Šodienas datums: 22.11.2019  |  Vārda dienas: Aldis, Alfons, Aldris

7. oktobris

Pirmdiena, Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa

Vissvētākā Jaunava Marija – Rožukroņa Karaliene, piemiņas diena

Jon 1:1-2:2,11

Jon 2:3-5,8

Lk 10:25-37

Lūka šo līdzību pasniedz plašākas epizodes kontekstā, kurā Jēzus sastopas ar likuma zinātāju, kurš uzskata, ka var viņu pārbaudīt. Jēzus jau tika pārbaudīts savas publiskās kalpošanas sākumā, kad Svētais Gars viņu veda tuksnesī un viņš tika velna kārdināts. Šī kārdinājuma laikā (skat. Lk 4: 2,12,13) trīs reizes velns lika Jēzum pierādīt, ka Viņš tiešām ir Dieva Dēls, lai pārliecinātos, vai Viņš paliks uzticīgs Dieva gribai. Trešajā “pārbaudījumā” Jēzus aizdzina velnu, noslēdzot savu cīņu ar sātanu ar šādiem vārdiem: “Ir teikts: nekārdini Kungu, savu Dievu.” (Lk 4:12).

Šodienas fragmentā no Lūkas Evaņģēlija ir teikts: “Kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt” (Lk 10:25). Tātad, uzmanīgs lasītājs, kurš ir redzējis Jēzu pierādām sevi kā patiesu Dieva Dēlu, zina, ka baušļu zinātājs cenšas darīt kaut ko tādu, ko pat velns nav varējis izdarīt un ko Jēzus ir skaidri aizliedzis darīt; ir daudz ticamāk, ka pārbaudīts tiks pats likumu zinātājs.

Līdzība par labo samarieti ir populāra un viegli priekšstatāma, taču šodienas Evaņģēlijs sākas ar paziņojumu, ka Jēzum tuvojas likuma zinātājs, lai Jēzu pārbaudītu. Mūsu pasaulē ir daudz laimes zinātnes ekspertu, kuri cenšas pārbaudīt evaņģēlija apustuļus mūsdienās. Ko mums jādara, lai iegūtu mūžīgo dzīvi? Kā mēs varam sasniegt laimi? Mūsu atbildei nevajadzētu būt nekam citam tam, ko mācīja Skolotājs. Lai sasniegtu laimi, mums jāmīl Dievs no visas sirds, no visas savas dvēseles, ar visiem spēkiem, ar visu savu garu, un jāmīl savu tuvāko, kā sevi pašu. Mīli Dievu un savu tuvāko. Mīli Dievu caur citiem. Mīli kaimiņu, kā Dievs to vēlas! Bet kā tieši to izdarīt?

Jēzus sniedz mums piemēru, stāstot par labo samarieti. Lūka ir vienīgais evaņģēlists, kurš atstāsta tālāk šo neparasto stāstu no Jēzus mācības. “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku”: tas ir, viņš atstāja svēto templi, svēto pilsētu un devās uz perifēriju, zemes “padibeņa” virzienā. Jērika, kas atrodas netālu no Nāves jūras, faktiski bija viena no vienkāršākajām pilsētām pasaulē. Cilvēks atstāj Ciānas kalnu, lai nolaistos bezdibenī – pasaulīgas nedrošības un haosa vietā. Un paredzami, ka viņš nonāk laupītāju rokās. Tieši tādā situācijā ir mūsdienu cilvēks, kurš ir zaudējis ticību, kurš ir pametis svētumu un dienu no dienas grimst nenoteiktības un bezgalības dziļumā. Un pa ceļam ir zagļi, kas nolaupa viņam visu, atstājot viņu apdullinātu, vienatnē un visu pamestu. Diemžēl priesteris, ejot pa šo ceļu, paiet garām mirstošajam vīrietim un turpina savu ceļu. Tad garām iet levīts, kurš ierauga cilvēku, bet turpina savu ceļu. Tekstā nav norādīta viņa izcelsmes vieta; bet tāpat kā priesterim, viņam pietrūkst sirds pret mirstošo cilvēku. “Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja” (Lk 10:33-34). Samarietis kavē savu ceļojumu, lai parūpētos par svešinieku, savu brāli cilvēcē. Jēzus darīja tāpat, cildenā veidā, caur savu nāvi, kas nes pestīšanu. Viņš mūs mazgāja asinīs un ūdenī, kas pie Krusta plūda no viņa atvērtā sāna. Nākamajā dienā samarietis iedeva viesnīcniekam divas sudraba monētas, lūdzot viņu parūpēties par cietušo. Jēzus pie krusta samaksāja par mūsu dziedināšanu un glābšanu. Viņš ir gatavs atmaksāt visus parādus, ko mēs radām, ikdienā grēkojot. No visiem trim, laupītāju rokās nonākušā cilvēka tuvākais ir samarietis, kurš bija pret viņu līdzjūtīgs.
Ko šis stāsts māca mums, kas tiekam aicināti uz misiju? Efektīvi evaņģelizē tikai mīlestība. Tas nav jautājums par kādas reliģijas pielūgsmi, morāli vai likuma priekšrakstiem; tas ir jautājums, kā padarīt par Kristus tuvākajiem ievainotās sievietes un vīriešus, kurus satiekam savos ceļos uz Jēriku. Tas ir aicinājums pārliecināties, ka mūsu rūpīgi plānotajās programmās prioritāte ir dota rūpēm par ievainotajiem, kurus mēs sastopam savos ceļos. Tas ir par pirmās palīdzības sniegšanu ar līdzekļiem, kas mums ir: žēlsirdības eļļa un mīlestības vīns. Tas ir par cilvēces virzīšanu aizvien tuvāk Dieva labestībai caur ticību Kristum. Tieši ticība Kristum, kurš nomira un augšāmcēlās, arvien vairāk mūs iepazīstina ar Dieva darbības veidiem un pestīšanas kritērijiem. Samarietis ir labs nevis pats par sevi; viņš ir labs, jo domā un rīkojas tā, kā Jēzus būtu rīkojies šajā situācijā. Viņš ir labs, pateicoties Dieva labestībai, kuru mēs varam saņemt un sniegt tālāk caur ticību.