Šodienas datums: 07.12.2019  |  Vārda dienas: Dzirkstīte, Anta, Antonija

10. oktobris

Ceturtdiena, Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa

Mal 3:13-20b

Ps 1:1-4,6

Lk 11:5-13

Šodienas evaņģēlija (Lk 11:5-13) centrā ir draudzības tēma. Evaņģēliji ir bagāti ar piemēriem, kā Jēzus draudzībā uzrunā citus cilvēkus. Svētais Lūka parāda līdzjūtīgu Jēzu, kurš tuvojas spitālīgajiem, paralizētajiem, grēciniekiem, nodokļu iekasētājiem, centurioniem, atraitnēm, dēmonu apsēstajiem, epileptiķiem – šis saraksts ir garš. Pats Jēzus ir labais samarietis (Lk 10:29-37) un līdzjūtīgais tēvs (Lk 15:11-32). Viņš stiepj pretī savu draudzības žēlsirdīgo roku dāsni un spontāni.

Arī Jāņa evaņģēlijs sniedz dziļas atziņas par Jēzu un draudzību. Jēzus draudzības mīlestība pret Mariju, Martu un Lācaru ir aprakstīta vienpadsmitajā nodaļā: “Jēzus mīlēja Martu, tās māsu un Lācaru” (Jņ 11: 5). Kad Jēzus tiek informēts par Lācara nāvi, viņš saka: “Lācars, mūsu draugs, ir iemidzis” (Jņ 11, 11); un vēlāk, kad Jēzus raud par sava drauga nāvi, “jūdi sacīja: “Redzi, kā viņš to mīlēja!”” (Jņ 11, 36).

Pēdējo Vakariņu laikā, dodot mums mīlestības bausli mīlēt vienam otru, Jēzus saka: “Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem. Jūs esat mani draugi, ja jūs darāt, ko es jums pavēlu. Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo to, ko dara kungs, viņa kalps nezina. Es jūs saucu par draugiem, jo es esmu jums darījis zināmu visu, ko dzirdēju no Tēva. Ne jūs izraudzījāt mani, bet es jūs izraudzīju” (Jņ 15:13-16). Jēzus parāda savas draudzības-mīlestības dziļumu, mirstot par mums pie krusta. Kā atzīmē svētais Pāvils, “Dievs savu mīlestību uz mums parāda ar to, ka Kristus par mums nomiris, kad mēs vēl bijām grēcinieki” (Rom 5: 8).

Ikviens ir aicināts piedzīvot, ka Jēzus ir draugs, katra cilvēka patiesi personīgs draugs. Draudzība ar Kristu nozīmē pieaugošu tuvību ar Mācītāju, kā arī dzīvi Kristū. Šāda dziļa draudzības dimensija atdzīvina mūsos Svēto Garu. Draudzība ar Kristu, pat slimībā un trauslumā, piedāvā mums spēku, kas gūst pārsvaru pār rūgtumu, dzīves nogurumu un jebkādu izmisumu. Draudzība ir “sirds lieta”, kurā, viens otram uzticoties, savstarpēji atklājam, kas atrodas sirds dziļumos. Draudzības izaugsme notiek caur savstarpēju sevis atklāšanu. Šajā procesā mēs esam iesaistījušies dziļākās attiecībās ar Dievu un savu tuvāko. Cilvēki tiks iedrošināti sekot Kristum, kad viņi redzēs, kā Viņa draudzība ir personīgi pārveidojusi mācekļus-misionārus, kas sludina un liecina.

Draudzība, par kuru mums stāsta šodienas evaņģēlijs, šķiet nepietiekama, lai iegūtu to, ko meklējam. Mums savu vajadzību jāpamato uzstājīgāk, lūdzot ticībā, un ar spēju dot tam, kurš lūdz, pat ja brīdis ir nepiemērots. Nenogurstoša uzstājība lūgšanā (skat. Lk 18:1) vienmēr pārbauda un stiprina ticību, kā arī draugu vai pat vecāku un bērnu attiecības. Lūgšanā minētie maizes klaipi un Svētais Gars piedāvā skaidru euharistijas un kristības saikni ar draudzību ar Jēzu un attiecībām ar viņa Tēvu. “Tā arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam, jo mēs nezinām, kas un kā mums jālūdz, bet Gars pats mūs aizstāv ar bezvārdu nopūtām. Un tas, kas izpēta sirdis, zina, kas Garam padomā, tādēļ ka Gars pēc Dieva prāta iestājas par svētajiem” (Rom 8:26-27).

Uzstājīgais lūgums pēc trīs maizēm, lai  dalītos ar viesi, uzsver kopību, kas baro un rūpējas par savu tuvāko. Lūgšana, ja tā ir autentiska, atver draudzības attiecības ar Dievu arī pret tuvāko un virza mūs misijā. Mēs lūdzam savās un arī citu cilvēku vajadzībās caur Baznīcu, kas mēs kļūstam caur Tēva Garu un Euharistijas maizi, kurā mēs dalāmies. Mēs nekad nelūdzam tikai priekš sevis; tad tā nebūtu lūgšana. Mēs lūdzam, jo tas palielina mūsu kopību ar citiem un paplašina robežas mūsu kopībai Jēzus.

Savā apustuliskajā pamudinājumā Evangelii Gaudium Francisks uzsver: “Evaņģēlija prieks piepilda visu to sirdis un dzīves, kas sastapušies ar Jēzu” (1). Francisks turpina: “Tikai pateicoties Dieva mīlestības sastapšanai, vai atjaunotai sastapšanai, kura uzplaukst bagātinošā draudzībā, mēs esam atbrīvoti no mūsu šaurības un pārņemtības ar sevi. Šeit mēs atrodam visu mūsu evaņģelizācijas centienu avotu un iedvesmu” (8). Mēs esam “tie, kurus Jēzus uzaicina ar sevi draudzēties” (27). Pāvests Francisks tic, ka “mēs esam radīti tam, ko mums piedāvā Evaņģēlijs: draudzībai ar Jēzu un mūsu brāļu un māsu mīlestībai” (265). Mūsu misionāro ticību “jāuztur mūsu pašu pastāvīgi atjaunotajai pieredzei, baudot Kristus draudzību un viņa vēsti” (266).

Pāvests Francisks bieži izmanto vienkāršu un noderīgu misijas skaidrojumu: “Misija vienlaikus ir aizraušanās ar Jēzu un aizraušanās ar Viņa cilvēkiem” (EG 268). Tas nozīmē, ka katrs misionārs, kurš piedzīvo dziļu tikšanos ar Jēzu un personīgu draudzību, vēlēsies dalīties ar citiem šīs satikšanās augļos. Sākot no personīgas tikšanās ar Dievu, mēs vēlamies draudzēties ar citiem, daloties viņu draudzībā ar Kungu Jēzu.