Šodienas datums: 21.11.2019  |  Vārda dienas: Aldis, Alfons, Aldris

18. oktobris

Piektdiena, Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa

Svētais Evaņģēlists Lūkas, svētki

2 Tm 4:10-17b
Ps 145:10-13,17-18
Lk 10:1-9

Šajos Svētā Lūkas svētkos mēs klausāmies Pāvila vēstulē savam uzticamajam emisāram Timotejam, kurā viņš sūdzas, ka viņam nav neviena ceļabiedra, izņemot Lūku. Lūkas izklāstā par Pāvila ceļojumiem Apustuļu darbu grāmatā vairākos pantos mēs stāstījumā atrodam pēkšņas izmaiņas: tā sauktos “mēs pantus” (skat. Apd 16:10-17; 20:5-15; 21:1-18; 27:1-28). Līdz Apd 10:16 Lūka ir it kā ārpus stāsta, rakstot trešajā personā. Apd 16:1-9 viņš ziņo par Pāvila ceļojumiem uz Frīģiju, Galatiju, Mīsiju, Bitīniju un Troādu. Bet, sākot ar 10. pantu, Lūka sāk rakstīt daudzskaitļa pirmajā personā: “Mēs gribējām tūlīt doties uz Maķedoniju, būdami pārliecināti, ka Dievs aicina mūs pasludināt viņiem evaņģēliju.” Lūka pieslēdzas Pāvilam un caur savu izveicīgo stāstījumu aicina savus lasītājus misionārajā ceļojumā.

Sava evaņģēlija sākumā Lūka atklāj nelielu detaļu par sevi. Viņš raksta, ka viņš iepazīstina ar notikumiem, “kas norisinājušies mūsu vidū” tā, kā “tos mums ir atstāstījuši to pirmie aculiecinieki”, kas bija kopā ar Jēzu kopš viņa publiskās kalpošanas sākuma (skat. Lk 1:1-2 ). Šajā ievaddaļā Lūka savai auditorijai atklāj, ka pat ja arī viņš nav tiešs sava piedāvātā stāsta liecinieks, evaņģēlists ir daļa no topošās kristiešu kopienas, pateicoties to cilvēku personīgajām liecībām, kuri personīgi bija dzirdējuši Jēzus sludināšanu un piedzīvojuši viņa krustā sišanu un augšāmcelšanos.

Matejs (10:1), Marks (6:7) un Lūka (9:1) katrs apraksta, kā Jēzus paaicināja “Divpadsmit”, un kā pēc norādījumu došanas Viņš tos sūta misijā, lai pasludinātu Labo Vēsti. Bet tikai Lūka ziņo, ka Jēzus vēlāk sūtīja lielāku - septiņdesmit divu mācekļu grupu, par kuru mēs dzirdam arī šodienas evaņģēlijā. Pēc Lūkas vārdiem, pirmajā evaņģelizācijā bija iesaistīti daudz vairāk misionāru nekā Divpadsmit. Tieši pirms viņu izvēlēšanas un sūtīšanas Jēzus bija sācis savu ceļojumu uz Jeruzalemi (skat. Lk 9:51). Viņš aizsūtīja septiņdesmit divus sev pa priekšu, lai sagatavotu savu ierašanos dažādās pilsētās. Tas nosaka Lūkas personīgo pieredzi ceļojumam ar Pāvilu.

Šī septiņdesmit divu (vai saskaņā ar dažiem manuskriptiem septiņdesmit) nosūtīšana ir kā modelis kristiešu misionāru aktivitātēm visās tautās. Jūdu tradīcijā tās bija septiņdesmit tautas, kuras dzirdēja Sinaja likuma izsludināšanu (skat. Rad 10, At 32:8); taču Jēzus mācekļi tiek sūtīti pie visām tautām.

Šodienas liturģijā lasītais fragments apustulātu atspoguļo valstības un tiesas atklāsmi kā tādu, kas jau pasaulē ir klātesoša. Lūkam nav nepieciešams Israēlam ziņot par valstības diženumu, bet gan tautām jāpasludina, ka valstība ir tuvu. Evaņģēlists raksta laikā, kad “visās tautās” jau ir augšāmceltā Jēzus liecinieki. Šis ir izšķirošais brīdis vēsturē, kurā ikvienam tiek piedāvāta iespēja kļūt par daļu no Dieva valstības.

Metode, raksturs un perspektīvas misionārajam darbam, ko veic septiņdesmit divi mācekļi, ir līdzīgas kā divpadsmit mācekļiem. Jēzus norādījumi iet roku rokā ar situācijas aprakstu: “Pļaujamā ir daudz, bet strādnieku maz”, un līdz ar to arī kategoriskais ieteikums: “tāpēc lūdziet pļaujas kungu.” “Lūgšana ir misijas dvēsele,” tā pāvests Francisks rakstīja 2017. gada 22. oktobra vēstulē kardinālam Filoni. Dievs, kurš ir pļaujas kungs, uzņemas iniciatīvu; viņš aicina un sūta. Tas ir ielūgums pievienoties Jēzus lūgšanai un viņa ceļam pie Tēva, kas izpaužas kā sevis nodošana cilvēku rokās: “Es jūs sūtu kā jērus vilku vidū.” Misionāri nekad nevar paļauties uz spēku, varu, vai vardarbību. Viņi ir bagāti tikai ar ticību un lūgšanām, kas viņus iesakņo personīgās mīlestības attiecībās ar Jēzu - mācītāju, kurš viņus sūta.

Nabadzība, kas ir sākumā, kļūst pamatu un zīmi viņu brīvībai un pilnīgai sevis veltīšanai tam vienīgajam uzdevumam, kas viņus atbrīvo no jebkādiem šķēršļiem vai kavēšanās. Tas viss ir precīzi definēts virknē normu: brīvi no visiem šķēršļiem, sūtītie dodas tieši uz mērķi, neapstājoties pat ne sveicienam, kas saskaņā ar austrumu paražu būtu prasījis daudz laika (sk. 2 Kgs 4:29). Gluži pretēji, patiess sveiciens ir rezervēts tiem, pret kuriem ir vērsta misija. Šis sveiciens nav vienkārši pareģojums vai sludinājums, bet efektīvs vārds, kas sniedz prieku un laimi. Īsāk sakot, tas ir mesiānisks “miers”, kas nāk līdz ar pestīšanu (skat. Lk 10:5-6). Sūtītie, līdzīgi kā Kungs, nodibina attiecības ar tiem, kuri viņus uzņem, ļaujot valstības mieram ienākt viņu vidū. Viņu izturēšanās liek viņiem būt atkarīgiem no tiem, kas viņus uzņem, kuriem viņi uztic sevi un savas dzīvības. Tāpēc misionāri ir pilnībā pakļauti misijas riskiem, arī attiecībā uz iztiku: viņi tiks uzņemti vai noraidīti, būs veiksme vai neveiksme. “Māja” un “pilsēta” simbolizē privāto un sabiedrisko dzīvi. Tie, kas ir sūtīti, ir atkarīgi no to viesmīlības, kuri uzklausa viņu vēsti, bet nekas nevar viņus apturēt vai kavēt misijas veikšanu; tie ir misionāri, kas nes pēdējo un steidzamo pestīšanas iespējas aicinājumu, kam jāsasniedz visu ausis, visu sirdis neatkarīgi no tā, ko tas prasa.