Šodienas datums: 21.11.2019  |  Vārda dienas: Aldis, Alfons, Aldris

29. oktobris

Otrdiena, Parastā liturģiskā laika 30. nedēļa

Rom 8:18-25
Ps 126:1b-6
Lk 13:18-21 

Psalmu teicējs, aizrāvies ar radīšanas skaistumu, pats sev jautāja:
Kad raugos tavās debesīs, tavu roku darbā,
mēnesī un zvaigznēs, ko tu esi radījis, –
kas ir cilvēks, ka tu atceries to,
un cilvēkbērns, ka tu to glabā? (Ps 8:4-5)

Cik reizes mēs esam bijuši pārņemti ar radīšanas skaistumu, domājot par zvaigžņoto nakti, sēžot pie upes, kuras krastus glāsta viegla vēsma, apbrīnojot saulrietu vai varavīksni, vai vērojot, kā bērni laimīgi spēlējas kopā, neņemot vērā rasi, ādas krāsu vai sociālo stāvokli? Cik reizes mēs sev esam jautājuši: Kāpēc šai brīnišķīgajai pasaulei, kas mūs uzņem un rūpējas par mums tikai īsu laiku, ir jācieš no šādas vardarbības no mūsu pašu rokām? Kāpēc mēs nevaram dzīvot mierā un harmonijā, padarot mūsu kopīgās mājas par brālīgas līdzāspastāvēšanas patvērumu, par patīkamu vietu visiem? Cik daudz nevajadzīga ir cilvēku projektos!

Šodienas fragmentā, kas ņemts no vēstules romiešiem, Pāvils, šķiet, norāda uz dziļu un noslēpumainu saikni, kas vieno cilvēci ar visām citām radībām, saikni, kas cilvēci padara par visa dievišķā radīšanas darba pārstāvi un arī tās aprūpētāju. Viss kosmoss cilvēcē atrod savu apziņu, caur cilvēci dara sevi zināmu un pakāpeniski atklāj savus neskaitāmos lieliskos noslēpumus. Apustulis paļaujas uz senajām bibliskajām tradīcijām, kas redz cilvēci kā interpretētāju slavai, kuru visa radība paceļ uz savu Kungu, dabai, dzīvām būtnēm un visiem visas pasaules elementiem, ieskaitot laiku un telpu.

Bībeles tekstu autori, sievietes un vīrieši, kas gadsimtiem ilgi ir sekojuši viens otram, izmantoja dažādas literāras formas, lai runātu par pasauli un tās radījumiem, protams, kādi tie bija dotajā laikā pazīstami. Viņi poētiski izteica sevi caur psalmiem un himnām, dziesmām un doksoloģijām, personifikācijām un stāstiem, bet vienmēr ar ticības skatienu, ar bijību un pateicību par visas Dieva radības labestību caur Viņa Vārda spēku. Šī iemesla dēļ visa radība nes Radītāja Vārdu un pauž kaut ko no Tā dievišķās godības un bezgalīgā skaistuma, kaut ko no Tā maigās un nevainīgās mīlestības, kaut ko no Tā gudrības un inteliģences, kas visu caurstrāvo, harmoniski apvienojoties vienā klusumā daudzšķautņainas dzīves simfonijā!

Bet Dieva radošā darbība vēl nav pabeigta, jo Radītājs Tēvs nekad nav pārstājis būt klātesošs pasaulē un cilvēces vēsturē, dodot dzīvību un cerību, vadot tautu likteņus un sagatavojot tām brīnišķīgu nākotni pasaulē ar jaunām debesīm un ar jaunu zemi. Visos nozīmīgākajos Israēla vēstures notikumos (apsolījums patriarhiem, atbrīvošana no Ēģiptes, ķēniņi, pravietiskā sludināšana, izsūtīšana, atgriešanās, mesiāniskā cerība, Vārda pētīšana, ko veic gudrie) mēs uztveram Dieva klātbūtni un iniciatīvu, ko Dievs ir uzņēmies, lai šīs lietas notiktu. Tāpēc mēs varam teikt, ka Dieva žēlastības ūdens plūst cilvēces vēstures upē. Ar milzīgu mīlestību, tēvišķu pedagoģiju un mātišķu maigumu Viņš caur faktiem un vārdiem pakāpeniski atklāj savu pestīšanas plānu, kas ietver visu radību. Tādējādi Isaja apraksta Visuma prieku par savas tautas atbrīvošanu:

Dziediet debesis, jo Kungs rīkojas,
līksmojiet, zemes dzīles,
lai izlaužas gaviles ik kalnam
un visiem kokiem mežā,
jo Kungs izpircis Jēkabu
un viņš tiks daudzināts Israēlā! (Ir 44:23) 

Kunga atbrīvojošā iejaukšanās, neraugoties uz cilvēces spītību un sacelšanos, rada vēsturi – pestīšanas vēsturi, kas noteikti gūs panākumus, jo tā ir atkarīga no Viņa mūžīgās mīlestības, Viņa bezgalīgā spēka un pierādītās uzticības. Tā ir autentiska kristiešu cerība.

Lai arī cilvēce novēršas no Dieva un vēlas atbrīvoties no Viņa, cenšoties ieņemt Dieva vietu un valdīt pār pasauli, sējot karu, naidu un iznīcību, un nepārtraukti cenšoties gūt virsroku pār citiem, Dievs turpina vadīt pasauli, no jauna veidojot kārtību no haosa, auglību no neauglības, kopību no vientulības un vienotību no šķelšanās. Viņš to dara, izvēloties cilvēkus, izgaismojot viņu sirdis, izdalot viņiem dāvanas un talantus, un stiprinot viņu gribu darīt labu. Visā vēsturē Dieva cilvēki ir uzturējuši uzticību Dieva mīlestībai un pestīšanas plānam. Isaja ir tas, kas vēlreiz atdzīvina šo cerību:

 “Redzi, radu jaunas debesis
un jaunu zemi.
Iepriekšējās vairs nepieminēs,
tās vairs nenāks ne prātā.
Bet priecājieties un līksmojiet mūžam par to,
ko es radu,
jo es radu Jeruzālemi priekam
un tās tautu – līksmībai” (Is 65: 17-18). 

Sākot ar Lieldienu Noslēpumu, kurā atspīd visa Dieva spēka un uzticīgās mīlestības gaisma, Pāvils ar cerību var apsvērt vēstures krāšņās beigas, piedaloties visai radībai. Tas ir valstības dinamisms, kas, iesēts mūsu sirdīs, attīstās pilnības virzienā. Sajaukts ar mūsu cilvēci, tas ir Vārda raugs, kas liek mums rīkoties kā jaunai radībai. Gars palīdz mums vēlēties, aktīvi iesaistīties un ar neatlaidību gaidīt Dieva bērniem apsolītās godības izpausmi.

Pāvests Francisks raksta Laudato Si (2):

“Māsa Zeme tagad sauc uz mums to kaitējumu dēļ, ko mēs viņai esam nodarījuši, bezatbildīgi un ļaunprātīgi izmantojot lietas, kuras Dievs tai ir piešķīris. Mēs esam sākuši uzskatīt sevi par tās kungiem un saimniekiem, kuriem ir tiesības to izlaupīt. Vardarbība, kas atrodas mūsu grēka ievainotajās sirdīs, atspoguļojas arī slimības simptomos, kas redzami augsnē, ūdenī, gaisā un visās dzīvības formās. Tāpēc pati zeme, kas ir apkrauta un piesārņota, ir viena no mūsu nabadzīgajiem, kas ir pamesta novārtā un kam tiek darīts pāri; tā “līdz pat šim laikam nopūšas” (Rom 8:22).

Nopietna un proaktīva kristīga kritika par mūsdienu antropocentrismu, Dieva radītāja lomas uzurpēšana, vīrieša un sievietes kopības un cilvēku kopienu un tautu mierīgo attiecību iznīcināšana ir patiesas bažas, kas paustas Svētā tēva encikliskajā vēstulē par radīšanu. Visa samazināšana līdz vispārīgam aicinājumam aizsargāt dabu un planētu, nozīmētu izniekot to kritisko un konstruktīvo spēku, kas nāk no ticības Jēzum Kristum, kas ir kosmosa un vēstures centrs. Atjaunojošais radīšanas piepildījums Jēzus Lieldienu notikumā parāda, cik daudz rūpju un mīlestības Dievs izlej savos darbos, kam Viņš nekad neļaus nonākt mūsu grēka iznīcinošā tukšumā.

Un, ja kontemplācija par dabu ir fascinējoša, tad vēl aizraujošāk ir pārdomāt šo pestīšanas stāstu - stāstu par dievišķu mīlestību, kas nekad nepadodas, kas iekaro mūsu grēku un liek mums sludināt ar prieku: “Diženas lietas Kungs darīja mums,/ un mēs līksmojām!” (Ps 126:3).