Šodienas datums: 22.11.2019  |  Vārda dienas: Aldis, Alfons, Aldris

19. oktobris

Sestdiena, Parastā liturģiskā laika 28. nedēļa

Svētie Jānis no Brebefas un Īzāks Žogs, priesteri, un viņu biedri, mocekļi, izvēles piemiņas diena
Svētais Pāvils no Krusta, izvēles piemiņas diena.

Rom 4:13,16-18
Ps 105:6-9,42-43
Lk 12:8-12

Šodienas evaņģēlijā Jēzus paredz dažādus kontekstus, kuros apustuļiem būs Viņu jāapliecina, ieskaitot iespēju, ka viņi sastapsies ar naidīgām reakcijām. Parādoties sinagogās un civilās varas priekšā, viņi liecinās par ticību gan reliģiskās, gan laicīgās aprindās. Viņa vārdi tiek piepildīti Apustuļu darbos, kad Pāvils sludina Salamīnas sinagogā (skat. Ap.d.13:4-17) un kad viņš apliecina Jēzu Romas autoritāšu priekšā (skat. Ap.d. 21:33-22, 29). Jēzus apsola saviem sekotājiem, ka viņu zemes liecība sasniegs debesis; tāpat kā viņi atpazīst Cilvēka Dēlu zemes apstākļos - civilos vai reliģiskos, tā Cilvēka Dēls tos atpazīs Dieva eņģeļu priekšā.

Tieši pirms tam Jēzus bija iedrošinājis savus mācekļus, lai viņiem ir drosme un pārliecība vajāšanu laikos. Kā secināms no pārējā misionārā diskursa, Viņš viņiem nesola mieru vai imunitāti pret vardarbību un noraidīšanu, bet Viņš norāda uz brīvības patieso sakni: uzvaru pār bailēm, kuras avots ir rodams Jēzus uzvarā pār nāvi. Šīs uzvaras pieredze Jēzum un viņa mācekļiem būs Lieldienas.

Tie brīži vēsturē, kad mācekļi tiek aicināti publiski atzīt Jēzu par Kungu un Mesiju, ir saistīti ar Dieva tiesas dienu, kad Jēzus pats kā Cilvēka Dēls darbosies kā advokāts un aizstāvis. Līdzība ar  tiesas procesu (skat. Jes. 50: 8-9; Rom 8:33) vēsta par Augšāmcēlušos Kungu, kurš mīt kopā ar Dievu, bet kurš caur savu Garu efektīvā veidā ir klātesošs savā Baznīcā un publiskajā sadursmē ar valdniekiem un varenajiem no šīs pasaules, ar kuru mācekļi turpina saskarties (skat. Lk 11:11-12).

Jēzus apgalvojums, ka zaimošana pret Svēto Garu nekad nevar tikt piedota, ir diezgan pārsteidzošs, ņemot vērā līdzību par pazudušo dēlu (kas aprakstīta Lūkas evaņģēlijā tikai trīs nodaļas vēlāk), un kas akcentē grēku piedošanu. Bet šī mācība būtu jāinterpretē īpašās Lūka izpratnes par kristīgo misiju kontekstā. Cilvēka Dēla sekotāji viņu noliegs, kā to izdarīja pat Pēteris, pirmais no apustuļiem, naktī, kad Jēzus tika aizturēts. Pēteris neatzinās un nepalika uzticīgs Jēzum, jo viņš vēl nebija pieredzējis Viņa ciešanas un augšāmcelšanos, un vēl nebija saņēmis Svēto Garu Vasarsvētkos. Bet Pēterim tiek piedots augšāmceltā Kunga sveicienā “Miers ar jums” (Lk 24:36) un mīlestībā (skat. Jņ 21:15-9). Pēc Svētā Gara saņemšanas Evaņģēlija pieredze ir pabeigta, un Pēteris, atjaunots garā, tagad ir Augšāmceltā Kristus spēka piepildīts un pārliecināts par ticības dāvanu. Jēzus kristoloģiskais solījums bija viņā mītošā Gara auglis (skat. Mt 16:18).

Protams, Lūka labi pārzina pirmās Apustuļu darbu baznīcas pieredzi – apustuļu drosmīgās liecības (skat. Apd 4:5ff; 5:32), kā arī kristiešu kopienu apņemšanos, kas pakļauta atkrišanai no ticības vai ticības trūkuma riskam, saskaroties ar draudiem un represijām no ārpuses. Pēc tam viņš atgādina Jēzus teikto, aicinot kristiešus pārdomāt un stiprinot viņus: ikvienam, kas kādu vārdu sacīs pret Cilvēka Dēlu, tiks piedots, bet, kas zaimos Svēto Garu, tam netiks piedots. Tam, kurš savas zemes dzīves kalpošanas laikā ir noliedzis Cilvēka Dēlu, tas tiks piedots, un, pateicoties Gara dāvanai Vasarsvētkos, tam būs jauna iespēja – tas  saņems iespēju atgriezties un saņemt piedošanu. Tā tas bija Pāvila un daudzu jūdu konvertītu gadījumā. Bet kā var piedot kādam, kurš noraida Garu, kas ir pašas piedošanas, grēku nožēlošanas un mācekļu atjaunošanas avots un līdzeklis? Lūka to redz nocietināšanās un akluma pieredzē tiem, kuri ir atmetuši apustuļu liecības (skat. Apd 28:25-28). Tā ir pilnīga, brīva un apzināta aizvēršanās Gara darbībai un Gara samierināšanas un piedošanas kustībai, līdz ar to neviens nevar tikt piespiests izglābties pret viņa paša gribu un rīcību. Dieva Gara uzņemšana vai atraidīšana ir mūsu sirdsapziņas un mūsu brīvības noslēpumainās attiecības ar Dievu; tikai Dievs pilnībā lasa mūsu sirdis. Tikai Dievs, kurš pazīst mūsu sirdis, dāvā grēku piedošanu un pestīšanu.