Šodienas datums: 21.11.2019  |  Vārda dienas: Aldis, Alfons, Aldris

16. oktobris

Trešdiena, Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa

Svētā Jadviga, izvēles piemiņas diena
Svētā Margarita Marija Alakoka, izvēles piemiņas diena 

Rom 2:1-11
Ps 62:2-3,6-7,9
Lk 11:42-46

Pirmajā lasījumā Pāvils, uzrunājot Romas ticīgos, uzstāj, ka jūdi tāpat kā pagāni dara ļaunus darbus. Viņš norāda uz to, cik viegli jūdi apsūdz pagānus netikumībā, paužot pārliecību, ka ir labāki par citiem pilnīgas Bauslības ievērošanas dēļ. Lai parādītu saviem tautiešiem, kā viņi ir pazaudējuši ceļu, Apustulis mēģina nojaukt dažas viņu nepatiesās pārliecības, kurām viņš pats bija ticējis, pirms iepazina Augšāmcelto Kungu. Iepriekš paļaujoties uz miesu un savu piederību cilvēku grupai, kas bija saņēmusi Bauslību, Pāvils atgriezās pie Kristus caur ticību, kas attaisno un darbojas caur mīlestību, nevis caur rituālu priekšrakstu ievērošanu. Nepietiek ticēt ar muti, ar ārēju Bauslības praktizēšanu; ir jādzīvo ticībā. Būtībā mēs tiksim tiesāti pēc mīlestības, augļiem, ko dos mūsu ticība Kristum, kurš nomira un augšāmcēlās. Ticība ir dalība Jēzus dievišķajā dabā un dievišķajā mīlestībā.

Pāvils nosoda sirds nocietināšanas grēku un to cilvēku nepiekāpību, kas uzskata, ka viņi ir vienīgie, kas pelnījuši pestīšanu. Privilēģiju laiks ir beidzies; ir pienācis laiks katram cilvēkam pieņemt lēmumu par to, kas ir Kristus. Tas ir laiks, kad katram cilvēkam jāļaujas Dieva žēlastībai, atklājot, ka Viņš vēlas izliet savu labestību pat pār tiem, kas ir bijuši tālu no Viņa. Vienīgais cilvēku tiesnesis ir Dievs; un mēs visi bez izņēmuma esam pakļauti Viņa spriedumam. Pārliecība par savu taisnību un augstprātība, domājot, ka kāds pats ir vienīgais patiesības un morāles (Bauslības) aizstāvis, var novest pie Dieva nicināšanas, uzskatot Viņa žēlsirdību par vājumu, kā arī maldīgi izslēdzot citus no pestīšanas.

Šodienas Evaņģēlija fragments - pravietiska farizeju un likumu zinātāju nosodīšana, ir brīdinājums vakardienas un šodienas kristiešu kopienām izvairīties no legālisma, formālisma un rituālisma kārdinājumiem, kas uztur šo lielo Kristus glābšanas darba ienaidnieku - lepno un necaurlaidīgo pašreferenciālismu (atsaukšanos uz sevi). Bauslība tiek ietērpta ārējā formālismā un izvēlētās tautas aicinājums padarīts par ekskluzīvu privilēģiju, lai pagāni nevarētu graut pestīšanas universālumu un Jēzus mācekļu misiju.

Jēzus iesāk, norādot uz farizeju nepareizo rīcību attiecībā pret ziedojumiem. Viņi spēj ievērot minimālas un maksimālās normas, piemēram, atdot desmito daļu no mētrām, rūtām un dārzeņiem. Jēzus nevēlas atcelt šīs prakses (jau At 14:22 aicina uz ikgadējo desmitās tiesas došanu templī), bet gan novietot tās pareizajā kontekstā – patiesās attiecībās ar ticību Dievam un mīlestību pret tuvāko. Ziedošana bez personiskas iesaistīšanās sirds atgriešanās ceļā var kļūt par attaisnojumu, lai atstātu novārtā pamatprincipus, piemēram, taisnīgumu un Dieva mīlestību, realitātes, kas prasa izlēmīgu un nepārtrauktu savas sirds un pasaules pārveidošanu.

Cita Jēzus apsūdzība attiecas uz tieksmi meklēt slavu, dzīties pēc pateicības un varas, ieņemot goda vietas. Nemitīgas rūpes par ārējo izskatu ir iekšējas samaitātības rezultāts, kas cilvēku padara līdzīgu kapenēm – iespējams, ar greznu ārpusi, bet iekšpusē sapuvušu. Kamēr cilvēka iekšiene paliek neredzama citu acīm, ārpuse tiek rūpīgi uzpulēta savtīgiem mērķiem.

Jēzus vārdi izskan spēcīgi, un tie sadusmo ne tikai uz farizejus, bet arī bauslības zinātājus, kuri jūtas dziļi aizvainoti. Tad Jēzus turpina izteikt viņiem bargus pārmetumus, kas vērsti pret viņu praksi uzlikt citiem smagu rituālu ievērošanas nastu, kurus viņi paši personīgi neveic, atklājot dziļu neatbilstību starp viņu mācību un viņu pašu dzīvi. Likums ir dots, lai kalpotu dzīvībai, to saglabātu un veicinātu. Ticība nekad nedehumanizē cilvēku; gluži pretēji, tā iedrošina ikvienu cilvēku vispilnīgākai izaugsmei.

Šeit mēs atrodam patiesi apustulisku viedokli: saskaroties ar Dieva pestīšanas universālumu un Jēzus un viņa mācekļu misiju, farizejiem un bauslības zinātniekiem ir jāpārskata savs domāšanas veids attiecībā uz attiecībām ar Dievu un pestīšanu. Jēzus tiek nosodīts par sēšanos pie galda, pirms ēdienreizes neveicot tradicionālo mazgāšanās rituālu.

Pirmā šīs situācijas kritika (Lk 11:39-44), tieši pirms vietas, kur sākas šodienas lasījums, ir vērsta pret farizeju piedāvāto maldīgo priekšstatu par dzīvi un attiecībām ar Dievu. Farizejs ir pārsteigts par Jēzus rīcību (Lk 11:38), un viņš saņem no Jēzus tūlītēju un smagu atbildi (Lk 11:39). Gan tas, cik lielu nozīmi Lūka piešķir diskusijai, gan Jēzus izteiktās kritikas tonis, gan viņa atsauce uz praviešiem un apustuļiem Dieva gudrības kontekstā (Lk 11:49) liecina par viņa nopietnību. Jēzus sarunu biedru problemātiskā attieksme nozīmē ierobežot pestīšanu tikai līdz ārējas Bauslības ievērošanai, kas apdraud universālo misiju, kuras pamatā ir Dieva – Bauslības devēja glābjošā griba.

Jautājums, pirmkārt, rodas saistībā ar atšķirību starp to, kas ir iekšēji un ārēji šķīsts vai nešķīsts, ar noteikumiem, kas uzlikti citiem, bet kurus nepraktizē tie, kas tos uzlikuši. Tas atgādina Pētera redzējumu pirms viņa satikšanās ar centurionu Kornēliju, kurš puritāniski uzstāja, ka “nekad neesmu ņēmis mutē neko apgānītu vai nešķīstu” (Apd 11:8). Lūkas evaņģēlija fragmentā Jēzus atbilde ir skaidra: Dievs ir radījis iekšpusi un ārpusi, viss ir Viņa roku darbs, tādēļ viss ir šķīsts (skat. Apd 10:15, Mk 7:15). Pēteris saprata, ka neviens nevar tikt pasludināts par negudru vai nešķīstu (skat. Apd 10:28). Apustulāts un misija ir Dieva Tēva - visu lietu radītāja labestības izpausme, kurš ignorē visus rituālos vai formālos šķēršļus, kas šķir. Misionārs ir aicināts būt tuvu visiem cilvēkiem (skat. Apd 10:46-47), jo Dievam nav favorītu (skat. Apd 10:34).

Lūka izmanto jēgpilnu formulu, lai izteiktu Dieva piedāvāto universālo atvērtību pestīšanai Jēzū Kristū un savas Baznīcas misiju: “Jūs nejēgas, vai tas, kas radījis ārpusi, nav radījis arī iekšpusi? Labāk izdaliet to, kas iekšpusē, žēlastības dāvanās, un, redzi, viss jūsos būs šķīsts” (Lk 11:40-41). Lai būtu tīrs, praktizē žēlsirdību un dari žēlsirdības darbus. Tas, kas Dieva valstībā nosaka attiecības starp cilvēkiem, pārvarot diskriminācijas un atšķiršanas šķēršļus, ir Dieva labestības noslēpums; Dievs Jēzū apvieno sevi ar katru cilvēku un piedāvā žēlastību visiem. Jēzus misionārie mācekļi ir aicināti dot to, kas ir viņos. Ne tikai dot materiālas lietas kā žēlsirdības dāvanas, bet, pirmkārt, piedāvāt sevi pašus: savu dzīvi un savu sirdi. Nav vajadzīgas nekādas ārējas darbības, kā arī rituālu priekšrakstu izpilde nav nepieciešama; misionārais māceklis ir aicināts atdot sevi visu Jēzum, piedāvājot dvēseli un miesu, no iekšpuses un ārpuses, sirdi un emocijas, attiecības un normas misijai visu cilvēku pestīšanai.