Šodienas datums: 24.10.2019  |  Vārda dienas: Renāte, Modrīte, Mudrīte

3. oktobris

Ceturtdiena, Parastā liturģiskā laika 26. nedēļa

Neh 8:1-4a, 5-6, 7b-12

Ps 19:8-11

Lk 10:1-12

Ezras un Nehemija grāmatas ticības epikā apraksta svarīgus Dieva Tautas kopienas atjaunošanas mirkļus senajā tēvu zemē pēc Babilonijas trimdas. Nelaimju un ciešanu vidū Kunga plāns, kas jau tika paziņots Is 55: 12-13, tiek īstenots pat ar Persijas Ahemenīdu pagānu karaļa Kīra lēmumu; saskaņā gan ar 2 Hr 36: 22-23, gan Ezr 1: 1-4, Kīra politika attiecībā uz ebreju etniski reliģisko minoritāti ir paša Kunga vārda piepildīšana. Tomēr pat dažu trimdinieku atgriešanās netiek pasniegta kā lētas laimes epika. Kunga plāns tiek īstenots, vairākām karavānām atgriežoties no trimdas savā tēvu zemē, un „svētajā vēsturē” tas ir modelēts pēc Izraēla tautas atgriešanās Apsolītajā zemē gadsimtus pēc viņu izceļošanas no Ēģiptes (skat. Neh 8:17). Nehemija grāmatā tempļa un Jeruzalemes pilsētas atjaunošanas darbs tiek piepildīts caur kopienas reorganizāciju saskaņā ar likuma priekšrakstiem (skat. Neh 8:1-10, 40), kopienas locekļiem plaši līdzdarbojoties (skat. Neh 11:1; 12:26), “Dieva nama” iesvētīšanas svētkos (skat. Neh 12:27-43) un atjaunojot derības solījumus (skat. Neh 13:4-31).

Vārda liturģijas svinības Būdiņu svētkos ir izšķirošs solis pielūgsmes kopienas atjaunošanā tēvu zemē. Svētku pirmajā dienā vārda liturģija notiek ārpus telpām (skat. Neh 8:1-2), jo visa tēvu zeme ir svēta telpa, it īpaši Jeruzālemes pilsēta, un Tora ir vēl vairāk nozīmīga nekā templis un tā upuri. Priesteri un rakstu mācītāju Ezru ir jāredz un jāuzklausa visiem, jo viņš sludina Mozus likumu (skat. Neh 8:4). Citai cilvēku grupai – levītiem ir uzdevums lasīt Likumu un izskaidrot cilvēkiem tā nozīmi (skat. Neh 8:7-8). Vēlākās jūdu tradīcijas interpretēja darbības vārda “izskaidrot” nozīmi saistībā ar Bībeles teksta “lasīšanu” kā aizsākumu tradīcijai pārfrāzēt ebreju valodā lasīto biblisko tekstu aramiešu valodā (valodā, kuru vislabāk zināja no Babilonas atgriezušies trimdinieki), tas ir, kā sākums svēto tekstu komentēšanai (midrašs), lai meklētu Kungu caur Viņa vārdu. Ļaudis reaģē uz Kunga vārdu ar raudāšanu (skat. Neh 8: 9,11), kas ir patiesas grēku nožēlas pazīme, it īpaši par apziņu, ka ir grēkots pret paša Kunga svētumu, un saskaņā ar pravietisko valodu, ir nonicināta Viņa mīlestība un žēlsirdība. Ar Tā Kunga žēlastību Vārds ir sasniedzis visu sirdis un virza viņus uz atgriešanās ceļa. Šīs liturģiskās svinības atspoguļo daudz vairāk nekā sākotnējais vēsturiskais notikums; tās kļūst par ikonu katrai ticīgo paaudzei. Bēdas un raudāšana tiek pārveidota par priecāšanos par no jauna atklāto Kunga vārdu (skat. Neh 8: 9); tie, kas cilvēkiem ir izskaidrojuši šo vārdu, var un arī tiem vajag palīdzēt grēku nožēlu pārvērst priekā (skat. Neh 8:11). Saskaņā ar At 16:13-14 tradīciju – ražas svētku festivālā, kas kļūst par Būdiņu svētkiem, kas tiek svinēti, pieminot izceļošanu no tuksneša, tiek aicināts daļu ražas atdot nabadzīgajiem kopienas locekļiem. Tas ir pats zemes pārvaldnieks Nehemijs, kurš liturģijas laikā aicina svētku banketu dalīt ar tiem, kam nekas nav sagatavots (skat. Neh 8:10). Dalīšanās kā svētku kopības zīme ir prieka avots un apliecina, ka Kunga Vārds ir saprasts cilvēka prātā, sirdī un dzīvē (skat. Neh 8:12).

Jēzus aicina septiņdesmit vai septiņdesmit divus mācekļus, kas pārstāv katru no divpadsmit Izraēla ciltīm, pēc tam, kad viņš bija aicināja Divpadsmit (skat. Lk 9:1-6). Abas misijas papildina viena otru un sagatavo Jēzu viņa personīgajam ceļojumam. Gatavošanās misijai sastāv no piederības Jēzus mācekļu kopienai šī vārda plašākajā nozīmē, pat starp ne-ebrejiem; Dieva vārds ir paaugstināts paša Jēzus personā, līdzīgi kā Mozus bauslība bija kopienas priekšā Ezras un Nehemija laikā (skat. Neh 8:1). Sākotnējā savu mācekļu kopienā Jēzus pats sāk skaidrot Rakstus kā Evaņģēliju (skat. Lk 24:44-48), padarot Rakstu lasīšanas un skaidrošanas funkciju par būtisku Jēzus mācekļu kopienā (skat. Lk 24:25-35).

Uzticot mācekļiem misiju pasludināt Dieva valstību, Jēzus runā arī par šīs misijas metodēm: aprīkojumu un praksi (skat. Lk 10:1-11). Viņš piedāvā praktiskas vadlīnijas, daļēji ievērojot tā laika jūdu-palestīniešu kultūru, piemēram, iekļaujot “viesmīlības protokolu” (skat. Lk 10: 4-7; 1Moz. 18: 1-8), kā arī uzsverot neatliekamību un misijas absolūto prioritāti, respektējot tā laika kultūru (skat. Lk 10:4). Misiju veic daži, nevis liels skaits cilvēku (skat. Lk 10:2), un viņi ir pakļauti briesmām (skat. Lk 10:3). Viņi nes miera vēsti (skat. Lk 10:5, 24:36), kura aptver gan pašus evaņģelizētājus, gan tos, kuri tiek evaņģelizēti (skat. Lk 10:8-9a), un kuras mērķis ir “Dieva valstība” (Lk 10:9b): Kunga Jēzus ierašanās, viņa ceļojums (skat. Lk 10:1). Kā tas bija toreiz palestīniešu pasaulē, tā tas būs visās pasaules daļās un visos laikos. Pat Jēzus norādījumi par to, kā mācekļiem jāuzvedas, ja viņi tiek atraidīti, sludinot Dieva valstību, ir saistībā ar misijas prioritāti (skat. Lk 10:10-11); to pašu praksi pārņems Pāvils un Barnaba, saskaroties ar ebreju kopienas pretestību (skat. Apd. 13: 44-51).

Jēzus apliecina saviem misionāriem, ka pat tad, ja viņi tiek atraidīti, viņiem par to nav jāuztraucas – tas ir Kunga ziņā (skat. Lk 10:12). Jēzus noliegšana un vajāšana, kā arī Jēzus kā iespēja misionāriem-mācekļiem piedalīties sava Kunga ciešanu noslēpumā (Pashā), kur gan piedāvātais vēstījums, gan pasludinātā valstība, gan Viņa dievišķā-cilvēciskā daba un Mesijas un Pestītāja liktenis attiecas tikai uz vienu: izpildīt Tēva gribu pasaules glābšanas dēļ. Spriedums par pilsētu glābšanu, kas nāk caur Jēzus Kristu, un Dieva Valstības, kas ir klātesoša Dēla personā, pasludināšana paliek vienīgi Dieva ziņā. Neviens nevar nosodīt vai nolādēt (skat. Mt 13:24-43); misionāru mācekļiem jādeg ar tādu pašu aizrautību un mīlestību pret pasauli, lai visi tiktu glābti, dodoties meklēt vīriešus un sievietes no katras paaudzes, no jebkuras vietas un pilsētas, lai neviens nepalaistu garām pestīšanas Evaņģēlija pasludināšanu.