Šodienas datums: 18.11.2017  |  Vārda dienas: Doloresa, Aleksandrs

Evaņģelizācija

Ticības iemesli

Maija mēnesī izdevniecība “KALA Raksti” izdeva Skota Hāna grāmatu “Ticības iemesli”, kurā autors aizraujoši un erudīti pamato, kāpēc prāts un ticība, radība un Atklāsme, dabiskais un pārdabiskais nav pretrunā viens otram, bet – gluži otrādi - sniedz pierādījumus tam, ka Dievs eksistē. Viņš meklē atbildes uz dažādiem ar kristīgo ticību saistītiem jautājumiem, runājot par saviem un citu patiesības meklējumiem, kā arī piedāvājot piemērus no filosofijas un zinātnes jomas. “Ticības iemesli” atklāj noslēpumus, labo pārpratumus un sniedz vispusīgas atbildes uz stereotipiskiem iebildumiem pret katolicismu. Piedāvājam ieskatu kādā no grāmatas fragmentiem. 

Pozitīvie pierādījumi

Gadsimtu gaitā filozofi un svētie ir izvirzījuši dažādus pamatojumus Dieva eksistencei. Daži tos sauc par pierādījumiem jeb argumentiem. Visslavenākie laikam ir svētā Akvīnas Toma pierādījumi, kas pazīstami vienkārši kā Pieci ceļi. Toms gan nav pirmais, kurš, izmantojot prātu un pieredzi, ir parādījis, kā mēs varam būt droši par Dieva eksistenci un īpašībām, nedz arī viņa ceļi ir vienīgie iespējamie. Pīters Krīfts un Ro­nalds Tačelli „Kristīgās apoloģētikas rokasgrāmatā” piedāvā divdesmit pierādījumus Dieva eksistencei, un arī viņi ir tipisks paraugs.

Mums arī jāpatur prātā, ka daudzi pierādījumi nāk no tiem laikiem, kad filozofi varēja uzskatīt, ka ticība dievišķajam ir universāla. Lielāko­ties vēsturē vissaprātīgākie cilvēki piekrita, ka eksistē kaut kas die­višķs. Viņi varēja pasludināt sevi par agnostiķiem attiecībā uz dievišķā dabu vai īpašībām, taču viņi atzina, ka jāpastāv kādam dievam vai die­viem. Tā tas bija gan ar kristiešiem, gan ar nekristiešiem. Akvīnas Toms būvēja savus piecus domas ceļus uz Aristoteļa un Platona liktajiem pamatiem – un viņi abi bija grieķu pagāni četrus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas. Tieši viņi, nevis Svētie Raksti, bija svētā Toma gal­venās autoritātes, lai parādītu, kā mēs varam uzzināt, ka Dievs eksistē. Antīkajā pasaulē vārds „ateisms” nozīmēja ortodoksālā Dieva (vai dievu) noliegumu. Līdz pat 19. gadsimtam neviens nopietni neapšaubīja kaut kā dievišķa esamību kā tādu; arī šāda nolieguma gadījumā ir jā­sper milzīgs solis ticībā, ne mazāks kā tas, kas veicams, lai ticētu jeb­kuram tradicionālam priekšstatam par Dievu.

Dieva eksistence ir prātam vismaz pieņemama, ja ne pašsaprotama, kā uzskatīja Amerikas dibinātāji. Un labi iegansti kopumā ir tas, ko mums sniedz tā saucamie pierādījumi. Jebkuri pierādījumi reducējot vai nu balstās tiešā maņu pieredzē („redzēt nozīmē ticēt”), vai arī tie ir tā dēvētie quia pierādījumi, proti, tādi, kas tikuši izsecināti pēc acīmredzamā, virzoties no sekām uz šo seku nepieciešamo cēloni, kā detek­tīviem šķetinot noziegumu, kad zaglis tiek atrasts pēc kāju un pirkstu nospiedumiem vai citām atstātajām pēdām. Tā kā „Dievu neviens nekad nav redzējis” (1 Jņ 4, 12), visi Viņa eksistences pierādījumi ir quia pierādījumi.

Ceļi, ko iet

Akvīnas Toms uzsāk savus piecus ceļus ar „kustības argumentu”. Mēs varam to saukt arī par „pārmaiņu” vai „attīstības argumentu”. Tas izriet no vienkārša fakta – šajā pasaulē itin viss, ko mēs piedzīvojam vai zinām, ir pakļauts pārmaiņām no iespējamā uz esošo. Itin viss kustas vai mainās. Taču nekas nekustas vai nemainās pats no sevis. Jebkam, kas kustas, vispirms ir jātiek iekustinātam – un iekustināt var kaut kas tāds, kas jau ir kustībā. Taču šī kustības ķēde nevar bezgalīgi iekustināt pati sevi. Bezgalīga kustinātāju ķēde nav pietiekama, lai izskaidrotu pašu kustību. Tai jāsākas no kaut kā nekustināta. Nekustinātais pirm­kustinātājs ir tas, ko mēs saucam par Dievu.

Apcerēsim analoģiju – iedomājieties, ka jūs piebraucat pie pār­brauktuves un ieraugāt sev priekšā braucošu vilcienu. Jūs redzat va­gonu pēc vagona, dučiem un simtiem. Kad piebraucāt, vilciens jau bija kustībā un jūs neredzējāt lokomotīvi. Taču jums jāsecina, ka vilcienam ir lokomotīve, jo, ja jau jūs redzat vilcienu kustībā, jūs zināt, ka kaut kas to kustina. Lokomotīve to velk. Ja jūs mēģināt atrisināt problēmu, ap­galvojot, ka tā ir bezgalīga vagonu virkne, tas neizskaidro pašu kustību. Jūs esat palielinājuši problēmu – bezgalīgi. Ja jūs noliedzat lokomotīves eksistenci, jums rodas nepieciešamība atrast lielāku un neparastāku cēloni, kas izskaidrotu tik garas vagonu virknes kustēšanos.

Vilciena analoģija izgaismo arī otro Akvīnas Toma ceļu – cēlonības argumentu. Šis arguments ir līdzīgs pirmajam. Tas vispirms konstatē, ka ikvienai lietai ir cēlonis. Taču cēloņu ķēde nevar būt bezgalīga – tāpat kā kustības ķēde. Tāpat arī neviens no secīgajiem cēloņiem nevar tikt uzskatīts par aizsākumu, jo, ja mēs noliedzam pirmo seku cēloni, mēs anulējam visas izrietošās sekas. Cēloņi nevar bezgalīgi izraisīt cits citu, tāpēc mums jāapgalvo, ka pastāv bezcēloņa pirmcēlonis, un šo pirmcēloni mēs saucam par Dievu.

Trešais ceļš ir balstīts iespējamībā un nepieciešamībā. Mēs uz­skatām, ka lietas ir pārejošas; tās saņem savu eksistenci no kaut kā cita. Lietas, ko mēs redzam pasaulē, neuzrodas piepeši no nekā, bet drīzāk tiek atvasinātas no citām lietām, ir atkarīgas no citu lietu eksis­tences. Taču, atkal, bezgalīga atvasinājumu ķēde ir neiedomājama, ab­surda. Nav pietiekami piedāvāt bezgalīgas būtņu virknes, no kurām ikvienai vajadzīgs cēlonis. Ja dažas būtnes ir nosacītas, tad jāpastāv ga­lējai būtnei, kas nav ne pārejoša, ne atvasināta, bet gan nepieciešama pati sevī un pati par sevi. Un tā ir būtne, kuru mēs saucam par Dievu.

Pirmajos trīs ceļos svētais Toms izvirza kosmoloģiskus argumentus. Viņš spriež pēc fiziskiem pierādījumiem. Nākamajos divos viņš ne­daudz pārslēdz ātrumu un aizvirzās no kosmoloģijas uz teleoloģiju, no sākumu apceres uz beigu un mērķu apceri.

Ceturtais ceļš apcer „pilnības pakāpes”. Toms ievēro, ka noteiktas lietas tiek uzskatītas par vairāk vai mazāk pilnīgām nekā citas. Mēs sakām, ka kaut kas ir vairāk vai mazāk patiess, vairāk vai mazāk labs utt. Tāda relatīva mēru sistēma ietver absolūto standartu. Mērlentei jāiezīmē attālums starp diviem galapunktiem. Tās attālumiem – vien­alga, vai runa ir par collām, pēdām, jardiem vai jūdzēm – jābūt iezīmētiem attiecībā pret kādu pastāvīgu un absolūtu standartu. Tas at­tiecas uz visām īpašībām. Taču ir jābūt kādam pilnīgam standartam, attiecībā pret kuru tiek mērītas visas īpašības. Šo pilnības standartu mēs saucam par Dievu.

Piektais ceļš ir „ieceres” jeb „mērķa” (vai, citiem vārdiem, saprātīgas darbības) arguments. Svētais Toms sāk ar konstatāciju, ka lietas, kurām nepiemīt gudrība, tomēr darbojas mērķtiecīgi. Šķiet, ka tām ir noteikti nolūki un tās atbilst noteiktiem paraugiem, noteiktiem Visuma likumiem – gravitācijas, termodinamikas likumiem utt. – un šie dau­dzie likumi šķiet vienoti darbojamies saskaņā. Ja mēs atjauninām šos pierādījumus ar modernās fizikas palīdzību, mums jājūt bijība pret Kosmosu, kas darbojas relatīvi stabili un paredzami, par spīti acīmredzami neparastajām parādībām, kas pastāvīgi notiek subatomu lī­menī. Pat dažādās evolūcijas teorijas – ar kuru palīdzību daži komentē­tāji ir mēģinājuši atspēkot gudro plānu – īstenībā vienīgi apstiprina piekto ceļu. Čārlzam Darvinam, tāpat kā Akvīnas Tomam, daba ievēro dažus dzelžainus likumus un tiecas sasniegt noteiktus mērķus secīgā un paredzamā veidā. Pat darvinismā daba ievēro izlases principu – iz­dzīvo stiprākais. Tas viss ietver mērķi, kārtību, standartus un iznākumu.

Pat nesaprātīgas lietas funkcionē veidā, kas atspoguļo noteiktu mērķi. Pastāv plāns. Un, ja pastāv plāns, jābūt arī plānotājam.

Iedomājieties, ka jūs ejat pa pludmali un ieraugāt kaut ko mirgojam saulē. Jūs noliecaties un to paceļat – mazu apaļu metāla objektu ar stik­lotu virsmu. Jūs ievērojat, ka tas tikšķ, un caur stiklu redzat, ka tas sa­stāv no zobratiem, atsperēm, skrūvēm un mēriedaļām. Visas daļas ir precīzi un smalki savienotas. Kas tas ir? Un kā tas ir radies? Vai tas va­rētu būt veidojies, neskaitāmiem viļņiem atsitoties pret krastu? Vai vējš būtu sapūtis viļņu samalto gliemežvāku putekļus tieši šādā savie­nojumā, tik precīzā mehānismā?

Vai cilvēka prāts spēj iztēloties šādu procesu? Jā, taču tas ir neti­cami. Līdzīgi, kad pētāt radīto, jūs redzat, ka nepieciešams plāns, un plāns norāda uz plānotāju. Acs ir nereducējami sarežģīta sistēma, kas ietver tīkleni, radzeni, lēcu, stiklveida ķermeni un acs šķidrumu. Tas nevar būt vienkārši patvaļīga procesa rezultāts. Acs ir radīta pēc no­teikta plāna, radīta ar nolūku, lai tā redzētu, un katra tās daļa darbojas saskaņā ar pārējām. Kam gan šāds orgāns lai būtu kalpojis kādā no ie­spējamām agrākajām attīstības stadijām, pirms tas spēja redzēt? No tā nebūtu nekāda labuma. Acs ir radīta ar konkrētu nolūku – lai tā re­dzētu. Tas pats ir spēkā arī visur citur, sākot ar subatomiskajām da­ļiņām un šūnām līdz pat sauļu sistēmām un galaktikām. Empīriskās

zinātnes pašas par sevi ir iespējamas tikai tāpēc, ka Visums ir sakārtots, strukturēts, simetrisks, saskatāms un (vismaz līdz zināmai pakāpei) izmērāms un paredzams.

Mēs varam saprātīgi secināt, ka smiltīs atrasto ierīci kāds ir dari­nājis, turklāt darinājis ar noteiktu mērķi. Aiz pulksteņa stāv pulksteņ­meistars. Tāpat sakārtotais Visums norāda uz gudra radītāja esamību, un mēs šo radītāju saucam par Dievu.

Citi ceļi

Kā jau iepriekš minēju, svētais Toms nav vienīgais domātājs, kas izvirza pierādījumus Dieva eksistencei. Īstenībā vācu filozofs Imanuels Kants noraidīja visus svētā Toma argumentus, taču izvirzīja pats savu, kas dažkārt tiek dēvēts par „morālo argumentu”. Šo domas pavedienu 19. gadsimtā tālāk attīstīja svētīgais Džons Henrijs Ņūmens, bet 20. gadsimtā kodolīgi formulēja K. S. Lūiss. 

Šie vīri apgalvo, ka cilvēki seko noteiktam labā un ļaunā standartam. Ikvienā tautā un vēsturiskā kultūrā tiek slavēta drosme un nopelta gļēvulība. Nav neviena senā eposa, kas cildinātu kareivjus, kuri pametuši biedrus kaujas laukā. Tāpat ir ar citiem tikumiem citās dzīves jomās. Cits piemērs – lai gan seksuālā morāle dažādās ciltīs atšķiras, tomēr nav nevienas kultūras, kurā vispār nebūtu nekādu seksualitātes ierobežojumu. 

Šī universālā izpratne par morāli – sauksim to par morāles apziņu – prasa standartu, pēc kura cilvēki spriež, kas ir pareizi. Morāle nevar būt gluži gaumes jautājums. Maz būs to, kas pieņems sērijveida slepkavības vai izvarošanas kā alternatīvu dzīvesveidu. 

Taču jebkura šo darbību noliegšana prasa kāda fiksēta, vispārēja standarta apzināšanos. Jebkuru starpkulturālu cilvēktiesību un pienākumu atzīšana prasa, lai šīs tiesības un pienākumi būtu atzīti par galējas autoritātes iedibinātiem. Un šo autoritāti mēs saucam par Dievu. 
Cits slavens arguments par labu Dieva eksistencei pat nav īsti pierādījums, bet gan drīzāk derību raksturojums. Tas tiek saukts par „Paskāla derībām” par godu ievērojamajam matemātiķim Blēzam Paskālam. Tas pat lielā mērā ir nevis arguments par labu Dieva eksistencei, bet gan arguments, kāpēc viņam būtu jātic. Paskāls, kura specialitāte bija varbūtība, vienkārši pielietoja izvēles teoriju arī galējos jautājumos. 

Paskāls pieiet Dieva eksistencei kā monētas mešanai. Dievs vai nu eksistē, vai neeksistē. „Izsvērsim ieguvumu un zaudējumu, ja likme ir uz to, ka Dievs eksistē. Novērtēsim abus gadījumus: ja tu uzmini pareizi, tu vinnē visu, ja esi minējis nepareizi, tu nezaudē neko. Tāpēc nešaubies – liec uz to, ka Viņš eksistē.”

Paskāla īstā argumentācija ir garāka par šo; skaidrības labad jāsaka – viņš šīs derības nerakstīja publicēšanai, bet kā piezīmes sev pašam. Tāpat kā daudzi, es neuzskatu viņa argumentu par pārliecinošu. Patiesībā par to ir viegli pasmieties. Piemēram, ja nu pastāv kāda dievība, kas ņem ļaunā derības, jo īpaši, ja uz spēles tiek likta pašas eksistence? 

Taču es jūtos spiests minēt Paskālu vienkārša vēsturiska fakta dēļ – viņš ir pārliecinājis ļoti daudzus cilvēkus, tostarp divus manus draugus, kas abi ir profesionāli filozofi! Tāpēc vien uzskatu šo viņa argumentu par derīgu. 

Ir vēl citas aizraujošas pieejas. Daži apoloģēti argumentē no vēstures viedokļa. Viņi norāda, ka cilvēces notikumi šķiet saaugam secīgā stāstā, plašā stāstījumā un ka sižets liek domāt par providenciālu pārraudzību, kas var nākt vienīgi no Dieva. 

Citi tikmēr izvirza „vēlmes argumentu”, norādot, ka ikvienām cilvēku alkām iespējams reāls piepildījums. Izsalkumu remdē pārtika. Slāpes veldzē ūdens. Dzimumtieksme tiek piepildīta laulāto mīlestībā. Un, jā, kā norāda K. S. Lūiss, cilvēki ilgojas arī pēc kaut kā tāda, kas šajā pasaulē nav pieejams, un tas ir tāpēc, ka mēs esam radīti citādai pasaulei. 

Visbeidzot, es nevaru noturēties un neiekļaut Krīfta un Tačelli versiju par estētiskās pieredzes argumentu: 
„Ir Johana Sebastiana Baha mūzika.

Tātad jābūt Dievam.”

Viņi nobeidz ar atrunu: „To vai nu redz, vai neredz.”

Šis „arguments” man vienmēr liek pasmaidīt – taču tas nav joks. Dižs skaistums paceļ dvēseli, un grāmatas, kurās pausti stāsti par atgriešanos pie ticības, ir pilnas tādu cilvēku liecībām, kas kļuvuši ticīgi, pateicoties Baha, Mikelandželo, Dantes darbiem vai Svētā Grāla romāniem.
Jau Platons ir minējis četrus transcendentālus lielumus: Vienīgais, Patiesais, Labais un Skaistais. Katrs no šiem ceļiem spēj aizvest mūsu draugus virspus un viņpus ikdienas, no kurienes iespējams saskatīt ceļu pie Dieva.

Pamudinājums joprojām spēkā

Minētie ceļi un dabiskās teoloģijas līdzekļi ir svarīgi vingrinājumi katram kristietim, kurš šodien vēlas pieņemt izaicinājumu un skaidrot vai aizstāvēt savu ticību. Dabiskā teoloģija palīdz, kad sastopamies ar ateistiem, agnostiķiem un citiem neticīgajiem, ar kuriem mums ir kopīgi priekšstati par Kosmosu un cilvēka dabu, – tā palīdz ieraudzīt, kā Dievs atklāj savu eksistenci un īpašības, kas „ir ar prātu saskatāmas Viņa darbos” (Rom 1, 20). 

Šie ceļi īsti nav pierādījumi, vismaz ne tajā nozīmē, kā mēs šodien saprotam vārdu „pierādījums”. Patiesībā tie ir vairāk nekā pierādījumi. Tie ir ceļi, kā iepazīt Dievu, kā atzīt Viņa pārākumu it visā, kā visskaidrāk apzināties Viņu kā mūsu sākumu un pavadoni. Taču neviens pierādījums nespēj piespiest prātu vai gribu spert nākamo soli – likt ticēt. Minētie ceļi ved uz racionālu pārliecību par Dieva eksistenci un īpašībām. Taču Kristus dievišķība paliek cita veida jautājums – tas ir ticības jautājums.

Akvīnas Toms uzsvēra, ka viņa pierādījumi ir tikai aicinājums ticēt, nevis formāls iemesls piekrist ticībai. Izcilais dominikāņu teologs Romans Česario rakstīja: „Pat Kristus brīnumi vai citi pārdabiski fenomeni nav pietiekami un acīmredzami pierādījumi, lai objektīvi akceptētu ticību.” Ja jau pat Jēzus brīnumi nav absolūti pārliecinoši, mēs nevaram pārāk daudz gaidīt no savām argumentācijas spējām. 

Mēs nevaram saviem neticīgajiem draugiem uztiept ortodoksālus secinājumus. [..] Dievs ikvienam cilvēkam ir dāvājis brīvību, un mēs vienmēr varam brīvi izvēlēties neticēt. Šāda izvēle ir skumjš brīvības izmantojums – it kā vilciens būtu nolēcis no sliedēm, lai būtu no tām brīvs, bet tad vairs nespētu pakustēties vispār.

Taču cilvēki nevar izvēlēties nedomāt racionāli. Viņi var izvēlēties pārkāpt prāta likumus. Viņi var pat izmantot prāta likumus, šos pašus likumus noliegdami. Mēs nevaram šos cilvēkus ar varu apturēt. Īstenībā ar pārmērīgu uzstājību varam panākt pretēju efektu. Zinu daudzus, kuri netic Dievam un kurus citi ar savu strīdēšanos ir tikai vēl vairāk atbaidījuši no ticības.
Tāpēc pazemība, lūgšana un mīlestība ir visbūtiskākie apoloģēta argumenti. Kā svētais Pēteris rakstīja, ticība jāaizstāv „ar lēnprātību un bijību” (1 Pēt 3, 15). Ja mēs patiešām mīlam cilvēkus, mēs viņus mīlam tādus, kādi viņi ir. Un, ja viņi nav pārliecināti par Dieva eksistenci, mums nav viņi jāspiež ticēt, akli taustoties pa tumsu. Nē, mums jābūt pietiekami daudz paļāvībai, lai aicinātu viņus iznākt gaismā. Tomēr gaisma var starot bezgalīga arī pār kādu, kas atrodas tumsā, un var būt nepieciešams laiks, lai šis cilvēks to ieraudzītu.

Fragments no Skota Hāna grāmatas “Ticības iemesli. Kā saprast, izskaidrot un aizstāvēt katolisko ticību”, KALA Raksti, 2016.

Grāmatu iespējams iegādāties "Mieram tuvu" internetveikalā un draudžu grāmatu galdos.