Šodienas datums: 21.11.2019  |  Vārda dienas: Aldis, Alfons, Aldris

24. oktobris

Ceturtdiena, Parastā liturģiskā laika 29. nedēļa

Svētais Antons Marija Klarets, piemiņas diena

Rom 6:19-23
Ps 1:1-4,6
Lk 12:49-53

Šodienas liturģijas Svēto Rakstu teksti piedāvā kopīgu tēmu: brīvība, ko Dievs piešķir katram cilvēkam, kā mēs to izmantojam, un pienākumi, kas no tās izriet. Teksts no apustuļa Pāvila vēstules romiešiem novelk skaidru līniju starp dzīvi, kas kalpo grēkam, un dzīvi, kas atrodas Kristus pakļautībā. Tas norāda arī uz katra ceļa galapunktu. Grēcīgu darbu galarezultāts ir nāve, un nāve nozīmē atdalīšanu bez iespējas atgriezties. Šāda atdalīšana ir pašu izraisīts liktenis tiem, kuri spītīgi izvēlas izslēgt Dievu no savas dzīves. Pāvila piedāvātais scenārijs pilnīgi atbilst Evaņģēlija scenārijam. Kopā ar tumšo Evaņģēlija noraidīšanas iespēju un no tā izrietošo nosodījumu, turpat līdzās ir arī plašais mūžīgās dzīves horizonts, kas balstīts Kristū Jēzū. Pāvilam, reliģisko priekšrakstu ievērošanas veterānam, kurš tos ievēroja kā ceļu uz pestīšanu, ir svarīgi atkārtoti uzsvērt, ka kopība ar Dievu caur Jēzus Kristus personu ir nepelnīta dāvana. Neviens nevar apgalvot, ka Dievs viņam ir kaut ko parādā. Pestīšana ir žēlastība, un cilvēce tiek aicināta to uzņemt un kultivēt.

Lūkas evaņģēlija lasījums, kaut īss, tomēr satur dinamisku vēstījumu, kas ir spēcīgs gan tonī, gan tēlos, tā ka neviens klausītājs nevar palikt vienaldzīgs. Pirmkārt, tas rada nenovēršamības sajūtu, kuras priekšā jāieņem sava nostāja. Dieva manifestācija Jēzus Kristus personā ir aizdedzinājusi liesmu cilvēces un atsevišķu cilvēku vēsturē. Bībelē uguns simbolizē pravieša pasludināto Kunga vārdu (skat. Jer 5:14, 23:29, Sir 48). Tā ir saistīta ar āmura tēlu, kas, atsitoties pret klinti (skat. Jer. 23:29), izsauc tūkstošiem dzirksteļu. “Uguni es esmu nācis mest uz zemi” (Lk 12:49). Lasījumā galvenā uzmanība tiek pievērsta kontrastējošajām atbildēm, kuras pamodina gan cilvēks, gan Jēzus vēsts: šķelšanās ne tikai starp svešiniekiem, bet pat vienas ģimenes locekļu starpā. Šeit tiek atgādināts Simeona pravietojums, ka šis bērns kļūs par “zīmi, kam runās pretī” (skat. Lk 2:34). Bet uguns tēls tiek arī izmantots Rakstos, lai sniegtu mierinājuma vēstījumu: “Kad caur uguni iesi, tu nesadegsi, liesma tevi neapsvilinās! (Is 43:2). Jānis Kristītājs kristīja ar ūdeni, bet Jēzus kristīs ar uguni (skat. Lk 3:16). Uguns mēļu veidā Svētais Gars nolaidīsies pār Baznīcu, kas Vasarsvētku dienā bija sapulcējusies augštelpā (skat. Apd 2:2-4). Uguns tiek izmantots arī kā tēls, lai izteiktu Dieva tiesu. Viss tiks pakļauts uguns pārbaudei, kas atdalīs graudus no pelavām. Tāpēc arī apustuļa Pāvila pamudinājums:

“Katrs pats lai raugās, kā viņš būvē. Citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau likts, un tas ir Jēzus Kristus. Ja kāds ceļ uz šā pamata no zelta, sudraba, dārgakmeņiem vai arī no koka, siena vai salmiem, ikviena darbs kļūs redzams: tā diena to parādīs, jo tas tiks atklāts ugunī, un, kāds ikviena darbs būs bijis, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, viņš saņems algu; ja kāda darbs sadegs, viņš cietīs, tomēr tiks izglābts, bet kā caur uguni” (1 Kor 3:10b-15)

Uguns, ko Jēzum vajadzēja atnest virs zemes, ir nepārprotami saistīta ar viņa kristībām. Gan Viņa kristībās, gan ciešanu notikumā tiks iedegta tā uguns, ko viņš ir nācis nest, tas ir, Gara dāvana. Tādējādi ar divām runas figūrām Jēzus apraksta gan Lieldienu noslēpumu, gan augļus, ko tas mums nes. Patiesībā Jānis Kristītājs jau bija paziņojis, ka tas, kurš nāks, būs varenāks par viņu, kāds, kura sandalēm siksnas viņš nebūs cienīgs atraisīt. Ja viņš kristīja ar ūdeni, lai sagatavotu Kungam ceļu, aicinot cilvēkus uz grēku nožēlu un atgriešanos, Visaugstākā Dēls nāca kristīt ar Svēto Garu un uguni, lai ikviena radība redzētu Dieva pestīšanu un viņa lielos brīnumus. Šī solījuma izpildi Lūka apraksta Apustuļu darbu grāmatā, izklāstot Vasarsvētku stāstu, kad Gars – Lieldienu dāvana nolaidās pār Baznīcu uguns mēļu veidā, iedvešot tai pravietisku spēku, lai tā sāktu evaņģelizācijas misiju.

Lūka noteikti ir bijis liecinieks daudziem ģimeņu konfliktiem savu misionāro ceļojumu laikā pa visu pasauli, gan evaņģelizējot kopā ar Pāvilu, gan ar citiem domubiedriem. Kā stāsta Apustuļu darbu liecības, daudzi no šiem konfliktiem notika sinagogās tāpēc, ka daži bija pieņēmuši labo vēsti, bet citi atteikušies to pieņemt. Pats par sevi saprotams, ka sinagogās rituālos piedalījās vienas un tās pašas ģimenes locekļi. Tas liek atcerēties citu Jēzus mācību, kur Viņš prasa no saviem mācekļiem lielāku mīlestību, nekā mīlestību, kas tiem ir pret saviem radiniekiem. Iemesls ir ļoti vienkāršs: Viņš ir mīlestības avots. Tas ir Jēzus, kurš mūs māca patiesi mīlēt, atdodot dzīvību par cilvēkiem, kurus mīlam. Mīlestība, kuru motivē tikai ģimenes saites, ir ļoti trausla. No otras puses, kļūstot par Jēzus sekotāju, es ne tikai iemācos patiesi mīlēt savu ģimeni, bet es arī atsakos no visas alkatības un liekulības, katras savtības un diskriminēšanas, atverot sirdi vispārējai brālībai, ar sirsnīgu mīlestību pieņemot dažādus cilvēkus no man atšķirīgas reliģijas, etniskās piederības, kultūras, ādas krāsas, sociālā stāvokļa – cilvēkus, kuri iepriekš priekš manis bija svešinieki. Bet tas var izraisīt naidīgumu no ģimenes un sabiedrības puses, kurai nepatīk atšķirīgais un kura atsakās pieņemt vēsti, kas var graut viņu tradīcijas un uzskatus. Viņi nesaprot šo jauno dzīvesveidu, kurš ir gan īsta garīgā, gan sociālā revolūcija, un noraida to. Kā saka pats Lūka: “Bauslība un pravieši ir līdz Jānim, bet no tā brīža tiek sludināta Dieva valstība, un ikviens ar spēku laužas tajā iekšā” (Lk 16:16).

Miers ir nemainīgs Jēzus diskursos (skat. Mt 5:9) un arī viņa uzvedībā, pat provokāciju un vardarbības priekšā. Viņš ir Miera Princis; viņš ir “mūsu miers” (Ef 2:14). Jēzus aicinātajiem ir jāizlemj, kur ir viņu saistības. Uguns, ko Jēzus piedāvā, sasilda sirdis īpaši tiem, kuri nezina, kurp doties. Lai viņš mūs pavada tāpat, kā slēptā veidā Viņš to darīja ar saviem mācekļiem ceļā uz Emmausu, kuri nogurdinošas un satraucošas dienas beigās viens otram jautāja: “Vai mūsu sirds nedega, kad viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?” (Lk 24:32). Un tas bija jauns sākums, aicinājuma atjaunošana, kuru, neskatoties uz apustuļu svārstīšanos, Kungs nekad nebija atsaucis. “Dieva žēlastības dāvanas un aicinājums ir negrozāms” (Rom 11:29).