Šodienas datums: 14.12.2019  |  Vārda dienas: Jana, Johanna, Hanna

6. oktobris

Svētdiena, Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa

Hab 1:2-3; 2,2-4

Ps 95:1-2,6-9 2

Tm 1:6-8,13-14

Lk 17:5-10

Šodienas evaņģēlijs piedāvā nozīmīgu ticības apliecinājumu un īsu līdzību par mūsu kā Dieva kalpu lomu. Šīs divas atšķirīgās mācības Lūkas evaņģēlijā seko Jēzus pamācībai attiecībā uz grēku un piedošanu, un tās ved uz stāstu par Jēzus veikto desmit spitālīgo dziedināšanu. Lūkas evaņģēlija 17. nodaļā nav skaidras, loģiskas saiknes starp Jēzus mācībām, kā arī starp mācībām un tām sekojošo dziedināšanas stāstu. Tomēr, apdomājot kristiešu aicinājumu uz misiju, mēs kļūstam par mācekļu sabiedrotajiem (kas šeit saukti par apustuļiem), kamēr viņi lūdz Jēzum: “Vairo mums ticību” (Lk 17: 5).

Uz lūgumu pēc lielākas ticības (nenoliedzami, svēts lūgums garīgai izaugsmei) Jēzus atbild, salīdzinot divas galējības un sakāmvārdā apvienojot mazas sinepju sēklas tēlu ar liela koka - zīdkoka tēlu. Izmantojot vienkāršu tēlu, viņš mudina mūs pacelties pāri parastai loģikai, piedāvājot domu, ka ticība nedarbojas pēc parastajiem cilvēciskiem kritērijiem, bet drīzāk parādās neizprotama cilvēka skatienam - kā zīdkoks jūras vidū. Ticība savos pamatos ir dziļa uzticēšanās Dievam un tam, kā Dievs darbojas. Iespējams, katrs misionārs, kam ir zināma pieredze, ir redzējis Dieva darbu augļus apstākļos, kas šķituši pilnīgi naidīgi pret jebkuru rezultātu. Šodienas Evaņģēlijs izaicina mūs ticēt Dievam ārpus cilvēciskās loģikas un iespējamās izpratnes robežām, tādējādi kļūstot vienotiem ar Dieva prātu, iztēli, loģiku un sirdi.

“Apustuļi sacīja Kungam: “Vairo mums ticību.” (Lk 17:5-6). Šeit tos divpadsmit, kurus Jēzus izvēlējās savas kalpošanas sākumā, Svētais Lūka sauc par “apustuļiem” (sk. Lk 6:12-16). Šis vārds nozīmē “sūtīts”. Kaut arī citi evaņģēliji šo terminu lieto tikai vienu reizi, lai apzīmētu konkrēto Jēzus mācekļu grupu, Lūka savā evaņģēlijā to izmanto sešas reizes un divdesmit astoņas reizes apustuļu darbos. Agrīnā baznīca apzinājās šo Divpadsmit personu tālāk-nenododamo privilēģiju; viņu pilnvaru un misijas autentiskums balstījās uz paša Jēzus personīgo izvēli. Viņš tos izvēlējās un sūtīja. Tāpēc šie apustuļi ir Augšāmceltā Kunga labās vēsts oficiāli liecinieki! Un tādēļ viņu ticībai uz Jēzu jābūt pietiekami lielai. Viņi ir priviliģētie Jēzus mācības un brīnumu liecinieki (skat. Lk 18:31), un tajā pašā laikā viņi ir trausli cilvēki, tādi paši kā mēs visi, kurus māc šaubas un kuriem pietrūkst ticības (skat. Lk 24: 11,25, 38-39). Tā ir viņu lūgšanas, kas adresēta Jēzum šodienas evaņģēlijā, motivācija: “Pavairo mūsu ticību” - ar pārliecību, ka Jēzus ir Dievs.

Ko tas nozīmē visiem mums, kas tiekam “sūtīti” šodien? Mums pazemīgi jāatzīst, ka mums vēl pietrūkst daudz ticības pasaules evaņģelizācijas misijai. Iespējams, Kungs mums nesaka: “Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, jūs sacītu šim zīdkokam: tiec izrauts ar visām saknēm un iestādīts jūrā, – un tas jums paklausītu” (Lk 17: 6). Nav iespējams ar ticību pārvietot kalnus, ja mums pietrūkst šīs būtiskās ticības Kungam Jēzum – Jēzum, kas ir augšāmcēlies un dzīvo mūsos un mūsu Baznīcā. Kāda nozīme ir vēlmei iegūt ticību, kas pūļu priekšā dara brīnumus, vai dziedināšanas dāvanas, vai neparastas spējas, lai samulsinātu šodienas pagānus un kristiešus? Pats Jēzus savu laikabiedru un apustuļu klātbūtnē darīja daudzus, daudzus brīnumu, un tas viņu ticību nepalielināja. Pats svarīgākais ir iemantot pazemību, kāda bija apustuļiem, kas nepārtraukti lūdza Kungu nākt viņiem palīgā. “Es ticu! Palīdzi man manā neticībā!” Tā izsaucās ar nešķisto garu apsēstā dēla tēvs  (Mk 9:24, skat. Lk 9:37-43). Katrā Euharistijā, kad satiekamies ar augšāmcelto Kungu, lūgsim viņam ticību, kas nepieciešama, lai Viņu satiktu mūsu dzīvēs un mūsu pasaulē. Tikai nemitīga lūgšana, kas ir misijas dvēsele, padara ticību iespējamu.

Tūlīt pēc tam (skat. Lk 17:5-10) Lūkas evaņģēlijs konfrontē mūs ar scenāriju, kas aizgūts no ikdienas dzīves, lai piedāvātu mācību par apustulātu: lai arī cik brīnišķīgi būtu mūsu darba rezultāti, mēs vienkārši izpildām uzdevums, ko Dievs mums ir uzticējis. Jēzus laika ikdienas dzīvē saimnieka un kalpa lomas ir stingri noteiktas. Meistars pavēl, un kalps to izpilda. Tiek sagaidīts, ka kalps pēc lauksaimniecības darbiem pievērsīsies mājsaimniecības darbiem, pat neņemot pārtraukumu. No kalpa puses nevar nākt tādi iebildumi kā nogurums, izsalkums vai slāpes. Noteikti Jēzus vārdus nevajadzētu interpretēt kā senlaiku verdzības ekonomiskās institūcijas attaisnojumu; viņš vienkārši izmanto seno sociālo realitāti kā metaforu, lai izteiktu līdzību starp šo realitāti un mūsu kalpošanu Dievam.

Kad viņš uzdod retorisku jautājumu: “Vai saimnieks ir pateicīgs kalpam par to, ka viņš izdarīja to, kas viņam tika pavēlēts?”, Jēzus uzrunā auditoriju, ieskaitot mūs, gaidot atbildi – protams, ka “nē”. Jēzus turpina, sacīdams, ka tad, kad mēs esam izdarījuši Dieva labā visu, kas no mums tika prasīts, mums būtu jāsaka: “Mēs esam nederīgi kalpi; mēs izdarījām to, ko mums bija jādara”. Šī tēla pārspīlējums ir domāts, lai pedagoģiski pievērstu misionāru-mācekļu uzmanību ticības loģikai – svarīga ir nevis kalpošanas efektivitāte un lietderība, bet ticības auglīgums kā kopība ar Jēzu.

Caur mūsu pašu vārdiem un ikdienas dzīves pieredzi Jēzus mūs konfrontē ar faktu, ka atalgojums, ko sagaidām, ir nesamērīgs attiecībā pret realitāti. Tomēr samērīga ir izpratne par to, kas ir Dievs un ko mēs esam viņam parādā. Jēzus vēlas, lai mēs atzītu, ka Dievs no mums sagaida nopietnu un sirsnīgu apņemšanos darbam, uz kuru Dievs mūs aicina – misijai darīt Kristu zināmu pasaulē.

Pārējie divi šodienas lasījumi arī atspoguļo ticības un kalpošanas Dievam tēmas, bet no citiem aspektiem. Pravietis Habakuks, rakstīdams neilgi pirms ebreju tautas izraidīšanas no savas dzimtās zemes, sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras, lūdz Dieva palīdzību iznīcības un vardarbības vidū. Atbildot, Kungs paziņo, ka daži cilvēki jūtas lepni, kaut arī viņiem trūkst “integritātes”, bet “taisnais no ticības dzīvos” (Hab 2:4). Habakuks uzsver, ka atšķirībā no tiem, kuri izmanto vardarbību un izraisa konfliktus, daži cilvēki uzticas Dievam. Tā ir tīra un vienkārša ticība, kas viņus izlīdzina ar Dievu.

Kad Pāvils satikās ar augšāmcelto Jēzu, izpratne par ticību, par kādu runā Habakuks, tika pārveidota. Viņš iepazina neparastus veidus, kādos Dievs mūs mīlēja, attālumus, kādus Dievs veica, lai mūs atgrieztu pareizās attiecībās ar Viņu. Pāvils redzēja, ka uzticēšanās Dieva radošajam spēkam darbojas arī pie mums - Kristū. Pāvils atklāja brīvību un ticību mūsu attiecībās ar Dievu, un tas viņu, un ikvienu ticīgo pēc viņa, mudina iet pasaulē, lai darītu citiem zināmu Dieva atjaunojošās mīlestības labo vēsti un lai paziņotu par Jēzus atpestīšanu nesošām Lieldienām.

Ticība ir jauns veids, kā redzēt, ka lietas ir vērstas uz Kristu. Ticība Kristum nes pestīšanu, jo Viņā mūsu dzīve kļūst radikāli atvērta mīlestībai, kas bijusi pirms mums; mīlestībai, kas mūs pārveido no iekšienes, darbojoties mūsos un caur mums. Tas ir skaidri redzams Svētā Pāvila skaidrojumā tekstam no Atkārtotā Likuma grāmatas, un šī ekseģēze ir vienota ar centrālo Vecās Derības vēstījumu. Mozus cilvēkiem saka, ka Dieva pavēle nav nedz pārāk augsta, nedz pārāk tālu. “Netaujā savā sirdī: kas uzkāps debesīs? – tas ir, novest Kristu zemē, ne arī: kas nokāps bezdibenī? – tas ir, uzvest Kristu augšā no mirušajiem” (Rom 10:6-7). Kristus nāca uz zemes un augšāmcēlās no mirušajiem; ar savu iemiesošanos un augšāmcelšanos Dieva Dēls aptvēra visu cilvēku dzīvi un vēsturi, un tagad Viņš caur Svēto Garu mājo mūsu sirdīs. Ticība zina, ka Dievs ir pietuvojies mums, ka Kristus mums ir dots kā liela dāvana, kas mūs iekšēji pārveido, mājo mūsos un tādējādi mums piešķir gaismu, kas izgaismo dzīves sākumu un beigas.

Tad mēs ieraugam atšķirību, kuru dod mums ticība. Tie, kas tic, tiek pārveidoti ar mīlestību, kurai viņi ticībā ir atvēruši savu sirdi. Viņu dzīves tiek paplašinātas un piepildītas tādēļ, ka viņi ir atvērušies šim pirmatnējās mīlestības piedāvājumam. “Tādēļ nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus” (Gal. 2:20). Lai “Kristus caur ticību iemājo jūsu sirdīs” (Ef 3:17). Ticīgā cilvēka sevis apzināšanās tagad paplašinās otra klātbūtnē; tagad tā dzīvo šajā klātbūtnē, un tādā veidā – mīlestībā dzīve iegūst pilnīgi jaunu plašumu. Šeit mēs redzam Svēto Garu darbībā. Kristietis var redzēt Jēzus acīm un dalīties Viņa prātā, jo atrodas mīlestībā, kas ir Gars. Esot Jēzus mīlestībā, mēs zināmā veidā uztveram Viņa redzējumu. Neesot Viņa mīlestībā, bez Gara klātbūtnes nav iespējams Viņu atzīt par Kungu (sal. 1.Kor.12:3) (Pāvests Francisks, Lumen Fidei, 20-21).