Šodienas datums: 14.12.2019  |  Vārda dienas: Jana, Johanna, Hanna

27. oktobris

Svētdiena, Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa

Sir 35:15b-17,20-22a

Ps 34:2-3,17-19,23 2

Tm 4:6-8,16-18

Lk 18:9-14

 

Gudrā Sīraha Dēla mācība, kas ir mantojums pravietiskai doktrīnai par taisnīgumu un Dieva labvēlīgo mīlestību pret nabadzīgajiem un apspiestajiem, ved mūs uz īstām bibliska garīguma virsotnēm. Atkārtotā likumu grāmata brīdināja, ka Dievs “neliekuļo kādam par labu un neņem kukuļus” (At 10:17), pretstatā cilvēkiem, kuriem ir savi favorīti, balstoties uz sociālajiem, rasu vai ideoloģiskajiem aizspriedumiem uz pazemīgo dzīves rēķina. Šo mācību plaši piemēroja Jēzus savā sludināšanā un atbrīvošanas darbā, kā arī apustuļi un evaņģēlisti, kuri to skaidroja savos rakstos un izplatīja visā pasaulē. Dievs savā bezgalīgajā žēlsirdībā nekad nebeidz būt klāt visiem tiem, kuri, apzinoties savas kļūdas un vājības, meklē Viņa palīdzību un piedošanu. Savukārt lepnajam viņš ļauj apjukušam maldīties savu siržu skumjajās domās.

Jēzus līdzība par nodokļu iekasētāju un farizeju demonstrē to, kā Viņš redz cilvēkus, un kā cilvēkus redz arī Dievs. Viņš netiesā nedz pēc izskata, nedz saskaņā ar aizspriedumiem, bet gan pēc tā, ko viņš skaidri redz cilvēka sirds dziļumos, izprotot patieso motivāciju, kas ir pamatā cilvēku rīcībai un viņu lūgšanām.

Evaņģēlijos mēs vispirms sastopamies ar domu, ka Dievam nav favorītu. Jēzus pretiniekiem, kaut arī viņi vērsās pret viņu, nācās publiski atzīt Jēzus nevainojamo morālo integritāti, sakot: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu runā taisnīgi un nevērtē cilvēku pēc ārienes, bet patiesībā runā un māci Dieva ceļu” (Lk 20:21; skat. Mt 22:16).  Šis ir Dieva ceļš, kuru Jēzus praktizēja un mācīja. Tā ir prakse, kuru viņš demonstrēja ne tikai attiecībā pret pazemīgiem cilvēkiem un tiem, kuri tika izslēgti un atstumti tāpēc, ka viņus uzskatīja par grēciniekiem, kā piemēram, prostitūtas un muitniekus, vai par nešķīstiem un nolādētiem, kā piemēram, spitālīgie, bet gan visā evaņģelizācijas darbā, nojaucot visus diskriminācijas šķēršļus - gan reliģiskus, gan sociālus, gan rasistiskus. Jēzus piekrita uzklausīt Romas centuriona pazemīgo lūgumu un devās uz viņa namu, lai dziedinātu viņa kalpu. Vēl vairāk, savos pastāvīgajos ceļojumos kā ceļojošs Skolotājs Viņš apmeklēja Samariešu reģionu un bieži slavēja tā iedzīvotājus. Dodoties pagānu teritorijās, viņš sasniedza Tīrijas reģionu un dziedināja siro-feniķiešu sievietes meitu. Šķērsojis Tibērias ezeru, viņš devās Dekapoles virzienā un dziedināja cilvēkus, kurus bija skārušas dažādas slimības. Atkārtotā Galilejas jūras šķērsošana demonstrē Jēzus pavēlniecību pār realitāti, kuru simboliski attēlo jūra; Viņš spēj nomierināt tās draudīgo spēku un pāriet pāri tās bezdibenim. Satrakotā jūra, kas ir negatīvs simbols, vairs nedarbojas kā spēks, kas šķir, bet kļūst par tiltu, un caur Jēzus kalpošanu tas kalpo kā ceļš uz abu pušu – jūdu un pagānu samierināšanu.

Nācaretes sinagogā, kur viņš bija prezentējis savas kalpošanas programmu, Jēzus bija izaicinājis savus klausītājus par Israēla stāvokli attiecībā pret citām tautām, kuras Dieva izvēlējis. Klātesošie bija reaģējuši negatīvi, nosodot viņa apgalvojumu par pareģojumu piepildīšanos. Piemēri par Ēliju, kas tika nosūtīts pie feniķiešu atraitnes, un Elīšu, kas dziedināja spitālīgo Naamānu no Sīrijas, bija pietiekami, lai parādītu, ka Dievam nav favorītu; visas radības ir dārgas viņa acīs. Kā psalmu teicējs saka, Kungs ir labs visiem, un Viņa maigums aptver katru radību. Viņš ir tuvu visiem tiem, kas Viņu no sirds aicina. Psalmu teicējs nemin konkrētu rasi vai tautību, kā arī statusu vai ādas krāsu. Ja Dieva mīlestība caurstrāvo visas radības, tad tas ir tāpēc, ka tās visas ir Viņa darbs, un tādēļ Viņa mīlestība ir universāla, kas rūpējas par visiem cilvēkiem bez jebkādas diskriminācijas.

Tas nenoliedz faktu, ka Dievs izraudzījās Israēlu, lai ar viņu noslēgtu īpašu derību. Bet šī izredzētība bija īpašas misijas funkcija visu tautu labā, atspoguļojot dzīvā Dieva klātbūtni vēsturē kā apspiesto cilvēku glābēju un atbrīvotāju visā tās realitātē:

“Jūs mani liecinieki,” saka Kungs,
“un mani kalpi, ko izvēlējos,
tādēļ atzīstiet un uzticieties man,
apjēdziet, ka es tas esmu,
pirms manis neviena Dieva nav bijis
un nebūs pēc manis! (Is 43:10) 

Dievs patiesībā ir ne tikai izvēlējies savu kalpu, bet arī viņu veidojis un viņam norādījis:
“Es esmu Kungs, es tevi taisnībā saucu,
es tevi tveru pie rokas,
sargu tevi un ieceļu tevi par derību tautai,
par gaismu visām tautām!
Lai atdarītu acis akliem,
lai no spaidiem izvestu ieslodzītos, kas tumsā mīt!” (Is 42:6-7).

Tuvāk apskatot Jēzus mācību līdzībā par nodokļu iekasētāju un farizeju templī, mēs saprotam, ka atšķirība starp abiem ir tieši tāda, kāda tā atrodama cilvēka sirdī, ko atklāj Dieva klātbūtne lūgšanā.

Jebkurā gadījumā abi, gan nodokļu iekasētājs, gan farizejs, dodas uz templi ar nodomu lūgt Dievu, tādējādi uz dažiem mirkļiem daloties vienā un tajā pašā svētajā vietā. Bet tas, kā tieši katrs no viņiem veiks savu lūgšanu, būs tas, kas noteiks viņu likteni un galīgo garīgo stāvokli. Nodokļu iekasētājs, pazemīgi un sirsnīgi atzīstot savu necienību un grēku, kā arī meklējot Dieva piedošanu, atgriežas mājās kā labāks cilvēks, iekšēji pārveidots, samierināts. Atbildot uz viņa autentisko lūgšanu, dievišķā žēlastība netiek atturēta. Vēlreiz mēs uzzinām patiesību, ka “katrs, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts” (Lk 18: 14b).

No otras puses, farizejs ir ieslodzīts savā garīgā lepnuma tornī. Pārāk apzinoties savus labos darbus un savas sociāli reliģiskās klases izcilību, viņš uzskata sevi par pārāku un labāku par visiem pārējiem, būvējot šķēršļus starp sevi un viņiem, apvainojot un nicinot viņus. Viņš, iespējams, pirms tam bija labs un dievbijīgs, taču viņa parādītā attieksme atklāj augstprātību viņa sirdī, iedragājot viņa šķietamo iekšējo tikumu.

Turklāt mēs netuvojamies Dievam templī, lai svinētu un pārdomātu sevi pašpietiekamā pozā, raugoties uz citiem no augšas. Mēs stāvam Dieva priekšā, lai sastaptos ar mīlestību un lai satiktu Viņā citus. Šajā ziņā lūgšana ir Kunga apcerēšana, brīnumu svinēšana, kurus Viņš žēlastībā veic katru dienu cilvēka vainas dēļ, un pateicība par viņa nebeidzamo apžēlošanos, kas paceļ tos, kas pakrituši un kuri vēlas no jauna piecelties.

Klausoties šo līdzību, tūlītējs kārdinājums būtu identificēties ar nodokļu iekasētāju tikai tāpēc, ka viņš stāstā ieņem pozitīvo vietu. Tas liecina par cilvēka izsmalcināto vēlmi atbrīvoties no savas sirdsapziņas. Bet līdzība mūs aicina skatīties uz iekšu, lai noņemtu jebkādu pašpietiekamības un nicināšanas izjūtu pret citiem, lai atrastu vienkāršu, pazemīgu un brālīgu sirdi, kas prot ar žēlsirdīgu un cerīgu skatienu uzlūkot sevi un citus. Šajā sakarā bieži vien ir jāpārdomā veids, kā mēs lūdzamies. Ko tas mums atklāj par mūsu sirds dziļumu un kvalitāti? Ko tas mums atklāj par mums pašiem, par to, kā mēs attiecamies pret citiem, un kā mēs viņus spontāni uztveram attiecībā pret mums? Ko tas mums atklāj par mūsu attiecībām ar Dievu un viņa pestīšanu?

Pāvests Francisks mums pastāvīgi atgādina par lūgšanas centrālo nozīmi saistībā ar Baznīcu un tās misiju. Lūgšana ir misijas dvēsele, jo efektīva cilvēka personīgā satikšanās ar Kristu un pozitīvas attiecības ar sevi un ar pasauli Svētā Gara gaismā ir saknē glābjošai patiesības pieredzei. Pateicoties lūgšanai, misionārais māceklis vienmēr ietver sevi starp tiem cilvēkiem, kuriem vajadzīga pestīšana, par kuru viņš ir aicināts paziņot un kuru komunicēt caur sakramentiem. Skaidrs ir tas, ka mums kā Baznīcai uzticētā evaņģelizācijas misija nevarētu īstenoties, ja mēs pieņemtu valdonīgu attieksmi attiecībās ar citiem, būdami pārliecināti par savu morālo un reliģisko pārākumu. Misijai ir jābūt pazemīgam Kristu draudzības piedāvājumam, dziļi respektējot mūsu laikmeta vīriešu un sieviešu reliģisko brīvību, viņu kultūru un vēsturi. Īsta pazemība nekad nav patiesības trūkums. Tā drīzāk ir efektīva patiesības klātbūtne, kas tiesā, piedod un izglābj tos, kas to sludina, un tos, kuri to sadzird.