Šodienas datums: 14.12.2019  |  Vārda dienas: Jana, Johanna, Hanna

21. oktobris

Pirmdiena, Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa

Rom 4:20-25
Lk 1:69-75
Lk 12:13-21

Kopīgais pavediens šodienas Rakstu lasījumos ir lielā dzīvības tēma. Ābrahāmam - viņa zemes ceļojuma saulrietā, saskaņā ar Radīšanas grāmatu, bez cerības pieredzēt pēcnācēja apsolījumu - Dievs apstiprina, ka bioloģiskie šķēršļi netraucēs viņa dievišķajam plānam. Ābrahāms un Sāra, “bioloģiski pensionēts” pāris, kurus piemeklējušas neauglības mokas, saņem Īzāku, kura vārds burtiskā tulkojumā nozīmē smiekli un dzīves prieks. Ticīgiem, kas uztur ticību “pret visu cerību”, ir apsolīta tāda pati dzīvības un prieka dāvana, kāda tika piešķirta Ābrahāmam.

Apustulis Pāvils, cenšoties ar bibliskiem argumentiem atbalstīt taisnošanas ticībā doktrīnu, norāda uz stāstu par Dieva derību ar Ābrahāmu, kurā Dievs uzņemas iniciatīvu un ir uzticīgs. Dievs viņam sola pēcnācējus tikpat daudz kā debesu zvaigznes, un Ābrahāms, neskatoties uz to, ka viņa sieva ir neauglīga, tic Kunga vārdam. Un tas, kā Pāvils to komentē, viņam tika ieskaitīts kā taisnīgums. Apgraizīšana, derība, bauslība - tas viss nāk vēlāk, novēro Pāvils. Visbeidzot, ticība Dievam un Viņa vārdam ir visaugstākā un sniedz mums apsolīto dāvanu caur tīru un brīvu dievišķo labestību.

Ābrahāma pieredze ir svarīga, jo tā skaidri parāda Dieva spontāno beznosacījumu iniciatīvu, kas manifestē viņa žēlsirdībā bez jebkādiem iepriekšējiem nopelniem tiem, kuri saņem dievišķo žēlastību. Ābrahāma stāsts vienkārši sākas ar vārdiem: “Un Kungs teica Ābrahāmam: “Ej projām no savas zemes, no vietas, kur tu esi dzimis, no tēva nama, uz zemi, ko es tev rādīšu! Es darīšu tevi par lielu tautu, es svētīšu tevi un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību” (Rad 12:1-2). Tajā nav minēts, ka Ābrahāms būtu kaut ko labu izdarījis un caur to kaut ko nopelnījis. Israēla tautai netrūkst praviešu brīdinājumu, lai iemācītos ar ticību pieņemt Dieva vispārējo dāsnumu nevis kā pienācīgu atlīdzību, bet gan kā viņa labestības dāvanu. Mums visiem ir jāatzīst, ka labais, kas notiek mūsu dzīvē, ir pilnīgi un vienīgi Dieva dāvana; tam ir jāmudina mūs savstarpēji darboties ar tādu pašu dāsnumu un mīlestību, padarot mūsu rīcību līdzīgu Dieva rīcībai. Kas attiecas uz ļaunumu, Ābrahāma stāsts parāda, ka tam ir citi cēloņi: cilvēku kļūdas, meli, alkatība, karš vai dabas katastrofas. Dievs tomēr vienmēr iejaucas, lai šos ļaunumus pārveidotu par pretējo un lai darītu labu savām mīļajām radībām.

Šī pati dzīvības tēma caurvij Evaņģēlija lasījumu. Tā konteksts ir konflikts starp brāļiem, kas dala mantojumu – situācija, kas ir tikpat sena kā cilvēce, ko apstiprina Radīšanas grāmatas ziņojums par pirmo slepkavību, un šo fratricīdu izraisa fakts, ka Kainam nepietiek ar to, ka viņš ir pirmdzimtais un būtu mantojis tēva biznesu; viņš ir greizsirdīgs uz Dieva rūpēm par Ābelu. Ģimenes konflikta dinamika, kas attīstās starp brāļiem, ir meistarīgi parādīta līdzībā par žēlsirdīgo tēvu Lk 15:11-32. Abos šajos stāstos koksnes tārps, kas apēd brālīgās attiecības, ir alkatība, vēlme iegūt visu sev. Šeit Jēzus piedāvā mazliet fundamentālu padomu, kas ir noderīgs norādījums ikviena cilvēka dzīvei: “Pielūkojiet, sargieties no jelkādas mantrausības. Pat pārpilnībā cilvēks nedzīvo no tā, ka viņam daudz kas pieder” (Lk 12:15). Iekšējā pieķeršanās naudai ir visa ļaunuma sakne (skat. 1 Tim 6:10). Muļķība, ko Jēzus nosoda šodienas evaņģēlijā, sastāv tieši no tā: aizmirst, ka dzīve visās tās dimensijās ir dāvana. Tā nozīmē dalīties žēlastībā, nevis izspiest visas priekšrocības, kuras tā var dot. Zemes augļi ir Dieva svētība (skat. At 28:1-14), bet tie var tikt pārveidoti par pretējo, kad kāds nolemj tos sagrābt un kontrolēt. Kompulsīva bagātības uzkrāšana cilvēku padara aklu, tāpēc Jēzus savā līdzībā cilvēku sauc par “neprātīgu”. Tas liek mums aizmirst, ka tepat aiz horizonta rēgojas nāve. Tomēr Raksti mūs brīdina:

“Cilvēks tik dvesma vien ir!
Patiesi, kā ēna cilvēks staigā,
patiesi, tik dvesma ir viņa pūles –
krāj un nezina, kam tiks (Ps. 39: 6-7).

Bagātais vīrs ir negudrs, jo viņš dzīvo, aizmirstot, ka dzīve ir dāvana, kuru var pazaudēt jebkurā laikā (skat Gudr 15: 8). Nevar iet cauri dzīvei, baidoties no nāves, bet arī tā ir taisnība, ka tie, kas nolemj sevi ieslodzīt savas patmīlības būrī, staigā kā miruši.

“Kas man jādara?”, tas ir jautājums, kas atkārtojas evaņģēlista Lūka tekstos (skat. Lk 3: 10,12,14; 16:3-4; Apd 2:37; 16:30). Izvēle starp dzīvību un nāvi ir krustceļš, ar kuru saskaras katrs cilvēks. Israēlam, un pirms Israēla pat Ādamam dzīvības dāvana (visaugstākajā tās vērtībā) ir stingri saistīta ar paklausību Dievam. Kad cilvēce izvēlas baudīt materiālās lietas, izslēdzot Dievu, mēs sevi nosodām bēgšanai, izsūtīšanai un, visbeidzot, nelaimei un nāvei. “Tev ir daudz labumu iekrāts uz ilgiem gadiem; atpūties, ēd, dzer un līksmo!” (Lk 12:19). Materiālās preces pašas par sevi, sākot jau no pašas radīšanas, ir kā bagātīgs galds, ko Dievs sagatavojis cilvēku labā. Problēma rodas tad, kad cilvēki, kuriem būtu jābūt saprātīgiem šo dāvanu administratoriem, uzņemas būt par ekskluzīviem un citus izslēdzošiem šo dāvanu pārvaldītājiem. Mēs dzīvojam laikmetā, kuru ir pārņēmis nemiers. Problēma ir tā, ka satraukums par to, kas notiks uz priekšu, nenovērš rītdienas sāpes, bet tikai atņem mums šodienas prieku. Šīs pasaules raizes ir sīki uzskaitītas kalna sprediķī (skat. Mt 5-7). “Tādēļ es jums saku: nezūdieties savas dzīvības dēļ – ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz savas miesas dēļ – ko vilksiet mugurā. Vai tad dzīvība nav vērtāka kā barība un miesa kā drēbes? Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. Nezūdieties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies; katrai dienai pietiek savu bēdu” (Mt 6:25,33-34). Tikai ticība kā mūžīgā dzīve nodrošina piemērotu mēru visam, mūsu laikam, mūsu attiecībām.