Šodienas datums: 14.12.2019  |  Vārda dienas: Jana, Johanna, Hanna

28. oktobris

Pirmdiena, Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa

Apustuļu Svētā Sīmaņa un Svētā Jūda svētki 

Eph 2:19-22
Ps 19:2-5
Lk 6:12-19

Liturģija turpina apustuļu svētku sēriju, šodien atgādinot par diviem mums gandrīz nezināmiem apustuļiem, kuru relikvijas tiek godinātas Svētā Pētera bazilikā, netālu no Sv. Jāzepa altāra. Jēzus paaicināja šos Divpadsmit, kas simbolizē jaunu tautu, nevis pārdomādams viņu kvalitātes vai nopelnus, bet, kā saka Lūka, nakti lūdzoties un esot intensīvā kopībā ar Tēvu, lai no Viņa bagātīgi smeltos to, lai Gars, kas tiks dots tiem, kuri tiks aicināti, padarītu tos par apustuļiem. Lūka savā evaņģēlijā vairākkārt mums atklāj, cik svarīga Jēzum bija lūgšana – satikšanās intīmā un mīlošā dialogā ar savu Debesu Tēvu.

Dažos gadījumos Lūka pārstāj aprakstīt šīs epizodes un pat Jēzus lūgšanu saturu, lai katrs māceklis varētu iemācīties lūgt pats, klausoties Kunga sacītajā un darot to, ko Viņš pavēl, nevis tikai atkārtojot kādus vārdus, lūdzot, lai Dievs izpildītu visas viņu savtīgās prasības. Autentiska kristieša lūgšana ir dzimusi Dievā. Tā motivē mūsu rīcību, pārveido mūsu eksistenci un atgriež mūs atpakaļ pie Dieva ar pateicības sajūtu, Dieva bērna paklausību, sevis veltīšanu un solidaritāti ar citiem. Lūka pasvītro, ka visi izšķirošie Jēzus dzīves lēmumi tika pieņemti lūgšanas kontekstā, sākot no kristības – mēs pat varētu iet atpakaļ līdz Jēzus zīdaiņa vecumam, līdz Ģetzemanei un krustam.

Šodienas Evaņģēlija lasījumā mēs pārdomājam, kā Jēzus visu nakti pavada lūgšanā, jo viņš gatavojas izdarīt izvēli, kas mūžīgi stiprinās viņa saikni ar mācekļiem. Tās ir absolūtas saistības, jo kopā ar Divpadsmit viņš nodibinās savu mesiānisko kopienu. Viņš izvēlēsies tos divpadsmit pīlārus, uz kuriem, kā to bija solījuši pravieši, Viņš veidos jaunās derības tautu - Baznīcu. Par šo tautu un visu cilvēci viņš apzināti un brīvi izlies asinis grēku piedošanai. Vārds “apustuļi” nozīmē “sūtītie”, un viņi tiek izvēlēti pirms Kristus Ciešanām-Nāves-Augšāmcelšanās, taču tikai pēc Lieldienām un Vasarsvētkiem viņu misija attīsta pilnu potenciālu, pilnībā sevi piepildot. Tomēr vispirms viņi ir aicināti sevi pilnveidot un sagatavoties tam, kas viņus sagaida tad, kad Skolotājs būs klātesošs vairs tikai Garā. Tāpēc lūgšana atklājas kā misijas dvēsele, kas nozīmē uzticīgu un efektīvu Dieva klātbūtni savas Baznīcas darbībā pasaules glābšanai.

Pāvests Benedikts XVI 2006. gada 11. oktobra vispārējās audiences laikā sacīja šādus vārdus par svēto apustuļu - kanaānieša Sīmaņa un Jūda Tadeja ticību un aicinājumu:

Dārgie brāļi un māsas,

Šodien izpētīsim divus no Divpadsmit Apustuļiem: kanaānieti Sīmani un Jūdu Tadeju (nejauciet ar Jūdu Iskariotu). Apskatīsim viņus kopā ne tikai tāpēc, ka tie vienmēr atrodas blakus viens otram divpadsmit mācekļu sarakstā (sal. Mt 10:3,4; Mk 3:18; Lk 6:15; Apd 1:13), bet arī tāpēc, ka par viņiem ir ļoti maz informācijas, izņemot to, ka Jaunās Derības kanons saglabā vienu vēstuli, kas piedēvēta Jūdam Tadejam.

Sīmanim tiek dots segvārds, kas atšķiras visos četros sarakstos: kamēr Matejs un Marks viņu raksturo kā “kanaānieti”, Lūka viņu sauc par “Zēlotu”.

Faktiski abi vārdi ir līdzvērtīgi, jo tie nozīmē vienu un to pašu: ivritā darbības vārds qanà nozīmē “būt greizsirdīgam, dedzīgam”, un to var teikt gan par Dievu, jo viņš ir greizsirdīgs attiecībā uz savu Izredzēto Tautu (sal. Izc 20:5), gan par cilvēkiem, kuru sirdis deg, kalpojot vienam Dievam bez ierobežojumiem, kā, piemēram, Elija (sal. 1 Ķēn 19:10).

Tādējādi ir ļoti iespējams, ka pat arī tad, ja Sīmanis nebija Zēlotu nacionālistiskās kustības loceklis, viņš izcēlās ar kaislīgu pieķeršanos savai jūdu identitātei, tātad Dievam, Dieva Tautai un dievišķajai Bauslībai.

Ja tas tā bija, tad Sīmanis atradās pilnīgi atšķirīgā pasaulē nekā Matejs, kurš, gluži pretēji, pirms tam bija aktīvs nodokļu iekasētājs, kas tika uzskatīta par absolūti netīru nodarbošanos. Tas parāda, ka Jēzus aicināja, bez izņēmuma,  savus mācekļus un līdzstrādniekus no visdažādākajām sociālām un reliģiskām aprindām.

Viņu interesēja paši cilvēki, nevis viņu sociālā klase vai statuss! Un labākais ir tas, ka Viņa sekotāju grupā, neraugoties uz atšķirībām, viņi visi dzīvoja līdzās, pārvarot varam iedomāties kādas grūtības: patiesi, tas kas viņus saistīja kopā, bija pats Jēzus, kurā viņi visi atradās vienoti viens ar otru.

Šī ir skaidra mācība mums, kas bieži tiecamies uzsvērt atšķirības un pat pretstatus, aizmirstot, ka Jēzū Kristū mums tiek dots spēks gūt labumu no saviem pastāvīgajiem konfliktiem.

Paturēsim prātā arī to, ka šī Divpadsmit cilvēku grupa ir Baznīcas sākotnējā konfigurācija, kur jābūt vietai visām harizmām, tautām un rasēm, visām cilvēciskajām īpašībām, kas savu sastāvu un vienotību atrod kopienā ar Jēzu.

Attiecībā uz Jūdu Tadeju, tradīcija viņu sauc, apvienojot divus dažādus vārdus: proti, tur kur Matejs un Marks viņu sauc vienkārši par “Tadeju” (Mt 10: 3; Mk 3:18), Lūka viņu sauc par “Jūdu, Jēkaba dēlu” (Lk 6:16; Apd 1:13).

Iesaukas “Tadejs” izcelsme nav skaidra, un tā tiek skaidrota vai nu kā cēlusies no aramiešu valodas taddà, kas nozīmē “krūts” un tādēļ varētu nozīmēt “augstsirdīgs”, vai arī kā saīsinājums no grieķu vārda, piemēram, “Teodòro, Teòdoto”.

Ļoti maz par viņu mums ir zināms. Tikai Jānis piemin jautājumu, ko viņš adresējis Jēzum Pēdējo vakariņu laikā: Tadejs Kungam saka: “Kungs, kā tad tā – mums tu gribi sevi atklāt, bet pasaulei ne?” (Jn 14:22).

Šis ir ļoti aktuāls jautājums, kuru arī mēs jautājam Kungam: kāpēc Augšāmcēlušais Kungs neatklāja sevi saviem ienaidniekiem visā savā krāšņumā, lai parādītu, ka uzvara pieder Dievam? Kāpēc viņš parādījās tikai saviem mācekļiem? Jēzus atbilde ir noslēpumaina un dziļa. Kungs saka: “Kas mani mīl, tas manu vārdu turēs, un arī mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim un taisīsim pie viņa mājvietu” (Jņ 14:23).

Tas nozīmē, ka Augšāmceltajam ir jābūt redzamam, sajustam arī sirdī, tā lai Dievs varētu mājot mūsos. Kungs neparādās kā kāda lieta. Viņš vēlas ienākt mūsu dzīvēs, un tāpēc viņa izpausme paredz un nozīmē atvērtu sirdi. Tikai šādā veidā mēs varam saskatīt Augšāmcelto.

Viena no Jaunās Derības vēstulēm, kas pazīstama kā “katoliska”, jo tā nav adresēta konkrētai vietējai Baznīcai, bet ir paredzēta daudz plašākam lokam, ir piedēvēta Jūdam Tadejam. Patiesībā tā ir adresēta “Dieva Tēva mīlētajiem, Jēzū Kristū pasargātajiem un aicinātajiem” (Jūdas 1:1).

Galvenās šīs vēstules rūpes ir likt kristiešiem būt nomodā iepretim tiem, kas izmanto Dieva žēlastību, lai attaisnotu paši savu izlaidību un kas samaitā savus brāļus ar nepieņemamu mācību, ieviešot šķelšanos Baznīcā, būdami “sapņotāji” (Jūdas 1:8).

Tieši tā Jūda definē šo cilvēku mācību un viņu īpašās idejas. Viņš tās pat salīdzina ar kritušajiem eņģeļiem un, neminot neviena vārdu, saka, ka “viņi ir sākuši iet Kaina ceļu” (Jūdas 1:11).

Turklāt viņš nežēlīgi saka, ka tie ir “vēju dzīti bezlietus mākoņi, kā koki vēlā rudenī, divtik miruši, bez augļiem un bez saknēm. Viņi ir kā trakojoši viļņi jūrā, un viņu kauns šļācas augšup kā putas, viņi ir kā klīstošas zvaigznes, viņiem Dievs paredzējis visdziļāko tumsu uz mūžiem” (Jūdas 1:12-13)…

Ir viegli redzēt, ka šo rindu autors pilnībā izdzīvoja savu ticību, pie kuras pieder tāda realitāte kā liela morālā integritāte un prieks, uzticēšanās un visbeidzot slavēšana, jo to visu motivē tikai mūsu vienīgā Dieva labestība un mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlsirdība.

Tāpēc abi - gan kanaānietis Sīmanis, gan Jūda Tadejs palīdz mums no jauna atklāt kristīgās ticības skaistumu un nenogurstoši to izdzīvot, zinot, kā vienlaicīgi nest spēcīgu un mieru nesošu liecību.