Šodienas datums: 24.10.2019  |  Vārda dienas: Renāte, Modrīte, Mudrīte

Pārdomas misiju mēnesī

Šogad oktobris Baznīcā tiek veltīts misijai (vairāk par to lasi ŠEIT). Šajā lapā varēsi lasīt pārdomas katrai dienai, kas ļaus vairāk izprast misijas nozīmi katra kristieša dzīvē un to, kā tā var kļūt par daļu arī no Tavas dzīves. Tāpat pārdomas varēsi noklausīties arī audio formātā, lai pārdomu materiāls varētu bagātināt Tevi arī ikdienas steigā. Par to paldies Radio Marija Latvija.

Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija. 

Pāvesta Franciska vēstule, misiju mēnesi uzsākot

Tas, ko pāvests Benedikts XV tik ļoti vēlējās gandrīz pirms gadsimta, un ko Koncils atkārtoja pirms apmēram piecdesmit gadiem, joprojām ir aktuāls. Pat tagad, tāpat kā iepriekš, “Baznīca, ko Kristus sūtījis, lai atklātu un pasludinātu Dieva mīlestību visiem cilvēkiem un tautām, apzinās, ka joprojām ir palicis milzīgs misijas uzdevums, ko tai jāpaveic.” Lasīt pilnu tekstu

Pr. Pētera Skudras, RML direktora, pamudinājums misiju mēnesim

Izdzirdot vārdus misija vai misionārs mums nāk prātā cilvēks, kurš ir devies prom no mājām, lai tiktos ar cilvēkiem, kas Dieva Vārdu nekad nav dzirdējuši. Reizēm mēs to uztveram kā īpašu aicinājumu īpašiem cilvēkiem, kas neskar pārējos. Tomēr, kā jau pirms simts gadiem rakstīja pāvests Benedikts XV, "tas ir ļoti svarīgs uzdevums visai Baznīcai, nevis opcija". Tātad tas skar arī Tevi. Lasīt pilnu tekstu


Ceturtdiena, Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa
Svētais Antons Marija Klarets, piemiņas diena

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

Rom 6:19-23
Ps 1:1-4,6
Lk 12:49-53 

Šodienas liturģijas Svēto Rakstu teksti piedāvā kopīgu tēmu: brīvība, ko Dievs piešķir katram cilvēkam, kā mēs to izmantojam, un pienākumi, kas no tās izriet. Teksts no apustuļa Pāvila vēstules romiešiem novelk skaidru līniju starp dzīvi, kas kalpo grēkam, un dzīvi, kas atrodas Kristus pakļautībā. Tas norāda arī uz katra ceļa galapunktu. Grēcīgu darbu galarezultāts ir nāve, un nāve nozīmē atdalīšanu bez iespējas atgriezties. Šāda atdalīšana ir pašu izraisīts liktenis tiem, kuri spītīgi izvēlas izslēgt Dievu no savas dzīves. Pāvila piedāvātais scenārijs pilnīgi atbilst Evaņģēlija scenārijam. Kopā ar tumšo Evaņģēlija noraidīšanas iespēju un no tā izrietošo nosodījumu, turpat līdzās ir arī plašais mūžīgās dzīves horizonts, kas balstīts Kristū Jēzū. Pāvilam, reliģisko priekšrakstu ievērošanas veterānam, kurš tos ievēroja kā ceļu uz pestīšanu, ir svarīgi atkārtoti uzsvērt, ka kopība ar Dievu caur Jēzus Kristus personu ir nepelnīta dāvana. Neviens nevar apgalvot, ka Dievs viņam ir kaut ko parādā. Pestīšana ir žēlastība, un cilvēce tiek aicināta to uzņemt un kultivēt.

Lūkas evaņģēlija lasījums, kaut īss, tomēr satur dinamisku vēstījumu, kas ir spēcīgs gan tonī, gan tēlos, tā ka neviens klausītājs nevar palikt vienaldzīgs. Pirmkārt, tas rada nenovēršamības sajūtu, kuras priekšā jāieņem sava nostāja. Dieva manifestācija Jēzus Kristus personā ir aizdedzinājusi liesmu cilvēces un atsevišķu cilvēku vēsturē. Bībelē uguns simbolizē pravieša pasludināto Kunga vārdu (skat. Jer 5:14, 23:29, Sir 48). Tā ir saistīta ar āmura tēlu, kas, atsitoties pret klinti (skat. Jer. 23:29), izsauc tūkstošiem dzirksteļu. “Uguni es esmu nācis mest uz zemi” (Lk 12:49). Lasījumā galvenā uzmanība tiek pievērsta kontrastējošajām atbildēm, kuras pamodina gan cilvēks, gan Jēzus vēsts: šķelšanās ne tikai starp svešiniekiem, bet pat vienas ģimenes locekļu starpā. Šeit tiek atgādināts Simeona pravietojums, ka šis bērns kļūs par “zīmi, kam runās pretī” (skat. Lk 2:34). Bet uguns tēls tiek arī izmantots Rakstos, lai sniegtu mierinājuma vēstījumu: “Kad caur uguni iesi, tu nesadegsi, liesma tevi neapsvilinās! (Is 43:2). Jānis Kristītājs kristīja ar ūdeni, bet Jēzus kristīs ar uguni (skat. Lk 3:16). Uguns mēļu veidā Svētais Gars nolaidīsies pār Baznīcu, kas Vasarsvētku dienā bija sapulcējusies augštelpā (skat. Apd 2:2-4). Uguns tiek izmantots arī kā tēls, lai izteiktu Dieva tiesu. Viss tiks pakļauts uguns pārbaudei, kas atdalīs graudus no pelavām. Tāpēc arī apustuļa Pāvila pamudinājums:

“Katrs pats lai raugās, kā viņš būvē. Citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau likts, un tas ir Jēzus Kristus. Ja kāds ceļ uz šā pamata no zelta, sudraba, dārgakmeņiem vai arī no koka, siena vai salmiem, ikviena darbs kļūs redzams: tā diena to parādīs, jo tas tiks atklāts ugunī, un, kāds ikviena darbs būs bijis, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, viņš saņems algu; ja kāda darbs sadegs, viņš cietīs, tomēr tiks izglābts, bet kā caur uguni” (1 Kor 3:10b-15)

Uguns, ko Jēzum vajadzēja atnest virs zemes, ir nepārprotami saistīta ar viņa kristībām. Gan Viņa kristībās, gan ciešanu notikumā tiks iedegta tā uguns, ko viņš ir nācis nest, tas ir, Gara dāvana. Tādējādi ar divām runas figūrām Jēzus apraksta gan Lieldienu noslēpumu, gan augļus, ko tas mums nes. Patiesībā Jānis Kristītājs jau bija paziņojis, ka tas, kurš nāks, būs varenāks par viņu, kāds, kura sandalēm siksnas viņš nebūs cienīgs atraisīt. Ja viņš kristīja ar ūdeni, lai sagatavotu Kungam ceļu, aicinot cilvēkus uz grēku nožēlu un atgriešanos, Visaugstākā Dēls nāca kristīt ar Svēto Garu un uguni, lai ikviena radība redzētu Dieva pestīšanu un viņa lielos brīnumus. Šī solījuma izpildi Lūka apraksta Apustuļu darbu grāmatā, izklāstot Vasarsvētku stāstu, kad Gars – Lieldienu dāvana nolaidās pār Baznīcu uguns mēļu veidā, iedvešot tai pravietisku spēku, lai tā sāktu evaņģelizācijas misiju.

Lūka noteikti ir bijis liecinieks daudziem ģimeņu konfliktiem savu misionāro ceļojumu laikā pa visu pasauli, gan evaņģelizējot kopā ar Pāvilu, gan ar citiem domubiedriem. Kā stāsta Apustuļu darbu liecības, daudzi no šiem konfliktiem notika sinagogās tāpēc, ka daži bija pieņēmuši labo vēsti, bet citi atteikušies to pieņemt. Pats par sevi saprotams, ka sinagogās rituālos piedalījās vienas un tās pašas ģimenes locekļi. Tas liek atcerēties citu Jēzus mācību, kur Viņš prasa no saviem mācekļiem lielāku mīlestību, nekā mīlestību, kas tiem ir pret saviem radiniekiem. Iemesls ir ļoti vienkāršs: Viņš ir mīlestības avots. Tas ir Jēzus, kurš mūs māca patiesi mīlēt, atdodot dzīvību par cilvēkiem, kurus mīlam. Mīlestība, kuru motivē tikai ģimenes saites, ir ļoti trausla. No otras puses, kļūstot par Jēzus sekotāju, es ne tikai iemācos patiesi mīlēt savu ģimeni, bet es arī atsakos no visas alkatības un liekulības, katras savtības un diskriminēšanas, atverot sirdi vispārējai brālībai, ar sirsnīgu mīlestību pieņemot dažādus cilvēkus no man atšķirīgas reliģijas, etniskās piederības, kultūras, ādas krāsas, sociālā stāvokļa – cilvēkus, kuri iepriekš priekš manis bija svešinieki. Bet tas var izraisīt naidīgumu no ģimenes un sabiedrības puses, kurai nepatīk atšķirīgais un kura atsakās pieņemt vēsti, kas var graut viņu tradīcijas un uzskatus. Viņi nesaprot šo jauno dzīvesveidu, kurš ir gan īsta garīgā, gan sociālā revolūcija, un noraida to. Kā saka pats Lūka: “Bauslība un pravieši ir līdz Jānim, bet no tā brīža tiek sludināta Dieva valstība, un ikviens ar spēku laužas tajā iekšā” (Lk 16:16).

Miers ir nemainīgs Jēzus diskursos (skat. Mt 5:9) un arī viņa uzvedībā, pat provokāciju un vardarbības priekšā. Viņš ir Miera Princis; viņš ir “mūsu miers” (Ef 2:14). Jēzus aicinātajiem ir jāizlemj, kur ir viņu saistības. Uguns, ko Jēzus piedāvā, sasilda sirdis īpaši tiem, kuri nezina, kurp doties. Lai viņš mūs pavada tāpat, kā slēptā veidā Viņš to darīja ar saviem mācekļiem ceļā uz Emmausu, kuri nogurdinošas un satraucošas dienas beigās viens otram jautāja: “Vai mūsu sirds nedega, kad viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?” (Lk 24:32). Un tas bija jauns sākums, aicinājuma atjaunošana, kuru, neskatoties uz apustuļu svārstīšanos, Kungs nekad nebija atsaucis. “Dieva žēlastības dāvanas un aicinājums ir negrozāms” (Rom 11:29).


Viscaur savai vēstulei romiešiem Pāvils apgalvo, ka ir bezjēdzīgi paļauties uz Mozus likumu, jo tas neatbrīvo cilvēci, bet drīzāk to paverdzina un nosoda. Faktiski, pirms Mozus likuma nākšanas grēks un nāve jau bija pasaulē Ādama dēļ. Bet, tā kā likums vēl nebija atklāts un joprojām nebija priekšrakstu, nebija iespējams grēciniekiem piedēvēt viņu kritienus kā formālus pārkāpumus, kā arī viņiem nevarēja piemērot likumā paredzētās sankcijas. Tomēr saskaņā ar dabisko likumu, kas ierakstīts visu sirdīs, personīgā atbildība par grēku palika katram tāda pati. Lasīt tālāk

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

Šīs dienas liturģijā piedāvātais fragments no Pāvila vēstules romiešiem ir šīs vēstules centrālais teksts. Aiz apgalvojuma, ka cilvēkam jātiek atpestītam, slēpjas pārliecība, ka pārkāpums kaitē mūsu attiecībām ar Dievu. Nodemonstrējot, ņemot palīgā pieredzi un Rakstus, ka cilvēces pestīšana nāk no Dieva caur ticību Jēzum Kristum nevis no apgraizīšanas, apustulis sāk nodarboties ar “mūsu” kristīgo pieredzi. Lasīt tālāk

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

Kopīgais pavediens šodienas Rakstu lasījumos ir lielā dzīvības tēma. Ābrahāmam - viņa zemes ceļojuma saulrietā, saskaņā ar Radīšanas grāmatu, bez cerības pieredzēt pēcnācēja apsolījumu - Dievs apstiprina, ka bioloģiskie šķēršļi netraucēs viņa dievišķajam plānam. Ābrahāms un Sāra, “bioloģiski pensionēts” pāris, kurus piemeklējušas neauglības mokas, saņem Īzāku, kura vārds burtiskā tulkojumā nozīmē smiekli un dzīves prieks. Ticīgiem, kas uztur ticību “pret visu cerību”, ir apsolīta tāda pati dzīvības un prieka dāvana, kāda tika piešķirta Ābrahāmam. Lasīt tālāk

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

Iekrītot svētdienā, kuru Baznīca veltījusi tās evaņģelizācijas misijai pasaulē, šodienas pirmais lasījums, kurā stāstīts par kauju starp Amālēku un Israēlu, varētu radīt zināmu apmulsumu tiem, kas vēlas runāt par šī kristīgā aicinājuma nozīmīgumu. Šis teksts var tikt nepareizi interpretēts kā pamudinājums uz svēto karu vai fanātisku proselītismu. Tieši pretēji, misijas mērķis ir pasludināt Jēzus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu un dievišķo samierināšanos, ko Viņš dāvā. Lasīt tālāk

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

Šodienas evaņģēlijā Jēzus paredz dažādus kontekstus, kuros apustuļiem būs Viņu jāapliecina, ieskaitot iespēju, ka viņi sastapsies ar naidīgām reakcijām. Parādoties sinagogās un civilās varas priekšā, viņi liecinās par ticību gan reliģiskās, gan laicīgās aprindās. Viņa vārdi tiek piepildīti Apustuļu darbos, kad Pāvils sludina Salamīnas sinagogā (skat. Ap.d.13:4-17) un kad viņš apliecina Jēzu Romas autoritāšu priekšā (skat. Ap.d. 21:33-22, 29). Jēzus apsola saviem sekotājiem, ka viņu zemes liecība sasniegs debesis. Lasīt tālāk

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

Šajos Svētā Lūkas svētkos mēs klausāmies Pāvila vēstulē savam uzticamajam emisāram Timotejam, kurā viņš sūdzas, ka viņam nav neviena ceļabiedra, izņemot Lūku. Lūkas izklāstā par Pāvila ceļojumiem Apustuļu darbu grāmatā vairākos pantos mēs stāstījumā atrodam pēkšņas izmaiņas: tā sauktos “mēs pantus” (skat. Apd 16:10-17; 20:5-15; 21:1-18; 27:1-28). Līdz Apd 10:16 Lūka ir it kā ārpus stāsta, rakstot trešajā personā. Apd 16:1-9 viņš ziņo par Pāvila ceļojumiem uz Frīģiju, Galatiju, Mīsiju, Bitīniju un Troādu. Lasīt tālāk

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

Pāvils noslēdz savu uzrunu Rom 1:18-3:20 ar dramatisku apgalvojumu: jūdi un grieķi - “tie visi ir zem grēka” (Rom 3:9). Ja tas ir tā, tad var šķist, ka pestīšana nav iespējama nevienam, domājot cilvēciskās kategorijās. Bet Pāvils uzskata, ka Dieva Jēzus Kristus iejaukšanās ir pārvarējusi šo cilvēces bezcerīgo situāciju: “Bet tagad neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība” (Rom 3:21). Tādējādi Pāvils pretnostata Dieva glābjošo spēku un grēka verdzību. Tēva spēkpilnais atbrīvojošais darbs notiek mūsdienās, jo viņa brīvajai iniciatīvai ir bijusi vēsturiska forma Kristū, kurš nomira un atkal augšāmcēlās (skat. Rom. 3:24-25, 4:25). Lasīt tālāk

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

Pirmajā lasījumā Pāvils, uzrunājot Romas ticīgos, uzstāj, ka jūdi tāpat kā pagāni dara ļaunus darbus. Viņš norāda uz to, cik viegli jūdi apsūdz pagānus netikumībā, paužot pārliecību, ka ir labāki par citiem pilnīgas Bauslības ievērošanas dēļ. Lai parādītu saviem tautiešiem, kā viņi ir pazaudējuši ceļu, Apustulis mēģina nojaukt dažas viņu nepatiesās pārliecības, kurām viņš pats bija ticējis, pirms iepazina Augšāmcelto Kungu. Iepriekš paļaujoties uz miesu un savu piederību cilvēku grupai, kas bija saņēmusi Bauslību, Pāvils atgriezās pie Kristus caur ticību, kas attaisno un darbojas caur mīlestību, nevis caur rituālu priekšrakstu ievērošanu. Lasīt tālāk

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

Pirmajā lasījumā zaudējumu, ar kuru cilvēce pati sevi ir sodījusi, pretojoties Dieva gribai, Svētais Pāvils atkārtoti atklāj caur sava veida grēka vēsturi, ko viņš skaidro Romas ticīgajiem. Dieva radīts patiesībai un taisnīgumam, cilvēks pievērsās nejēdzībai, netiklībai un netaisnībai. Pārdomājot pasauli un spējot caur radīšanas darbu aptvert Radītāja neredzamo pilnību, cilvēce nomaldījās savās pārdomās un nonāca aklās nešķīstības alejās, pakļaujot ķermeni visādām baudām, līdz ķermenis pats kļuva par objektu un elku, kas pielūdz un kalpo radījumiem, nevis Radītājam. Lasīt tālāk

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

Vārda liturģija šodien koncentrējas uz Evaņģēlija pasludināšanas spēku. Pasludinātais Dieva vārds ir pestīšanas gaidībās; mums jābūt gataviem to uzņemt un tajā klausīties. Klausīšanās ir Evaņģēlijs, kas atgādina aicinošo psalmu: “Kaut šodien jūs viņam klausītu! Nenocietiniet sirdis” (Ps 95: 8). Lasīt tālāk

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

“Pateicība ir sirds atmiņa.” Ir šokējoši lasīt, ka tikai viens no desmit Jēzus dziedinātajiem spitālīgajiem atgriezās, lai pateiktu “paldies”. Pateicība ir ne tikai sociāls pienākums, kurā mēs dalāmies, bet arī mūsu būtības izpausme, kas arī kļūst par garīgu aktu. Lasīt tālāk

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

Šodienas īsajā Evaņģēlija lasījumā mēs dzirdam vārdu “svētīts”. Tas attiecas uz garīgās labsajūtas stāvokli, kad dvēselē tiek piedzīvots patiess prieks, bet tas var tikt saprasts arī kā attiecināts uz kaut ko, kas ir “cienījams” vai “respektēts”. Kas ir tie cilvēki, kas pelnījuši, lai viņus sauc par “svētīgiem”? Jēzus atbilde ir skaidra un tieša: “laimīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un to pilda!” (Lk 11:28). Šie vārdi paver ceļu dziļām pārdomām par mūsu kristīgās misijas aicinājumu. Dziļāka Dieva vārda klausīšanās jēga mums atklājas caur neparastu tēlu, ko piedāvā daži Vecās Derības pravieši. Lasīt tālāk

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

Cilvēka attiecības ar Dievu izpaužas kā ļaunuma noraidīšana un uzvara pār ļaunumu. Evaņģēlijs saista iepriekšējās lūgšanas tēmu (skat. Lk 11:1-13) ar Jēzus kā eksorcista darbību. Iepriekšējā pantā viņš mūs mācīja lūgt, lai nāk Dieva valstība; tagad Jēzus saka, ka valstība jau tuvojas un ka galvenā pazīme tam ir dēmonu izdzīšana. Interesantākais ir tas, ka, sekojot iepriekšējo pantu uzsvaram uz Jēzus attiecībām ar Tēvu, tagad Viņa pretinieki nepareizi skaidro iepriekš sacīto, apsūdzot Jēzu par slepenu sadarbošanos ar dēmonu valdnieku Belcebulu (skat. Lk 11:15). Lasīt tālāk

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

Šodienas evaņģēlija (Lk 11:5-13) centrā ir draudzības tēma. Evaņģēliji ir bagāti ar piemēriem, kā Jēzus draudzībā uzrunā citus cilvēkus. Svētais Lūka parāda līdzjūtīgu Jēzu, kurš tuvojas spitālīgajiem, paralizētajiem, grēciniekiem, nodokļu iekasētājiem, centurioniem, atraitnēm, dēmonu apsēstajiem, epileptiķiem – šis saraksts ir garš. Pats Jēzus ir labais samarietis (Lk 10:29-37) un līdzjūtīgais tēvs (Lk 15:11-32). Viņš stiepj pretī savu draudzības žēlsirdīgo roku dāsni un spontāni.

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

Tēvs Mūsu ir kas vairāk par lūgšanu; tas, kā teicis Tertuliāns, ir “visa Evaņģēlija apkopojums”, jo tajā mēs atrodam pamatprincipus, Jēzus mācekļu dziļākās cerības un būtiskākās vajadzības.

Lūkas evaņģēlijs vispirms piedāvā dāvanu – saukt Jēzus Kristus Dievu par “Tēvu”. Dieva uzskatīšana par Tēvu ir jau pazīstama Vecajā Derībā (skat. At 32:6, Mal 2:10, Jer 3:19, 31:9 un Ps 103:13), bet Dieva uzrunāšana tā, kā to dara Jēzus - ar īpašu maigumu un bērnam raksturīgu intimitāti, kurš iesaucas “Tēvs!”, ir kaut kas jauns. Mūsu Kungs pareizi sauc uz Dievu “Abba”, jo viņš ir mūžīgā Tēva Dēls.

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

“Celies, ej uz lielo pilsētu Ninivi un sludini tai, ko es tev teikšu!” (Jon 3:2). Pēc dažām novirzēm Jonam tomēr nākas pildīt neatlaidīgo Dieva aicinājumu. Kungs par viņu nav aizmirsis, un atjauno viņa misionāra aicinājumu: šoreiz Jona no tā nevar izvairīties. Cik bieži mēs esam kā Jona, gatavi atrast attaisnojumus, lai izvairītos no mūsu misijas pienākumiem. Pasaule, kurā mēs dzīvojam un kurā esam sūtīti misijā, tik bieži ir pagāniska, ka Ninive ir atrodama pie katrām durvīm, katrā pilsētā un katrās krustcelēs, kurās nonākam. Lasīt tālāk

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

Lūka šo līdzību pasniedz plašākas epizodes kontekstā, kurā Jēzus sastopas ar likuma zinātāju, kurš uzskata, ka var viņu pārbaudīt. Jēzus jau tika pārbaudīts savas publiskās kalpošanas sākumā, kad Svētais Gars viņu veda tuksnesī un viņš tika velna kārdināts. Šī kārdinājuma laikā (skat. Lk 4: 2,12,13) trīs reizes velns lika Jēzum pierādīt, ka Viņš tiešām ir Dieva Dēls, lai pārliecinātos, vai Viņš paliks uzticīgs Dieva gribai. Trešajā “pārbaudījumā” Jēzus aizdzina velnu, noslēdzot savu cīņu ar sātanu ar šādiem vārdiem: “Ir teikts: nekārdini Kungu, savu Dievu.” (Lk 4:12). Lasīt tālāk

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

Šodienas evaņģēlijs piedāvā nozīmīgu ticības apliecinājumu un īsu līdzību par mūsu kā Dieva kalpu lomu. Šīs divas atšķirīgās mācības Lūkas evaņģēlijā seko Jēzus pamācībai attiecībā uz grēku un piedošanu, un tās ved uz stāstu par Jēzus veikto desmit spitālīgo dziedināšanu. Lūkas evaņģēlija 17. nodaļā nav skaidras, loģiskas saiknes starp Jēzus mācībām, kā arī starp mācībām un tām sekojošo dziedināšanas stāstu. Tomēr, apdomājot kristiešu aicinājumu uz misiju, mēs kļūstam par mācekļu sabiedrotajiem (kas šeit saukti par apustuļiem), kamēr viņi lūdz Jēzum: “Vairo mums ticību” (Lk 17: 5). Lasīt tālāk

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

Šodienas evaņģēlija lasījumā septiņdesmit (vai septiņdesmit divi) mācekļi ar prieku atgriežas no misijas, lai atskaitītos savam priekšniekam Jēzum par saviem pastorālajiem panākumiem: “Kungs, tavā vārdā pat dēmoni mums pakļaujas!” (Lk 10:17). Un Jēzus priecājas kopā ar saviem mācekļiem: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!” (Lk 10:18). Kā Kristus mācekļi mēs esam saņēmuši varu staigāt pāri čūskām un skorpioniem, un katram naidīgam spēkam – un mums nekas nekaitēs (skat. Lk 10:19). Lasīt tālāk

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

Lai dziļāk izprastu to misiju, uz kuru ir aicināti visi kristieši, ir lietderīgi sākt ar Jēzus vārdiem no Lk 10:13-16 un tad pievērsties Bar 1:15-22 lūgšanai, tādējādi izgaismojot Dieva Izraēla vēsturi, kuru veido tie, kas pieder vēsturiskajam Izraēlam, kā arī tie, kas pievienojas Dieva Izraēlam caur ticību Kristum un kristību.

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

Ezras un Nehemija grāmatas ticības epikā apraksta svarīgus Dieva Tautas kopienas atjaunošanas mirkļus senajā tēvu zemē pēc Babilonijas trimdas. Nelaimju un ciešanu vidū Kunga plāns, kas jau tika paziņots Is 55: 12-13, tiek īstenots pat ar Persijas Ahemenīdu pagānu karaļa Kīra lēmumu; saskaņā gan ar 2 Hr 36: 22-23, gan Ezr 1: 1-4, Kīra politika attiecībā uz ebreju etniski reliģisko minoritāti ir paša Kunga vārda piepildīšana. Tomēr pat dažu trimdinieku atgriešanās netiek pasniegta kā lētas laimes epika. Lasīt tālāk

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

Nehemijs, kurš sākumā tiek iepazīstināts kā ķēniņa dzērienu devējs (skat. Neh 1:11b) Persijas karaliskajā galmā, savā sirdī nes dzīvu un sāpīgu atmiņu par Jeruzalemes iznīcināšanu (skat. Neh 1: 5-11); tas nav nostalģisks patriotisms, bet gan būtisks bibliskas lūgšanas aspekts Babilonijas trimdas un pēc-trimdas laikā (sk. Ps 137:5-6). Tas saskan ar vēstījumu par jauno izceļošanu no šīs trimdas, lai atgrieztos “tēvu zemē” (skat. Is 40:9-11). Tā ir daļa no Kunga plāna attiecībā uz Viņa tautu, pat izmantojot pagāna - Kīra, Persijas ķēniņa - autoritāti, kas tajā laikā bija viens no zemes varenākajiem (skat. Ez 1: 1-4). Lasīt tālāk

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!

 

Zaharija pravietojums (8:20-23) uztur cerību Dieva tautai, kas laiku beigās gaida savu piepildījumu universālajā tautu svētceļojumā uz Jeruzalemi (skat. Zah 8:22). Zaharija grāmata, kas atrodas priekšpēdējā starp Divpadsmit Praviešiem, tiek piedēvēta vienam no pēdējiem aktīvajiem praviešiem, kas darbojās pēc Babilonijas trimdas, līdzās Hagajam, laikā, kad “tēvu zemē” tika atjaunota jūdu reliģiskā un civilā kopiena un pabeigta Jeruzalemes tempļa atjaunošana. Lasīt tālāk

Šīs dienas pārdomas vari noklausīties arī audiofailā ŠEIT!