Šodienas datums: 18.12.2017  |  Vārda dienas: Klinta, Kristaps, Kristofers, Krists

Garīgā dzīve

Aicinājums: dialogs starp divām brīvībām

Dievs aicina ikvienu no mums. Katram cilvēkam ir dzīves aicinājums, kuram Dievs ir radījis, aicinot uz laulību, priesterību vai konsekrēto dzīvi, kā arī profesionālais aicinājums, kurā vislabāk var kalpot Dievam. Tomēr iesākumā ir pats būtiskākais no aicinājumiem – aicinājums savu dzīvi dzīvot kopā ar Dievu.
Konsekrētā dzīves gada ietvaros aicinām tuvāk iepazīt, kā Dievs aicina Viņam veltītos cilvēkus. Un patiesībā - ikvienu no mums.

Aicinājums ir dialogs starp divām brīvībām – Dieva brīvību un cilvēka brīvību (..). Cilvēks eksistē, tāpēc, ka Dievs viņu sauc, un viņš eksistē kā brīva būtne – tieši tāpēc, ka Dievs viņu ar absolūti brīvu aktu sauc esamībā; jo Dievs aicina, ko Viņš grib, kad Viņš grib un kā Viņš grib – “saskaņā ar savu nodomu un žēlastību” (2 Tim 1, 9). Viņš izvēlas un aicina Zaheju tāpat kā Mateju, Viņš izvēlas tos, kurus aicina, nevis starp “labajiem” un labi sagatavotajiem.
Absolūti brīvais Dievs rada aicināto un aicinādams dara viņu pilnīgi brīvu – brīvu dot Viņam atbildi. Dievs dara cilvēku atbildīgāku, t.i. atbildēt spējīgu. Viņš to nepiesaista sev, Viņš nespiež mīlēt sevi, būt Viņam pateicīgam vai sekot Viņam (kā to redzam attieksmē pret bagāto mācekli un pat Jūdasu). Kad nostāda izvēles priekšā, cilvēks to izdara saskaņā ar saņemto dāvanu, proti, pēc brīvas gribas – tāpat kā viņa Radītājs.
Tātad – aicinājums būtībā ir dialogs – dialogs starp Dievu un cilvēku, starp runājošo Dievu, kurš vienmēr ir pilnīgs, un runājošo cilvēku, kurš, lai gan vienmēr ir nepilnīgs, tomēr tiek aicināts sadarboties ar Dievu.
Tātad – pirmā un galvenā persona, kas darbojas aicinājumā, ir Dievs, ko Bībele apzīmē kā Aicinātāju (Rom 9, 12; Gal 5, 8; 1 Pēt 1, 15), kas kopš seniem laikiem ir kā Dieva definīcija.
Un uz ko Dievs aicina? – Viņa sauciens mūs skar četros virzienos.

1. Aicinājums dzīvē
Dievs pirmkārt aicina dzīvē. Un šajā aicinājumā Viņš tūlīt atklāj dažas savas atpestītgribas, kā arī īstā aicinājuma iezīmes. Jo Viņš aicina kādu, kura vēl nav un kurš tāpēc nevar Viņam – Dievam – atbildēt, bet Dievs patlaban aicina viņu, lai dotu viņam šo iespēju, un Dievs liek viņam būt, rada viņā šo spējīgumu ar to, ka izvēlas viņu pirms viņa dzimšanas (sal. Jer 1, 5; Gal 1, 15).
Iniciatīva pilnībā pieder Dievam, un no tās rodas mīlestības lielums, kas ir tik intensīvs, ka nosaka mīlamā eksistenci. Mīlestība ir visa sākumā: Dieva mīlestība iet pa priekšu radībai un vēlas to.
Mēs visi esam ieraudzījuši dienas gaismu tāpēc, ka laba griba mūs mīlēja vēl pirms mēs bijām. Un tas ir noslēpums! Dievs ir mūs tā mīlējis, ka uzreiz darīja paklausīgus šim Viņa aicinājumam: mūsu ierašanās pasaulē un dzīvē ir paklausības akts attiecībā pret Dieva aicinājumu, kurš ir gribējis mūsu eksistenci. (..)
Kardināls Ņūmens pareizi saka: “Es esmu radīts, lai darītu to, kam neviens cits nav radīts. Tas nav atkarīgs no tā, vai es esmu bagāts vai nabags, vai cilvēki mani ciena vai nicina. Dievs mani pazīst un sauc mani vārdā. Zināmā mērā es savā vietā esmu tikpat nepieciešams kā erceņģelis savā.” (...)
 
2. Aicinājums uz ticību
Kopš tā mirkļa, kad mēs atbildējām uz Dieva Radītāja pamataicinājumu, visa mūsu dzīve ir pastāvīga aicinājumu secīga mija – lielu un mazu, neskaidri vai skaidri izteiktu, uzreiz pamanītu vai apslēptu, bet Aicinātājs vienmēr ir tas pats – Dievs, Tēvs un Māte, kurš pēc tam, kad ir mums dāvājis dzīvi, aicina mūs dzīvot to pilnīgi – līdz mūsu iespēju robežām un pat vēl vairāk – saskaņā ar Viņa izdomāto plānu.
Un visas dzīves izšķirošākajā un noslēpumainākajā aktā attiecībā uz šo plānu no jauna tiek aicināta cilvēka brīvība: ticēt Dievam vai neticēt? Tas ir aicinājums uz ticību, kas šodien nozīmē visa cilvēka piekrišanu – ticēt Dievam un mīlēt Viņu ar visu savu esmi, ar sirdi un prātu, ar rokām un kājām, ar spēku un vājumu, ar kaismi un emocijām... Ticību kā paļaušanos uz Dievu. (...)
Aicinājums uz ticību būtībā sadalās tālākos aicinājumos, kas pastāvīgi ir vērsti pie cilvēka brīvības dialogā ar Dievu, kurš cilvēku aicina.
Lūk, viens piemērs no Bībeles. Abrahamam aicinājums uz ticību sakrīt ar sava personīgā aicinājuma atklāšanu; Abrahams vienmēr tiek attēlots ar baltu bārdu, bet acīmredzot ir bijis jauns, kad viņam tika pavēlēts atstāt savu zemi, tautu, darbu – visu, kas veidoja viņa identitāti, atteikties no sava vārda, lai dotos uz noslēpumaino zemi, kuru Dievs apsolīja parādīt (Rad 22, 2), lai vēlāk Dievam upurētu to, kas saskaņā ar cilvēciski neticamo, ārpus katras saprātīgas plānošanas esošo apsolījumu negaidot kļūs par visdārgāko un vismīļāko viņa dzīvē – kā devumu, ko viņam pēc loģiskiem apsvērumiem pilnīgi jāzaudē un kas zināmā mērā šķiet patiesi pazaudēts. Kur slēpjas šī sirdī jaunā sirmgalvja spēks? Tas ir tikai un vienīgi paļaušanās, sevis ziedošanas, ticības Dievam spēks caur uzticēšanos Viņa noslēpumā un mīlestībā izpildītajam plānam.
Deus providebit... Gan Dievs pats izvēlēs sev jēru upurim, mans dēls...” (Rad 22, 8)
Abrahama vēsturē mēs varam saskatīt ticības kā Dieva vadītā svētceļojuma etapus: Dievs aicina cilvēku virzīties arvien augstāk, transcendēt sevi virzienā uz noslēpumu – ne ar acīs krītošu devumu, noteiktiem soļiem, vienkāršiem mērķiem, redzamu horizontu, ko var saskatīt ar neapbruņotu aci, nevis pa priekšu apstājoties un tikai tad rīkojoties, kad viss ir pilnīgi skaidrs, bet gan pieļaujot, ka viņa zemes ceļojums uzņem Mūžīgā gaitu un viņa sirds ievēro Dieva sirdspukstus.
Tā ir ticība – šis ieguldījuma veids, šī sevis ielikšana – ne tāpēc, ka ir droši zināms, cik tālu ies, bet gan tāpēc, ka ir Dievs, kurš mūs aicina uzdrīkstēties un ļauties krist, un būt pārliecinātiem, ka tiksim pieņemti Viņa rokās.
Ticība ir pāreja no piesardzības un nodrošināšanās pret risku, respektīvi – no pretenzijas pieņemt tikai absolūti drošus lēmumus, kuri noteikti novedīs pie nodomātā mērķa, - uz drosmi ļauties krist vai arī “ielaisties” savā ziņā pārgalvīgos un varbūt pat neiespējamos pasākumos, kuros slēpjas nevis uzvarām vainagoto spēju garantija, bet gan drīzāk nosēšanās vieta – kāds, kurš mani gaida un pievelk, kurš liek man tuvoties Viņam.
Tātad – tas ir evaņģēliskais notikums – iešana pa ūdens virsmu (Mt 14, 29), pēc cilvēciskajiem likumiem neiespējama iešana, kas tikai tad kļūst iespējama, ja es savu skatienu esmu cieši vērsis uz Kristu, vai arī – ja es droši zinu, ka Viņa skatiens to, kurš Viņam uzticas, sargā, arī ja Viņam jāstaigā tumšā ielejā.
Šīs ticības izpratnes veids var būt tuvs sekojošai epizodei. Bērns atrodas viens pats mājās augšējā stāvā, kad pēkšņi izceļas liels ugunsgrēks. Pārbijusies māte no āra sauc mazajam, lai viņš metas pa logu ārā uz ugunsdzēsēju steigā izplestā glābšanas paklāja, taču pārbiedētajam bērnam, kurš māti kaut arī dzird, bet caur dūmiem nevar redzēt, nav drosmes izšķirties. Sievietes mātes instinkts atrod īstos vārdus – bērnam, kurš svārstoties iebilst, ka nevar māti redzēt, viņa atbild: “Bet es tevi redzu...” Un mazais ar aizvērtām acīm, mātes skatiena drošības nomierināts, it kā šis skatiens viņu vadītu un novērstu sasišanos pret zemi, metas ārā un tiek izglābts.
Šai epizodei piemērots ir slavenais Kīrkegārda izteiciens: “Ticēt nozīmē stāvēt tumša bezdibeņa malā un dzirdēt balsi, kas sauc: “Ļaujies krist, es tevi pieņemšu savās rokās!””
Nāk prātā arī izteiksmīgais B. Fortes komentārs: “Pie tā bezdibeņa malas uzmācas nemierīgi jautājumi: un ja nu pieņemošo roku vietā ir sašķēlušās klintis? Un ja nu arī viņpus tumsas nav nekā cita kā tikai nebūtības tumsa? Ticība nozīmē – pretoties šo jautājumu smagumam un izturēt; nevis zīmes pieprasīt, bet gan neredzamajam Mīlošajam, kurš aicina, dāvāt mīlestības zīmi.”
Arī tad, ja cilvēciskā vājuma vai nepilnīgās ticības dēļ šai drošībai uzmācas šaubas, un ticība parādās ne vienmēr ar ticīgu, bet drīzāk pat ar baiļu saucienu “Kungs, glāb mani!”
Interesanta ir E. Bianki, Bozes priora, izdarītā šīs evaņģēlija vietas analīze, kur tiek izcelta mācekļa vājā ticība: “Ticīgajiem vienmēr ir par maz ticības, visiem kristiešiem pastāvīgi pietrūkst ticības, tāpēc ticīgajiem vienmēr pastāv vajadzība – atvērties lielākai ticībai. Un tomēr ticība, pat ja tā ir ļoti maza, pat ja tā samazinās līdz sinepju grauda apmēriem – vienmēr sevī satur ārkārtēju spēku... Patiesais ticīgā tēls ir nevis tas, ko rāda Pēteris, kurš iet pa ūdens virsmu pie Jēzus, bet gan tas, kurā Pēteris sāk grimt un sauc: “Kungs, glāb mani!”, un Kungs viņu paņem pie rokas.” (...)
Atgriezīsimies pie mūsu tēva Abrahama. Viņa ticība ir arī aicinājums uz cīņu ar Dievu. Sīva cīņa ar Viņa noslēpumu un Viņa gribas noslēpumu, ar iespaidu, ka atrodies pretī pavisam citam, pretrunīgam Dievam, kurš pieprasa kaut ko neiespējamu, pat cietsirdīgu. Un tomēr Abrahams nebēg prom no šī Dieva, nevairās no Viņa, lai gan sajūt Viņu kā klāt neesošu, attālinātu no savas dzīves, savām interesēm un visa tā, ko viņš mīl. Tāpat kā Jeremija, kurš Dievu sajūt kā kalnu strautu, kuram nevar uzticēties, un tomēr paliek Viņa vaiga priekšā, nebēg projām no Viņa. Tāpat kā daudzi citi vīri un Dieva draugi – no Jēkaba līdz Ījabam, no Mozus līdz pašam Jēzum, kurus visus saista vienreizējs elements, ko mēs varbūt tik labi nepazīstam – cīņa ar Dievu, ticības cīņa.
Tas ir dīvaini, bet tieši Dieva draugs – tas, kurš ir kļuvis par Viņa uzticības personu, nonāk konfliktā ar Viņu – caur to fāzi, kurā Dievs parādās cilvēkam savā pavisam pretējā veidā un dažādībā – Viņš, transcendentais, pavisam citādais, Viņš, kura ceļi un domas nav mūsu ceļi un mūsu domas. (...)
Turpretī cīņa ir nepieciešama, jo cilvēka situācija ir noslēpums, būtībā viņš pats sev pilnībā nepieder un tāpēc pastāvīgi ir it kā konfrontācijā ar kādu citu. Šis atšķirības šķērslis sevī un citā ir jāuzvar. Bet tieši te atklājas būtiskā atšķirība: cīņa var būt tīri psiholoģiska – sava “es” iekšienē un pret sevi pašu, vai arī ticības cīņa, cīņa ar Dievu, ar Viņa prasībām un pretenzijām, kuras dīvainā veidā vienmēr ir viņpus tā, ko cilvēks pats no sevis varētu domāt un vēlēties.
Pirmā cīņa ir veltīga un nenozīmīga, nogurdinoša un bez jēgas, jo tai nav nekādu ārēju atsaukšanās punktu. Arī tāpēc, ka “es” bieži vien ir stingrākais un nepielūdzamākais soģis pats sev. Psiholoģiskajai cīņai raksturīgs tas, ka līdz ar nekontrolējamo sevis notiesāšanu cilvēks īstenībā noliedz sevi. Tas iet kopsolī ar neiecietību pret otra vājībām un tipiskām narcistiskām dusmām pret sevi pašu – nepatīkamu pārsteigumu par savām vājībām un nespēju. Šī ir vecākā brāļa, kas dzīvo ikvienā no mums un par katru cenu pretojas jaunākā brāļa atpakaļ atnākšanai, cīņa. (..) Daudzi jaunieši ved cīņu tukšumā un patērē daudz spēkus, lai kādā noteiktā punktā nolemtu tālāk vairs necīnīties; viduvējība nereti ir neveiksmīgas cīņas– cīņas, kas bija vērsta pret sevi pašu – sekas.
Turpretī ticības cīņai raksturīgs pretstatījums un sadursme starp brīvo personu un Dievu. Šī cīņa, salīdzinot ar tīri psiholoģisko cīņu, ir kvalitatīvs lēciens, jo norāda uz indivīdu, kurš ir paplašinājis mērķi, respektīvi – sava attīstības procesa kritēriju un nostādījis sev priekšā nevis tikai cilvēcisko ideālu, bet Dievu, transcendento Dievu. Izvirzīt šo attīstības punktu nozīmē neizbēgamu cīņu ar savu “es”. Šī cīņa bieži vien ir sīva un tomēr tiek zaudēta.
Dieva draugu un Dieva meklētāju vēsture mums rāda, ka viņi visi zināmā mērā tika izaicināti nevienlīdzīgā cīņā. (..)
Ticības cīņa kā konflikts ar Dievu ir veselīga cīņa attiecībā uz cilvēka attīstību, jo neviens no cilvēka nevar prasīt to, ko no viņa prasa Dievs, t.i., - vislielāko, lai viņš pilnībā būtu tas, uz ko ir aicināts; tā ir veselīga cīņa starp Dieva prasībām, kurš vispirms dod visu to, ko vēlāk prasa; tā ir cīņa starp cilvēka, kuram grūtības sagādā uzticēšanās, bailēm vai arī cīņa starp nesavtīgo Dieva mīlestību un iluzorisko cilvēka pretenziju nopelnīt mīlestību.
Tā ir tāda cilvēka svētīga cīņa, kurš tiek konfrontēts nelokāmajai dievišķajai labvēlībai uz to Dievu, kurš tos, kurus Viņš mīl, ievaino un pēc tam dziedina, soda un no jauna aicina. Uz to Dievu, kurš visu nakti cīnās ar Jēkabu, lai atklātu viņam savu labvēlību, kurš pielieto kārdināšanas līdzekļus, gandrīz maldināšanu, lai pievilktu sev Jeremiju, kurš visu dzīvi cīnās ar tik stūrgalvīgu tautu kā Izraēlis, lai atklātu tai savas žēlsirdības jūtas.
Šo cīņu zaudēt nozīmē pavērt dzīvei necerētus apvāršņus, atklāt savu identitāti un savas spējas; tas nozīmē mācīties vēlēties dievišķās vēlēšanās; tas nozīmē sākt baudīt brīvību – brīvību atdot sevi, uzticēties, par savu nākotni domāt Dieva plāna izpratnē un nevadīties no bailēm un cilvēciskiem aprēķiniem. (...)
Nebaidieties, nezaudējiet laiku un spēkus nevajadzīgai cīņai pašiem ar sevi, kas ieslēgta godkārīgos, bet iepretī tam, ko Dievs jums sagatavojis, - vienmēr nabadzīgos horizontos. Tā vietā, lai cīnītos pret savu vājumu, visos gadījumos cīnieties ar Dieva stiprumu, kurš parādās tieši cilvēciskajā vājumā...
Un akceptējiet, ka šajā nevienlīdzīgajā cīņā ar Bezgalīgo jūs zaudēsiet, jo ļaut Viņam sevi uzvarēt nozīmē pazīt un pieņemt savu aicinājumu, šo Dieva saucienu, kurš jūs aicina būt tādiem kā Viņš, vēlēties Viņa vēlēšanās un identificēt sevi ar Viņa plāniem. Padodieties Dievam un Viņa noslēpumam – tajā pastāv viss uzticēšanās un cerības, un tad svētlaimes, pilnīgas svētlaimes noslēpums.
Šajā sakarā ļoti skaisti ir uzticama ticīgā G. Majoli vārdi par ciešanu pieredzi: “Es nododu sevi nevis sāpēm, bet gan Dievam – šim Tuvumam, kurš, šķiet, esam jūdzēm tālā tālumā... Iekšēji es esmu nabadzīgs un atstāts – tā ir padošanās Dieva noslēpuma priekšā. Te slēpjas pilnīgais uzticēšanās, cerības un paļāvības noslēpums. Tas, kas izskatās pēc kapitulācijas, īstenībā ir ārkārtējs spēks, jo kapitulācija modina pretestību. Šajā ziņā man ir pacietība Dieva priekšā. Un es protu arī no sāpēm gūt labumu, kā to darīja Jēzus Kristus.”
 
3. Aicinājums uz Dievam veltītu dzīvi
Katrā zemes dzīvē ir sāpīgu un paļāvīgu gaidu jūtas: mēs esam dzimuši, pateicoties patiesi mīlošai klātbūtnei; mēs izaugām, jo bija kāds, kurš mūs uzņēma un nēsāja klēpī, dāvāja smaidu un drošību, ka mēs esam tā vērti, lai tiktu bez nosacījumiem un radikāli mīlēti. Bija kāds, kurš mums deva savas personīgās identitātes apziņu un sagādāja vissvarīgāko – intuitīvo atziņu, ka mēs esam dzimuši no mīlestības un lai mīlētu un dzīve tikai tad ir pelnīti dzīvota, ja kāds mīl bez nosacījumiem, ja mīl kādu Tu, kurš piešķir jēgu visai pagātnei un tagadnei un kopā ar kuru dzīvē ir jāsauc jauna nākotne.
Bet tieši te sākas gaidas: sāpīgas gaidas, jo tās prasīja atraisīšanos no tagadnes – no dabiskās un mierinošās tagadnes un, saistītas ar tās prombūtni, nesa sev līdzi nedrošību. Reizē tās ir arī paļāvīgas gaidas, jo tās nesa agrākā pozitīvā pieredze un iedvesmoja spēcīga vēlēšanās.
Pēc īsāka vai garāka laika perioda, pēc vairāk vai mazāk veiksmīgiem piedzīvojumiem un meklējumiem, pēc sasprindzinājuma un svārstībām starp klātbūtnes ilūziju un nomāktību prombūtnes dēļ daudziem jūsu laikabiedriem normāli plānā parādījās sava meitene un savs puisis. Sākumā sapnis, kas agrāk vai vēlāk beidzās, pēc tam konkrēta seja, vārds, vienošanās, vienmēr mulsinošas attiecības, mīlestība, kas bija spējīga radīt pieredzētu prieka avotu un jūsmīgas cerības.
Viņiem gaidīšana beidzās... Bet ne tam jaunajam cilvēkam, kurš bija aicināts veltīties Dievam. Starp citu – vai “gaidīt”, kā teica M. Bello, tomēr nav verba “mīlēt” infinitīvs?
Un tā starp daudzajām sejām parādījās Kunga seja. Patiesi mīloša klātbūtne, kā – un pat vēl vairāk nekā tā mātišķā klātbūtne kopš pirmajām dienām un vēl agrāk: “No mātes miesas es balstos uz Tevi, no mātes klēpja Tu esi mans sargātājs.”
No bērnu dienām piesaukts kā diženais, bezgalīgais, noslēpumainais, draudzīgais un briesmīgais, Viņš drīz vien ir kļuvis par Tu, par labi pazīstamo Tagadni, par pierasto sarunu Partneri lūgšanās un plānos, bailēs un ilgās, par Biedru vientulībā un Draugu, kurš neatstāj likteņa varā, par bezgalīgi tālo un reizē tuvo Klātbūtni.
Seja, kas pamazām pieņēma arvien skaidrākus vaibstus, ne ar ko nesajaucamā balss, skats, vārds, bet arī nepieejamā transcendence; Viņš, kuram it visā var uzticēties, reizēm kā Tēva dusmas, no kurām baidās, citreiz kā vislabākais draugs, pēc kur ilgojas; tad, pieņemdamies kā mīlestības avots un kā dzīves pamats, pamanīts kā Biedrs un Līgavainis...
Bet – vienmēr ar neatlaidīgu, mokošu jautājumu, kuram ir jāatrisina meklēšana un gaidas: kā tas iespējams, ka Dievs var būt šis Tu? Vai arī – kā tas iespējams, ka šis radikālais Cits spēj tik pilnīgi atbilst cilvēciskajām gaidām?
Bet reizē ar šo jautājumu aicinājumam ir pieķērušās šaubas – vai mana īstenošanās emocionālajā ziņā būs tikpat pilnīga un satraucoša kā tam, kurš var tieši dalīties ar sev līdzīgu mīlestības pārdzīvojumā? Vai varbūt pretēji cerībai vai ideālu vārdā man visu dzīvi būs jāsaka “nē” neatvairāmai dabiskai vajadzībai?
Un tā nu ir sācies piedzīvojums, taču gaidas līdz ar to tikpat maz ir galā, kā to dialektiskā spēle ar visu savu smagumu nesamērībā starp dievišķo piedāvājumu un cilvēka pretrunu pilno saņemtgatavību, starp mīlošā Dieva bezgalīgo brīvību un cilvēka ierobežoto brīvību, kurš gribētu tikt mīlēts un vienlaicīgi baidās tikt mīlēts – mūžīgā tipiskā spēle ap aicinājumu.
Aicinājums uz Dievam veltīto dzīvi savā ziņā ir tieši šīs spēles turpinājums: no vienas puses, tas izsaka atbildi uz jautājumu un gaidām, no otras puses – paplašina tos abus, un atbilde lielā mērā pārsniedz gan jautājumu, gan gaidas un sniedzas necerētos augstumos.
Dievam veltījusies persona ir aicināta ne tikai mīlēt Dievu un īstenot savu jūtu dzīvi attiecībā uz Viņu, tā ir arī it kā aicināta ieturēt tādu pašu noskaņojumu, kāds raksturīgs Dievam Dēlam.
 
4. Dievam veltīto ļaužu aicinājums Baznīcā un pasaulē
Jūsu aicinājums īstenojas noteiktā vietā, kas vienlaicīgi ir aicinājuma sākuma un gala punkts, tā rašanās un pēdējā mērķa vieta, tā sakņu un uzplaukuma vieta.
Nebūs runāts līdzībās, sakot, ka jūsu aicinājums īstenojas nevis abstraktā vietā un ir atkarīgs nevis no jūsu privātās pilnības, bet gan tas rodas Baznīcā un pasaulē un kalpo Baznīcai un pasaulei. (...)
Neatkārtojiet to pašu kļūdu, kas pagātnē lielā mērā bija veicinājusi it kā sienas rašanos starp Dievam veltīto dzīvi un Baznīcu, un pasauli. Tātad – ja jūsu saknes ir Baznīcā un pasaulē, tad Dievam veltītajai dzīvei ir jāpaliek tajās labi iesakņotais un caur to, ka Baznīcas un pasaules sabiedrību tā mīl ar patiesu sirdi, jānes bagāti augļi Baznīcas svētumam un pasaules glābšanai, turklāt nevēloties gūt kaut ko pašai priekš sevis. (...)
Dievam veltījies cilvēks neizvirza pirmajā vietā pretenziju mācīt un sprediķot un nepavisam neizzobo un nenosoda savus brāļus un māsas, meklēdams viņos kļūdas un pretrunas. Tieši otrādi – viņam ir jādara tiem zināma sava pieredze. Viņš zina, ka katra cilvēka sirdī mīt šīs pašas ilgas, pat ja viņš to pavisam neapzinās, pat ja viņš to nenojauš. Viņš zina, ka katrās cilvēciskās gaidās, pat ja tās ir tīri pasaulīgas, pat ja tās šķiet banālas, noslēpumainā veidā ir apslēptas gaidas uz Dievu, kurš atnāks, lai kādu svētdienu, kurai nebūs gala, kopā ar cilvēku svinētu nebeidzamus svētkus.
Viņš – Dievam veltījies cilvēks – ir pats pie sevis atklājis, ka cilvēka sirds ir nemierīga, kamēr tā neņem dalību šajos svētkos, ka tā jau tagad, negaidot nākamo sestdienu, var sākt svētkus – vienmēr līdzīgus un tomēr ikreiz jaunus. Un viņš to pierāda un izsaka caur savu veltīšanos. (...)
Evaņģelizēt var tikai to, ko mīl. Tātad – mācieties mīlēt šo pasauli, kurā Kungs jūs ir ielicis un kurai Viņš tika jūs izraudzījis. Nenēsājiet sevī pazudušā dēla vecākā brāļa vai Jonas noskaņojumu, kuri bija krietni un dievbijīgi cilvēki, bet ar lielu centību tiecās nošķirties no tā dēvētajiem sliktajiem cilvēkiem – Dieva ienaidniekiem. (...)
Bet jūs turiet sevī to pašu noskaņojumu kā Tēvs, kurš jūt nevis dusmas, bet gan tīru prieku, ja var būt pacietīgs un ļoti labestīgs. Turiet sevī to pašu noskaņojumu kā Dēls, kurš atdeva savu dzīvību par šo pasauli, nevis par citu vai labāku pasauli. Turiet sevī to pašu noskaņojumu kā Svētais Gars, kurš mīlestībā un žēlsirdībā modina un apgaro lielu Baznīcu – Baznīcu, kura sastāv no svētajiem un grēciniekiem. Šeit, virs zemes, protams, vairāk no grēciniekiem, nevis no svētajiem...
Tātad – mācieties ņemt dalību šīs cilvēces mainīgajā, priecīgajā vai bēdīgajā liktenī. Mācieties šīs cilvēces vēlmēs, tās cīņās, gaidās un jautājumos pirmkārt ieraudzīt dziļas ilgas – ilgas skatīt Dieva vaigu. Tā ir vienīgā, patiesā cilvēka vēlēšanās – arī tad, ja viņš pats to nenojauš.
Tātad – vērojiet to ar labvēlību, kā viņš mēģina īstenot savu vēlēšanos, un centieties ar izpratni izturēties pret viņa vājībām, neizrādiet nicinājumu pret cilvēka dabiskajām ilgām pēc laimes. (...)
Arī šajā ziņā, iespējams, apgrozībā ir bēdīgais priekšstats par garīgo dzīvi, kuram jādod noteikts pretspars. Izrādiet prieku, ka savu ceļu varat iet kopā – kā brāļi un māsas, neizliekoties par cilvēkiem, kuri domā, ka vajag pamācīt, un galu galā kļūst par prieka kapračiem.
Izrādiet tādu ļaužu brīvību, kuri gribētu mācīties no citiem – pārliecībā, ka šī zeme ar tās iedzīvotājiem ir locu theologicus, t.i., Dieva piepildīta vieta.
Mācieties pirmie tuvoties mūsu laika vīriešiem un sievietēm, kuri negaida, ka viņus kāds uzmeklēs. Netēlojiet aizvainotos, ja pasaule jūs šķietami nesaprot, un nekādā gadījumā nesaraujiet saites ar to.
Mīliet šo pasauli un šo cilvēci ar patiesu, dziļu mīlestību! Neaizmirstiet, ka jūs tāpat kā Mozus un pravieši Dieva priekšā esat pasaules dēļ, nevis savas pilnības dēļ...
Dievam veltījušā cilvēka rīcībā ir sevišķa iespēja izteikt savu mīlestību uz Baznīcu un pasauli: dalīšanās savā garīgajā bagātībā ir visvērtīgākais, kas viņam pieder un kas viņam piešķir nozīmi. Vīrietim un sievietei, kuri veltījušies Dievam, nav ne zelta, ne sudraba, bet viņi no debesīm ir saņēmuši dāvanu priekš citiem – dāvanu, ko viņi tikai tad novērtēs, ja dalīsies tajā ar citiem – ar saviem brāļiem un māsām, kuriem šī dāvana īstenībā arī bija domāta. Garīgums, kas paliek privāts, kas netiek dots citiem, nav nekāds īsts garīgums. (...)
Mūsu harizmas satur bagātu garīgās mācības mantojumu, kas nekad nav ticis nodots Baznīcas vai pasaules rīcībā, kas vēl joprojām kursē slēgtās aprindās vai arī dus vēl nekad netulkotos kodeksos, kur tas draud iestrēgt un sadzeltēt. Harizmas zaudē savu nozīmi un beigās sirgst no tā, ka paliek ieslodzītas slēgtās telpās. Tām ir nepieciešams svaigs gaiss un jauni izaicinājumi. Tātad – jo vairāk mēs visi esam spiesti par savu garīgumu runāt vienkāršiem vārdiem, lai to varētu saprast arī cilvēks bez kultūras izglītības, analfabēts un nabags, jo labāk tas ir. Varbūt mums vajadzētu tieši šajā virzienā no jauna pārdomāt savu kalpošanu nabagiem, ko mēs esam tiem parādā. (...)
“Ja kristietim trūkst fantāzijas, mirst pasaule” – tā runāja vēl tuksneša tēvu gudrība, un šodien mēs to varētu formulēt šādi: “Ja jaunajam ordeņa loceklim pietrūkst fantāzijas, mirst Dievam veltīta dzīve”, t.i., tā kļūst neuzticīga pati sev, savam dievišķajam pirmsākumam un savam zemes mērķim.
 
Jēzus vārdi nobeiguma vietā
Mīli savu aicinājumu, mācies mīlēt savu ideālu, īstenot to ne tikai tāpēc, ka tas ir skaists, ļoti skaists. Ja tu to mīlēsi, tas kļūs sasniedzams un iegūstams, un, ja pēc tam tu izjutīsi dedzīgu aizrautību, uz ko tu esi aicināts, tu iepazīsi Manas ciešanas, un tava dzīve daudziem kļūs par pestīšanu.
Neesi īgns savu robežu dēļ! Mans spēks atveras tavā vājumā... Bet galvenais – neliec nekādus šķēršļus Manam plānam attiecībā uz tevi. Tev nav jātic, ka tas veidojas atbilstoši tavām spējām – tas būtu par maz. Es gribu no tevis iztaisīt pravieti, apustuli, Dieva un cilvēka draugu, nevis atkarīgo, kurš izpilda pavēles un apmierinās, ka dara tikai to, par ko ir pārliecināts, ka spēs to izpildīt, un kurš, baidīdamies no neveiksmēm, nemitīgi atkārtojas un kopē savu darbību.
Tev nav jābaidās no tiem, kuriem nav nekādas varas iekarot tavu sirdi un nolaupīt tev tavu brīvību. Vai tad Es neesmu tevi atbrīvojis ar savām pie krusta izlietajām asinīm?
Tāpēc nedari man pāri, pārdodams savu brīvību par lēcu virumu... Uzmani rūpīgi savu brīvību.
 
Fragmenti no priestera, profesora un grāmatu autora Amadeo Čenčini priekšlasījuma Jauno ordeņa ļaužu starptautiskajā kongresā Romā, 1997.gadā