Šodienas datums: 18.11.2019  |  Vārda dienas: Brīve, Doloresa, Aleksandrs

8. oktobris

Otrdiena, Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa

Jon 3:1-10

Ps 130:1b-2,3-4ab,7-8

Lk 10:38-42

“Celies, ej uz lielo pilsētu Ninivi un sludini tai, ko es tev teikšu!” (Jon 3:2). Pēc dažām novirzēm Jonam tomēr nākas pildīt neatlaidīgo Dieva aicinājumu. Kungs par viņu nav aizmirsis, un atjauno viņa misionāra aicinājumu: šoreiz Jona no tā nevar izvairīties. Cik bieži mēs esam kā Jona, gatavi atrast attaisnojumus, lai izvairītos no mūsu misijas pienākumiem. Pasaule, kurā mēs dzīvojam un kurā esam sūtīti misijā, tik bieži ir pagāniska, ka Ninive ir atrodama pie katrām durvīm, katrā pilsētā un katrās krustcelēs, kurās nonākam. Jona piecēlās un, kā norāda Kunga vārds, devās uz Ninivi, īpaši lielu pilsētu: tās šķērsošanai bija vajadzīgas trīs dienas. Arī evaņģelizējamā pasaule mums šķiet milzīga, un mēs saskaramies ar šķietami necaurlaidīgu neticību. Mūsdienu lielā Ninive ir modernais dzīvesveids, patērētājsabiedrība, neprātīgā steigšanās pēc naudas un fiktīvas laimes.

“Vēl četrdesmit dienas, tad Ninive tiks sagāzta!” (Jņ 3:4). Mēs saprotam pravieša atturību, jo viņš runā ar tiem “sliktajiem pagāniem”, kurus viņš gribētu redzēt Dieva sodītus. Bet Dievs ir Dievs, pilns žēlsirdības pret saviem bērniem, un, kaut arī pravietis neuzticējās iespējai, ka viņi varētu atgriezties, Ninivieši radikāli pievērsās Dievam. “Ninives ļaudis noticēja Dievam, pasludināja gavēni un visi ieģērbās maisos – no lielākā līdz mazākajam” (Jon 3:5). Praviešu sludināšana daudzu gadsimtu garumā nebija pietiekama, lai atgrieztu Israēla tautu, taču šeit pietika ar vienas dienas sludināšanu, lai mainītu nocietināto Niniviešu sirdis. Tas ir Dieva brīnums: viņš vienmēr mūs pārsteidz mūsu pastorālajās gaidās. Pats Jēzus uz to atsaucas evaņģēlijā: “Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo paaudzi un to notiesās; jo, kad Jona sludināja, tie atgriezās no grēkiem. Un, redzi, šeit ir vairāk nekā Jona” (Mt 12:41). Un Dievs viņiem parādīja žēlsirdību; vienkāršos vārdos tas nozīmē, ka Dievs nevēlas grēcinieka nāvi, bet gan atgriešanos (skat. Ez 33:11). Pat ja šķiet, ka Dievs draud ar sodu, tā ir mīlestība un tikai mīlestība, kas glābj ticībā. Pasaulei to šodien atkal jādzird pasludinātu.

Jona tiek sūtīts ieiet Ninives pilsētā, lai sastaptu niniviešus gan ar savu pravietisko klātbūtni, gan sludinot viņiem atgriešanos. Tēvs sūtīja Jēzu ieiet pilsētas sirdī, Martas un Marijas mājās. Prieks par negaidīto niniviešu atgriešanos Jona sirdī izraisa pretestību. Kalpošanas un klausīšanās prieks Mācītāja klātbūtnē padara Martu un Mariju par īstām māsām Jēzus misionārajā kalpošanā. Mājas sliekšņa šķērsošana nozīmē ienākt attiecību sirdī un kopā ar prieku un pieķeršanos atklāt brūces un ģimenes dzīves trauslumu. Mēs esam radīti no miesas, un tas mums atklāj katras dziļas attiecības, kurās esam saistīti ar tiem, kuru vajadzības mēs tiecamies risināt; Jēzum, kurš ir gan cilvēks, gan mūsu vēstures Kungs, piemīt īpašības, kuras ir ārkārtīgi tuvas mūsu sirdij. Pietiekami tuvas, lai ienāktu mūsu mājās. Jēzus, būdams ceļā uz Jeruzālemi, ceļā uz savas nāves un augšāmcelšanās noslēpumu, ienākot Martas un Marijas mājās, šķērso viņu sirds slieksni.

Šis Betānijas nams, kurā mājo draudzība un mīlestība, atklāj mums Kristus cilvēcību, atsakoties palikt kā svešiniekam iepretim cilvēku ciešanām un grūtībām: viņš raud, klausās, mierina, sludina, noslauka asaras un piedāvā sevi kā ēdienu un dzērienu (Euharistijā). Tieši to nozīmē “ienākšana mājās”. Jēzus personīgā veidā ieiet Betānijas mājā. Viņš to dara kā draugs, iesaistot gan savu sirdi, gan savas attiecības ar dzīvajiem un mirušajiem (skat. Jņ 11). Misijā, kuru viņam uzticējis viņa Tēvs, Jēzus ļauj sevi iesaistīt pilnībā. Jēzus aicina mūs apgāzt ar kājām gaisā to, kā mēs domājam un rīkojamies: caur sievieti kā galveno figūru, kura ir satraukta un pārņemta ar kalpošanu, tiek piedāvāti jauni noteikumi par viesmīlību, ko misionāri-mācekļi rezervē Kristum, un par pestīšanu, kuru mēs izdzīvojam un komunicējam tālāk.

Martas un Marijas aicinājumi ir atšķirīgi, un tie viens otru papildina, taču tos virza viens un tas pats nodoms: atzīt tā cilvēka unikalitāti, kurš klauvē pie durvīm (skat. Atkl. 3:20). Tādējādi, šīs abas sievietes nepārstāv pretpolus, kā tas pārāk bieži tiek teikts. Kalpošana un klausīšanās tiek parādīta kā abpusēja, nevis pretēja rīcība misijā, kuru Jēzus uztic Baznīcai pasaules pestīšanai. Jēzus klātbūtne aicina mūs doties ceļā un ieiet katra cilvēka sirdī, klausoties Dieva Vārdu un brālīgi kalpojot, pasludinot Lieldienu augšāmcelšanos un svinot euharistisko izlīguma mielastu, kas rada kopību un vienotību. Tas viss notiek Betānijas namā, kur Jēzus drauga Lācara nāve ir kā iespēja mums šķīstīties un stiprināt mūsu pašu ieklausīšanos, mūsu pašu kalpošanu, mūsu pašu ticību Jēzus – mūsu Drauga un Kunga nāvei un augšāmcelšanās brīnumam.