Šodienas datums: 16.08.2017  |  Vārda dienas: Astrīda, Astra

Garīgā dzīve

1961. gadā Nabadzīgā Bērna Jēzus māsa Veneranda uzrakstīja vēstuli kapucīnu tēvam Tomam Gumpenbergam un tajā uzdeva vienu jautājumu par mīlestību un padevību Dieva gribai. Atbildē viņa saņēma ļoti īpašu vēstuli.

I Kas ir – iekš kā pastāv Dieva mīlestība?

1. Ko vispār nozīmē mīlēt? Mīlēt nav kaut kas dzīvniecisks, tā nav kaislība. Mīlēt var tikai garīga būtne.

Lasīt tālāk


Atzīsim godīgi - atvairīt izklaidīgumu Svētās Mises laikā ir grūts uzdevums ikvienam. Mēs esam cilvēki, dzīvojam strauja tempa pasaulē. Mēs ierodamies uz Svēto Misi ar tik pieblīvētu prātu, ka tas sāk mūs bombardēt, tiklīdz apsēžamies. Un ja mums vēl ir mazi bērni - tad tas jāpareizina ar desmit. Mums jāpieliek gandrīz vai varonīga piepūle, lai pasargātu prātu no novirzīšanās un koncentrētos uz vissvarīgāko pasaulē, kas notiek tajā brīdī - Kungs Jēzus Kristus nāk pie mums savā Miesā.

Un tomēr pastāv iespēja vismaz ierobežot izklaidību Svētās Mises laikā ar šiem vienkāršajiem, taču praktiskajiem paņēmieniem. 

Lasīt tālāk


Pavasara un rudens skolēnu brīvlaika nedēļas strādājošiem vecākiem bieži vien šķiet apgrūtinājums - kā gan savai atvasei palīdzēt lietderīgi pavadīt brīvo laiku? 46 jauniešu vecākiem šajās pavasara brīvdienās par to nebija jāraizējas, jo atbilde bija "Oasis". Kā norāda organizatori, kalpotāji no Marijas Kristīgās dzīves un evaņģelizācijas skolas, sešas dienas ilgā tikšanās nav vienkārši kristīgā nometne, bet gan tikšanās ar sevi un apkārtējiem ticībā un Dieva mīlestībā.

"I'm singing in the rain[1]," pirms Svētās Mises balsis pie Ilūkstes Vissvētākās Jaunavas Marijas vārda baznīcas iemēģina jaunieši, kas ir ne tikai "Oasis" dalībnieki, bet arī organizatori. Dziesmiņas teksts atspoguļo realitāti - nelielā aplī sastājušies pie baznīcas ieejas, viņi dzied nevis par spīti lietum, bet priecājoties par to. Šie jaunieši jau piekto dienu pavada biedrības "Oasis Latvija" rīkotajā tikšanās reizē, pirmajā šogad, bet skaitot kopumā - astoņpadsmitajā. Lasīt tālāk


Francisks no Sales, līdzīgi daudziem citiem svētajiem, vēlas mums sniegt uzmundrinājumu garīgajā ceļā, kurā Dievs mums neliegs savu žēlastību, ja vien centīsimies būt izturīgi un izcīnīt labu cīņu. Viņa grāmata “Ievads dievbijīgajā dzīvē”, kopš publicēta 1609. gadā, tiek izdota atkal un atkal, nezaudējot savu aktualitāti. Ko Francisks domā ar dievbijību? Vispirms viņš liek saprast, kas dievbijība nav. Piemēram, cilvēks domā, ka ir dievbijīgs, ja ik dienas izlasa daudz lūgšanu, bet pēc tam ir augstprātīgs un nelaipns pret saviem tuvākajiem. Vai arī, ja viņš gavē un dod naudu trūcīgajiem, bet viņa sirds ir naida vai nepiedošanas pilna. Francisks ir pārliecināts, ka dievbijībai vajag caurstrāvot ikvienu mūsu dzīves sfēru tā, lai visa mūsu dzīve norisinās Kristū. Viņam pieder vārdi: “Dzīvo, Jēzu!” Tas nozīmē: dzīvo un valdi mūsu sirdīs tagad un vienmēr. Citiem vārdiem sakot, patiesa dievbijība ir Dieva mīlestības un tuvākmīlestības neatdalāmība. Viens no mūsdienu Baznīcas izaicinājumiem, kā norādīja Vatikāna II koncils, ir sašķeltība starp ticību un ikdienas dzīvi jeb, kā to formulē pāvests Pāvils VI, starp ticību un kultūru. Francisks labi apzinās, ka to sasniegt nebūt nav viegli, tāpēc sniedz savus padomus. Kā galvenais priekšnoteikums ir novēršanās no grēka. Lasīt tālāk


Pasaulē un arī Latvijā ir pazīstama dažādu rekolekciju pieredze. Viens no rekolekciju veidiem ir tā dēvētās ignāciskās rekolekcijas. Šis nosaukums radies no sv. Ignācija no Lojolas – jezuītu ordeņa dibinātāja – vārda. Jau 16. gadsimtā viņš sāka vadīt tāda veida rekolekcijas un apkopoja to pieredzi rokasgrāmatā, kas saucas „Garīgie vingrinājumi”. Plašākā kontekstā latīņu valodas izcelsmes vārds „rekolekcijas” nozīmē „savākt kopā no jauna”. Tas, ko cilvēks vēlas savākt no jauna, šeit pirmkārt ir attiecības ar Dievu, ar sevi un līdzcilvēkiem.

Piedalīties rekolekcijās nozīmē izrauties no ikdienas darbiem un steigas. Ja Jūsu dzīve ir spraiga un saspringta, pilna ar raizēm un rūpēm, tad, iespējams, Jums varētu noderēt klusuma laiks, kas ir pavadīts lūgšanās un pārdomās. Iespējams, ka pēc šāda laika Jūs atgriezīsieties mājās daudz mierīgāks, sirdī un prātā sakārtotāks. Bet varbūt Jūs vienkārši jūtat, ka vēlaties veltīt laiku Dievam un sev. Laiku, kurā lūgties un izrunāt savu dzīves stāstu, notikumu, pieredzi ar rekolekciju pavadītāju, kurš atvērti un nenosodoši ir gatavs Jūs uzklausīt. Lasīt tālāk


Sv. Jānis Damaskietis saka, ka lūgšana ir prāta atsegšana Dieva priekšā. Kad mēs lūdzamies, mēs atklājam Viņam, kas mums vajadzīgs, atzīstam savas vainas, pateicamies par Viņa dāvanām un pielūdzam Viņa bezgalīgo majestāti. Lūk, pieci padomi, lai labāk lūgtos – kopā ar sv. Akvīnas Tomu.

5. Esi pazemīgs

Daudzi cilvēki maldīgi uzskata, ka pazemība ir zema pašcieņa vai zems pašnovērtējums. Sv. Toms māca, ka pazemība ir spēja atpazīt patiesību un realitāti. Tā kā lūgšana pēc savas būtības ir mūsu “lūgums”, adresēts Dievam, tad pazemība ir ārkārtīgi svarīga. Caur pazemību mēs atskārstam savu nabadzību Dieva priekšā. Mēs esam pilnībā atkarīgi no Dieva itin visā un ikvienā mūsu eksistences mirklī – dzīvība, elpa, katra doma un rīcība. Kļūstot pazemīgāki, mēs aizvien dziļāk apzināmies nepieciešamību lūgties vairāk. 

Lasīt tālāk


16. decembrī, aprit 100 gadi kopš svētīgā tēva Honorāta Kozmiņska piedzimšanas debesīm. Par godu šim notikumam kapucīnu tēvi un tēva Honorāta dibināto kongregāciju māsas Latvijā ielūdz uz īpašu šai dienai veltītu piemiņas vakaru. Gaidot šo notikumu un izdzīvojot šo Adventa laiku, varam iepazīties ar tēva Honorāta piedāvātajiem līdzekļiem, kā stiprināt un atdzīvināt savu ticību.

  • Ik dienas pateikties Dievam par ticības dāvanu un lūgt, lai Viņš šajā ticībā uzturētu līdz nāvei;
  • Ik dienas skaitot ticības apliecinājumu, uzmodināt ticību tajā ietvertajiem noslēpumiem;
  • Bieži uzmodināt sevī vēlēšanos labāk visu zaudēt nekā atkāpties no katoliskās ticības;

Lasīt tālāk


Novembrī Rīgas Augstāko reliģijas zinātņu institūts sadarbībā ar Baskāju karmelītu laju ordeni un Karmela Ekleziālo kustību organizēja konferenci "Svētā Jāņa no Krusta mācības psiholoģiskie aspekti", kurā uzstājās profesore Dr. psych. Veronika Azofeifa Espinosa no Kostarikas. Konference aizritēja intensīva dialoga un diskusiju garā.

Kā norādīja profesore, ikvienā no mums mīt noslieces un vēlēšanās, ko sv. Jānis no Krusta sauc par “apetītēm” pēc tām redzamajām lietām, kas dvēselei uzliek nastu. Tāpēc Dievs darbojas, lai mūs šķīstītu, “tumšā naktī” iztukšotu dvēseli un vestu pretī apetītes, pat vēlmju pret šīm lietām trūkumam, un atgrieztu dvēseli vienīgi pie sevis pašas.

“Tumšās nakts” pirmajā posmā svētajam tiek ieteikts sadedzināt zivs sirdi, kā to izdarīja Tobija pirms apprecēja Sāru: smarža izplatīsies un, kad dēmons to saodīs, tas bēgs un nekad vairs viņam netuvosies (Tob 6, 17). Lasīt tālāk


Vai mācība par “tumšo nakti” var iepriecināt, palīdzēt, parādīt ceļu uz gaismu? Tam, kas atrodas dziļākajā pusnakts tumsā, diezin vai. To zina arī Jānis no Krusta. Tieši tādēļ, ka dziļās nakts pārdzīvojumam nepiederas svinīgi apgalvojumi un pamācības, cilvēks jūtas zaudējis katru cerību. Viņš jūtas debesu un zemes atstāts... Šeit vairs nevar līdzēt pamācīšana, bet tikai pieredze, proti, pretējā pieredze: ka ir vēl Kāds, kas ar mani saista cerības, Kāds, kas pazīst manu dvēseli un arī tagad to saprot...

Vienu no skaistākajāmm siltuma un sirsnības pilnām vēstulēm Jānis no Krusta sūta donjai Huanai no Granādas šādā nakts situācijā.

Lasīt tālāk Jāņa no Krusta vēstuli


Reiz svētais Francisks, iedams ar brāli Leonu no Perudžas uz Santa Maria deļi Andželi ziemas laikā, kad viņu stipri mocīja milzīgs aukstums, uzsauca brālim Leonam, kas gāja pa priekšu, sacīdams šādi: “Brāli Leon, kauč arī mazie brāļi visā pasaulē parādītu lielu un pamācošu svētuma piemēru, tomēr pieraksti un cītīgi atzīmē, ka tas nav pilnīgs prieks.” Un, iedams tālāk, svētais Francisks viņam uzsauca otru reizi: “Ak, brāli Leon, ja arī mazais brālis atdotu acu gaismu aklajiem, izstieptu taisnus saliektos, izdzītu velnus, atdotu dzirdi kurlajiem, valodu mēmajiem un, vēl jo vairāk, uzceltu miroņus, kas gulējuši nāvē četras dienas, raksti, ka tas nav pilnīgs prieks.” Un, mazliet paiedams, svētais Francisks skaļi sauca: “Ak, brāli Leon, ja mazais brālis zinātu visas valodas un visas zinības un visus rakstus, tā ka prastu pareģot un atklāt ne tikai nākotni, bet arī apziņas dziļumus un cilvēku noslēpumus, raksti, ka tas nav pilnīgs prieks.” Paiedams mazliet tālāk, svētais Francisks atkal skaļi sauca: “Ak brāli Leon, Dieva aitiņ, ja arī mazais brālis runātu eņģeļu mēlēs un zinātu zvaigžņu ceļus un zāļu spēkus un ja viņam tiktu atklātas visas zemes bagātības un viņš pazītu putnu un zivju, un visu dzīvnieku un akmeņu, un ūdeņu spēkus, raksti, ka tas nav pilnīgs prieks.” Un, paiedams vēl kādu gabalu, svētais Francisks skaļi sauca: "Ak brāli Leon, ja arī mazais brālis prastu tik labi sludināt, ka pievērstu visus neticīgos Kristus ticībai, raksti, ka nav tur pilnīga prieka." Lasīt tālāk


2016. gada 3. oktobrī Rīgas Garīgais seminārs svinēja savas aizbildnes svētās Terēzes no Bērna Jēzus svētkus. Pēc svētku Svētās Mises Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta asociētā profesore Baiba Brūdere nolasīja referātu, uzsverot Terēzes apņemšanos neko neatteikt Jēzum.

Ievads
Žēlsirdības gads, ko Jēzus mums šogad visiem dāvā, lēnām ievirzās noslēguma taisnē. Ir saņemts jau daudz žēlastību un, iespējams, kā atbilde uz to – pieņemtas arī dažas apņemšanās. Varbūt viena no tām varētu būt – censties labāk un uzticīgāk īstenot savu piederību Kristum? Žēlsirdīgajam Kristum, kurš ir žēlsirdīgs ar mums un kurš ļoti vēlas ar mūsu starpniecību izplatīt savu žēlsirdību tālāk citiem. Bet šim nolūkam vajadzīgs, lai arī mēs mācītos žēlsirdību. Svētajai Terēzei no Bērna Jēzus te ir ko teikt, viņai, kas 14 gadu vecumā pieņēma lēmumu „neko neatteikt Jēzum”. Neko neatteikt Jēzum - kādi dziļumi!

Lasīt tālāk


Nemaz nevajag daudz, lai tava dzīve būtu patiesi dievbijīga; pietiek, ja tu garīgajā dzīvē izvēlies dažus principus un tos realizē.

Pirmais padoms ir sv. apustuļa Pāvila teiktais: tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu (Rom 8, 28). Tas tiesa, ka Dievs pat ļauno var pārvērst labajā, taču ar noteikumu, ka cilvēks atdos Viņam visu bez nosacījumiem, tātad arī grēkus (no kuriem Dievs mūs ne vienmēr pasargā) Viņš savā visvarenajā apredzībā spēj vērst mums par labu, ja vien mēs Viņam kalpojam. Tā piemēram, ja ķēniņš Dāvids nebūtu pieļāvis grēku, tad gan viņš laikam nekad nebūtu kļuvis tik pazemīgs. Tāpat arī Magdalēna tik dedzīgi nemīlētu Jēzu, ja viņai nebūtu piedoti daudzie grēki, savukārt, Jēzus tos nepiedotu, ja viņa nebūtu tos pieļāvusi.

Lasīt tālāk


Rekolekcijas ir laiks, kad cilvēks aiziet vientuļā, nomaļā vietā, lai tur kopā ar Dievu pārdomātu un sakārtotu savu dzīvi. Un tāpēc tas ir aicinājums no Dieva. Aicinājums uz vienu no daudzajiem lūgšanu veidiem, lai ar tā palīdzību pieredzētu garīgas pārmaiņas savā personīgajā dzīvē. Šis lūgšanu veids palīdz iemācīties ievērot Dieva mīlestības zīmes un paļauties uz Dievu. Šādi mācāmies riskēt un tuvoties Jēzum tādi, kādi esam. Lasīt tālāk


Visās dzīves sfērās – kā ģimenē, tā profesionālajā un sabiedriskajā jomā – mums visiem nākas pieņemt dažādas izvēles un lēmumus. Iespējams, mums ir jāmeklē jauns dzīvoklis, jāatrod piemērots darbs, vai arī gribam izvēlēties vislabāko skolu savam bērnam. Kā izvēlēties pareizi tad, kad esam visnopietnāko dzīves izvēļu priekšā, kas skar personisko aicinājumu, dzīvesdrauga izvēli, aicinājumu uz priesterību vai konsekrēto dzīvi? Lasīt tālāk


Piedāvājam septiņas idejas, kā izdzīvot savu ticību un liecināt par Kristu, lietojot sociālos medijus.

1. Atjaunini savu profila informāciju. Tici Dievam? Ļauj to uzzināt saviem draugiem. Profili portālos ir domāti tam, lai atklātu dažādas personības šķautnes un būtisku informāciju. Rakstot par sevi, parasti cenšamies parādīt sevi no labākās gaismas, uzrakstīt kaut ko interesantu un piesaistošu, taču ne vienmēr šajā informācijā atstājam liecinām par savu ticību Dievam. Savā profilā minēt to, ka esi kristietis, ir lielisks veids, kā atklāt citiem savu ticību un apliecināt, ka no tās nekaunies. Lasīt tālāk


„Tev būs svēto dienu svētīt” (3. Dieva bauslis). Kā saule pie debesīm ir zvaigžņu karaliene un vadītāja, tā katru Baznīcas gada nedēļu ievada Kunga diena – svētdiena.

Sinaja kalnā Dievs caur Mozu izraēliešiem deva pavēli: „Atceries, ka tu svētītu sabatu!” Ar to tika izteikts Dieva aicinājums – Viņa dienu svētīt. Sabata miera likums pie jūdiem bija ļoti stingrs. Apzinātus un tīšus sabata miera likuma pārkāpējus sodīja ar nāvi (2 Moz 31,14 un 35,2) un nomētāja ar akmeņiem (Num 15, 32). Tāpat nedrīkstēja aizdedzināt pat uguni un kaut ko vārīt (2 Moz 35,3). Tādēļ visu nepieciešamo ēdienu sabata dienai vajadzēja vārīt un cept dienu iepriekš (2 Moz 16,23). Lai ēdienu uzturētu siltu, ēdiena traukus apklāja ar sienu, skaidām, vilnu, dzīvnieku ādām. Lasīt tālāk


8. bauslis un nepatiesa liecība, melošana, aprunāšana

Mēs katru dienu runājam, nepievēršot tam īpašu uzmanību un pārāk nekontrolējot runātā saturu, runājam savā starpā, paši ar sevi, runājam par labu laiku, darbu, valdību, svētkiem, katastrofām, savām gaitām, veiksmēm, neveiksmēm un arī citu gaitām un darbiem. Kāda nozīme ir runāšanai kristieša dzīvē? Kas ir nepatiesa liecība, melošana, aprunāšana? Šī problēma ir aktuāla visos laikos, bet mūsdienās, sadzīvē ienākot modernajām komunikāciju tehnoloģijām, iegūst vēl plašāku dimensiju, tādēļ pārdomāsim, ko par šo jautājumu saka Svētie Raksti un Baznīcas mācība.

Lasīt tālāk


Vidzemes Augstskolas 4. kursa studente Kristīne Karamiševa savā bakalaura darbā pētīja, kas motivē svētceļniekus augusta pirmajā pusē atrast laiku, lai uz Aglonu dotos kājām. Darba “Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku apmeklējušo svētceļnieku – kājāmgājēju motivācija” autore piekrita, ka publicējam pētījuma daļu, kurā ir apkopoti 2015. gada svētceļnieku aptaujas rezultāti par viņu motivāciju uz Aglonu doties kājām. Lai arī līdz svētceļojumam vēl ir atlikuši vairāki mēneši, K. Karamiševas pētījumā ietvertās aptaujas rezultāti varētu noderēt gan tiem, kas svētceļojumus organizēs, gan arī tiem, kas tiem pievienosies. Lasīt tālāk


Gavēnis ir laiks, kurā mēs īpaši esam aicināti atgriezties no grēkiem. Šis var kļūt arī par laiku, kurā atgriezties baznīcā, ja dzīves pārbaudījumos un ikdienas rūpēs gadījies nomaldīties. Varbūt Svētajā Misē neesat bijis tikai dažas reizes, bet varbūt baznīcā neparādāties jau sen. Debesu Tēvs ir žēlsirdīgs un gaida ikvienu no mums, lai arī kādi ir bijuši mūsu dzīves līkloči. Ja jau kādu laiku apsverat, vai nevajadzētu atkal aiziet uz Svēto Misi, tomēr esat nemierīgs un jūtaties nedroši – šīs pārdomas domātas jums. Tātad, kā atkal pēc ilgāka pārtraukuma atsākt iet uz Svēto Misi?

Lasīt tālāk


“Mīlestības pierādīšanai Tu man atstāji tikai mazo uzdevumu – ikdienas izmantošanu, izdaiļošanu un visaugstāko pilnību – Tavas gribas izpildīšanu. Un visā tajā iznīkt sev un pāriet Tevī.” (”Dzīves dziesma”)

Arhibīskaps Antonijs Springovičs (1876-1958) pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados izlasīja Nabadzīgā Bērna Jēzus māsas Marijas Stefanas (1919-1954) autobiogrāfiju „Dzīves dziesma” un bija ļoti tās uzrunāts. Tāpēc pēc māsas nāves, lai varētu ierosināt beatifikācijas procesu, arhibīskaps uzticēja kapucīnu tēvam Tomam Gumpenbergam, kas 1955. gadā atgriezās no ieslodzījuma, personīgi aprunāties ar māsas Marijas Stefanas radiniekiem, kaimiņiem, skolas biedriem, kā arī savākt visus iespējamos materiālus par viņu. Lai īstenotu šo uzdevumu, arhibīskaps tēvu Tomu nosūtīja uz Nīcgales draudzi, kas ir māsas Marijas Stefanas dzimtā puse. Tur tēvs Toms apmēram gadu dzīvoja pie prāvesta. Cik zināms, viņam citu pienākumu nebija – tikai savākt visus materiālus par māsu Mariju Stefanu. Viņš satikās ar radiniekiem, pierakstīja viņu liecības, kā arī iepazinās ar pašas māsas Marijas Stefanas rakstiem un meditācijām.
Darbs „Sirds noslēpums” ir māsas Marijas Stefanas garīgās piezīmes, kas pagaidām nav publicētas. Piedāvājam iepazīties ar tēva Toma Gumpenberga tieši pirms 58 gadiem teiktām konferencēm Nabadzīgā Bērna Jēzus māsām, kurās viņš balstījās uz māsas Marijas Stefanas darbu „Sirds noslēpums”. Lasīt tālāk


Janvāra nogalē Latvijā ieradās jezuītu tēvs Pauls Favro (Paul Favraux) no Beļģijas. Šis viņam bija jau 12. brauciens uz Latviju, bet kabatā ir biļete lidojumam uz Rīgu arī augustā. Latvijā tēvs Favro vada rekolekcijas, kas ir balstītas svētā Ignācija no Lojolas garīgajos vingrinājumos, taču, kā teic pats tēvs Pauls, “atjaunotnes mērcē un ar atjaunotnes garšvielām”.

Tēvs Pauls Favro par priesteri tika iesvētīts 1974. gadā, ir filozofijas pasniedzējs. Savukārt ar harizmātisko atjaunotni tēvs Pauls iepazinies tikai salīdzinoši nesen:

Mani palūdza palīdzēt kādai harizmātiskai kopienai, kas atradās krīzes situācijā. Es iesaistījos, lai kontrolētu un nomierinātu kaislības. Un saviem brāļiem jezuītiem, ejot uz tikšanās reizēm, es teicu, ka šovakar būšu tas, kurš izskrūvē spuldzītes (rāda uz augšu paceltas rokas un smejas – aut. piez.). Pēc kāda laika tomēr gribējās arī saviem brāļiem ieteikt uz turieni aiziet, jo tas nāk par labu. Tā bija pirmā žēlastība, ko saņēmu šajā grupā – saprast, ka harizmātiska lūgšana arī ir lūgšana. Lasīt tālāk


Vatikāna II koncila Apostolicam actuositatem dekrēts par laju apustulātu vēršas pie kristīgajiem lajiem par viņu īpašo un pilnīgi nepieciešamo līdzdalību Baznīcas sūtībā. Koncils uzsver, ka nekad Baznīcā nedrīkst pietrūkt laju apustulāta, kuru nosaka viņu kristīgais aicinājums.

Ticīgajiem ir jāatšķir tiesības un pienākumi, kas gulstas uz tiem kā Baznīcas locekļiem, no tā, kas attiecas uz viņiem kā sabiedrības locekļiem. Jācenšas saskaņot vienus ar otriem, atceroties, ka visās laicīgās dzīves jomās jāvadās pēc sirdsapziņas, jo nevienu cilvēka aktivitāti, pat ja tā ir laicīga, nevar nošķirt no Dieva valstības.

Lasīt tālāk par laju apustulātu


Dievs aicina ikvienu no mums. Katram cilvēkam ir dzīves aicinājums, kuram Dievs ir radījis, aicinot uz laulību, priesterību vai konsekrēto dzīvi, kā arī profesionālais aicinājums, kurā vislabāk var kalpot Dievam. Tomēr iesākumā ir pats būtiskākais no aicinājumiem – aicinājums savu dzīvi dzīvot kopā ar Dievu.
Konsekrētā dzīves gada ietvaros aicinām tuvāk iepazīt, kā Dievs aicina Viņam veltītos cilvēkus. Un patiesībā - ikvienu no mums. 

Aicinājums ir dialogs starp divām brīvībām – Dieva brīvību un cilvēka brīvību (..). Cilvēks eksistē, tāpēc, ka Dievs viņu sauc, un viņš eksistē kā brīva būtne – tieši tāpēc, ka Dievs viņu ar absolūti brīvu aktu sauc esamībā; jo Dievs aicina, ko Viņš grib, kad Viņš grib un kā Viņš grib – “saskaņā ar savu nodomu un žēlastību” (2 Tim 1, 9).

Lasīt tālāk fragmentus no pr. Amadeo Čenčini priekšlasījuma jaunajiem konsekrētajiem


Vispasaules svētdarīšanas diena 2015

Evaņģēlijs ir prieks. Jo tā ir satikšanās ar Viņu, kurš ir prieka “avots”. Jo tas norāda uz vispilnīgāko atbrīvošanu un visaugstāko pilnību, ko vien cilvēks var iedomāties vai izsapņot, un īsteno to. Kā saka pāvests Francisks: “Evaņģēlija prieks piepilda sirdi un visu dzīvi tiem, kas sastop Jēzu. Tie, kas ļauj, lai Viņš tos atpestī, tiek atbrīvoti no grēka, skumjām, iekšējā tukšuma, vientulības. Kopā ar Jēzu vienmēr dzimst un atdzimst prieks.” (Evangelii Gaudium) No tā izriet, ka svētums ir prieka ceļš, jo tas īsteno mūsu viscēlākās un visdziļākās ilgas.

Vispasaules svētdarīšanas diena 2015 ar tēmu “Prieks dzīvot Evaņģēliju” tiek veltīta Dieva vēlmei attiecībā uz katru cilvēku – svētuma priekam.

Lasīt tālāk Sonjas Kjavarolino no kustības "Pro Sanctitate" rakstu


Priestera Andra Ševeļa MIC referāts, ka tika nolasīts Svētās Terēzes no Bērna Jēzus svētkos Rīgas Garīgajā seminārā 2015. gada 28. septembrī.

Kāda ir Marijas loma mūsu svēttapšanā? Kāpēc tik svarīga ir viņas klātbūtne un piemērs mūsu ceļā uz svētumu? Kāpēc mums jālūdz viņas aizbildniecība? Kāpēc mums jāseko svēto paraugam? Šis referāts sastāv no trim punktiem: pirmajā pārdomāsim to, kāpēc Terēze mīlēja Dievmāti, otrajā – kā sekot Marijas un Terēze pazemības, paļāvības un mīlestības piemēram, un trešajā runāsim par Terēzes paveikto garīgo revolūciju: taisno ceļu uz svētumu. Lasīt tālāk


Kāda katolis.lv lasītāja nesen jautāja, vai ir pareizi turēt atvērtas rokas lūgšanas “Tēvs mūsu” laikā. Kaut arī lūgšana ir saruna ar Dievu un tā var likties tikai garīga darbība, tomēr nedrīkst aizmirst, ka esam arī fiziskas būtnes un, tāpat kā jebkurā sarunā ikdienā piedalās viss mūsu ķermenis, emocijas, sajūtas, tā arī sarunā ar Dievu liela nozīme ir mūsu ķermeņa stājai, apkārtējai noskaņai, kas mums palīdz vai traucē lūgties.

Lūgšanā izplatīts žests ir cilvēka nostāšanās Dieva priekšā ar pacēltām rokām. Šādi cilvēks ir lūdzies jau no seniem laikiem. Bībelē lasām, ka šādā pozā lūdzās Mozus (Izc 17: 10 - 13), tāpat arī patriarhi, pravieši un citi Svēto Rakstu varoņi. Šāds lūgšanas veids ir biblisks un nav pretrunā ar katolisko tradīciju. Lasīt tālāk


Izšķirošais jautājums ir: ko nozīmē staigāšana Dieva vārda patiesībā (sal. 3Jņ)? Lai to saprastu, vispirms jāņem vērā, ka Bībele apraksta dažādus, atšķirīgus staigāšanas veidus. Vēstulē romiešiem astotā nodaļā mēs izlasīsim par staigāšanu saskaņā ar garu vai staigāšanu saskaņā ar miesu (8,4). Toties, ja lasām Jāņa Evaņģēliju vai vēstules, tad uzzināsim par staigāšanu gaismā vai arī tumsā (Jņ 8,12; 11,9-10; 12,35; 1Jņ 1,6-7).

Lasīt tālāk


Joprojām nemainīgi aktuāls ir jautājums par auglīgu Dieva vārda pieņemšanu savā sirdī. Diemžēl bieži tas mūsos paliek intelektuālas izziņas līmenī un nenes gaidīto dzīves pārmaiņu, vai arī kristīgas nostājas ikdienā augļus. Līdz ar to bieži pieredzam savas kristietības teorētiskumu, bet dažiem tas kļūst par iemeslu vienaldzībai vai pat aiziešanai no Kristus.

Lasīt tālāk


Vēlmi iemājot vārdā pauž Jēzus Kristus pirmie mācekļi. Labi zinām, ka tie bija Jāņa Kristītāja mācekļi. Kad Jānis norāda uz Jēzu, ka Viņš ir tas Gaidītais, tie atstāj savu skolotāju un pievienojas Jēzums, seko Viņam (Jņ 1,29-37). Jēzus tiem prasa: Ko jūs meklējat? (Jņ 1,38). Tad viņi atbild ar jautājumu: Mācītāj, kur Tu mājo? (Jņ 1,38). Jautājot, kur Tu mājo, izsaka vēlmi būt kopā ar Viņu, dzīvot kopā ar Viņu. Runa neiet par vienkāršu vizīti, bet gan par Jēzus misiju, uzdevumu. Kur mājo - pou meneis; menō - šis darbības vārds apzīmē dzīvošanas, atrašanās, palikšanas ideju. Kā zinām rabīni Jēzus laikā neceļoja no vienas vietas uz otru. Tiem bija mājas, kur pulcināja mācekļus. Pirmie mācekļi jautā Jēzum: kur Tu mājo?, izturas pret Viņu kā pret rabīnu un grib Viņam pievienoties, tādēļ jautā par Viņa mājvietu. Jēzus nenorāda viņiem adresi, tikai saka: nāciet un skatieties! (Jņ 1,39).

Lasīt tālāk


Ir zināms pirmo kristiešu sveiciens: „Kristus ir augšāmcēlies!” Īpašā veidā tas ir saglabājies pareizticīgo Baznīcas liturģijā. Tā ir priekpilna vēsts par ārkārtēju notikumu, kas īstenojās pirmatnējā Baznīcā, kurā Jēzus klātbūtnes pieredze bija pavisam jauna.

Šobrīd, 2000 gadus pēc šī notikuma, mūsu dievbijība baznīcās vairāk izpaužas kā dziļš klusums. Protams, tas ir dievbijības auglis, taču ļoti individuālas dievbijības - tajā pietrūkst prieka par Augšāmcēlušā klātbūtni.

Mums var rasties jautājums: vai mūsu dievkalpojumi - vai vispārīgāk mūsu kristīgā dzīve - līdzinās pirmo kristīgo kopienu dzīvei? Vai mūsdienās tā ir atjauninājusies Svētā Gara darbības rezultātā?

Lasīt tālāk


Jūs lūdzat izklāstīt manu kredo. Kaut gan katra kristieša un, protams, arī priestera kredo jau ir izteikts Ticības simbolā, jūsu jautājums ir pilnīgi vietā. Kristietība ir neizsmeļama. Jau apustuļu laikā mēs atrodam veselu gammu kristietības tipu, kuri papildina cits citu. Un tā, īsāk sakot, man ticība, kurai es piederu, nozīmē kristietību kā dinamisku spēku, kas aptver visas dzīves puses, atvērtu visam, ko Dievs radījis dabā un cilvēkā. Es to mazāk uztveru kā reliģiju, kas pastāvējusi divdesmit pagātnes gadsimtu gaitā, bet vairāk kā ceļu uz nākotni.

Lasīt tālāk