Šodienas datums: 16.12.2017  |  Vārda dienas: Alvīne

Garīgā dzīve

Nozīmīgā laju loma Baznīcas sūtībā

Vatikāna II koncila Apostolicam actuositatem dekrēts par laju apustulātu vēršas pie kristīgajiem lajiem par viņu īpašo un pilnīgi nepieciešamo līdzdalību Baznīcas sūtībā. Koncils uzsver, ka nekad Baznīcā nedrīkst pietrūkt laju apustulāta, kuru nosaka viņu kristīgais aicinājums.

Ticīgajiem ir jāatšķir tiesības un pienākumi, kas gulstas uz tiem kā Baznīcas locekļiem, no tā, kas attiecas uz viņiem kā sabiedrības locekļiem. Jācenšas saskaņot vienus ar otriem, atceroties, ka visās laicīgās dzīves jomās jāvadās pēc sirdsapziņas, jo nevienu cilvēka aktivitāti, pat ja tā ir laicīga, nevar nošķirt no Dieva valstības.

Laju apustulāts – saskarsme ar Dievu

Laju apustulāta dziļākā jēga ir cilvēka aicinājumā saskarsmei ar Dievu. Dievs aicina cilvēku iesaistīties ar Viņu dialogā jau no cilvēka eksistences paša sākuma1. Cilvēks eksistē tāpēc, ka Dievs viņu radīja no Mīlestības un arī no Mīlestības pastāvīgi viņu uztur; un cilvēks dzīvo visā patiesības pilnībā, ja vien viņš brīvi atzīst Mīlestību un atdod sevi Radītājam.

Baznīca māca, ka vienīgi Dievs spēj piepildīt cilvēka sirdi ar eksistences jēgu, ar mīlestību, bez kuras laime nav iespējama.2 Tātad cilvēks nevar atrast savu aicinājumu, savas dzīves jēgu un īsto piepildījumu, kamēr nesapratīs, nepieņems, ka galvenais viņa mērķis ir pats Dievs, kurš ir Mīlestība (1 Jņ 4,8), ir radījis cilvēku pēc sava tēla un līdzības un nepārtraukti to uztur.

Tātad ikvienu, pat ja tas ir tikai ciema namdaris – kāds bija Jēzus – vai vienkārša mājsaimniece kā Viņa māte Marija, Dievs aicina darīt to darbu, ko citi var izpildīt labāk par mums, taču nevar mūs tajā aizstāt. Tikai katrs pats var atdot Dievam savu sirdi vai izdarīt savu darbu.3

Laji – Kristus Mistiskā Miesa

Kristum ir vajadzīgs lajs, lai nestu gaismu un cerību tiem, kas tumsā, mierinājumu nelaimīgajiem un dzīvību tiem, kas miruši grēkā. Vatikāna II koncils uzsver, ka katram no mums ir jābūt kā Kristum virs zemes, lai turpinātu Viņa dzīvi un darbību svētumā un godbijībā, kā arī ticībā, cerībā un mīlestībā, ko Svētais Gars ir ielējis visu Baznīcas locekļu sirdīs.4 Līdzināties Kristum ir ceļš un reizē pilnība, Kristus atdarināšana, sekošana Viņam, vispirms aizliedzot pašam sevi un savu personisko labumu.

Saites, kas vieno Kristu un ikvienu kristieti, ir kā saistība starp galvu un citiem cilvēka ķermeņa locekļiem. Katram loceklim ķermenī ir savs īpašs nolūks un funkcija, vienam svarīgāks, otram vienkāršāks, “piešķirdams katram, kā gribēdams” (1 Kor 12, 11), bet tie visi ir savstarpēji atkarīgi viens no otra, jo visos izpaužas viena un tā pati dzīvība. Ja kāds no tiem tiek bojāts, no tā cietīs arī pārējie locekļi, tāpat kā visiem nāks par labu tas, ja kāds no tiem būs vesels, lai “kalpojot viens otram ar to žēlastību, kādu ir saņēmuši”, arī viņi, kā “katrs dāvanu saņēmis, tā lai piešķir citam kā labi daždažādas Dieva žēlastības dalītāji” (1 Pēt 4, 10), mīlestībā līdzdarbotos visas miesas celšanā (sal. Ef 4, 16). Saņemot šīs visvienkāršākās harizmas, katram ticīgajam ir tiesības un pienākums izmantot tās Baznīcā un pasaulē, cilvēku labumam un Baznīcas celšanai, Svētā Gara brīvībā... lai izpētītu visu un saglabātu to, kas labs (sal. 1 Tes 5, 12; 19, 21).

Tādējādi Baznīca ir Kristus Mistiskā Miesa un Viņa pilnība (Ef 1, 22-23). Kristus ir tās galva – visnepieciešamākā un pilnīgākā tās sastāvdaļa, no kā ņem spēku un pašu dzīvību visi citi locekļi. Kristībā mēs tiekam saistīti ar Kristu nesaraujamām mistiskām saitēm, “mēs esam Viņa Miesas locekļi” (Ef 5, 30). Starp galvu un pārējiem locekļiem, kā arī pašu locekļu starpā tiek noteikti svētie mīlestības un kalpošanas pienākumi (sal. 1 Jņ 4, 15-21).

Tātad mūsu Kungs Jēzus Kristus var teikt lajiem: “Man ir vajadzīga tava palīdzība dvēseļu glābšanas un svētdarīšanas darbā”. Par to, ka arī galva ir atkarīga no pārējā ķermeņa, ir domājis sv. Pāvils, apgalvodams, ka viņam savā miesā jāpapildina tas, kā trūkst Kristus ciešanām (Kol 1, 24). Šajā apgalvojumā apustulis necenšas pasludināt to, ka Kristus darbs kaut kādā ziņā būtu nepilnvērtīgs, bet tikai uzsver to, ka katram miesas loceklim jādara viss iespējamais, lai viņš pats un citi cilvēki iegūtu pestīšanu (Fil 2, 12). Šī apustuļa Pāvila doma norāda lajiem uz viņu cēlo uzdevumu mistiskajā miesā papildināt to, kas vēl nepieciešams, lai Kunga sūtība tiktu izpildīta.

Laju apustulāts sākas ģimenē

Pāvests Jānis Pāvils II apustuliskajā vēstījumā uzsver, ka ar savu žēlastību visa Radītājs ir iedibinājis laulību - ģimeni, kā cilvēku sabiedrības iesākumu un pamatu un darījis to par lielu noslēpumu, pielīdzinot to attiecībām starp Kristu un Baznīcu (sal. Ef 5, 32), tādēļ laulāto un ģimeņu apustulātam ir īpaša nozīme gan Baznīcas, gan sabiedrības dzīvē.5

Pāvests Jānis Pāvils II norāda, ka laulātie kristieši ir žēlastības līdzstrādnieki un ticības liecinieki gan viens otram, gan bērniem un citiem ģimenes locekļiem. Viņi ir pirmie, kas saviem bērniem sludina ticību un audzina tos, ar vārdiem un paraugu viņi tos ievada kristīgajā un apustuliskajā dzīvē, palīdz tiem izvēlēties savu dzīves ceļu.

Tālāk pāvests Jānis Pāvils II norāda, lai vieglāk īstenotu sava apustulāta mērķus, lietderīga būtu ģimenes un jauniešu iekļaušanās kādā no Baznīcas kustībām. Jauniešu loma sabiedrībā arvien pieaug, un tas prasa, lai tie arvien vairāk veiktu apustulisko darbību. Ar savu pašapziņu, dzīves sparu un tieksmi darboties, viņiem jātiecas ieņemt savu vietu sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Jauniešiem ir jākļūst par pirmajiem un tiešajiem apustuļiem savu vienaudžu vidū.

Tāpēc sagatavošanai apustulātam jāsākas jau ar audzināšanu bērnībā, īpaši tas attiecas uz jauniešiem un pusaudžiem, lai tie uzņemtu sevī apustulisko garu. Vecāku pienākums ir ievirzīt savus bērnus jau no mazotnes, lai tie spētu atpazīt Dieva mīlestību pret visiem cilvēkiem, tāpat mācīt viņus, īpaši ar savu piemēru, rūpēties par savu līdzcilvēku materiālajām un garīgajām vajadzībām. Tātad visai ģimenei un tās kopdzīvei jākļūst par praktiskā apustulāta skolu.

Turklāt bērni ir jāaudzina, lai ārpus mājas sienām viņi atvērtu savu dvēseli kopienas dzīvei - gan Baznīcas, gan arī laicīgajā sabiedrībā. Bērni vietējās draudzes kopienā jāievada un jāiekļauj tā, lai viņi sevi sāktu apzināties kā dzīvus un aktīvus Dieva tautas locekļus.6

Laju apustulāta veidi

Ir dažādi apustulāta veidi7, kas prasa atbilstošu sagatavotību. 

1) Evaņģelizācijas un ļaužu svētdarīšanas apustulāts. Lajiem jābūt gataviem dialogam ar citiem cilvēkiem - ticīgajiem un neticīgajiem, lai visiem nestu Kristus vēsti. Bet, tā kā mūsdienās visur, pat katoļu vidū plaši izplatās materiālisms, tad lajiem ir ne tikai jāstudē katoliskā doktrīna, bet pretstatā visdažādākajām materiālisma formām, jāsniedz evaņģēliskās dzīves liecība.

2) Laicīgās kārtības atjaunošana kristīgajā garā. Lajiem jāiemācās saskatīt laicīgo labumu patiesā vērtība un nozīme. Jāiemācās pareizi izmantot šīs zemes lietas un organizēt institūcijas, kuru uzmanības centrā vienmēr būs kopējais labums saskaņā ar Baznīcas sociālo mācību un ētiskajiem principiem.

3) Mīlestības un žēlsirdības darbi. Ticīgie jau no bērnības jāvirza, lai mācītos līdzcietību pret brāļiem un augstsirdīgi palīdzētu tiem viņu vajadzībās.

Vatikāna II koncils aicina lajus īstenot daudzveidīgu apustulātu kā Baznīcā, tā pasaulē. Apustuliskais darbs ir dažāds: Baznīcas kopienas, ģimene, jaunieši, sociālā vide.

Laju apustulāta raksturojošie elementi

Ticība

Neviens nav saņēmis ticību no sevis paša, tāpat kā neviens nav saņēmis dzīvību no sevis paša. Ticīgais ir saņēmis ticību no citiem, un ticīgā pienākums ir to nodot citiem. Ticība ir ikvienas apustuļu darbības pamats. Pārliecināt citus var tikai tas, kas ir pats pārliecināts. Lai ietekmētu cilvēkus, sabiedrību, ir vajadzīgas ticības pilnas, svētas dvēseles, jādzīvo ticības dzīve. Ticība atklāj mums mūsu niecību, mūsu vājības, mūsu vainas, bet vienlaikus arī norāda, ka palīdzība ir jāmeklē Jēzū Kristū. Apustulis nespētu veikt savus uzdevumus, ja nebūtu ticības. Mūsu dzīve ir pakļauta pastāvīgām pārmaiņām, tāpēc ir vajadzīgs stingrs pamats, kas nestu mieru un svētumu. Šis vienīgais pamats ir Jēzus Kristus.

Mīlestība pret Jēzu

Īsta laime un īsta gudrība pamatojas Jēzus pazīšanā. Jēzu pazīt nozīmē Viņu mīlēt, dzīvot dzīvā ticībā. Diemžēl var ticēt arī nemīlot. Tūkstošiem kristīgo, kas ar prātu “piesējušies” ticībai, tic Jēzum un sakramentiem, tomēr nepiemēro dzīvi šīm ticības patiesībām ne tāpēc, ka trūkst zināšanu, bet gan tāpēc, ka trūkst mīlestības.

Dvēsele, mīlestības ilgu pārņemta, dod Kungam vairāk nekā cita, kas ārēji vairāk dara, bet kurai ir mazāk ilgu. Kas no visas sirds vēlas Kungam atdot visu, tas patiesi visu Viņam arī atdod. “Es visu esmu atstājis, lai sekotu Tev”, sacīja sv. Pēteris Pestītājam. Šo vārdu paskaidrotāji piebilst: viņš visu atdeva Kungam. Bet ko tad īsti viņš atdeva? Laivu un tīklus, kas, visaugstākais, bija divu dināru vērti? Vispirms viņš atdeva Kungam sevi pašu. Un, lūk, tā ir dāvana, ko Kungs visvairāk vēlas.8 Dot sevi – tas nozīmē ziedoties bez ierobežojumiem, nedalāmi, atdot savu mīlestību, atdot to pilnīgi. Dodot to bez ierobežojumiem, tā, kā Viņš atdot pats sevi, tad izveidojas svēta līdzība. Katra pienākums ir kļūt svētiem caur mīlestību, jo svētuma noslēpums ir spējā mīlēt.9

Mīlestība pret citiem

Ikkatrā, kam kalpo laji, jāsaskata pašu Jēzu Kristu, katrs darbs, kas tiek izdarīts, pat visnecilāko un pagrimušo cilvēku labā, ir darīts pašam Pestītājam atbilstoši Viņa vārdiem: “Patiesi es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.” (Mt 25, 40)

Un tādu mīlestību mēs mācāmies no Dieva, Mīlestības Avota, jo Viņš caur Svētajiem Rakstiem stāsta mums par savu mīlestību pret grēcīgiem cilvēkiem. Dievs mīl savu radību, mīl to, kas neko nevar Viņam dot. Un tas cilvēkiem ir grūtākais - mīlēt otru, redzot viņa trūkumus un vājības, un mums liekas pilnīgi zaimojoši runāt, ka Dievs mūs mīl, jo mīlestība nav iespējama bez sajūsmas. Un kā Dievu varam sajūsmināt mēs, nepilnīgi cilvēki? Bet Dievs runā, ka Viņš mūs mīl, tas ir ļoti nopietni, Dievs runā par savu mīlestību ļoti skaidri, un tas nozīmē, ka Viņš ir sajūsmā.10

Tādai mīlestībai pretī stāv bailes vilties, uzticēties, bailes, ka cilvēks nav spējīgs mīlēt bez nosacījuma. Bailes atvērties pašam un arī ieraudzīt otru tādu, kāds viņš patiesībā ir. Un vienīgi Dievs var dot drosmi dzīvot un mīlēt, dot mums savu mīlestību, ar kuru mums mīlēt citus.  

Garīgā un praktiskā sagatavotība

Vatikāna II koncils uzsver, ka apustulāts pilnībā sekmīgs var būt tikai tad, ja tas tiek vispusīgi un pilnvērtīgi sagatavots. Tas prasa ne tikai laju garīgo izaugsmi, bet arī prasmi piemērot savu darbību dažādiem dzīves apstākļiem.11 Labi pazīstot mūsdienu pasauli, jākļūst par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem un jāiesakņojas tās kultūrā. Bet vispirms lajiem jāiemācās pildīt Kristus un Baznīcas sūtību, ticībā izdzīvojot radīšanas un atpirkšanas dievišķo noslēpumu, Dieva tautas dzīvinātāja - Svētā Gara - pamudinātiem, Gara, kurš visus cilvēkus mudina mīlēt Dievu kā Tēvu un Viņā mīlēt pasauli un cilvēkus.  Bez garīgās sagatavotības ir nepieciešamas pamatzināšanas teoloģijā, ētikā un filozofijā. Tāpat jānovērtē arī vispārējās kultūras nozīme saistībā ar praktisko un tehnisko izglītību.12

Lai laji prastu uzturēt labas attiecības ar cilvēkiem, viņiem jāattīsta patiesas cilvēciskās vērtības, pirmkārt, prasme brālīgi sadzīvot un sadarboties, kā arī uzsākt dialogu. Jāprot visu skatīt, par visu spriest un darboties ticības gaismā, lai strādājot augtu un pilnveidotos kopā ar citiem, tādā veidā uzsākot darbīgu kalpošanu Baznīcā.

Vienotības stiprināšana

Laji tiek aicināti cīnīties pret pretrunām, kas pastāv starp cilvēkiem, pret naidu un neiecietību, kas valda pasaulē. Tajā pašā laikā veltīgi ir cīnīties pret ārējām nesaskaņām, ja cilvēku iekšienē, viņu sirdīs, valdīs nemiers, nesaprašanās, šķelšanās. Tāpēc lajiem jātiecas nostiprināt vienotību un mīlestību, kurai jāvalda visu Kristus Mistiskās Miesas locekļu starpā, apslāpējot naidu un nemieru, kas valda virs zemes. Pateicoties tieši laju ikdienā sniegtajai liecībai, Evaņģēlijs var kļūt par visu dzīves aspektu ieraugu: no ģimenes līdz kultūrai, no mākslas līdz ekonomikai un pat līdz politikai13

Vatikāna II koncils norāda, ka nav patiesa vienotība bez iekšējas pārveidošanās, sevis aizliegšanas un nepiespiestas mīlestības dāvināšanas. Tādēļ mums ir jālūdz no Svētā Gara patiesa pazemības un lēnprātības žēlastība mūsu darbībā, jālūdz cēlsirdīgs brālības gars attiecībās ar citiem cilvēkiem. 

Draudzība ar Dievu

Mums var sākt likties, ka Dieva pienākums ir būt pie mums, uzklausīt mūs, izpildīt mūsu lūgumus. Bet tā nav draudzība. Tās ir kunga un padotā attiecības. Īsta draudzība, ilgstoša draudzība veidojas tikai tad, ja abi draugi ir savstarpēji iejūtīgi. Tāpat tas ir attiecībās ar Dievu. Mēs drīkstam ar Dievu runāt tik cilvēcīgi, jo Dievs pats mums to ir atļāvis, kļūdams cilvēks. Dievs ilgojas pēc cilvēka mīlestības. Viņš ilgojas, lai cilvēks ticētu Viņa mīlestībai14

Apskatīsim piemēru no cilvēciskajām attiecībām. Ja mums ir kāds labs draugs, tad mūsu draudzība pastāv vienmēr, tā pastāv ik brīdi, nevis tikai īsajos tikšanās mirkļos. Lai draudzība pastāvētu, mums nevajag ik brīdi būt kopā. Šī draudzība, pastāv arī tad, kad esam šķirti, apziņa par šo draudzību dod mums spēku un palīdz dzīvot. Attiecībās ar Dievu notiek kaut kas ļoti līdzīgs.15

Lūgšana ir darbība, kuru mēs veicam kādā noteiktā laika brīdī, mēs lūdzamies no rīta un vakarā, mēs lūdzamies Svētās Mises laikā, skaitām Rožukroni. Taču ar to vēl nepietiek, lai dzīvotu garīgi. Uzskats, ka dzīvot garīgi nozīmē apmeklēt Svēto Misi, meditēt, lūgties, noved pie plaši izplatīta pārpratuma. Neapzināti mēs iedalām savu dzīvi divās daļās - garīgajā un tā sauktajā "normālajā". Mums it kā ir divas dzīves, bet cilvēks nevar būt dalīts. Te nav runa par to, ka mēs savu dzīvi dzīvojam garīgi. Tā ir jauna dzīve Dievā.

Šī jaunā dzīve ar Dievu var attīstīties un nobriest tikai tad, ja mēs šai draudzībai veltīsim īpašu, tieši tai paredzētu laiku. Avilas Terēzes lūgšanas definīcija: būt kopā ar Draugu. Būt kopā ar Dievu. Tad nav tik svarīgi, kas notiek šajā tikšanās reizē. Svarīgi, ka divi draugi ir kopā. Ārēji raugoties, tas var izskatīties pēc bezmērķīgi nosista laika. Var likties, ka šis laiks ir izniekots. Mēs taču šajā laikā varējām veikt tik daudz labu darbu. Tomēr tieši šis laiks dara mūsu dzīvi un ticību dziļāku. Tieši šis laiks, kuru pavadām kopā ar Dievu, nosaka mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem. Ir svarīgi, lai kopā ar Dievu mēs dzīvotu, veiktu darbus, mīlētu, ciestu. Ir svarīgi, lai mums būtu laiks Dievam.

Lai uzturētu mūsu draudzību ar Dievu, mums jāatsakās no visa, kas maldīgs, tukšs, zemisks, neīsts, un šī atsacīšanās prasa daudz cīņu un aizliegšanās, bet tai pašā laikā dvēselei sagādā atvieglojumu un prieku.16

Vatikāna II koncils norāda, ejot pa šo ceļu ar pacietību un ar gudrību pārvarot grūtības, lajiem labprāt un ar prieku jāpieaug svētumā. Nedz rūpes par ģimeni, nedz arī kādas citas laicīgās lietas nedrīkst palikt ārpus garīgās dzīves, kā to teicis apustulis: "Un visu, ko jūs darāt vārdos vai darbos, to visu dariet Kunga Jēzus Kristus vārdā, pateikdamies Dievam un Tēvam caur Viņu." (Kol 3, 17)

Evaņģēlija sludināšana

Mēs piedalāmies arī Kristus pravietiskajā sūtībā. Kristus ar savu dzīvi, kā arī ar sava Vārda spēku sludināja savu debesu Tēva valstību. Kā ticīgiem lajiem mums ir dota iespēja un uzticēta atbildība ar ticību pieņemt Evaņģēliju un sludināt to vārdos un darbos. Lielākais pienākums, ko laji saviem līdzcilvēkiem var sniegt, ir sludināt ticības patiesības, piemēram, stāstīt, kas ir Dievs, kas ir cilvēka dvēsele, kāds ir cilvēka dzīves mērķis un kas viņu sagaida pēc nāves. Bet vispirms jāvēsta par mūsu Kungu Jēzu Kristu, kurā ir visa patiesība. Lai pamatotu un pierādītu to, ko sakām, ir svarīgi lajiem pašiem apzināties šīs patiesības un ar tām dzīvot. Izprast to īsto nozīmi un stāstīt par tām citiem skaidri un pārliecinoši, sniegt par šīm lietām tādas zināšanas, lai citos cilvēkos uzmodinātu patiesu interesi un mudinātu viņus tiekties pēc iespējas dziļāk atklāt patiesību. Balstoties uz pieredzi, jārunā par reliģiju ar tiem, kuri par to neko nezina. Taču visvairāk laji būs vajadzīgi cilvēkiem, kurus viņi parasti sastop mājās, skolā, darbā, atpūtas pasākumos un strādājot masu informācijas līdzekļos.

Arī pāvests Pijs XI ir teicis, ka “Baznīca pastāv tikai tādēļ, lai virs zemes izplatītu Kristus valstību un tādējādi padarītu visus cilvēkus par Viņa nestās pestīšanas līdzdalībniekiem”. Tāpēc ļoti žēl, ja katoļi, dzīvodami starp cilvēkiem, kuri nepieder Baznīcai, tik maz rūpējas par to, lai šos cilvēkus tai tuvinātu. Katrs, kurš vēl nav Baznīcas loceklis, ir jāiepazīstina ar kristīgās ticības pamatiem. Jāpārvar neuzņēmība, bailes kļūt uzbāzīgiem vai cita veida grūtības un tā vietā jācenšas darīt visu, lai dāvātu ticību tiem cilvēkiem, kuriem tās vēl nav. Atcerēsimies, ka Evaņģēlijs ir “jāsludina visai radībai” (Mk 16, 15).

Žēlsirdības darbi

Baznīca īpaši ciena žēlsirdību pret nabadzīgajiem un slimajiem, kā arī žēlsirdības un savstarpējās palīdzības darbus, kuru mērķis ir palīdzēt cilvēkiem dažādās vajadzībās. Tādējādi šodien šāda veida aktivitātes un darbi ir ļoti nepieciešami. Žēlsirdības darbībai ir jāaptver visi cilvēki un visas viņu vajadzības, kuriem trūkst iztikas, drēbju, mājvietu, darba, izglītības, līdzekļu cilvēka cienīgai dzīvei, cilvēki, kurus moka slimības un kuri tiek apspiesti, kristīgajai mīlestībai tos ir jāmeklē, gādīgi jāatbalsta.17

Lai šādi mīlestības darbi īstenotos, tuvākajā jāsaskata Dieva attēls, pēc kura katrs cilvēks tika radīts, jo tas, ko mēs darām cilvēkam, kuram nepieciešama mūsu palīdzība, patiešām tiek darīts arī Kristum. Šī palīdzība nedrīkst būt piesārņota ar vienalga kāda sava labuma meklēšanu. Palīdzība ir jāorganizē tā, lai saņēmēji pamazām atbrīvotos no jebkādām svešām atkarībām un kļūtu pastāvīgi. Tajā pašā laikā pret personu, kura ir saņēmusi palīdzību, ir jāizturas ar lielu takta izjūtu, respektējot viņa cieņu un brīvību.

Labais pēc savas dabas tiecas sevi dot, dāvāt pats sev. Darot žēlsirdības darbus, tie mūs ved tuvāk tai žēlsirdībai, kāda ir Tēva žēlsirdība. Tā mums dod iespēju piedalīties Dieva dzīvē. Pazīt, kā Viņš pazīst, mīlēt, kā Viņš mīl. Būt stiprākiem par grēku. Tā arī ļauj izjust patiesu prieku dot. Kā to ir izteicis pāvests Pāvils VI: “Prieku nevar atdalīt no sevis došanas. Dievā viss ir prieks, jo viss tiek dots.”

Uzticība un upurgatavība

Mūsdienās, kad pasauli pārņēmuši briesmīgi grēki un sātanisms, Kungs vēlas sapulcināt ap sevi izmeklētas dvēseles, kuras pilnībā būtu uzticīgas Viņam un Viņa lietai, uz kurām Viņš vienmēr varētu paļauties un kuras vienmēr būtu gatavas palīdzēt un mierināt. Tie būs cilvēki, kas neprasīs: “Cik daudz man jādara?” – bet gan: “Cik daudz es daru aiz mīlestības pret Viņu?”

Kungam ir vajadzīgs vesels leģions dvēseļu, kuras ir gatavas dot, nedomājot par savu labumu, un kuru vienīgā problēma ir tā, ka viņas nespēj darīt vairāk, dot vairāk un ciest vairāk Tā dēļ, kurš pats cilvēkiem ir devis tik daudz. Tātad ir nepieciešami tādi cilvēki, kuri nemaz nelīdzinās pārējiem, kurus pasaulē, iespējams, uzskatīs par neprātīgiem, jo viņu devīze ir: “Pirmajā vietā upuris, nevis personīgās ērtības.”18

Dieva mīlestības skubināti laji dara labu visiem, īpaši brāļiem ticībā (Gal 6, 10), atmetot "visu ļaunprātību un viltību, un liekulību, un skaudību, un visas mēlnesības" (1 Pēt 2, 1) un tādā veidā piesaistot cilvēkus Kristum. Bet Dieva mīlestība, kuru Viņš ir ielējis mūsu sirdīs (sal. Rom 5, 5), dara lajus spējīgus savā dzīvē saskatīt Kristu visos cilvēkos. Sekojot nabadzīgajam Jēzum, viņi nepadodas nepilnībām, kā arī nekļūst iedomīgi laicīgo labumu pārpilnības dēļ. Sekojot nabadzīgajam Jēzum, tie nealkst pēc tukša goda (sal. Gal 5, 6), bet cenšas vairāk patikt Dievam, nevis cilvēkiem. Viņi vienmēr ir gatavi panest visu Kristus dēļ (sal. Mt 5, 10). Viņi atceras Kunga vārdus: "Ja kas grib man sekot, lai aizliedz sevi, uzņemas savu krustu un seko man!" (Mt 16, 24)

Sadarbība ar priesteriem un citiem lajiem

Lajiem jādarbojas draudzē ciešā vienotībā ar saviem priesteriem. Viņiem jābūt ieinteresētiem visā, kas notiek viņu diecēzē, draudzē, vienmēr jābūt gataviem pēc sava gana aicinājuma iesaistīties darbos, kas uzsākti diecēzēs vai draudzēs. Tādējādi, lai atbildētu uz pilsētu un lauku rajonu iedzīvotāju vajadzībām, laji nedrīkst noslēgties tikai savas draudzes vai diecēzes robežās, viņu darbībai jāsniedzas tām pāri, kļūstot par sadarbību starp draudzēm, diecēzēm un pat tautām; tādēļ, ka pieaug iedzīvotāju pārvietošanās, cilvēku savstarpējā atkarība, un mūsdienu komunikatīvās sistēmas attīstība vairs nepieļauj to, ka sabiedrības daļa paliktu noslēgta pati sevī. Un tā lajiem jārūpējas par Dieva tautas, kas izkaisīta pa visu zemi, vajadzībām.19 Tādējādi pašreizējos apstākļos ir ļoti svarīgi, lai attīstītos kopēja un organizēta laju apustuliskā darbība, jo, tikai apvienojot spēkus, ir iespējams pilnībā sasniegt mūsdienu apustulāta un visas Baznīcas mērķus.

Apustulāta garīgie palīglīdzekļi: lūgšana, Euharistija, gandarīšana un grēksūdze

Vatikāna II koncils norāda, ka šo dzīvi, kura norisinās visdziļākajā vienotībā ar Kristu, Baznīcā uztur garīgi palīglīdzekļi, kuri visiem ticīgajiem ir vienādi. Visupirmais līdzeklis ir lūgšana, it īpaši - aktīva piedalīšanās liturģijā. Lūgšana nav domāta vienīgi, lai apmierinātu kādu reliģisku vajadzību, kādas reliģiskas jūtas. Lūgšana tiek prasīta Kristus Mistiskās Miesas celtniecībai. Ikkatram apustulim ir jālūdzas, jo tā ir Dieva paredzes veidotās pārdabiskās lietu kārtības nepieciešamība.  Svētais Gars tikai tad darbojas Baznīcā, parastā veidā Dievs tikai tad piešķir žēlastību, ko Viņš mums lēmis, ja mēs Viņam to lūdzam. Dievs var veikt brīnumus, kaut arī mēs neesam Viņam tos lūguši; bet Viņš nedos žēlastību pilnā apjomā, Viņš nebūvēs Kristus Mistisko Miesu, Viņš neielies visu Kristus dzīvību dvēselēs, ja mēs to nelūgsim, ja neizmantosim lūgšanu.20

Turklāt lūgšana ir nepieciešama apustulim pašam. Apustulis ir Dieva līdzstrādnieks. Kā gan viņš varēs tāds kļūt, savienot savu gribu un prātu, pilnīgi apvienot Dieva aktivitāti ar savējo, ja viņš nav vienots ar Dievu? Apustuļa pienākums ir apvienoties ar Dievu, un to var izdarīt lūgšanā. Arī Kristus ir lūdzies. Viņš bija pilnīgs vidutājs, iemiesojies Vārds, Viņš darbojās, sludināja, nesa liecību, bet īpaši Viņš lūdzās. Visi apustuļi, visi svētie ir lūgušies. Tie ir sapratuši, ka šis pienākums Baznīcai ir būtisks vienotības atjaunošanai.  

Daudzi cilvēki, kas Jēzu uzskata tikai par Dieva iedvesmotu cilvēku, Viņu godina un atdarina. Ja viņi Jēzu uzskatītu par vēl kaut ko lielāku, tad godinātu vēl vairāk. Nepiedodami kļūdās tie katoļi, kas tic, bet nepieņem sakramentus. Jēzus, kuru citi tikai apbrīno, katoļiem ir brīvi "pieejams" un tiek dots nemitīgi atkārtotajā Euharistijas sakramentā, tāpēc viņi var un katram kristietim vajadzētu to pieņemt katru dienu par barību savām dvēselēm, jo pat cilvēki, kas tic, ka Euharistijā ir klātesošs pats Jēzus Kristus, sava grēcīguma vai vieglprātības dēļ atsakās no šīs garīgās barības.  

Tagad aplūkosim divus savstarpēji saistītus aspektus, kas raksturo kristieša dzīvi: gandarīšana un sakramenti.  Gandarīšana nozīmē atteikšanos no sevis jeb savu iegribu ierobežošana, lai ļautu sevī pilnīgāk iemājot Kristum un dalītos ar Viņu Viņa dzīvē. Tā ir sevis disciplinēšana Dieva mīlestības un tuvākmīlestības dēļ. Pēc šādas atteikšanās no sevis cilvēks spēs no Dieva rokām ar prieku pieņemt arī dzīves grūtības, rūpes un vilšanos. Jāmācās kontrolēt savas tieksmes, īpaši pievēršot uzmanību tam, ko mēs sev atļaujam skatīties, klausīties vai runāt, kā arī slinkuma, garastāvokļu maiņas un patmīlības pārvarēšanu. Cilvēks, kurš spēj kontrolēt sevi un savus jutekļus, būs pieklājīgs un laipns pret visiem, kas ir viņam apkārt. Atteikšanās no sava "es" ir nepieciešama jo īpaši apustuliskā pienākuma izpildīšanai, jo tā ir draudzība, kura prasa laipnu un smalkjūtīgu izturēšanos. "Visiem es kļuvu viss, lai visus izglābtu" (1 Kor 9, 22). Pūles, ko no mums prasa sevis disciplinēšana, savu grēcīgo tieksmju pārvarēšana un labu tikumu iegūšana, vienlaikus ir arī gandarījums gan par mūsu pašu, gan par citu cilvēku grēkiem.

Cilvēka vienotība ar Kristu iesākas kristībā, tālāk tiek attīstīta Iestiprināšanas sakramentā, bet vispilnīgāko izpausmi un spēku iegūst Euharistijā. Savukārt grēksūdze ir sakraments, kurā Kristus turpina žēlsirdīgi piedot cilvēkiem grēkus caur savu starpnieku, kam ir dotas pilnvaras rīkoties Viņa vārdā, - caur katoļu priesteri. Tāpēc katram lajam jāizmanto Kristus aicinājums satikties ar Viņu grēksūdzes sakramentā un tas jādara bieži un regulāri, "jo tikai šādi mēs iepazīsim sevi un augsim kristīgajā lēnprātībā, kas ļaus mums atbrīvoties no sliktajiem ieradumiem un netikumiem, pārvarēt garīgo vienaldzību un kūtrumu, attīrīt sirdsapziņu un stiprināt gribu. Tajā mēs atradīsim garīgo vadību, kas mūs ved uz pestīšanu.21

Laju apustulāta loma cilvēces pestīšanā

Vatikāna II koncils uzsver, ka ticīgie laji atrodas Baznīcas priekšējās rindās. Lajiem skaidri jāapzinās, ka viņi ne tikai pieder Baznīcai, bet arī paši veido Baznīcu, tas ir, ticīgo kopienu virs zemes. Dievs ir licis visiem ticīgajiem – tātad arī lajiem – veikt apustulātu Kristības un Iestiprināšanas sakramenta spēkā, (....) lai dievišķo pestīšanas vēsti pazītu un uzņemtu visi cilvēki visā pasaulē.

Lajiem ir jāapzinās šī pienākuma svarīgums tad, kad tikai no viņiem cilvēki var sadzirdēt Evaņģēliju un iepazīt Kristu. Baznīcas kopienās viņu darbība ir tik ļoti nepieciešama, ka bez viņiem Baznīcas ganu veiktais apustulāts bieži vien nevar sasniegt pilnīgus rezultātus. Šādai pārliecībai ir jābūt laju kalpošanas pamatā. Lajiem jāsaskata un jāgodina Kristus ikvienā no mums, priekšniekos un pat vienam otrā, jo katram sava piederība Svētajam Dievam jāparāda ar konkrētu izturēšanos, lai tā līdzinātos tai, kā pats Dievs izturas pret savu tautu un lai tā izpaustos pašas tautas locekļu vidū.

Laji, kurus dzīvina patiess apustuliskais gars, pasludina to, kā trūkst viņu brāļiem, un stiprina garā gan priesterus, gan visu ticīgo tautu (sal. 1 Kor 16, 17-18), kā to darīja vīrieši un sievietes, kas palīdzēja sv. Pāvilam sludināt vēsti (sal. Apd 18, 18-26; Rom 16, 3).  

Tādējādi aktīvi piedaloties savas kopienas liturģiskajā dzīvē, laji dedzīgi līdzdarbojas tās apustulātā, piesaistos Baznīcai cilvēkus, kuri novērsušies no Baznīcas, pašaizliedzīgi līdzdarbojoties Dieva Vārda sludināšanā, īpaši caur katehēzi; veltot Baznīcas vajadzībām savas profesionālās zināšanas, viņi dara iespējamu dvēseļu aprūpes darbu. 

Tātad šo Baznīcas sūtību pasaulē laji, pirmkārt, īsteno, saskaņojot savu dzīvi ar ticību, tādējādi kļūstot par pasaules gaismu, pamudinot visus cilvēkus mīlēt patiesību un labo, līdz ar to piesaista cilvēkus Kristum un Baznīcai. Brāļu mīlestībā viņi ņem dalību savu tuvāko dzīves un darba vajadzībās, rūpēs un ciešanās. Tā pamazām viņi sagatavo visus brāļus pestīšanas žēlastībām, pilnībā apzinādamies savu atbildību sabiedrības veidošanā. Tāpat laji cenšas izpildīt savus ģimenes, sabiedriskos un profesionālos pienākumus. Tā laju rīcības veids pamazām pārņem to vidi, kurā viņi dzīvo un strādā. Daudz ir tādu cilvēku, kuri tikai caur lajiem, kurus sastop savā ceļā, var sadzirdēt Evaņģēliju un iepazīt Kristu.22

Tādējādi visi laju darbi, lūgšanas un apustuliskie pasākumi, laulības un ģimenes dzīve, viņu ikdienas pūles, garīgā un fiziskā atpūta, piedalīšanās Euharistijas svinēšanā, pat dzīves grūtības, kad tās tiek pacietīgi panestas, kļūst par garīgu upuri, patīkamu Dievam caur Jēzu Kristu. Laji, tiekdamies pēc pilnības, sniegdami liecību ar saviem svētajiem darbiem, ar savu svēto dzīvesveidu, pašu pasauli veltī Dievam.23

Nobeigums

Vatikāna II koncila Apostolicam actuositatem dekrēts ir aicinājums kristīgiem lajiem, aicinājums visiem kristiešiem ņemt līdzdalību apustulātā un visā zemē liecināt par Kristu, lai “saglabātu visu to, kas labs” (sal. 1 Tes 5, 12).

Mūsdienu pasauli ir pārņēmis reliģiskās vienaldzības vilnis, kas aptver lielāko daļu cilvēku. Dzīvo katoļi, kuri ir tādi tikai vārda pēc, kam dažkārt piemīt novirzes no ētikas un reliģiskās kārtības un kuru dzīvē Svētajai Misei, sakramentiem un pat lūgšanām vairs nav nekādas nozīmes. Neticības postošās sekas izpaužas tādējādi, ka cilvēki aizmirsuši Dievu, pazaudējuši ticību, pievērsušies materiālismam.

Cilvēki bieži dodas prom no tā, kas viņiem dod dzīvību, laimi, dzīves piepildījumu. Pazaudējis Dievu, cilvēks pasaulē cieš fiziski un garīgi. Dievs grib, lai mēs Viņu meklētu un atrastu. Evaņģēlijs ir visiem pieejams, caur to var iepazīt Dievu un atzīt savu grēcīgumu, ka esam nomaldījušies. Cilvēkam atkal no jauna ir jādomā, ko nozīmē būt cilvēkam, kā visvairāk trūkst mūsdienu cilvēkam, lai varētu realizēt savu sūtību. Tātad saklausīt Dieva vārdu, bet vissvarīgākais – letot šo Vārdu dzīvē. Vienīgi Dievs spēj piepildīt cilvēka sirdi ar eksistences jēgu, ar mīlestību, bez kuras laime nav iespējama.

Janīna Pauliņa, fragmenti no diplomdarba “Laju loma Baznīcas sūtībā dekrēta Apostolicam actuostatem gaismā”, 2001.


Vatikāna II koncils Apostolicam Actuositatem, 1
Sal. KBK, 27-30
Tēvs Marija – Eugēnijs, Svētā Gara iedvesmā, Rīga, 1992, 172. lpp.
4 Sal. KBK, 912
5 Jānis Pāvils II, Apustuliskais vēstījums Familaris Consortio, Rīgas Metropolijas Romas katoļu kūrija, Rīga, 2001, 44
Vatikāna II koncils Apostolicam Actuositatem, 30
7 Turpat, 31
Mateo P., Jēzus – Mīlestības Karalis, 27., 28. lpp.
Tēvs Marija – Eugēnijs, Svētā Gara iedvesmā, 29. lpp.
10 Turpat, 30. lpp.
11 Jānis Pāvils II, Apustuliskā vēstule Novo Millennio Ineunte
12 Turpat
13 sal. Vatikāna II koncils Apostolicam Actuositatem, 4
14 sal. Reihnards Kēners, Dzīvot garīgi, Romas katoļu Garīgas seminārs, Rīga, 1986, 44. lpp.
15 sal. Reinvalde I., Garīgā teoloģija, 17. lpp. (izmantoti skripti)
16 Tēvs Marija – Eugēnijs, Svētā Gara iedvesmā, 53. lpp.
17 sal. Vatikāna II koncils Apostolicam Actuositatem, 8
18 sal. turpat, 2
19 Vatikāna II koncils Apostolicam Actuositatem, 10
20 sal. Tēvs Marija – Eugēnijs, Svētā Gara iedvesmā, 223. lpp.
21 Vatikāna II koncils Apostolicam Actuositatem, 4
22 Turpat, 13
23 sal. KBK, 901