Šodienas datums: 24.10.2019  |  Vārda dienas: Renāte, Modrīte, Mudrīte

2. oktobris

Trešdiena, Parastā liturģiskā laika 26. nedēļa

Svēto Sargeņģeļu piemiņas diena

Neh 2:1-8

Ps 137:1-6

Mt 18:1-5,10

Divi šodienas liturģiskie lasījumi (Neh 2:1-8 un Mt 18:1-5, 10) var tikt saprasti kā mūsu laika misionārā garīguma pamatizpausmes.

Nehemijs, kurš sākumā tiek iepazīstināts kā ķēniņa dzērienu devējs (skat. Neh 1:11b) Persijas karaliskajā galmā, savā sirdī nes dzīvu un sāpīgu atmiņu par Jeruzalemes iznīcināšanu (skat. Neh 1: 5-11); tas nav nostalģisks patriotisms, bet gan būtisks bibliskas lūgšanas aspekts Babilonijas trimdas un pēc-trimdas laikā (sk. Ps 137:5-6). Tas saskan ar vēstījumu par jauno izceļošanu no šīs trimdas, lai atgrieztos “tēvu zemē” (skat. Is 40:9-11). Tā ir daļa no Kunga plāna attiecībā uz Viņa tautu, pat izmantojot pagāna - Kīra, Persijas ķēniņa - autoritāti, kas tajā laikā bija viens no zemes varenākajiem (skat. Ez 1: 1-4). Nehemijs saprot, ka esot amatā Persijas impērijas galmā – ap 446. gada decembri pirms mūsu ēras, Artakserksa I valdīšanas laikā, gandrīz gadsimtu pēc Kīra izdošanas – viņa aicinājums vai misija būs Jeruzalemes atjaunošana šī izteikuma plašākā izpratnē: risināt konkrētas jūdu problēmas, kuriem tagad ir jāatjauno kulta un administratīvā kopiena Jūdejas provincē ar tās epicentru Jeruzalemē.

Nehemijs zina, ka, atrodoties imperatora galmā, viņš nevar atklāt savu ebreja identitāti, jo Persijas ķēniņam varētu rasties aizdomas, ka viņa bēdas par Jeruzālemes iznīcināšanu un pamešanu varētu būt kā katalizators apvērsuma kustībai vai darbībai etniskās reliģiskās minoritātes atbalstīšanai impērijā. Ķēniņa jautājums Nehemijam ir tiešs: “Ko tad tu gribi?” (Neh 2:4), it kā viņš zinātu Nehemija skumju iemeslu. Šis ebrejs Persijas galmā ir nobažījies, ka viņš varētu pateikt pārāk daudz: “Tad es pielūdzu debesu Dievu” (Neh 2:4). Sakāmvārdu grāmata patiesībā mums saka: “Cilvēks gan gudro savā sirdī, bet Kungs tam liek vārdus uz mēles” (Sak 16:1). Un šīs ticības gaismā Nehemijs var lūgt atļauju doties uz Jūdeju, lai strādātu  pie Jeruzālemes atjaunošanas (skat. Neh 2: 5).

Patiesībā tagad viss virzās ātri – tā kā Kungs to ir iecerējis. Ķēniņš tikai jautā Nehemijam, cik daudz laika ir vajadzīgs viņa misijai Jūdejā; jau tagad viņa piekrišana ir skaidra (skat. Neh 2:6). Nehemijs turpina savu gudro pieeju, kas nepieciešama iecerētās misijas veikšanai, bet tagad tas ir Kungs, kas rīkojas (skat. Neh 2:8).

Šis “misionārs” rīkojās gudri naidīgajā pasaulē, kurā viņš dzīvoja, bet ar apdomību un gudrību vien būtu par maz bez Kunga “vadošās rokas”. Tagad viņam būs jāsaprot palestīniešu pasaule, kurā viņam tagad būs jādzīvo, lai veiktu misiju, uz kuru Kungs viņu aicina.

Evaņģēlija fragments, kurā Jēzus mūs aicina līdzināties bērniem, izgaismo dziļumu tam pārveidošanās darbam, kas vajadzīgs pašā Baznīcā, lai mēs varētu veikt mūsu pašu misiju. Jēzus mācekļu kopienā šī misija var tikt sabojāta ar lepnuma un varas kārdinājumiem, kas ietērpti reliģiskā valodā (skat. Mt 18:1). Tā šī paša evaņģēlija nobeigumā, kur nosaukti grēki, kas neļauj mums sekot Jēzum viņa ceļā Jeruzalemi, pēc nesakārtotas seksualitātes izmantošanas (skat. Mt 19: 12) un pieķeršanās naudai (skat. Mt 19:16-26) seko pēdējais kārdinājums, kam visgrūtāk pretoties – vara, kas šķiet neizturams pat Jēzus mācekļiem (skat. Mt 20:20-28).

Lai misiju nesabojātu ar grēku, Jēzus piedāvā jēgpilnu žestu un būtisku apņemšanos: padarīt sevi mazu kā bērnu (skat. Mt 18: 2-4). Ikvienam, kurš jūtas aicināts misijai, ir nepieciešama dziļa atgriešanās: kļūt kā bērnam. Nevis kā bērniem tīri cilvēciskā nozīmē. Nehemijam jābūt īpašai un precīzai izpratnei par abām pasaulēm – par pasauli, kurā viņš atrodas un no kuras viņš dodas prom, un par pasauli, kurā viņš vēlas ieiet. Līdzīgā veidā katram Jēzus māceklim, kurš jūtas aicināts misijai, ir jābūt ticībai Dievam un pilnībā jāpaļaujas uz Dievu. Māceklim-misionāram jāprot tikpat dziļi uzticēties, kā bērni uzticas saviem vecākiem, pārliecināti par viņu mīlestību un aizsardzību un esot droši par tagadni, kas viņiem jau ir kā sākums nākotnei.

Tāda pati pieredze ir Jēzum kā sava Tēva Dēlam; viņš pilnībā apzinās realitāti, ir pilns uzticības un gatavības būt vienotam ar Tēvu. Tikai šādā veidā, pilnībā savienojoties ar Jēzu, mēs, kas esam mācekļi, varam tuvoties misijai, uz kuru esam aicināti. Kristietis, kurš patiesi ir kļuvis kā bērns Jēzus piedāvātajā izpratnē, no pieredzes iemācās, ka viņa misijas auglīgums ir Tā rokās, kurš uzmodināja Kristu no nāves un kurš viņu sūta. Bēdas tai kristiešu kopienai, kura šādu ticību uzskata par nenozīmīgu, to nicinot vai noraidot: “Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazākajiem nenonicināt, jo es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz mana debesu Tēva vaigu” (Mt 18:10).

Kļūšana kā bērnam piešķir formu misionāra-mācekļa attiecībām ar Jēzu – Mācītāju un Kungu. Viņā māceklis atklāj savu kā Tēva bērna mīlestības aicinājumu un paklausības brīvību kā piederības zīmi ticībai un misijai. Kā dēls vai meita Dēlā, katrs māceklis ir misionārs, jo viņš tiek sūtīts sludināt labo vēsti, eņģeļu un dievišķo vēstnešu atbalstīts un pavadīts, kas viņu atver pārdomām, kas ir misijas pamats, un pasaules izaicinājumiem, par kuriem viņš sniedz liecību. Tāpat kā sargeņģelis, kuram ikviens no mums tiek uzticēts, bērns-māceklis Jēzū vienmēr redz Tēva seju, lai vienmēr un ikvienā ieraudzītu brāļa seju, māsas klātbūtni, lai mīlētu un lai glābtu.