Šodienas datums: 22.11.2019  |  Vārda dienas: Aldis, Alfons, Aldris

20. oktobris

Svētdiena, Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa

Pasaules misiju diena 2019

Izc 17:8-13
Ps 121:1-8
2 Tim 3:14-4:2
Lk 18:1-8

Viņa svētības pāvesta Franciska vēstījums Pasaules misiju dienai 2019
“Kristīti un sūtīti: Kristus baznīcas misija pasaulē”

Iekrītot svētdienā, kuru Baznīca veltījusi tās evaņģelizācijas misijai pasaulē, šodienas pirmais lasījums, kurā stāstīts par kauju starp Amālēku un Israēlu, varētu radīt zināmu apmulsumu tiem, kas vēlas runāt par šī kristīgā aicinājuma nozīmīgumu. Šis teksts var tikt nepareizi interpretēts kā pamudinājums uz svēto karu vai fanātisku proselītismu. Tieši pretēji, misijas mērķis ir pasludināt Jēzus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu un dievišķo samierināšanos, ko Viņš dāvā. Tās mērķis ir apliecināt Jēzu Kristu, dalīties ar viņa evaņģēliju, būvēt Viņa baznīcu sirsnīgas brālības un autentiskas un cieņpilnas reliģijas brīvības gaisotnē, kopā meklējot lielāku kopību un taisnīgumu pasaulē. Nemaz nerunājot par to, ka Evaņģēlijs mums māca, izmantojot Jēzus piemēru, arī mīlēt ienaidniekus un lūgt par tiem, kas mūs vajā. Kristītajam un sūtītajam kristietim nepieder kāds produkts, ko var pārdot vai uzspiest pasaulei. Kā misijā esoša Kristus Baznīca, ticīgais saņem dievišķo dzīvi, lai sludinātu, liecinātu un komunicētu savas un visu citu pestīšanas dēļ.

Bībeles teksts no Izceļošanas grāmatas (17:8-13) piedāvā atmiņas par epizodi, kurā Israēlam - bēguļojošai tautai, kas meklē vietu, kur apmesties, tiek draudēts ar iznīcināšanu, un tā uzsāk cīņu par izdzīvošanu. Pārliecināti par uzvaru kā arī par atbrīvošanos no Ēģiptes, vienīgi pateicoties Dieva palīdzībai, Israēla ļaudis saglabā atmiņas par šo kauju un arī pārējām, kas tai sekos, kā liecību par savu ticību patiesajam Dievam, debesu un zemes Kungam, kas mierina vājos un atbrīvo apspiestos. Tā ir slava, ko psalmists ar paļāvību un pateicību izsaka Kungam, Israēla aizbildnim:

Es paceļu acis pret kalniem –
no kurienes nāks man palīdzība?
Mana palīdzība nāk no Kunga,
kurš radījis debesis un zemi” (Ps. 121:1-2).

Agresijas, naida un atriebības elementiem, kas vēsturiski pavadīja šo Vecās derības ticības interpretāciju, gadsimtu gaitā bija pakāpeniski jātiek attīrītiem, un to veica svētie cilvēki, piemēram, pravieši un gudrie, un visbeidzot Kungs Jēzus, Miera un Taisnīguma Princis, kurš piepildīja gadsimtiem senu pravietojumu. Elku un pagānu iznīcināšana ar spēku un vardarbību Jēzū kļūst par dedzinošu aizraušanos un ugunīgu mīlestību visu cilvēku pestīšanai.

Jēzus Krusts ir vieta, kur ļaunums tiek uzvarēts ar Tā mīlestību, kurš mirst par mums, kurš mirst mūsu vietā, padarot mūsu nāves pieredzi par savējo. Viņš mirst arī lai glābtu savus vajātājus un ienaidniekus. Dievs Jēzus Kristus iznīcina visu atriebību, kura Trīsvienības kopienā naids un nāve izsauc arvien lielāku mīlestību un arvien spēcīgāku žēlsirdību. Dievs ir iznīcinājis mūsu grēkus, netaisnību un nāvi, padarot tos par savējiem, un ir iznīcinājis tos caur savu bezgalīgo mīlestību. “Kristus nāve pie Krusta ir kulminācija tam, ka Dievs pagriežas pats pret sevi, dodot sevi, lai cilvēku paceltu un izglābtu. Tā ir mīlestība visradikālākajā formā. Lieldienu noslēpumā ir notikusi mūsu atbrīvošanās no ļaunuma un nāves”(pāvests Benedikts XVI, Sacramentum Caritatis, 9). Jaunā Derība un visi Svētie Raksti mūs iepazīstina un izglīto par šo Dieva glābjošajo rīcību pasaulē.

Šajā perspektīvā otrais lasījums parāda, kā Pāvils māca Timotejam Svēto Rakstu nozīmi: “Tu jau no agras bērnības pazīsti Svētos Rakstus. Tie dod tev gudrību, lai tu nonāktu pie pestīšanas caur ticību Kristum Jēzum” (2Tim 3:15 ). Timotejs patiesībā tos ir pētījis kopš bērnības, tāpat kā katrs jūdu zēns; kopš tā laika arī kristiešu bērni tos apgūst ar savu vecāku un kopienas palīdzību. Timotejs ir jauns vīrietis, kurš kopā ar savu ģimeni pieņēma ticību apustuļa Pāvila pirmā misionārā ceļojuma laikā un kurš vēlāk kļūst par viņa misionāru grupas locekli. Timoteja māte ir ebrejiete, bet tēvs grieķis, taču stingru reliģisko izglītību viņš bērnībā ieguva no savas vecmāmiņas Loidas un mātes Eunikas, kuras viņu iepazīstināja ar Svētajiem Rakstiem. Tas ir nepieciešams, jo Raksti ir Dieva iedvesmoti, un, ja tie ir labi izskaidroti (nevis manipulēti un sagrozīti, kā mums atgādina Pētera otrā vēstule; skat. 2 Pt 1:19-21), tie mūs mudina praktizēt labus darbus un vada mūs taisnībā un svētumā. Īsta misionāra centība nav vardarbīgs proselītisms; tā ir vēlme pēc brālīgas sirds, kas piepildīta ar Kristu un kuru vada Svētais Gars, lai sadarbotos visu cilvēku, visu etnisko grupu laimei un pestīšanai, daloties ētiskās un kultūras vērtībās, cerībās un priekos, meklējot pilnvērtīgu dzīvi un patiesu mieru, kas ir Jēzus Kristus, kurš nomira un augšāmcēlās. Šī iemesla dēļ Pāvils enerģiski mudina Timoteju, lai, gaidot Kunga otrreizējo atnākšanu, viņš velta savu miesu un dvēseli Vārda mācīšanai.

Apustulis savās vēstulēs bieži piemin Timoteja kalpošanu evaņģelizācijas darbā. Vienmēr pieejams un uzmanīgs, viņš pavada baznīcas kopienas ar dāsnumu un sirsnību. Pāvils atgādina filipiešiem par viņa liecību un uzticību: “Es ceru, paļaudamies uz Kungu Jēzu, ka drīz varēšu nosūtīt pie jums Timoteju… Jūs pazīstat Timoteja uzticamību un zināt, ka viņš kopā ar mani ir kalpojis evaņģēlija labā, kā dēls kalpo tēvam” (Fil. 2:19,22). Rakstot tesaloniķiešiem, Pāvils uzsver viņa drosmi un misionāro harizmu: “Mēs nolēmām … pie jums sūtīt Timoteju, mūsu brāli un Dieva kalpu Kristus evaņģēlija sludināšanā, lai viņš stiprinātu jūs ticībā un uzmundrinātu, tā ka lai neviens nekļūtu svārstīgs šajās ciešanās” (1Tes 3:2-3). Tad Timotejs dodas ar gatavību un uzcītību, lai kalpotu jaunizveidotajām draudzēm, kad vien tām vajag kliedēt šaubas vai rast atbalstu grūtībās. Dieva vārds ir viņa spēks un pavadonis.

Alleluja pants ar lielisku lirismu un izsmalcinātu valodu mums piedāvā cildenu himnu, veltītu Dieva vārdam, kuru tas raksturo kā “dzīvu un efektīvu”, jo tas iekļūst mūsu sirdsapziņā tāpat kā abpusēji griezīgs zobens. Kungs, kā saka psalmists, pārbauda mūsu sirdi un prātu un redz visus mūsu ceļus. Arī Vēstulē efeziešiem mēs atrodam zobena metaforu; attiecināts uz Garu, zobens atspoguļo Dieva vārda intensīvo un caururbjošo spēku (skat. Ef 6:17). Un tā nežēlīgs kara instruments tiek izmantots, lai simbolizētu citu cīņu – garīgo konfliktu, kas rada grēku nožēlu un atgriešanos, prieku un jaunu dzīvi, labestību un uzticību. Tie ir dievišķā, garīgā, dzīvā un personīgā Vārda augļi, Gudrības augļi, kas visu redz un visu zina, visu caurstrāvo un visu tiesā, kas atrodas sirdsapziņas dziļākajā daļā un staro tā, ka neviens nevar paslēpties no tā gaismas. Jēzus Evaņģēlijs – Dievišķā Gudrība ir gars un dzīvība. Tas liek mirušajiem augšāmcelties, atgriež cieņu atstumtajiem, sniedz prieku nomocītajiem, atjauno katru radību, pārveido, svētī un piedāvā mūžīgo dzīvi. Tomēr, kad Vārds izgaismojas, tajā pašā laikā tas tiesā, jo tas noplēš dvēselei masku, atklājot patiesību, kas ir pakļauta sirdsapziņai. Sirdī, kurā tika ieliets Augšāmceltā Gars, caururbjošā Vārda spriedums vienmēr ir vērsts uz piedošanu un šķīstīšanos.

Jēzus līdzība šīs svētdienas evaņģēlijā attēlo sievieti, kurai korumpēts tiesnesis bija liedzis tiesības izteikt savu viedokli – šādu pieredzi šodien izcieš daudzi cilvēki visā pasaulē. Līdzības norises vieta ir “kāda pilsēta” (Lk 18:2), pilsēta bez nosaukuma, jo šķiet, ka teiktais varētu notikt jebkur - tiesnesis piemēro likumu saviem ienaidniekiem, bet saviem draugiem to tikai interpretē.

Līdzībā esošā atraitne nav tiesneša draugs, tāpēc viņai netiek dota audience. Šī atraitne bija zaudējusi vīra atbalstu, un pirmā gadsimta palestīniešu pasaulē viņa nevarēja mantot viņa īpašumu. Atraitnes bija ekonomiski neaizsargātas un varēja tikt izmantotas, kā Jēzus to asi atgādina, apsūdzot reliģiskos līderus atraitņu māju “aprīšanā” (skat. Lk 20: 46-47). Tā kā viņa nevar atļauties advokātu, atraitne piedāvā pati ierosināt lietu pret oponentu. Jēzus atklāj korumpētā tiesneša iekšējos argumentus, kurš nav ieinteresēts viņas sūdzībā un izturas pret viņu ar vienaldzību. Viņš nebīstas no Dieva un nerūpējas par citu cilvēku labklājību. Atraitne ir nolēmusi nepalikt neredzama vai nesadzirdēta pat negodīgā tiesneša priekšā, iekams lieta nebūs pilnībā atrisināta viņas labā.

Jēzus izmanto šo līdzību, lai mācītu par steidzamas un pastāvīgas lūgšanas nepieciešamību. Ja lūgšana ir Baznīcas misijas sirds, tad tas ir tāpēc, ka šajās personīgajās un ekleziālajās attiecībās ar Dievu (liturģijā) cilvēki un kopienas tiek atjaunoti caur pestīšanu, ko mums piedāvā Jēzus. Šķiet, ka Jēzus jautājums par ticību, kad Viņš atgriezīsies (Lk 18:8), norāda uz Jēzus pārdomām par efektivitāti misijai, kas vēl tiks veikta, un mācekļu-misionāru liecības autentiskumu. Šie mācekļi, kas ar kristību ir iekļauti Lieldienu noslēpumā, tiek sūtīti pasaulē kā Kristus Baznīca, izpirkto kopiena, lai tā būtu valstības sēkla un aizsākums, un lai visa vēsture un visa cilvēce tiktu pārveidota un glābta. Nepārtrauktas un pastāvīgas lūgšanas efektivitāte, kas nemitīgi meklē mīlestību, patiesību un taisnīgumu, nosaka mācekļu kapacitāti misijas veikšanai. Tikai tie, kas neatlaidīgi lūdz un liek Kristu savas dzīves un viņiem uzticētās misijas centrā, pieaug ticībā. Tikai tie, kas neatlaidīgi lūdz, kļūst uzmanīgi un spējīgi ieklausīties, lai saprastu un atklātu šodienas cilvēku vajadzības un lūgumus pēc materiālās un garīgās atpestīšanas.