Šodienas datums: 18.11.2017  |  Vārda dienas: Doloresa, Aleksandrs

Garīgā dzīve

Brālības vēsts Guljelmo Džakvintas darbos

Izteikums "brālības mistika" pirmajā brīdī var šķist paradoksāls. Bieži iznāk novērot, ka plašākā sabiedrībā vārds "mistika" cilvēkiem izsauc atmiņā īpatnējus personāžus, personas, kas pilnībā iegrimušas dievišķā kontemplācijā un kurām piemīt sava veida nejūtība pret dzīves konkrētāku dimensiju, tā kāds "mistiķis" kādā dažus gadu desmitus vecas filmas scēnā ir parādīts kā tāds, kas neēd, nekontaktējas ar citiem mielasta dalībniekiem, ar kuriem sēž pie galda, nepauž nekādas emocijas. Redzēta šādā veidā mistika patiešām ir maz kam piemērots un, patiesību sakot, varbūt fascinējošs, noslēpumains, bet ne sevišķi kārojams stāvoklis, arī visnotaļ tāls no kristīgās mistikas.

Ir pilnībā skaidrs, ka tas ir ļoti tālu no tā, kā to apraksta Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta: "Mēs varētu aprakstīt mistiku kā iekšēju skaidrību, kas dzimst no ideāla pazīšanas un mīlestības pret to, kas mūs ved uz zināšanām par to, kādas tieši ir tā vajadzības, un ar spēku mūs grūž, lai mēs to izdzīvotu personīgi un to īstenotu līdz pašiem pamatiem bez kompromisiem, bailēm un svārstīšanās."

Šādi viņš runā par mīlestības revolūciju, ideju, kas tika iztrādāta 70-to gadu sākumā un ielikta kā pamats kustības Pro Sanctitate garīgumam un darbībai; viņš visnotaļ uzsver, ka "ja revolūcijai jātiek īstenotai, (..) ir nepieciešams, lai tā kļūtu par patiesu mistiku".

Mistikai, ko ierosinājis Džakvinta, ir divi galvenie aspekti:

- Pārliecība par to, ka tās sākotnējais avots ir Dievs, Viņa mīlestībā, Viņa pastāvīgajā klātbūtnē, Svētā Gara piešķirto dāvanu pārpilnībā.

-Tā nav izvairīšanās, atraušanās no laika un no vēstures, bet iegremdēšanās un dziļa iesakņošanās tajos, saskaņā ar Vārda iemiesošanās mistēriju.

Dieva mīlestība, kas uzņemta dzīvē kā iekšējās, ļoti būtiskās revolūcijas princips, Džakvintam ietver mistikas sastāvdaļu, dzenošu spēku, kuram "ir nepieciešama iracionalitātes šķipsna un bezgalīgs enerģijas lādiņš, lai tā tiktu pieņemta un dzīvota līdz pat pamatiem". Vispārīgāk runājot, Džakvinta atzīst, ka mistiķiem piemīt šī iracionalitātes iezīme, ne saprātības trūkuma nozīmē, bet gan domāta kā spēja riskēt, "normālas racionalitātes pārvarēšana, kas iekšējas kustības spēkā liek pārkāpt pāri robežām un mudina virzīties uz nezināmām un bīstamām teritorijām, kur gaisma un spēks ir vien neredzams". Mistika, tātad, ir dievišķā iejaukšanās vēsturē caur cilvēka sirds durvīm, ko pārņēmusi un pārveidojusi Mīlestība: katrs, kurš rīkojas šādā veidā, redz pasauli, pateicoties kādai gaismai, ko viņš saņem ne no sevis paša, un rīkojas tajā, kāda spēka, ko uzskata par pārāku par sevis paša spējām, atbalstīts.

Tāda mīlestības revolūcija ar mistikas konotāciju noved Džakvintu taisni uz ceļa, kas ved no Jeruzalemes uz Jēriku, lai novērotu un pārdomātu līdzību par labo samarieti, ko Jēzus izstāsta, atbildot uz jautājumu "Kas ir mans tuvākais?"; šī līdzība ir sākuma punkts plašākām pārdomām par brālību, ko Dieva Kalps izprata ne vien kā solidaritāti, bet kā principu pārdomām par sabiedrību. Džakvinta, komentējot līdzību, patiešām novēro, ka šis stāsts šodien šķiet zaudējis aktualitāti: indivīda labā griba, kas līdzjūtības dēļ dodas palīgā un parūpējas par nelaimīgo ceļinieku, mūsu sabiedrībā ir aizvietota ar līdzekļiem, struktūrām, likumiem, kas padara lieku kāda modernā samarieša rīcību. "Tagad mums ir pieejami pavisam citi līdzekļi. Nabaga ēzeli, ar kā palīdzību ievainoto nogādāja patvērumā, nu aizstāj neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mašīna, kurā iekārtots īsts reanimācijas centrs. Viesnīciņas vietā mums ir smalkām un sarežģītām iekārtām aprīkotas klīnikas un medicīnas iestādes, bet Evaņģēlijā minēto eļļu un vīnu tagad aizstāj plašs moderno antibiotiku klāsts un tūkstošiem citu zāļu. Bet mums ir vēl kaut kas. Ja tolaik darbotos pašreiz spēkā esošais civillikums un kriminālkodekss, priesterim un levītam tiktu inkriminēta apsūdzība par palīdzības nesniegšanu ievainotajam un, kas vēl būtiskāk, policija nekavējoties uzsāktu plašu operāciju, lai notvertu noziedzniekus. Mūsdienu civilizācija, bez šaubām, visādā ziņā pārspēj situāciju, kāda pastāvēja laikmetā, par ko ir runa minētajā Lūkasa evaņģēlija līdzībā. Bet labais samarietis? Ko mēs ar viņu esam izdarījuši? Vienkārši izsakoties – esam likvidējuši."

Džakvinta ir pārliecināts, ka samarieša aizvietošana ir risinājums tikai pa pusei, jo tā atrisina tūlītēju vajadzību pēc palīdzības un taisnīguma, bet trūkst brālības, līdzjūtības, sirsnīgas tuvības, uzklausīšanas. Samarietis, "brālīgās mīlestības simbols un realitāte", izceļ mistiskās dzīves un brālīgās mīlestības konkrētību un radikalitāti. Būtiskā atšķirība ir tajā, ka samarietis nevis kaut ko dod, bet piedāvā visu, kas ir tā rīcībā, personīgi maksā, lai palīdzētu kādam nepazīstamajam, jo ir saskatījis viņā brāli.

Kāds rabīnu gudrības stāsts īpaši stipri līdzinās šim uzstādījumam: "Kāds rabīns kādu reizi deva norādījumus saviem mācekļiem. Savu mācību vidū viņš tiem jautāja: «Kad iesākas diena?» Kāds no viņiem atbildēja: «Kad ceļas saule un kad tās maigie stari apskauj zemi un ietērpj to zeltā. Lūk, sākas jauna diena.» Bet rabīnu šī atbilde neapmierināja. Tā nu kāds cits māceklis iedrošinājās papildināt: «Kad putni sāk dziedāt korī to slavas dziesmas un pati daba atjauno dzīvību pēc nakts miega.» Arī šī atbilde rabīnu neapmierināja. Viens pēc otra visi mācekļi mēģināja atbildēt. Bet nevienam neizdevās apmierināt rabīnu. Visbeidzot mācekļi padevās un nemierīgi jautāja sev pašiem: «Tad nu dod mums atbildi tu pats! Kad iesākas diena?» Un, lūk, rabīns atbildēja pilnīgā mierā: «Kad jūs redzat kādu svešinieku tumsā un viņā atpazīstat brāli, šajā brīdī diena ir dzimusi! Ja jūs svešiniekā neatpazīstat jūsu brāli vai jūsu māsu, tad saule var būt uzaususi, putni var dziedāt, daba var būt atjaunojusies dzīvībā. Bet aizvien ir nakts, un tavā sirdī ir tumsa.»"

"Mums jāpierod darīt lietas nopietni un piešķirt jēdzieniem to autentisko vērtību. Kad mēs mūsu tuvāko saucam par brāli, tas nozīmē, ka viņš nav ne pusbrālis, ne adoptētais brālis, bet īstais brālis, kurā plūst tās pašas mūsu asinis, kas izplūda no Kristus sāna, kas uz Krusta mūs ir padarījis par saviem brāļiem. Šī tēma ir vispārēja un attiecas arī uz daudzām citām lietām. Ja vēlamies palīdzēt, mēs nedodam mūsu laika un mūsu spēka drumstalas; ja vēlamies palīdzēt finansiāli, nedodam nabaga dāvanu, bet padarām par kopīgu tik daudz, cik mums ir iespējams, pieņemot upurus, kas ar to saistīti; ja vēlamies būt patiešām augstsirdīgi, neaprobežojamies savā darbībā tikai ar viegliem un ērtiem gadījumiem, bet cenšamies būt klātesoši it visur, kur tas ir objektīvi noderīgi un nepieciešami, nemērot mūsu darbību ar mūsu egoistisko aprēķinu."

Rīkoties kā brāļiem Dieva Kalpa tikko aprakstītajā veidā, tātad piešķirot jēdzieniem to patieso vērtību, - tas pieprasa tās iezīmes, ko atradām mistikas definīcijā: iekšējā skaidrība, ideāla pazīšana un tā mīlestība, visu no tā izrietošo seku izdzīvošana ar pārliecību un radikalitāti. Taču ir nepieciešams šo darbību un šo klātbūtni neatstāt kā izolētu faktu, vientuļa samarieša izvēles rezultātu, bet gan padarīt to par "samariešu sacelšanos": "Visiem, kas saprot to, cik liela nozīme pasaules glābšanā ir brāļu mīlestībai, jāapvienojas un jāsāk samariešu sacelšanās. Tiem jādarbojas, lai tas vairs nebūtu tikai personisks fakts, bet kļūtu par plaši izplatītu, vispārēju domāšanas veidu, paradumu, sociāli atzītu un aizsargātu rīcību."

Un tomēr ar to nepietiek... Brālības mistikai ir nepieciešams vēl kāds solis: "Vai pastāv iespēja, kas ir „arī” cits ceļš, kura pamatā nebūtu tikai spēks un taisnīgums? Svētais Asīzes Francisks nesteidzās apkopt Gubio vilka atstātās brūces, bet devās zvēru nomierināt. Šī līdzība māca: ir jāpalīdz cilvēkiem atgriezties. Lūk, jauna sociālā robeža – samariešu sacelšanās. Samarieši ir cilvēki, kas nolēmuši doties uzmeklēt brāļus – ne jau tikai ievainotos, bet arī pāri darītājus. Viņus atrast un stāstīt tiem par mīlestību, kurai jāvalda starp cilvēkiem, un palīdzēt tiem apjaust vispārējas, brīnišķīgas brālības ideālu."

Radikāla, konkrēta, revolucionāra: šādi mēs varam apkopot Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas prezentēto brālības mistikas ideju, patiesi universāla brālība, spējīga iekļaut it visus, apspiestos un apspiedējus, taisnos un netaisnīgos, upurus un vajātājus, ar spēcīgu evaņģēlisku garšu; nevis šķidra un bezgaršīga Evaņģēlija, bet gan stipra, spēkpilna, izaicinoša un aizraujoša, tāda, ko jāuztver nopietni, spējīga revolucionizēt cilvēka sirdi un no turienes izstarot gaismu uz visiem pasaules nostūriem.

Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: mīli savu tuvāko un nīsti savu ienaidnieku! Bet es jums saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā un godu laupa, lai jūs būtu tā Tēva bērni, kas debesīs, kas liek savai saulei uzlēkt pār labajiem un ļaunajiem un lietum līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem! Ja jūs mīlēsiet tos, kas jūs mīl, kādu algu jūs par to saņemsiet? Vai arī muitnieki tā nedara? Un ja jūs sveicināsiet tikai savus brāļus, ko jūs darāt sevišķu? Vai arī pagāni tā nedara? Tāpēc esiet pilnīgi, kā arī jūsu Debestēvs ir pilnīgs! (Mt 5, 43-48)

Kristīna Paraziliti, Apustuliskā Oblāte, Pro Sanctitate

No Itāļu valodas tulkoja Ieva Kudure