Šodienas datums: 24.10.2019  |  Vārda dienas: Renāte, Modrīte, Mudrīte

4. oktobris

Piektdiena, Parastā liturģiskā laika 26. nedēļa

Svētā Franciska no Asīzes piemiņas diena

Bar 1:15-22

Ps 79:1-5,8,9

Lk 10:13-16

Lai dziļāk izprastu to misiju, uz kuru ir aicināti visi kristieši, ir lietderīgi sākt ar Jēzus vārdiem no Lk 10:13-16 un tad pievērsties Bar 1:15-22 lūgšanai, tādējādi izgaismojot Dieva Izraēla vēsturi, kuru veido tie, kas pieder vēsturiskajam Izraēlam, kā arī tie, kas pievienojas Dieva Izraēlam caur ticību Kristum un kristību.

Diskursam, ar kuru Jēzus sūta savus mācekļus misijā, seko stingrs brīdinājums Horazīnas un Kapernaumas ciemiem Galilejā (skat. Lk 10:13-15). Šie palestīniešu ciemati bija redzējuši brīnumus, ar kuriem Jēzus bija pavadījis Dieva valstības sludināšanu (skat. Mt 11:21). Kapernaumā Jēzus bija spēris pirmos soļus, sludinot savu vēsti (skat. Lk 4:23), un parādījis Dieva valstības spēku (skat. Lk 4:31-41), un tieši tur viņš piedzīvoja Romas armijas centuriona ticību (sk. Lk 7:1-10). Filips, viens no Divpadsmit (skat. Jņ. 1:44, 12:21), nāca no Bētsaīdas. Jēzus izteiktais stingrais brīdinājums palestīniešu ciematiem, kur viņš bija darījis brīnumus un kur viņš sastapās ar pārsteidzošu ticības trūkumu, nebija galīgs, neatgriezenisks nosodījums. Savas runas beigās, sūtot mācekļus misijā, Jēzus vēlreiz apstiprina evaņģelizācijas misijas svarīgumu: evaņģelizēt un tikt evaņģelizētam ir pienākumi, no kuriem nevar izbēgt dievišķās tiesas priekšā, kas nav domāts kā ass nosodījums bez apelācijas iespējām, bet gan norāda uz galveno atskaites punktu laiku beigās (skat. Lk 10:14-15). Līdz tam durvis uz grēku nožēlu un atgriešanos vienmēr ir atvērtas, ejot pa dievišķās apredzības un žēlsirdības noslēpumainajiem ceļiem. Jēzus identificējas ar tiem, kurus viņš sūta, un brīdina, ka viņu atraidīšana nozīmē paša Dieva atraidīšanu, neatkarīgi no iemesla vai reliģiskās pārliecības, kas pie tā var novest (skat. Lk 10:16).

Bibliskā Izraēla trauma, kas sekoja pēc Babilonijas trimdas, ir konteksts, lai saprastu garo lūgšanu, kas piedēvēta Baruham grāmatā, uz kuras ir viņa vārds (skat. Bar 1:15, 3:8). Baruha lūgšana sākas ar novērojumu, ka viss, ko pravietis Jeremija bija pravietojis pirmās Babilonijas trimdas trimdiniekiem (skat. Jer. 29:4-23), bija piepildījies, un ka šis ir laiks, lai lūgtos, lai Babilonijas valdnieki dzīvotu ilgu mūžu, lai izraēlieši netiktu pakļauti turpmākai smagai atriebībai (skat. Bar 1:11-12), kā toreiz bija ieteicis pats Jeremijs (skat. Jer 29:5-7). Šeit būtiski apzināties grēka vēsturi, kas ietvēra visas bibliskā Izraēla paaudzes kopš tā atbrīvošanas no Ēģiptes (skat. Bar 1:15-22). To nepiekāpība, nevēloties klausīties Kunga balsi, izraisīja Izraēla trimdas katastrofu un Dieva klusēšanu, vai nespēju sadzirdēt Dieva balsi. Pārdomu centrā nav Izraēla stāvoklis un vēsture, bet gan Kungs. Un tā ir patiesa grēku nožēla, patiesais atgriešanās ceļojums.

Tas, kas notika vēsturē, nebūtu jāuzlūko kā Kunga prombūtnes rezultāts; kaut arī tas var būt saistīts ar starptautiskās politikas augstprātību, nežēlību un nesaudzīgumu, un tas principā būtu jāuztver kā viņa “taisnīguma” izpausme (Bar 1:15) un vēlme atsaukt Izraēlu atpakaļ tās aicinājuma centrā. Šī Dieva taisnīguma atklāšana ir paša Kunga dāvana, tāpēc to nedrīkst sajaukt ar vainas apziņu vai atkāpšanos, kad cilvēks atsvešinās, lai ko noskaidrotu savā dzīvē; tas ir arī pretstats protestam un Kunga galīgai pamešanai. Lūgšana sākas no tagadnes un sniedzas līdz bibliskā Izraēla pirmsākumiem (skat. Bar 1:15-16); trimdas katastrofa un trauma ietver visu tās vēsturi, kas izskaidrota, pirmkārt, ņemot vērā grēku pret Kungu un pret Kunga vārdu (sk. Bar 1:17-18). Kunga acīs “grēkot” nozīmē neveiksmi attiecību izveidošanā ar Viņu. Tā ir strukturāla traģēdija, kas notiek konkrēti, apzināti, bet arī bezrūpīgi, katru dienu “nepaklausot” Kungam un “neņemot vērā viņa balsi”, kas dzirdama arī viņa “priekšrakstos”. Bibliskais Izraēls nevar izgudrot veidu, kā izlikties, ka viņam ir attiecības ar Dievu. Baruha vārdi liek domāt, ka grēka un trimdas vēsturē piedzīvotā katastrofa pagānu acīs ir kompromitējusi pat izraēla ķēniņu, valdnieku un praviešu uzticamību (skat. Bar 1:16). Šī grēka un soda vēsture nav pēdējais vārds; Mozus mācība jau bija paredzējusi, ka, pieņemot aicinājumu uz atgriešanos, Kungs sapulcinās biblisko Izraēlu (skat. At 30:1-4). Stāsts par bibliskā Izraēla kļūšanu atkal par Dieva Izraēla tautu, ir arī stāsts par Baznīcu, kura, caur ticību Kristum, kļūst par Dieva Izraēla daļu. Tāpat kā Jēzus skarbais aizrādījums Galilejas pilsētām nav galīgs pamestības spriedums, līdzīgā kārtā bibliskā Izraēla trimda neiezīmē stāsta noslēgumu. Atgriešanās ceļojums, kuram vajadzētu nozīmēt personīgā un strukturālā grēka atzīšanu, vienmēr ir Kunga dāvana, taču pastāv risks to izkliedēt pārsteidzīgā pašapliecinājumā vai pielietojot tikai formālus un fundamentāliskus žestus, rituālus, formulas un frāzes, kuri nebūs pietiekami stipri evaņģelizācijas misijai.