AC, p. 51.
[44] Sal. JOHN OF DAMASCUS, ST. De Fide Orthodoxa: An Exact Exposition of the Orthodox Faith, II, 3. Iegūts 2016. gada 22. septembrī no www.documentacatholicaomnia.eu/03d/0675-0749,_Ioannes_Damascenus,_De_Fide_Orthodoxa,_EN.pdf
[45] Sal. Debesu hierarhijas, p. 45.
[46] Sal. ORIGENES. De Principiis, I, VIII, 1. Iegūts 2016. gada 10. maijā no www.earlychristianwritings.com/text/origen121.html
[47] Sal. Debesu hierarhijas, p. 46.
[48] Sal. AC, p. 77.
[49] Sal. Debesu hierarhijas, p. 46.
[50] Sal. AC, p. 80.
[51] Sal. Debesu hierarhijas, p. 47.
[52] Sal. AC, p. 83.
[53] Sal. Debesu hierarhijas, p. 47.
[54] Turpat, 51. lpp.
[55] Sal. AC, p. 84.
[56] Sal. Debesu hierarhijas, p. 51.
[57] Turpat, 52. lpp.
[58] Sal. AC, p. 86.
[59] Sal. Debesu hierarhijas, p. 54.
[60] Turpat, 54. lpp.
[61] Turpat, 55. lpp.
[62] Sal. AC, p. 88.
[63] Sv. AUGUSTĪNS, Enerratio in Psalmum, 103, 1, 15: CCL 40, 1488 (PL 37, 1348-1349). Citēts pēc KBK 329.
[64] Sal. AC, p. 125.
[65] Sal. AC, p. 126.
[66] Turpat,, p. 128.
[67] Turpat, p. 116.
[68] Sal. AC, p. 120.
[69] Turpat, p. 121.
[70] Sal. ORIGEN. Commentary on the Gospel of Matthew. Iegūts 2016. gada 5. maijā no www.newadvent.org/fathers/101613.htm
[71] Sal. ORIGENES. De Principiis. Iegūts 2016. gada 8. maijā no www.earlychristianwritings.com/text/origen121.html
[72] Sal. AC, p. 123.
[73] Sal. ST, Q. 113, art. 5.
[74] Sal. AC, p. 137.
[75] Sal. DANIéLOU J. The Angels and Their Mission, p. 80.
[76] Sal. KATOLIS.LV. Baznīcas svētie. Iegūts 2016. gada 6. jūnijā no katolis.lv/liturgija/baznicas-svetie-un-svetigie/f/sveta-franciska-romiete.html
[77] Sal. AC, p. 153.
[78] Sal. AC, p. 125.
[79] POPE PRANCIS. We all have an angel. Morning Meditation in the Chapel of the Domus Sanctae Marthae, 2 October 2014. Iegūts 2016. gada 2. jūnijā no w2.vatican.va/content/francesco/en/cotidie/2014/documents/papa-francesco-cotidie_20141002_we-all-have-an-angel.html
[80] Turpat.
[81] Sal. POPE PRANCIS. We all have an angel. Morning Meditation in the Chapel of the Domus Sanctae Marthae, 2 October 2014. Iegūts 2016. gada 2. jūnijā no w2.vatican.va/content/francesco/en/cotidie/2014/documents/papa-francesco-cotidie_20141002_we-all-have-an-angel.html
[82] Sal. DANIéLOU J. The Angels and Their Mission, p. 16.
[83] Sal. ORIGENES. De Principiis. III, p. 3. Iegūts 2016. gada 8. maijā no www.earlychristianwritings.com/text/origen121.html
[84] Sal. DANIéLOU J. The Angels and Their Mission, p. 17.
[85] Sal. AC, p. 18.
[86] Turpat, p. 23.
[87] Turpat, p. 24.
[88] Turpat, p. 134.
[89] Turpat, 135.
[90] Sal. DANIéLOU J. The Angels and Their Mission, p. 63.
[91] Sal. AC, p. 137.
[92] Sal. DANIéLOU J. The Angels and Their Mission, p. 64.
[93] Turpat, p. 65.
[94] Sal. AC, p.138.
[95] Turpat, p. 139.
[96] Sal. GALAGERS T.M. Garu izšķiršana. Ignācisks ceļvedis ikdienas dzīvei. Rīga: KALA Raksti, 2015, 66.lpp.
[97] Turpat, 83. lpp.
[98] Sal. AC, p. 153.
[99] Sal. AC, p. 140.
[100] Turpat, p. 144.
[101] Sal. FOURTH LATERAN COUNCIL. Constitution, Confession of Faith, 1. Iegūts 2016. gada 8. maijā no
www.papalencyclicals.net/Councils/ecum12-2.htm
[102] Sal. ST, I, Q. 63, art. 1.
[103] Sal. BRŪDERE B. Dogmatika//Skripti. Nepublicēts materiāls.
[104] Vārds “sātans” ebreju valodā nozīmē “pretinieks”, “apsūdzētājs”.
[105] Sal. AC, p. 61.
[106] Sal. POHLE J. God the Author of Nature and the Supernatural: A Dogmatic Treatise. St. Louise: B. HERDER BOOK CO, 1919, p. 342.
[107] Sal. POHLE J. God the Author of Nature and the Supernatural, p. 342.
[108] Sal. AC, p. 34.
[109] Sal. KBK 393.
[110] Sal. KBK 414.
[111] Sal. AC, p. 61.
[112] Sal. KBK  395.
[113] Sal. AC, p. 63.
[114] Sal. DANIéLOU J. The Angels and Their Mission, p. 89.
[115] PLIJĀ Ž. No tumsības uz gaismu…: Uzdrīkstieties aizlūgt par atbrīvošanu. Rīga: Dzīvības straumes, 2008, 33. lpp.
[116] Turpat, 34. lpp.
[117] Turpat, 36. lpp.
[118] Sal. GALAGERS T.M. Garu izšķiršana. Ignācisks ceļvedis ikdienas dzīvei, 26.lpp.
[119] Turpat, 30. lpp.

Saīsinājumi

AC - Parente P.P. The Angels in Catholic Teaching and Tradition. Charlotte: TAN Books, 2013. (latviešu val. – Eņģeļi katoliskajā mācībā un Tradīcijā).
Debesu hierarhijas - Dionysius, the Areopagite. The Mystical Theology and the Celestial Hierarchies. London: The Shrine of Wisdom, 2003. (latviešu val. – Mistiskā teoloģija un debesu hierarhijas).
KBK - Katoliskās Baznīcas Katehisms, Rīga: Rīgas Metropolijas Romas katoļu kūrija, 2000.
LG - Second Vatican Council. Dogmatic Constitution on the Church, Lumen gentium.
ST - Aquinas Thomas. The Summa Theologica. (latviešu val. – Teoloģijas Summa).