Šodienas datums: 07.12.2019  |  Vārda dienas: Dzirkstīte, Anta, Antonija

5. oktobris

Sestdiena, Parastā liturģiskā laika 26. nedēļa

Bar 4:5-12,27-29

Ps 69:33-37

Lk 10:17-24

Šodienas evaņģēlija lasījumā septiņdesmit (vai septiņdesmit divi) mācekļi ar prieku atgriežas no misijas, lai atskaitītos savam priekšniekam Jēzum par saviem pastorālajiem panākumiem: “Kungs, tavā vārdā pat dēmoni mums pakļaujas!” (Lk 10:17). Un Jēzus priecājas kopā ar saviem mācekļiem: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!” (Lk 10:18). Kā Kristus mācekļi mēs esam saņēmuši varu staigāt pāri čūskām un skorpioniem, un katram naidīgam spēkam – un mums nekas nekaitēs (skat. Lk 10:19). Tas ir tas pats apsolījums, ko Jēzus dod visiem saviem mācekļiem: “Tie ņems rokās čūskas, un, pat ja tie dzers indi, tā tiem nekaitēs. Neveseliem tie rokas uzliks, un viņi atlabs” (Mk 16:18) Bet Jēzus mūs brīdina, ka misija būs smaga un grūta, taču ar Viņa Garu un Viņa žēlastību mēs vienmēr uzvarēsim pār pasaules ļaunajiem spēkiem. “Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums pakļaujas, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.” (Lk 10:20). Kristus māceklis var lepoties un priecāties par sava evaņģelizācijas darba panākumiem, taču šī prieka galvenajam iemeslam vajadzētu būt eshatoloģiskam. Mūsos ir jābūt pestīšanas priekam, cerības priekam: “Mans krietnais un uzticamais kalps…. ieej sava kunga priekā! (Mt 25: 21,23). Tas ir nederīgā kalpa prieks (skat. Lk 17:10), kurš izdarīja vien to, ko viņam vajadzēja darīt.

Mācekļiem patiesi rūp tas, ka viņu vārdi ir “ierakstīti debesīs” (Lk 10:20). Tā laika ebreju valodā tas nozīmēja, ka tos septiņdesmit (septiņdesmit divus), kas atgriezušies no misijas, Dievs ir atzinis par debesu valstības pilsoņiem. Šīs ir viņu patiesās mājas, valstība, uz kuru Jēzus liek uzaicināt arī tos, pie kuriem viņi tiek sūtīti. Tad, pēkšņi, sarunas laikā ar misionāriem-mācekļiem, Jēzus uzrunā vēl citu sarunu biedru – savu  Tēvu debesīs. Kā tikko apstiprināti Dieva valstības pilsoņi, tie septiņdesmit - un mēs, kas viņus vērojam, esam dievišķas sarunas liecinieki. Mēs esam liecinieki dziļas lūgšanas brīdim starp Jēzu un viņa Tēvu. Jēzus pateicas Tēvam par viņa žēlsirdīgo gribu: lielie noslēpumi tiek atklāti “tiem, kas līdzinās bērniem”, nevis “gudrajiem un mācītajiem”, kuriem tie paliek apslēpti.

Vēsturiskajā kontekstā Jēzus misijā sūtītie mācekļi ir “bērni” ne tikai tāpēc, ka viņi gūst savu pirmo misionāro pieredzi, bet arī tāpēc, ka viņi, iespējams, nekad nebija saņēmuši formālu izglītību par Dieva lietām, kādu guvuši skoloti rabīni, rakstu mācītāji un citi tā laika ebreju vadītāji. Tas nenozīmē noliegt teoloģiskās formācijas vērtību, bet gan atzīt, ka sastapšanās ar Dievu vienmēr ir Dieva dāvana, un ka ticība Dievam ir katras misijas pamats.

Pēc tam Jēzus balsī komentē savu un Tēva attiecību dabu. Šajā fragmentā, kas līdzīgs citam pantam Mateja evaņģēlijā (sk. Mt 11: 25-30) un vairākiem Jāņa evaņģēlija tekstiem (skat. Jņ 3:35, 13: 3, 14: 9-11), Jēzus atklāj, ka starp Tēvu un Dēlu pastāv pilnīga savstarpēja vienotība un absolūta atvērtība vienam pret otru. Tas ir prieka un kopības avots, auglības un misijas pirmsākums.

Tieši šo attiecību dēļ Jēzum ir vara aicināt arī citus veidot attiecības ar Dievu, ienākt viņu dievišķajā kopībā. Šajā tuvībā mēs iepazīstam Dēlu kā to, kuru pazīst un mīl Tēvs, un Tēvu - kā to, kuru Dēls pazīst un mīl. Tie septiņdesmit, kas Jēzus vārdā aicināti mazināt ciešanas un apspiešanu, atrod savas misijas jēgu Tēvā un Dēlā – viņu mīlestības kopībā. Šodien, dzirdot šo Evaņģēlija vēsti, mēs turpinām būt aicināti ieiet dziļāk šajās attiecībās. Protams, tikai balstoties uz satikšanos ar Tēvu, kā Jēzus to mums atklāja, mums ir dota Dieva mīlestības dāvana, kuru misijā mēs varam piedāvāt citiem.

Šodien Dieva vārds mūs aicina ne tikai apsvērt dažādus misijas aspektus, bet arī aktīvi atklāt, ko šīs realitātes mums vēsta par Dievu. Kad mēs ticībā atpazīstam veidus, kādos Dievs nāk un darbojas mūsos, mēs varam ļaut viņa Garam caur mums veikt savu misiju pret citiem. Misionāru-mācekļu dziļā vienotība ar Jēzu Viņa mīlošajā, dievišķajā vienotībā ar Tēvu, dod prieku, aizrautību un dedzību misionārajām pūlēm. Tā vietā, lai priecātos par saviem panākumiem, misionāri-mācekļi priecājas par mīlestību un kopību ar savu Skolotāju un Kungu, kā arī par aicinājumu būt Dieva dēliem un meitām, kuru vārdi ir ierakstīti debesīs.

Šādā izpratnē pāvests Francisks raksta apustuliskā aicinājuma Evangelii Gaudium 21. nodaļā: Evaņģēlija prieks, kas atdzīvina mācekļu kopienu, ir misionārs prieks. Septiņdesmit divi mācekļi to izjuta, atgriežoties no misijas (sal. Lk 10:17). Jēzus to izjuta, kad viņš priecājās Svētajā Garā, slavējot Tēvu par to, ka viņš ir atklājis sevi nabadzīgajiem un mazajiem (sal. Lk 10:21). To izjuta pirmie konvertīti, kas brīnījās, kad Vasarsvētku dienā dzirdēja apustuļus sludinām “katra dzimtajā valodā” (Apd 2:6). Šis prieks ir zīme, ka Evaņģēlijs ir pasludināts un nes augļus. Tomēr vēlme iet uz priekšu un dot, iziet no sevis un turpināt virzīties uz priekšu, sējot labo sēklu, paliek vienmēr. Kungs saka: “Iesim uz tuvējiem miestiem, ka arī tur es sludinu, jo tādēļ es esmu nācis” (Mk 1:38). Kad sēkla vienā vietā ir iesēta, Jēzus tur neuzkavējas, lai izskaidrotu lietas vai veiktu vēl citas zīmes; Gars Viņu virza, lai dotos uz citām pilsētām.