Šodienas datums: 24.10.2019  |  Vārda dienas: Renāte, Modrīte, Mudrīte

9. oktobris

Trešdiena, Parastā liturģiskā laika 27. nedēļa

Sv. Dionīzijs, bīskaps, un viņa biedri, mocekļi vai Sv. Jānis Leonards, priesteris

Jon 4:1-11

Ps 86:3-6,9-10

Lk 11:1-4

Tēvs Mūsu ir kas vairāk par lūgšanu; tas, kā teicis Tertuliāns, ir “visa Evaņģēlija apkopojums”, jo tajā mēs atrodam pamatprincipus, Jēzus mācekļu dziļākās cerības un būtiskākās vajadzības.

Lūkas evaņģēlijs vispirms piedāvā dāvanu – saukt Jēzus Kristus Dievu par “Tēvu”. Dieva uzskatīšana par Tēvu ir jau pazīstama Vecajā Derībā (skat. At 32:6, Mal 2:10, Jer 3:19, 31:9 un Ps 103:13), bet Dieva uzrunāšana tā, kā to dara Jēzus - ar īpašu maigumu un bērnam raksturīgu intimitāti, kurš iesaucas “Tēvs!”, ir kaut kas jauns. Mūsu Kungs pareizi sauc uz Dievu “Abba”, jo viņš ir mūžīgā Tēva Dēls. Jēzus, mācīdams saviem mācekļiem, kā lūgties, ticībā aicina viņus pievērsties Dievam kā mūžīgi žēlsirdīgam un bezgalīgi mīlošam Tēvam. Trešajā evaņģēlijā Tēvs Mūsu aizsākas brīdī, kad likuma zinātājs jautā Jēzum par to, kas jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvi (skat. Lk 10, 25): izšķiroša ir atvērtība klausīties, tāpat kā žēlsirdīga attieksme visiem cilvēkiem – bez izņēmuma. Jēzus misija ticībā un lūgšanā mums paver Dieva tēvišķību kā attiecību pamatu vienam ar otru - kā brāļiem un māsām.

Viena no visdziļākajām cerībām, kas uzsvērta Tēvs Mūsu lūgšanā, ir Dieva vārda svētīšana. Tā ir patiesība, ka Dieva vārds pats par sevi ir svēts (skat. Lev 11:44, 19:2, Ps 33:21). Tomēr, cerība uz Dieva vārda svētīšanu norāda uz apņemšanos dzīvot kā cilvēkiem, kas Viņam pieder: “Turiet manus baušļus un pildiet tos … Nesagāniet manu svēto vārdu, lai es tieku svētīts Israēla dēlu vidū” (Lev 22:31,32). Saskaņā ar Vecās Derības tradīciju, kurā sakņojas Tēvs Mūsu lūgšana, labākais veids, kā Dieva vārds var tiek svētīts, ir tāds, ka tie, kas apgalvo, ka ir Dieva cilvēki, dzīvo saskaņā ar Viņa gribu.

Otrs cerības elements, ko piedāvā Tēvs Mūsu lūgšana, ir valstības atnākšana. Jēzus skaidri pasaka, ka viņa Tēva valstība ir klātesoša un arī aktīva vēsturē. Viņš paziņo, ka Dievs ienāk cilvēces vēsturē, lai aizsāktu jaunu laikmetu, kurā neviens nejutīsies viens un kurā mēs varam izveidot taisnīgāku pasauli, mierīgu un brālīgu sabiedrību, kurā cienīts tiek katrs cilvēks. Kad mēs sakām “lai nāk tava valstība”, mēs paužam cerību, ka Dieva griba īstenosies mūsu vidū kā žēlastība un vienlaikus arī kā pastāvīgs cilvēka brīvības un atbildības uzdevums.

“Tēvs Mūsu” pirmais lūgums Lūkas evaņģēlija versijā ir izteikts ar šādiem vārdiem: “mūsu dienišķo maizi dod mums ik dienas” (Lk 11:3). Šim lūgumam var būt divas nozīmes. No vienas puses, ņemot vērā, ka pastāv iespēja, ka varam aizmirst lūgt un pateikties, Tēvs Mūsu mums atgādina par nepieciešamību katru dienu lūgt Dievam ēdienu. No otras puses, mums nav jāsaka “mana maize”, bet “mūsu maize”, iespējams, lai uzsvērtu nepieciešamību dalīties tajā ar citiem: īsta dzīve ir kopības un dalīšanās auglis.

Otrais lūgums ir pēc piedošanas. Lūka paredz, ka, lai lūgtu piedošanu, ir godīgi jāatzīst, ka visi – visi bez izņēmuma pieļauj kļūdas un ka mums visiem vajadzīga dievišķa žēlastība (skat. Lk 5:8, 6:39-42). Sākot no šī pieņēmuma, trešais evaņģēlists piedāvā apzināties, ka Dieva piedošanas efektivitāte liek savukārt mums piedot citiem (skat. Mt 6:14-15). Dieva piedošana mums vienmēr tiek dota, tā tiek dota bez maksas. Tās efektivitāte katrā no mums ir atkarīga no mūsu vēlēšanās ļaut tai darboties mūsu dzīvē, attiecībās un mīlestībā.

Visbeidzot, Tēvs Mūsu lūgšana iepazīstina ar trešo lūgumu: “Un neieved mūs kārdināšanā” (Lk 11:4, skat. Jņ 17:15). Vispirms mēs atpazinām savu grēcīgumu, un tagad mūsu Tēvs palīdz mums augt apziņā par savu trauslumu, vājumu. Mēs nelūdzam Dievu, lai izvairītos no kārdinājumiem, bet gan, lai Viņš palīdzētu mums tos pārvarēt.

Lūgšana vienmēr ir pieredze attiecībām ar Dievu, tā ir satikšanās ar Jēzu Kristu Svētajā Garā. Tēvs Mūsu lūgšana, kas ir kā evaņģēlija kopsavilkums, piedāvā mums pamatkritērijus priekš šīs satikšanās un priekš misijas, kas tai seko. Žēlastība vērsties pie Dieva kā pie Tēva ļauj mums dzīvot kā māsām un brāļiem. Pienākums svētīt Dieva vārdu, ar Viņa žēlastību, mūs iesaista valstības veidošanā. Piedošanas svētība, ko mums piedāvā Dievs Jēzus Kristus, liek mums apzināties milzīgo nepieciešamību uzsākt un veicināt autentiskus izlīguma procesus, kas sniedz ne tikai piedošanas pieredzi, bet arī pamazām noved pie grēku izskaušanas.

Dieva tēvišķums, kas pilnībā atklāts Jēzū Kristū (skat. Jņ 12:45, 14: 9), padara misionāro mācekļu kopienu par īstu ģimeni, pie kuras Vārda un Euharistijas galda ikviens tiek aicināts. Jēzus, būdams Tēva sūtīts un atgriežoties pie Tēva, ar to padara savu misiju par mūsējo. Tā ir viņa Baznīcas misija pasaules pestīšanai (skat. Jņ 8). Ja tēvišķības pirmsākums meklējams Dievā (skat. Efez. 3:14-21), tad Viņa Dēla Baznīcā augšāmceltā Kunga gars caur kristību atjauno visus kā viena Tēva dēlus un meitas. Dieva valstība, ko Jēzus piepildīja savā Lieldienu noslēpumā (Pashā), savu sākumu un sēklu atrod šeit uz zemes savā svētceļnieku Baznīcā, kas ir kā universāls pestīšanas sakraments, ko Dievs Tēvs sniedz visiem cilvēkiem.