Šodienas datums: 24.10.2019  |  Vārda dienas: Renāte, Modrīte, Mudrīte

11. oktobris

Piektdiena, Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa

Sv. Jānis XXIII, pāvests, izvēles piemiņas diena

Jl 1:13-15; 2:1-2

Ps 9:2-3,6,16,8-9

Lk 11:15-26

Šodienas Evaņģēlijs izgaismo tēmu par mūsu attiecībām ar Dievu un ievieš dubultu pārliecību: pirmkārt, ka neitralitāte nav iespējama, un, otrkārt, ka mācekļa dzīvē nav nekādu noteiktu stāvokļu, izņemot uzticību Dievam.

Cilvēka attiecības ar Dievu izpaužas kā ļaunuma noraidīšana un uzvara pār ļaunumu. Evaņģēlijs saista iepriekšējās lūgšanas tēmu (skat. Lk 11:1-13) ar Jēzus kā eksorcista darbību. Iepriekšējā pantā viņš mūs mācīja lūgt, lai nāk Dieva valstība; tagad Jēzus saka, ka valstība jau tuvojas un ka galvenā pazīme tam ir dēmonu izdzīšana. Interesantākais ir tas, ka, sekojot iepriekšējo pantu uzsvaram uz Jēzus attiecībām ar Tēvu, tagad Viņa pretinieki nepareizi skaidro iepriekš sacīto, apsūdzot Jēzu par slepenu sadarbošanos ar dēmonu valdnieku Belcebulu (skat. Lk 11:15). Tomēr Evaņģēlijs turpina apgalvot, ka Jēzus savas dziļās kopības ar Dievu dēļ spēj mazināt un izskaust ļaunumu, kas pastāv cilvēkos un viņu vidū.

Neitralitāte nav iespējama. Saskaroties ar cerību, ka ļaunums reāli var tikt mazināts un iznīcināts, neviens nevar palikt neitrāls, jo, kā saka Jēzus: “Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesavāc, tas izkaisa” (Lk 11:23). Tāpēc, apņemoties nodrošināt Dieva valstības klātbūtni, mums jāpieņem lēmums būt Jēzus pusē, atrasties Viņa tuvumā; jo nedarīt labu tā, kā Jēzus to sludina, nozīmē, ka cilvēks jau zināmā mērā pieļauj ļaunu. Cīņā pret ļaunumu nav noteiktu stāvokļu, izņemot Jēzus Lieldienu uzvaru pār nāvi. Pamatnosacījums tam, lai mācekļi varētu pievienoties valstības veidošanai, ir pārliecība, ka zemes dzīves svētceļojumā nav nekādu noteiktu stāvokļu. Lai izskaidrotu šo domu, Lūka iepazīstina ar stāstu, kuru atrodam no 24. līdz 26. pantam. Šeit kļūst skaidrs, ka, piemēram, realitātes pārveidošana nenotiek tikai darot kaut ko labu, bet konsekventi darot labu; kā arī ka pielāgošanās ir veids, kā ļaut ļaunumam augt. Patiesi, kad nešķīstais gars atgriežas, šis cilvēks kļūst sliktāks nekā agrāk, jo viņš uzskatīja, ka ir atbrīvots uz visiem laikiem.

Māceklim-misionāram, tāpat kā Jēzum, ir jābūt iesaistītam cīņā pret ļaunumu. Tam vajadzētu būt vienai no galvenajām rūpēm, jo tas skaidri parāda mūsu tēva-bērna attiecības ar Dievu un mūsu kopību ar Jēzu. Tomēr interesanti, ka būšana par lieciniekiem pieprasa, lai mācekļi konfrontētu paši savu cilvēcību. No vienas puses, viņiem jāapzinās, ka viņi ir spējīgi piedalīties Kunga misijā, pateicoties žēlastībai un savām pūlēm (skat. Lk 9:1-6; 10:1-16). Bet līdztekus šīm lielajām iespējām mācekļiem jāapzinās arī savi ierobežojumi: viņi tiek pārstāvēti Pētera personā kā grēcinieki (skat. Lk 5: 8) vai pat kā cilvēki, kuri ir pakļauti reliģisko vadītāju zaimojošajai kritikai. Būšana kopā ar Jēzu un piederēšana viņam ir tā, kas nosaka un atbalsta mūsu cīņu pret jebkāda veida ļaunumu.

Mēs varam teikt, ka Lūka nebaidās no realitātes. Aprakstot mācekļus, viņš uzsver ne tikai viņu tikumību un apņemšanos, bet arī viņu vājības un neveiksmes. Evaņģēlists, bet pāri visam Kungs Jēzus, zina, ka mūsu diženums slēpjas savu ierobežojumu atzīšanā, jo katram māceklim ir jāsaprot, ka viņš vienmēr turpina augt; viņš nekad nesasniegs, vismaz ne pašreizējā dzīvē, absolūtas uzvaras. Māceklis-misionārs vienmēr dzīvo nenoteiksmes formā: cenšoties mainīties, iesaistīties, mācīties. Tieši tad, kad mēs mēģinām dzīvot divdabī – esmu pārveidots, iesaistījies, izglītojies, mēs sākam kļūt pilni ar sevi, vēloties sevi glābt.